Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
1
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Lauku miers un harmonija
Pirms bērnu piedzimšanas Artis un Evija dzīvoja Rīgā, bija aktīvi pilsētnieki un nevarēja pat iedomāties par mierpilnu dzīvi laukos dabas tuvumā. Kad pieteicās pirmais mazulis, pēc laika jaunā ģimene nolēma pārcelties uz Arta vecāku mājām Vīnkalni Beverīnas novadā. Evija stāsta: «Es biju īsta darbaholiķe. Bija laiks, kad cēlos jau piecos no rīta, lai dotos uz darbu, un reizēm strādāju līdz pat vēlai naktij. Man ļoti patika mans darbs uzņēmumā Stenders, un es nemaz nevarēju iedomāties savu dzīvi citādu. Sofijas pieteikšanās pilnībā mainīja manu dzīves uztveri. Kad mazā piedzima, braucām mājās un dzīvojām savā pasakā Vīnkalnos, izbaudījām kopā būšanu. Kad Sofijai palika gadiņš, atgriezāmies Rīgā un es atsāku strādāt. Jau pēc dažiem mēnešiem uzzināju, ka esmu otrā bērniņa gaidībās, un mēs sapratām, ka vēlamies atgriezties lauku mierā un harmonijā. Atkal baudījām dzīvi Vīnkalnos. Ļoti gaidījām mazās māsiņas piedzimšanu, kopā ar Sofiju dziedājām viņai dziesmiņas, ļoti piedomājām un piestrādājām, lai lielā māsa uz mazo nebūtu greizsirdīga. Kopā ar Sofiju daudz ceļojām un bijām domājuši, ka arī pēc Florences piedzimšanas turpināsim ceļot un priecāties par dzīvi. Bet vienā diennaktī viss sagriezās kājām gaisā, pasaule uz kādu brīdi apstājās, izdomātais scenārijs aizlidoja kā pieneņpūka, jo Florence piedzima bez funkcionējoša barības vadiņa.»
Pavisam cits scenārijs
Grūtniecības laikā Evija jutās labi, regulāri apmeklēja ārstu Rīgā un nekas neliecināja par iespējamām veselības problēmām gaidāmajam mazulim, arī visas analīzes un ultrasonogrāfiskās pārbaudes neuzrādīja nekādas novirzes no normas. «Florence piedzima Vidzemes slimnīcā dabiskās dzemdībās. Sākumā viss bija labi, lai gan satraucos, ka mazā ēd no krūts, bet pieniņš pēc brīža tek ārā pa degunu un mutīti. Ārsti mani mierināja, ka mazā, visticamāk, ir sarijusies augļūdeņus, un tagad organisms attīrās,» atceras Evija.
Tomēr jaunie vecāki bija satraukušies, ka ar meitiņas veselību kaut kas nav kārtībā. Pēc diennakts Florencei tika veikts rentgens, kurā konstatēja, ka viņai nav pareizi izveidojies barības vads.
Starp citu, arī pasaules prakse ir, ka līdzīgas barības vada problēmas jaundzimušajiem tiek konstatētas tikai pēc pirmās diennakts, jo grūtniecības laikā sonogrāfijās šo problēmu parasti neredz! Vidzemes slimnīcas ārsti sazinājās ar kolēģiem no Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas, kas nekavējoties atbrauca uz Valmieru un jau naktī mazulīti pārveda uz Bērnu slimnīcu Rīgā, lai agri no rīta veiktu steidzamu operāciju. Evija ar Arti uz Rīgu varēja doties tikai nākamajā dienā.
«Bija ļoti smagi, kad Florenci aizveda uz Rīgu, bet mums vēl vienu nakti bija jāpaliek Valmierā. Dzirdēju, kā blakus palātās raud tikko dzimuši mazulīši, bet man bērniņa blakus nebija. Bērnu slimnīcas ārsti, kas ieradās pakaļ meitiņai, bija ļoti saprotoši un pretimnākoši, teica, ka uz reanimācijas nodaļu varam zvanīt kaut vai ik pēc stundas un vaicāt, kā klājas meitiņai, lai tikai mums būtu sirdsmiers. Šie vārdi mums patiešām palīdzēja.
Visgrūtāk sākumā bija pieņemt situāciju – tieši tādu, kāda tā ir.
Man ir patiešām ir paveicies ar vīru, kurš emocionāli ir ļoti spēcīgs, – viņš man katru dienu atgādināja, ka visas situācijas, kas ar mums notiek, ir mums vajadzīgas, katrā notikumā ir kaut kas labs, ka tikai stipriem cilvēkiem tiek doti šādi pārbaudījumi… Ļoti ātri es biju uzaudzējusi muskuļus, ar kuriem dzīvot priecīgi pat šajā situācijā. Mūsu ģimenes satuvinājās, un bija prieks redzēt, kā jaunā dzīvībiņa, kas ienākusi šajā pasaulē, spēj darīt lietas, kas nebūtu pa spēkam nevienam citam!» atzīst Evija.
Dzīve slimnīcā
Evijai ar vīru un mazo meitiņu Bērnu slimnīcā sagaidīja Ziemassvētkus, Jauno gadu… Savu palātu viņi bija pārvērtuši par mazu pasaku valstībiņu ar eglīti, lampiņām, viņiem bija pat projektors, lai vakaros var skatīties filmas. «Divus mēnešus pavadījām Bērnu slimnīcā. Pirmās dienas bija īpaši smagas, nespēju ne runāt pa telefonu, ne man bija spēka atbildēt uz jautājumiem.
Grūti bija arī tas, ka Sofija nevarēja būt kopā ar mums. Pirmajā dienā Sofija jau bija paspējusi apciemot mazo māsiņu un saprata, ka mums tagad kāds laiks būs jāpavada slimnīcā.
Bet vismaz mūsu sirdis bija mierīgas, jo meita dzīvoja pie vieniem vai otriem vecvecākiem, ar kuriem kopā jutās ļoti labi. Ārsti Bērnu slimnīcā bija un ir ļoti saprotoši un atsaucīgi, vienmēr atbildēja uz visiem mūsu jautājumiem. Jau no paša sākuma visciešākā sadarbība izveidojās ar ķirurgu Olafu Volrātu. Tā ir lieliska sajūta, ka tu zini – ārsts tevi uztver kā daļu no komandas! Ir dakteri un māsiņas, kuri mums joprojām saka labus vārdus, viņi nekautrējas atzīt, cik ļoti mūs apbrīno par mieru, kādā mēs pieņemam visu, kas ar mums notiek, kā mēs uztveram notikumus. Arī tad, kad nācās saprast, ka pēc 4 mēnešu ļoti rūpīgas aprūpes 24 stundas diennaktī, nonācām nulles punktā, jo mazajai neizdevās atlabt pēc smagās operācijas.»
Ar rūpēm un mīlestību
Florencei jau ir veiktas piecas operācijas, tagad mazā pieņemas spēkā, lai būtu gatava nākamajai lielajai operācijai. Šobrīd Evija un Artis kopā ar meitiņām atkal dzīvo Vīnkalnos. Viņi ir lieliska komanda, kas ir iemācījusies visu nepieciešamo Florences aprūpei, lai varētu vasaru pavadīt kopā mājās. Florence ir dzīvespriecīgs un smaidīgs bērniņš, viņa priecājas par lielo māsu un jau ir iemācījusies apvelties uz punča. Mazajai ir 6 mēneši, bet viņa vēl nekad nav ēdusi pati ar savu mutīti – ēdiens ar speciāla aparāta palīdzību tiek ievadīts kuņģītī. Evija un Artis meitiņas īpašo aprūpi uztver kā neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Artis atzīst, ka paralēli šim visam, kas notiek viņu dzīvē, viņi piedzīvo arī ļoti daudz pozitīvu lietu, sākot jau ar ārstiem, ko viņi ir iepazinuši, un beidzot ar cilvēkiem, kas vienkārši bijuši blakus, kas atbalstījuši, uzmundrinājuši, devuši spēku. «Mēs ļoti ticam, ka operācija rudenī būs veiksmīga un nākamā gada sākumā Florence jau varēs ēst pati. Līdz tam gan būs jānoiet garš ceļš, vairāki mēneši atkal būs jāpavada slimnīcā, bet mēs esam tam gatavi. Dzīvojot mīlestībā, nekas nav par grūtu! Florence mūs visus ir padarījusi stiprākus. Un, izdzirdot mūsu stāstu, es patiesi redzu, kā cilvēki sāk citādi skatīties uz sevi, saviem bērniem, viņi beidzot sāk baudīt savu ģimeni, savu dzīvi, jo caur mūsu stāstu viņi saprot, cik laimīgi patiesībā ir, ka viņiem ļauts būt veseliem un brīviem no aparātiem, no slimnīcām, ka viņi mierīgi var dzīvot kopā savās pasakās,» atzīst Evija.
Raksts publicēts žurnālā MANS MAZAIS 2016. gada jūlijā.
