Emocionālā ēšana… jau kopš agras bērnības?

Bērna pirmajā dzīves gadā, kad jaunā māmiņa, iespējams, vēl īsti neizprot, kādēļ bērniņš raud, ātrākais veids, kā mazo nomierināt, ir piedāvāt viņam krūti. Regulāri šādi risinot katru kreņķi, bērnam tiek iemācīts, ka jebkuru vajadzību kaut uz brīdi var apmierināt, saņemot ēdienu.

Var būt daudz dažādu iemeslu, kāpēc mazulis raud. Raudāšana ir viens no veidiem, kā zīdainis komunicē, sazinās ar apkārtējiem, pauž savas vajadzības. Ja mamma katru reizi reaģē uz raudāšanu, piedāvājot ēdienu, bērna smadzenēs veidojas un nostiprinās neironu savienojumi jeb sinapses – kad esmu satraukts, bēdīgs vai piedzīvoju citas spēcīgas emocijas, es dabūju ēdienu. Veidojas īsceļš emocijas–ēdiens. Ar laiku šādi izveidojas automātiskas rīcības, līdz ar to arī emocionālā ēšana, kaut gan pamata vajadzība bērnam šajā brīdī, iespējams, bija pilnīgi cita.

Ievēro! Pirmajos trijos dzīves mēnešos, kad mamma un mazulis viens otru vēl tikai iepazīst, ir normāli, ka mamma neizprot visu, ko bērniņš raudot grib pateikt. Ir arī normāli, ka šajā vecumā bērnu mierina, piedāvājot viņam krūti. Pamazām gan ir jāsāk vērot un analizēt, lai atšifrētu, kāds vēl var būt raudāšanas iemesls, un jāmācās apmierināt arī mazuļa pārējās vajadzības.

Citi lasa

Santa.lv

Maltās gaļas ēdieni

FOTORECEPTE: Viltotais zaķis soli pa solim. Izdevīgi, gardi un sātīgi!

Marta Kalniņa

Drukātā prese

Jubilejas svinībās paziņo, ka jubilārs ir miris… Skumja ziņa «Rīgas Laiks» lasītājiem

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

Iespējamie iemesli maza bērna raudāšanai*:

• nogurums,
• par daudz iespaidu, emociju,
• ir garlaicīgi,
• gribas tuvību,
• ir fiziski nekomfortabli (pilnas autiņbiksītes, sāp vēders, ir auksti, karsti utt.),
• iepriekš piedzīvotie notikumi (grūtniecības laikā, dzemdībās).

*Vairāk par maza bērna raudāšanas iemesliem var lasīt Tomasa Harmsa grāmatā Nebaidies no bērna raudāšanas!

Vajadzība izlādēt emocijas

Par maza bērna fiziskajām vajadzībām runā daudz, bet par vajadzību izlādēt emocijas gan ne tik bieži. Bet tā ir ļoti nozīmīga vajadzība ikvienam no mums, arī mazam bērnam. Pirmajā dzīves gadā bērns piedzīvo vairākas attīstības krīzes, un katrs attīstības posms nes lielus atklājumus. Bērnam kaut kur ir jāliek savi pārdzīvojumi un satraukums par jaunajām prasmēm, kad viņš ir iemācījies sēdēt, rāpot, staigāt. Un emociju izlāde pirmajā dzīves gadā (arī vēlāk) notiek tieši ar raudāšanas palīdzību.

Ja par šo vajadzību nezinām, sāk veidoties tāds kā apburtais loks. Ja bērns sāk raudāt, izlādējot emocijas, bet mamma viņam aiztaisa muti ar krūti, mazulis kaut ko paēd un it kā uz īsu brīdi nomierinās, taču pēc neilga laika raud atkal, jo vajadzība atbrīvoties no emocijām nav zudusi. Veidojas emociju uzkrājums, aug iekšējā spriedze, kuru joprojām vajag pārstrādāt, izreaģēt. Ir bērni, kas visu laiku ir nemierīgi un ar kaut ko neapmierināti, un mammas stāsta, ka visa diena paiet tikai ar raudāšanu. Bet, iespējams, bērnam netiek dota iespēja emocijas izlādēt vecumposmam atbilstoši.

Bērniņš neienāk šajā pasaulē kā balta lapa – dzīve nesākas tikai ar piedzimšanas brīdi. Jau grūtniecības laiks ir pieredze, sava veida pirmā bagāža, un bērna raudāšana var būt saistīta ar grūtniecības laikā uzkrāto pieredzi. Arī pati piedzimšana ir liels darbs gan mammai, gan bērniņam, un arī par šo posmu, iespējams, ir palikušas emocijas, par ko bērniņš grib mammai pastāstīt. Mammai ir jābūt gatavai pieņemt, ka šāda emociju izlādēšana ir iespējama, jācenšas mazo uzklausīt, pieņemt viņa emocijas un uzreiz nepiedāvāt ēst.

Citas vajadzības

Kā saprast, ka mazulim ir vajadzība pēc emociju izlādes – it īpaši pirmajā dzīves gadā, kad bērns tās vēl nevar noformulēt vārdos? Pirmais, ko vajadzētu darīt, ja mazulis raud, – pienākt klāt un uzrunāt viņu, veidot acu kontaktu. Ja bēbītim ir bijis garlaicīgi, ir bijusi vajadzība pēc saskarsmes, iespējams, ar parunāšanos pietiks un mazais pārtrauks raudāt. Ja ar pirmo kontaktu un parunāšanos nepietiek, varbūt bērniņam ir vajadzīgs nākamais līmenis – fiziskais kontakts. Var paņemt mazo rokās un pabūt kopā ar viņu, paglaudīt.

Lielāks mazulis pēc paņemšanas rokās, iespējams, sāks grozīties, stiepties kādā virzienā, tad viņa vajadzība ir, lai kāds palīdz viņam tikt līdz kādam objektam, kam viņš pats saviem spēkiem nevar tikt klāt. Tas var būt viens no iemesliem, kādēļ bērniņš pārdzīvo un raud.

Pirms piedāvā remdēt izsalkumu, ja vien bērns nerāda nepārprotamas zīmes, ka grib ēst, vienmēr ir jāpārbauda arī fiziskās vajadzības – vai mazajam nav pārāk karsti, vai nav pilnas autiņbiksītes, vai ir pietiekami ērts apģērbs u. c., kas var sagādāt diskomfortu. Bērniem, kas jau ir labi apguvuši ēšanas prieku, nereti izveidojas savi uzvedības knifi, ar kuriem viņi signalizē, ka tiešām grib ēst, piemēram, paņemot rokās mazuli, viņš pats meklē krūti vai čāpstina mutīti. Šie ir tipiskākie signāli, ka izsalkums ir galvenā vajadzība, kas ir jāapmierina tagad un tūlīt.

Ja bērniņš ir pabarots, mamma ar viņu ir aprunājusies, paturējusi rokās, uz brīdi iestājas miers, taču pēc 10 minūtēm raudāšana atsākas, pēc tam šis cikls ir iziets vēlreiz, bet raudas atkal atsākas, var aizdomāties par vajadzību izlādēt emocijas. Ēšana uz brīdi ir novērsusi uzmanību, tomēr izsalkums nav bijis galvenais raudāšanas iemesls.

Kā mazulim palīdzēt?

Lai labāk saprastu, kā jūtas bērniņš, kad viņu ir pārņēmušas emocijas, varam padomāt, kā ir mums pašiem brīžos, kad emocijas sit augstu vilni. Sievietēm parasti nāk raudiens, un tad ir tik labi, ja blakus ir tuvs, mīļš cilvēks, ar kuru kopā justies droši un kurš var atbalstīt ar savu klātbūtni. No tuvā cilvēka gaidām pieņemšanu – ir svarīgi sajust, ka tas, kā es šobrīd jūtos, ir absolūti pieņemami, nevis rada citos diskomfortu. Arī tad, kad raud mazs bērniņš, ir svarīgi viņa emocijas pieņemt, nevis bērnu kušināt un censties novērst uzmanību, rādot ko interesantu.

Kā bērniņam palīdzēt? Ļoti nozīmīgs ir fiziskais kontakts. Zīdainim ir svarīgi būt mammai uz rokām, nevis gultiņā vai citā istabā. Bērniņu var uzlikt sev uz krūtīm (ja viņš ir pavisam mazs, tad šūpuļtvērienā) un mierīgi parunāties, noglāstīt. Ir mierīgi jāpasēž, bērnu nevajag nēsāt apkārt vai šūpināt. Lielāku bērnu var paņemt klēpī un ļaut viņam būt dusmīgam, neapmierinātam. Vecāka uzdevums ir palīdzēt atvieglot bērna emocionālo stāvokli ar klātesamību. Palīdzoši ir tas, ka ar bērnu aprunājas: «Es dzirdu, ka tev ir kreņķītis, saprotu, ka tev ir grūti.» Spoguļot emocijas, mēģināt tās atpazīt, nosaukt vārdā. «Es redzu, ka pašlaik esi par kaut ko aizvainots, bēdīgs, dusmīgs, vīlies, neapmierināts…» Ir jāļauj šīm bērna emocijām izpausties. Lai gan bērna raudāšana uzreiz nepāriet, vecākam ir svarīgi neatstāt bērnu vienu un ļaut, lai viņš izraudas, mēģinot saprast, par ko mazais raud.

Jāpieņem jebkuras bērna emocijas

Viens no grūtākajiem uzdevumiem vecākiem – iemācīties pieņemt, ka bērnam nav visu laiku jābūt priecīgam un laimīgam. Jebkuras emocijas, ko piedzīvo mazais, ir normālas un vajadzīgas – ir svarīgi, ka pieaugušie ļauj bērnam tās piedzīvot. Arī dusmas ir ļoti svarīgas emocijas – ar to palīdzību var noteikt robežas, pastāstīt citiem, kas man ir pieņemami, kas nav. Ja bērnam neļauj dusmoties, tā ir milzīga slodze – nedrīkstēt just to, ko tu jūti, sekot līdzi tam, kā izdabāt apkārtējiem. Šādi aizliegumi neļauj bērnam iemācīties, ka tas, kā viņš jūtas, ir pareizi.

Ir reizes, kad bērni ir pārņemti ar ļoti spēcīgām emocijām, bet, jo regulārāk pieaugušie ļauj tām izpausties, iznākt uz āru, jo tās kļūst mērenākas un ar katru nākamo reizi arī ātrāk norimst, tāpēc ka neveidojas nepārstrādāto emociju uzkrājums. Emociju izlādes laikā ir svarīgi bērnam piedāvāt fizisko kontaktu. Tas parāda, ka mēs esam gatavi bērnu pieņemt ar visām viņa emocijām. Vēl jāpatur prātā – mammas miers ir galvenais, kas šajā brīdī ir vajadzīgs bērnam.

Bieži vien lielākie emocionālie saspīlējumi rodas brīžos, kad nav laika mierīgi apsēsties, aprunāties ar bērnu un izreaģēt notikušo. Brīžos, kad patiešām nav laika, vecāki var teikt: «Es dzirdu, ka šobrīd tu jūties neapmierināts, bet tagad mums nav laika, es tevi ņemšu opā, un steigsimies tur, kur mums ir jānokļūst.» Ar norunu, ka par notikušo parunājas vēlāk. Taču vecākiem ir vērts padomāt par prioritātēm. Kas ir būtiskāk – tas, ka paspējam kaut kur nokļūt, vai tas, ka bērnam ir ļauts paust emocijas par to, kas tagad notiek, esot viņam blakus un pieņemot viņa emocijas, lai pēc tam tālākajās dienas gaitās bērns dotos mierīgs, priecīgs, atvieglots, bez lieka emocionālā saspīlējuma. 

Vērts padomāt! Ja gribas kušināt un teikt, ka emocijas, kas otru ir pārņēmušas, tāds sīkums vien ir, tas liecina par cilvēka nespēju izturēt otra emocijas. Tas attiecas arī uz apkārtējiem, kas bērniem mēdz piedāvāt gardumu raudu mazināšanai.

Kā pamanīt un risināt problēmu?

Par to, ka bērnam ir iemācīts savas emocijas apēst, liecina viņa uzvedība – satraukuma brīžos viņš prasa, meklē ēdienu un nespēj nomierināties, kamēr nav dabūjis kādu gardumu, un tikai tad, kad viņš pie tā tiek, iestājas atslābums.

Ja pieaugušais ir nonācis tiktāl, ka ir sapratis – situācija ir jāmaina –, visticamāk, viņš varēs izturēt pārejas posmu, kas sākumā būs pilns izaicinājumu. Pirmais, kas ir jāņem vērā, – ja bērnam kaut ko atņem, kaut kas ir jādod vietā. Maziem bērniem (līdz triju gadu vecumam) tas ir fiziskais kontakts, klātesamība un kopā būšana. Pirmajās reizēs šādu piedāvājumu bērns visdrīzāk skaļi noraidīs, un var rasties vēl lielāks saspīlējums. Tas ir normāli, jo līdz šim ir bijusi viena kārtība, bet tagad pēkšņi tās vairs nav – tas izraisa protestu. Bērns nesaprot, kur ir palicis tas, kas iepriekš viņam tika dots. Divgadniekam var, piemēram, teikt: «Es tevi labāk samīļošu, nevis došu konfekti. Tagad konfektes ēdīsim citās reizēs, ne pie bēdiņas.» Vecākiem ir svarīgi nesalūzt, domājot, ka laikam daru nepareizi, jo bērns tik izmisīgi protestē. Ja pieaugušais skaidri zina, kāpēc ir šīs izmaiņas un ko tās dos nākotnē, kādi būs ieguvumi, būs vieglāk palikt pie savas pārliecības un izturēties pret bērnu ar iejūtību, būt klātesošam un spoguļot viņa emocijas. Te vietā atcerēties likumu – jebkuru izmaiņu gadījumā pirms situācijas uzlabošanās tā pirms tam pasliktināsies.

Gan lieliem, gan maziem bērniem ir būtiski pateikt arī to, ka tas nenozīmē, ka saldumu mājās vispār vairs nekad nebūs. Jautājums ir, kuros brīžos tos turpmāk piedāvāt.

Kārumu laiks

Bērniem patīk saldumi – tie ir garšīgi un dod ātru enerģiju. Ir ģimenes, kas pieņēmušas noteikumu, ka saldumu dienas ir sestdienas un tad var ēst konfektes tik, cik grib. Savukārt pārējās dienās saldumu nav, un to ievēro visi ģimenes locekļi. Citās ģimenēs kāds saldums tiek iedots pēc pusdienām. Nav viena pareizā varianta, bet ir svarīgi gardumu piedāvāšanu nesaistīt ar kreņķīgiem emocionālajiem stāvokļiem vai sodu un apbalvojumu. Nekādu bērna rīcību un uzvedību nevajadzētu sasaistīt ar ēdienu.

Ar skatienu nākotnē

Vecākiem ir grūti ļauties tam, ka bērns reizēm piedzīvo arī sāpīgas emocijas. Bet bērnam ir ļoti svarīgi piedzīvot to, ka viņš savu mīļo, tuvo cilvēku klātbūtnē var just to, kas viņā ir. Ja vecāki ir iejūtīgi un pieņem bērna emocijas, ir klātesoši, māca emocijas pārdzīvot, izdzīvot, regulēt, tikt tām pāri veselīgi, pēc tam, esot pašiem savā dzīvē, bērni spēs funkcionēt daudz labāk.

Bērni, kas iemācās regulēt savas emocijas, pusaudžu gados daudz retāk nokļūst situācijās, kas saistītas ar ēšanas traucējumiem un dažādām atkarībām, viņiem ir augstāka emocionālā inteliģence. Tā savukārt ir noteicošā, lai vēlāk dzīvē justos laimīgs, veiksmīgs, apmierināts.

Speciālista viedoklis

Lizete Puga, uztura speciāliste BKUS

«Saskaņā ar Zigmunda Freida teoriju pirmais cilvēka attīstībā ir orālais posms, kad apmierinājums tiek gūts caur muti – zīžot vai ēdot. Tas beidzas gada, pusotra gada vecumā. Tā tad arī ir galējā robeža, kad varētu beigt krūts vai cita ēdiena piedāvāšanu pie katra bērna kreņķa. Līdz gada vecumam, ja bērnu baro ar krūti, ir pieņemami dot to pēc pieprasījuma, vienlaikus atceroties, ka sešu mēnešu vecumā noteikti jāuzsāk piebarošana.

Gada vecumā ir jābūt izveidotam ritmam ar četrām piecām ēdienreizēm, kurās tiek piedāvāts īsts ēdiens, ne tikai krūts piens. Saldumi vai konfektes ir pēdējais, ko piedāvāt gadījumos, kad bērnam ir kāds kreņķis vai viņš ir nokritis un sasities. Labākais, kas var palīdzēt šādos brīžos, ir tuva cilvēka apskāviens, kas bērnu iedrošina un atbalsta.

Jāatzīst, ka pilnībā izvairīties no saldumiem gan nav iespējams, tādēļ saldumu došanai drīzāk jābūt kā pārsteigumam. Lai nav tā, ka bērns aizgāja uz dārziņu vai izpildīja mājasdarbu un dabūja konfekti. Saldumu ēšanai nav jābūt ar paredzamības efektu un jāseko līdzi, lai tāds neveidojas. Tiklīdz būs iestrādājies paredzamības mehānisms un būs situācija, ka saldumu attiecīgajā brīdī nedabū, bērnam būs vilšanās un dusmas.»