Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
900 kilometru līdz dzemdību vietai var šķist neprāts, tāpēc uzreiz jāvieš skaidrība, ka uz Latviju viņi brauca ne jau pēc pirmo kontrakciju sākuma, bet gan pāris nedēļu pirms plānotā dzemdību datuma, gluži kā dzemdību tūristi. Un labi, ka tā, jo Grigorijs piedzima nedēļu agrāk. Taču tad jau ģimene bija apmetusies īrētajā namiņā Amatciemā, kur pavadīja arī pirmās nedēļas pēc mazuļa piedzimšanas. «Jau grūtniecības sākumā zinājām, ka vēlamies dabiskas dzemdības un pēc iespējas būt visi kopā gan pirms, gan pēc mazuļa piedzimšanas.
Krievijā vēl arvien ir slimnīcas, kurās mazuli pēc dzimšanas aiznes prom. Medijiem ārsti to parasti noliedz, bet diez vai sievietes, kas šo pieredzi apraksta māmiņu forumos, to visu izdomā no zila gaisa.
Pret grūtniecēm izturas tā, it kā grūtniecība būtu slimība, un jādzemdē joprojām uz ginekoloģiskā krēsla, jo mediķiem tā ir ērtāk. Par to, ka mazulīti varētu aplūkot arī trīsgadīgais brālis, vispār nav ne runas,» nevēlēšanos dzemdēt Krievijā skaidro Marija. Taču, viņasprāt, tam ir liela nozīme, lai vecākā un jaunākā bērna attiecības veidotos draudzīgas. Marijai pašai ir trīs gadus jaunāka māsa, viņa atminas, cik lielā šokā un neizpratnē bijusi, kad mamma no slimnīcas pārvedusi māsu. Kas tā tāda? No kurienes? Toreiz viņa visā nopietnībā draudējusi mammai, ka izmetīšot mazo pa logu, likusi virsū spilvenu un visādi citādi neganti izturējusies.
Citi lasa
Marija tic, ka tad, ja vecāko bērnu neatstumj un viņam ir iespēja būt klāt, vismaz blakus istabā, kad dzimst jaunākais bērniņš, tad starp brāļiem un māsām veidojas lielāka tuvība.
Visvieglāk to īstenot mājdzemdībās, taču tās Krievijā ir nelegālas, tāpēc abi ar Janu sapratuši, ka jāmeklē kāda alternatīva. Atraduši kādu Krievijā populāru interneta lapu, kurā publicētas visas pasaules valstis ar legalizētām mājdzemdības. Latvija bija vistuvāk. Bija arī saite, kur aplūkot mājdzemdību vecmātes, un abu izvēle kritusi par labu Astrīdai Millerei, kura ieteica īrēt māju Amatciemā, kur vienas mājdzemdības jau bija pieņēmusi. Tā nu pirmā iepazīšanās ar vecmāti notikusi e-pastā. «Sākumā vēl šaubījāmies – īrēt māju pie Cēsīm vai dzīvokli Rīgā, bet ikdienā dzīvojam dzīvoklī, tāpēc izlēmām par labu mājai,» skaidro Jans. Turklāt, lai cik jocīgi tas nebūtu, atbraukt uz mājdzemdībām Latvijā arī naudas ziņā bijis izdevīgāk nekā slēgt līgumu ar vecmāti Krievijā un pēc tam uzturēties ģimenes palātā, kas vien izmaksājot 300 eiro diennaktī.
Vecākais dēls dzima Izraēlā
Starp citu, arī Tihans nav dzimis Krievijā, bet Izraēlā, taču toreiz dzemdību vietas izvēle bijusi nejauša. Jau toreiz Marija zinājusi, ka dzemdēt Krievijas dzemdību namā nevēlas, bet, kur vēlas, – nav bijis ne jausmas. Par mājdzemdībām tad vēl neesot domājusi, tā tomēr bija viņas pirmā grūtniecība, pirmās dzemdības.
Marija nolēmusi, ka ieslēgs radio un, kuru valsti izdzirdēs pirmo, uz turieni arī dosies dzemdēt, tāpēc kā zīmi uztvērusi pirmo dzirdēto ziņu, ka Krievijas pilsoņiem atcelts vīzu režīms iebraukšanai Izraēlā.
Mariju nav biedējis fakts, ka Izraēlā viņai nav ne radu, ne draugu. Cilvēki Telavivā bijuši atsaucīgi, ļoti mīl bērnus un ļoti uzmanīgi izturas pret visu, kas ar viņiem saistīts, piemēram, kad Marija sazvanījusies ar klīnikas darbiniekiem, viņi pārvaicājuši, vai Marijai ir stacionārais telefons, no kura pārzvanīt, jo mobilajiem telefoniem esot negatīvs starojums. Tihans dzimis Jom kipur svētku laikā – šajā dienā dzīve Izraēlā pilnībā apstājas, izklaides vietas ir slēgtas, netiek translētas nedz radio, nedz televīzijas pārraides, ceļi ir pilnībā slēgti, sabiedriskais transports nekursē. Cilvēki to sauc arī par bērnu un riteņbraucēju svētkiem, jo, tā kā ceļi ir slēgti, bērni var spēlēties pilsētas ielās. Pat pilsētas centrā var dzirdēt bērnu balsis un putnu čivināšanu, Marija atceras, ka visas dienas laikā tikai četras reizes redzējusi braucošu automašīnu – neatliekamo medicīnisko palīdzību. Telavivā dzemdību kontrakciju laikā Marija varēja relaksēties vannā, pašas dzemdības gan notikušas ārpus vannas, jo klīnikai nav bijusi ūdensdzemdību licence. Tomēr pieredze bijusi pietiekami iedvesmojoša, lai Marija jau zinātu, ka Grigoriju vēlas dzemdēt ūdenī, un tāpēc viens no lielajiem Amatciema mājas bonusiem bija lielā stūra vanna.
O, mazulis ticis ārā!
Par pašām dzemdībām Marija un Jans stāsta ar sajūsmu. Divos naktī Marija pavadījusi Tihanu uz tualeti un pamanījusi, ka ūdeņi tek, modinājusi Janu, kas Tihanu pārnesa gulēt uz otru istabu, pati zvanījusi vecmātei. Ap četriem atbrauca Astrīda, bet, kad Tihans septiņos modies, lai vēlreiz ietu uz tualeti, mazais Grigorijs jau bija piedzimis un lielais brālis varēja nākt iepazīties ar mazulīti. «Bijām blakus, bet viens otru netraucējām,» smaidot saka Marija par Tihana saldo miegu blakus istabā.
Pirmā frāze, ko Tihans veltīja tikko dzimušajam brālītim: «O, mazulis ticis ārā!»
Kādas būs brāļu attiecības nākotnē, rādīs laiks, bet pagaidām Marija var salīdzināt, ka pretēji viņas attieksmei pret mazo māsu Tihans Grigoriju pa logu nav draudējis izmest, tieši otrādi – uzmanīgi seko līdzi, vai mazais ir nomodā, vai neknosās un nav jāsauc mamma un tētis.
Tā kā Tihans mammas pieniņu ēda līdz diviem gadiem, zināmas bažas Marijai bijušas arī par to, vai, redzot mazo brālītis pie mammas krūts, Tihans arī neatcerēsies un nesāks prasīt mammas pieniņu, jo, piemēram, Marijas māsai tieši tā arī sanācis. «Taču vismaz pagaidām vēl nav man uzbrucis,» smaida Marija, minot, ka, iespējams, tas saistīts ar to, ka abiem ļoti harmoniski notikusi krūts barošanas izbeigšana. Marija viņam godīgi skaidrojusi, ka tagad dēls jau ir liels, viņam izauguši visi piena zobi un mammai vairs neesot patīkami, ka dēls kož pupā. Tihans to pieņēmis un sapratis. Arī Marija novērtējusi dēla sapratni un teikusi paldies. Tā viegli izdevies nomainīt barošanu pirms miega ar pasaku. Nu, skatoties, kā mammas pienu ēd mazais Grigorijs, Tihans prātīgi skaidro: brālītis ēd pieniņu, jo viņš vēl ir maziņš, bez zobiņiem, bet es jau esmu liels, varu ēst konfektes!
Dzemdības sveču gaismā
Jans un Marija gribējuši, lai dzemdības būtu iespējami intīms notikums, tāpēc jau iepriekš lūguši vecmātei, ka viņas iesaistīšanos gribētu samazināt līdz minimumam, un vecmāte to ņēmusi vērā. «Ļoti nopriecājos, ka te ir trīs stāvi, dzemdību sākumā varēju staigāt pa kāpnēm, pārciešot kontrakcijas. Uzreiz sākām arī laist vannā ūdeni. Vecmāte gan bažījās, vai nebūs par ātru, jo dzemdību sākuma fāzē silts ūdens kontrakcijas var palēnināt, taču, zinot to, ka manas ģimenes sievietēm dzemdības vienmēr noritējušas ātri, izrādījās, ka vanna pietecēja tieši laikā. Mana mamma joprojām atminas, ka knapi paguvusi līdz slimnīcai aizbraukt, un, kamēr vēl tētis reģistratūrā pildīja dokumentus, māsiņas jau nāca viņu apsveikt ar meitas piedzimšanu.
Silts ūdens manā gadījumā bija tieši tas, kas vajadzīgs, lai dzemdības neritētu pārāk strauji. Bijām ierakstījuši mantras, ko vēlamies dzirdēt, elektriskās gaismas vietā iededzām sveces, tie bija mūsu ģimenes svētki.
Astrīda ienāca vannasistabā pašā pēdējā brīdī, lai pagūtu noķert bērniņu,» par Grigorija piedzimšanu stāsta Marija. Janam šī bija pirmā dzemdību pieredze, jo Tihans dzimis Marijas iepriekšējās attiecībās. Svarīgajam notikumam viņš bija rūpīgi gatavojies, un dzemdībās viņa galvenais uzdevums bija atmosfēras radīšana. «Tajā brīdī baidīties nav laika, jo kuru katru brīdi taču var piedzimt bērns,» vaicāts par izjūtām, pirmoreiz piedaloties bērna dzimšanā, prāto Jans. «Turklāt Marijai viss bija ļoti viegli, un man blakus bija ļoti drošs atbalsts – Astrīda. Viņa gan saskaņā ar mūsu lūgumu pieslēdzās tikai pašās beigās, lai noķertu bērniņu un nosietu nabas saiti. Taču, ja godīgi, man pat bija licies, ka emocijas būs vēl spēcīgākas,» saka Jans.
No debesīm ietriecās bulta
Te nu ir vietā pastāstīt ko vairāk arī par Marijas un Jana melodrāmai līdzīgo mīlasstāstu, kā arī ekstrēmo dzīvesveidu. Abi viens otru pazīst jau deviņus gadus un sākumā bijuši kopā arī kā pāris, bet tad abu ceļi izšķīrās. Marija satika citu vīrieti, piedzima Tihans, taču arī šīs attiecības izjuka. Un tad – mazliet vairāk nekā pirms gada – Marija un Jans viens otru ieraudzīja vēlreiz. Tikai nu jau uz apkārtējo pasauli skatījušies pilnīgi citām acīm. Iepriekš abi bija lieli tusētāji, tad nu kāzu viesiem bija jābrīnās, kāpēc uz svētku galda nav gaļas un alkohola. Arī kāzu reģistrācija notikusi tikai divus mēnešus pēc attiecību atjaunošanas, jo abiem bijusi sajūta, ja neizdarīs to uzreiz, notiks kaut kas slikts. «Kas ar mums notika? No debesīm ietriecās bulta,» par lielajām dzīves pārmaiņām joko Jans un tad nopietni turpina: «Nobrieda pārliecība, ka esam padauzījušies un pietiks. Pienācis laiks atvadīties no bērnības, lai gan to saprast un pa īstam pieņemt nebija nemaz tik viegli,» godīgi saka Jans, spriežot, ka droši vien lūzuma punkts ir saistīts arī ar pašu bērniem, par kuriem nu jāuzņemas atbildība. «Kad citiem maniem draugiem jau bija bērni, bet man vēl ne, jutos vientuļš un nepilnvērtīgs. Tajā pašā laikā man ir daudz draugu, kas arī pēc bērna piedzimšanas iet iedzert aliņu, uzskatot, lai sieva un sievasmāte tiek galā ar bērnu. Es cenšos dzīvot citādi.» Marijas iespaidā Jans kļuvis arī par vegānu. Atteikšanās no gaļas neesot bijusi tik grūta kā atteikšanās no siera. «Jo tas taču ir siers!» – pret šo piena produktu Jans joprojām nav vienaldzīgs.
Marija tic, ka, tieši pateicoties veselīgam uzturam un dzīvesveidam, viņa ne pirmās, ne otrās grūtniecības laikā tā arī nav iepazinusi visu grūtnieču biedu – toksikozi.
Arī visas nepieciešamās uzturvielas grūtniecības laikā Marija uzņēmusi no augu valsts produktiem. Līdz pašām dzemdībām, kā arī uzreiz pēc tām Marija nodarbojās ar jogu. Šādi dzīvot abiem palīdz pārliecība, ka tā viņi mazina, piemēram, pārtikas ražotāju nodarīto ļaunumu planētai. Arī apzinoties, ka tas ir piliens jūrā, šādi viņi rāda, ka vismaz viņiem nav vienalga. Šīs pašas pārliecības dēļ gan Tihans, gan Grigorijs aug bez vienreizlietojamām autiņbiksītēm. «Protams, tas ir grūtāk, bet naktī jau tagad ceļamies piecas reizes, lai čurinātu Grigoriju, ceram, ka aptuveni gada vecumā viņš jau mācēs to darīt pats,» saka Jans.
Ekstrēmā ģimenīte
Bet tā ir tikai viena puse Jana un Marijas neparastajam dzīvesveidam. Otra puse ir patiešām ekstrēma – burtiskā nozīmē. Marija un Jans ir aizrautīgi izpletņlēcēji. Tik aizrautīgi, ka Marija līdz pat piektajam grūtniecības mēnesim lēca ar izpletni. Ekstrēmi, vai ne? Bet Jans, pats būdams izpletņlēkšanas instruktors, apgalvo, ka nekā ekstrēma tur neesot, mūsdienu izpletņi esot ļoti droši. Par ekstrēmu varot saukt motosportu – tur ir liels ātrums tuvu asfaltam, lēkšana ar izpletni, tāpat kā niršana, esot droša. Jā, arī niršanas pieredze grūtniecības laikā Marijai ir. «Ja kāds saka, ka kaut ko grūtniecības laikā nedrīkst, mani vienmēr interesē izpētīt, kāpēc. Par niršanu – atradu kaudzi ar pētījumiem, kas liecina, ka niršana nav ieteicama, ja spiediena maiņa rada grūtības. Un tas attiecas uz sievietēm gan grūtniecības laikā, gan arī neesot gaidībās,» pieredzē dalās Marija. Taču arī tas vēl nav viss. Ziniet, ko jau sešu mēnešu vecumā spēja izdarīt Tihans? Nostāvēt Marijai uz rokām!
Jau kopš dzimšanas dēls nodarbojās ar dinamisko vingrošanu, kas izpelnījusies ļoti pretrunīgu vērtējumu fizioterapeitu un citu ekspertu vidū, taču Marija to atradusi par labu esam un tic, ka, pateicoties tam, Tihans tikpat kā nav slimojis un fiziski ir ļoti labi attīstīts.
Pirmajos mēnešos Marija mēģinājusi Tihanu ieinteresēt ar niršanu, taču pēc pirmās aizrīšanās ar ūdeni Tihans uzskatāmi demonstrējis, ka šī nodarbe viņam nav pa prātam, tāpēc viņa nav uzspiedusi dēlam sev ļoti tuvo aizraušanos.
Vai arī trīsgadīgais Tihans ir vegāns? Jā, līdz triju gadu vecumam Tihans gaļu tā arī nav pagaršojies. Reiz privātajā dārziņā nejauši apēdis zupu, kas vārīta gaļas buljonā, un pēc tam trīs dienas staigājis ar zaļu seju un sāpošu vēderu. Jans un Marija joprojām brīnās, kāpēc audzinātājām tik grūti bijis ievērot to, ka viņu bērns ir vegāns. Turklāt tā bijusi privātā pirmsskolas izglītības iestāde, par kuru vecāki maksājuši lielu naudu, jo Maskavā situācija ar bērnudārziem ļoti līdzīga Rīgai – ne visiem bērniem ir vieta pašvaldības finansētā dārziņā. Tiesa gan, nu viņiem ir paveicies – Tihans sācis apmeklēt pašvaldības bērnudārzu, kur pārsteidzošā kārtā audzinātāju attieksme pret šādu dzīvesveidu ir daudz saprotošāka. «Mājās mums Tihanam ir viegli izskaidrot, kāpēc nedzeram pienu un neēdam piena produktus – govs pieniņš ir paredzēts teliņam. Bet ārpus mājas bērnam vēl grūti sevi ierobežot, viņam gribas to pašu, kas ir citiem,» Jans ieskicē vienu no lielākajiem pārbaudījumiem tiem bērniem, kuru vecāki izvēlējušies neierastu un daudziem arī neizprotamu dzīvesveidu. «Nevaru izmainīt citus, pats varu darīt to, ko varu darīt, un izdarīt to labi. Cīnīties ar citiem – nekas nesanāks. Dari, kas jādara, un būs, kam jābūt,» savu nostāju skaidro Jans.
Raksts publicēts žurnālā MANS MAZAIS 2014. gada novembrī.
Populārākie raksti
