Svarīgi atcerēties
Neapšaubāmi, dzemdību stāsti ir svarīgi ikvienas mammas dzīvē. Sendienās ar tiem dalījās dzimtas sievietes, un mazuļa piedzimšana nebija noslēpumiem un šausminošas neziņas apvīts tabu temats. Māte stāstīja meitai, māsa māsai, un saimes sievietes cita citai. Kopš dzemdības no mājas vides ir pārcēlušās uz slimnīcu (ne tikai Latvijā, bet visā civilizētajā pasaulē) un pat mazi bērni par dzemdībām iegūst informāciju galvenokārt no filmām, tās kļuvušas ne tikai aizdomīgas un baisas, bet galvenokārt – līdz galam nesaprotamas.
Ko var darīt lietas labā? Runāt, runāt un vēlreiz runāt! Bet, lai neaizmirstos un vēlāk būtu, ko pastāstīt savai meitai vai mazmeitai, arī dēlam un mazdēlam, sākumā stāstu var pierakstīt. Arī dūla Linda Rozenbaha atzīst, ka dzemdību stāstus ir vērtīgi pierakstīt: «Tā var būt vērtība gan sev, gan nākamajām paaudzēm, gan citu cilvēku dzīvesziņai, ja stāsts tiek nodots tālāk.»
Palīdzi sev!
«Kāpēc sev? Dzemdības var uztvert kā vienu no dzīves norisēm, kas nāk un aiziet, bet šo pieredzi var arī apdzīvot, gūt tajā resursus citām dzīves situācijām. Tas ir arī veids, kā dzīvot apzināti – piefiksēt notikušajā būtisko, to, kas tevi mainījis, kas licis sevi iepazīt no jauna. Tā ir kā liecība sev – šo dzīves lielo notikumu es piedzīvoju tā! Un labi, ja tas iet līdz ar sevis pieņemšanu,» skaidro dūla.
«Dzemdību stāstā var gūt gan apstiprinājumu tam, ko sevī jau pazini, gan ieraudzīt sevi no cita skatupunkta.
Diezgan bieži sievietes pēc dzemdībām saka – es nezināju, ka man ir tik daudz spēka vai ka spēju pārvarēt tik grūtu situāciju.
Es palīdzu skaidrāk apzināties (sievietes pašas to var izdarīt, uzdodot jautājumus sev), kas tieši palīdzēja pārvarēt grūto brīdi, – vai tā bija kāda iekšēja motivācija, pašiedrošinājums, kas deva spēku, vai arī palīdzēja cita cilvēka pateikts vārds, pieskāriens, skatiens, attieksme. Šādi var atrast palaidējmehānismus, kas, iespējams, var palīdzēt grūtā situācijā (ne tikai dzemdībās). Un patiešām ir sievietes, kas vēlāk citās jomās daudz ko sasniedz, jo zina, ka to var tādēļ, ka es varēju dzemdēt.»
Linda Rozenbaha atgādina, ka pieredzes apzināšanās palīdz arī vairāk pieņemt savu ķermeniskumu. Sieviete ir pārsteigta, ka viņa tik ļoti var saplūst ar ķermeni. «Ne velti saka, ka pēc dzemdībām var atraisīties seksuāli (protams, notiek arī otrādi). Citai savukārt tas ir brīdis, kad ļoti dziļi esi piedzīvojusi, piemēram, saikni ar bērnu vai saikni ar Dievu – katrai sievietei tas ir citādi. Šo virsotni ir vērts atcerēties.»
Palīdz sadziedēt
Ir situācijas, kad dzemdības nenorit tā, kā būtu gribējies. «Pirtīžās ļoti bieži pārliecinos, ka dzemdību stāsta izstāstīšana nereti palīdz ieraudzīt ainu vai nu objektīvāk, vai plašāk – citādi. Ja dzemdībās bijis brīdis, kad kaut kas aizgājis ne tā, sieviete nereti ieciklējas un neredz to, kas bijis pirms tam vai pēc tam.
Kad aicinu soli pa solim atsaukt atmiņā dzemdības, arī brīdi, kas it kā visu laiku krīt acīs, bieži izrādās, ka daudz ko sieviete piedzīvojusi saskaņā ar sevi, ka spējusi sev palīdzēt, ka cilvēki līdzās bijuši uz viena viļņa – tik daudz kas patiesībā bijis labi! Ieraugot pilnu ainu, nereti tas ir iekšēji dziedinoši.
Saruna palīdz apzināt šo pieredzi, izlīgt ar sevi un apkārtējiem.
Ne vienmēr pietiek ar vienu reizi – ir metodes, kā strādā tieši ar traumatiskiem stāstiem, kad stāsts ir jāstāsta vairākkārt, kamēr tas vairs nesmeldz.
Noteikti stāsts var noderēt, ja vēl būs dzemdības, tad secinājumi par to, kas palīdz, kas nepalīdz un traucē, ļoti noder praktiski, lai plānotu nākamās dzemdības. Turklāt atmiņas mainās – tas, ko atceramies neilgi pēc dzemdībām un gadu vai pat vairākus gadus pēc tam, atšķiras. Tāpēc arī ir vērtīgi šo pieredzi pierakstīt. Atmiņa ir viltīga. Ja ir doma dalīties stāstā ar citiem, ne vienmēr tam jābūt pilnam stāstam. Var būt viens ļoti personīgs stāsts sev, mazāk personīgs – plašākai publikai,» skaidro dūla.
Dalīšanās ar citiem
Ko no stāsta iegūs nākamās paaudzes, kāpēc tas būtu jānodod bērniem un mazbērniem? «Man patika uzzināt, kā esmu piedzimusi, lai arī ne no rakstīta vārda, bet no mammas stāstītā. Reizēm šis stāsts var būt teju kā mīlestības vēstule bērnam – visbiežāk jau tomēr stāsti ir pilni mīlestības,» uzskata Linda Rozenbaha, kas savā grāmatā apkopojusi dzemdību stāstus.
«Mēs nezinām, cik ilgs būs mūsu mūžs, bet vecmātēm, ārstēm var būt noderīga informācija par to, kā esi dzimusi. Piemēram, ir ilgdzemdētāju un ātrdzemdētāju ģimenes (tā gan ir tikai tendence). Šādas ziņas var uzzināt no pierakstīta stāsta, ja mammas vairs nav šajā pasaulē.» Bet kāpēc par savām dzemdībām būtu jādalās ar citām sievietēm un ģimenēm? «Man ļoti patīk doma, ka senatnē sievietes, darinot rokdarbus, runājās un dalījās arī savos dzemdību stāstos.
Uzskatu, ka mūsu informācijas telpā ir ļoti daudz negatīvas vai realitātei neatbilstošas informācijas par dzemdībām, tāpēc reāla cilvēka stāsts var būt reālistiskākas pieredzes nodošana.
Lai atšķaidītu negatīvismu informācijas telpā, vajag daudz pozitīvas pieredzes. Stāsts parasti būs maigāks informācijas nodošanas veids nekā, teiksim, reālistiskas dzemdību filmas skatīšanās, jo mēs mazliet citādi uztveram video, neesot otra ādā.
Pati atceros, kā, gaidot pirmo bērnu, dzemdību kursos piedāvāja noskatīties dzemdību filmu – bija iespēja atteikties un iet prom, bet es tomēr noskatījos. Lai arī ar tagadējām zināšanām saprotu, ka tas bija maigu dzemdību variants (sieviete rūca un dziedāja dzemdību laikā vannā), pēc filmas noskatīšanās jutos briesmīgi. Raudāju un domāju, ka nekad to nepaveikšu. Tāpēc, zinot sevi, vienmēr jāizvērtē – skatīties, klausīties, lasīt vai tomēr labāk ne.»
Atsauksmēs pēc dzemdību stāstu vakariem, kā arī pēc grāmatā lasītajiem dzemdību stāstiem sievietes atzinušas, ka pozitīvais ieguvums ir iedrošinājums, mazāk baiļu, reālistiskāks skatījums uz dzemdībām (arī rozā briļļu noņemšana), idejas, ko var aizgūt, – kāda ideja noderēs pašam, cita būs vienkārši zināšanai. Tas viss kopumā arī palīdz labāk apzināties savas vajadzības. Savukārt sevis iepazīšana un savu vajadzību, stipro un vājo pušu apzināšanās ir vieglāks ceļš uz dzemdībām.