Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pastāsti, kā sākās tavs dūlas ceļš? Kā tu līdz tam nonāci?
Pirms 11 gadiem mēs bijām tāds mammu pulciņš, kuras interesēja dzemdību tēma. Ģimenes veselības centrā Stārķa ligzda rīkojām tikšanās ar vecmāti Dinu Cepli. Starp mums bija arī Linda Vītuma, kas bija beigusi dūlu apmācību Anglijā. Otrajā vai trešajā reizē sākām domāt par to, ka Latvijā taču arī varētu būt dūlu kustība un mācības. Linda ar Dinu pēc Anglijas programmas principiem sāka veidot mācību programmu dūlām. Sākumā domājām, ka šīs mācības varētu ilgt gadu, bet izauga līdz trim gadiem. Sākumā domāju, ka vienkārši mācos to, kas mani interesē…
Tobrīd Latvijā par dūlām neko nezināja. Domāju – kurš gan mani, svešu sievieti, ņems līdzi dzemdībās. Bet kāda Dzemdību nama vecmāte bija atsaucīga un piedāvāja: «Atnāc paskaties, kā mums te viss notiek!» Es labi atceros šīs dzemdības – tā bija sieviete, kam dzima ceturtais bērniņš. Kādā brīdī viņa teica: «Man nepatīk dzemdēt! Es gribu epidurālo anestēziju!» Ārsts viņu pārliecināja, ka to tomēr nevajag darīt. Domāju, kā viņu novirzīt uz citu noskaņu, un pajautāju: «Kā tu domā, kas tev šajā brīdī vislabāk varētu palīdzēt?» Tas palīdzēja viņai drīz vien pārslēgties, un sieviete sāka rīkoties instinktīvi: ieiet sevī, elpot, ieņemt sev ērtas pozas. Pavisam drīz bērniņš jau bija piedzimis, un mamma to izdarīja pati, bez jebkādas medicīniskas iejaukšanās, bet, galvenais, gandarīta, sakot, ka nemaz tik ļoti nesāpēja.
Bet vai nav grūti būt blakus citai sievietei dzemdību sāpēs?
Man nav bijis grūti skatīties uz sievietēm, kas ļaujas dzemdībām. Man patīk salīdzināt dzemdības ar kalnā kāpšanu – arī īstam kalnā kāpējam kādā brīdī tiešām ir grūti, bet, kad uzkāpj augšā, gandrīz ikviens apgalvo, ka kāptu vēlreiz. Dzemdībās ir gan sāpes, gan sava veida skaistums un izaicinājums.
Man tiešām šķiet, ka sievietes ir skaistas, kad viņas dzemdē.
Man nav bail no sievietes izpausmēm dzemdībās – skaņām, emocijām… Es dodu to, ko tajā brīdī varu iedot. Pirmkārt, mīlestību. Bet var būt kādi aspekti, kas atbalstot ir grūti, piemēram, man ir grūti skatīties uz atsevišķu mediķu attieksmi. Tas mani ļoti ievaino un sāpina. Sievietei jādod iespēja būt pašai, un tad viņai arī rodas spēks pašai piedzemdēt savu bērniņu. Uz dzemdībām vairs neeju, praktizēju kā pēcdzemdību dūla.
Vai tas, ka esi dūla, tev pašai palīdzēja dzemdībās, pēcdzemdību periodā?
Noteikti palīdzēja, jo dzemdības tiešām gaidīju ar prieku un laiku pēc dzemdībām plānoju citādi nekā tad, kad vēl nebiju dūla.
Dūla gan manās dzemdībās nepiedalījās, bet man bija liels dūlu atbalsts pirms meitiņas piedzimšanas un pēc tam. Lai gan pati esmu dūla, grūtniecības sākumā mani pārņēma dažādas emocijas… Bija tāds kā sirds smagums. Visu laiku gribējās raut vaļā logu, lai būtu, ko elpot. Šķita, ka sirds rajonā kaut kas nav kārtībā. Manī bija diezgan liela iekšējā trauksme. Satikos ar divām dūlām – Daci Miezīti un Lindu Lielvārdi. Fantastiskākais bija tas, ka pēc sarunām ar dūlām un izšūpināšanas rebozo lakatos šis simptoms un nelabums sirds rajonā pārgāja. Man kļuva labāk ne tikai emocionāli, bet arī fiziski.
Kāpēc gāji uzreiz pie divām dūlām?
Dace Miezīte ir arī mana sirdsdraudzene, bet Lindas pieeja jau kādu laiku bija ieinteresējusi. Vadījos pēc savām sajūtām. Atzīšos, ka mani interesēja arī tas, kā strādā citas dūlas. Esot stāvoklī, man bija visas tiesības iet un to visu izmēģināt.
Pie Lindas biju arī uz grūtnieču nometni. Mēs bijām astoņas grūtnieces un strādājām ar savām sajūtām, bija sarunas, protams, par dzemdībām un gaidāmo bērniņu, bet ne kā klasiskos dzemdību kursos. Tas bija tāds kā otrais līmenis. Cilvēkiem, kam vajag lielāku dziļumu. Galvenais, ko šajā nometnē izdarīju, – uzrakstīju savu dzemdību plānu: ko es gribu ieguldīt dzemdībās no sevis, ko gaidu no vecmātes un sava vīra. Mans vadmotīvs bija, ka ieeju šajās dzemdībās ar zinātkāri, lai gan jau trīs reizes esmu dzemdējusi. Ar foršu, garšīgu sajūtu.
Vēl man bija doma aizbraukt pie dūlām uz Lietuvu. Viņām ir īpašs rituāls, kā viņas svētī sievieti dzemdībām. Bet gāja laiks, un sapratu, ka vairs negribu mērot tik garu ceļu. Lietuviešu kolēģe manai draudzenei Dacei Miezītei izstāstīja, kāds ir šis rituāls, un es to varēju piedzīvot tepat, mūsu mājas dārzā Pārdaugavā. Šajā rituālā mani svētīja trīs dūlas.
Kā notika šis īpašais rituāls?
Sākumā dūlas mani nolika gulēt, lai es padomāju, ko gribu palaist vaļā, no kā atvadīties pirms dzemdībām, kādus akmeņus no sirds noņemt. Tikmēr viņas dārzā uzbūra ko ļoti īpašu – no lina dvieļiem bija izveidota taciņa un pie rokas dūlas mani veda uz īpašu vietu, kas bija norobežota un noslēpta citu acīm ar lieliem lakatiem. Iekšēji man bija sajūta, ka sevi sakārtoju, attīru un palaižu vaļā visu nevajadzīgo, ka dūlas mani ievada dzemdībās.
Viņas mani izģērba kailu, kājas ielika ziedu vanniņā, laistīja ar ūdeni, dziedāja un teica svētījošus vārdus.
No laimes un aizkustinājuma raudāju. Sajutu, kā viņas man dod savu svētību. Siltumu, mātišķumu. Vēl kāds brīnums: bēbītis puncī bija ieņēmis ne tik veiksmīgu pozu (pareizu, ar galvu uz leju, bet pret manu labo sānu, no kura grūtāk dzimt, jo jāveic lielāka rotācija), taču pēc šī rituāla mazā pagriezās tā, lai viņai būtu vieglāk piedzimt. Pēc nedēļas mēs jau sagaidījām Melāniju.
Kāds tev bija ceturtā bērniņa gaidīšanas laiks?
Šo grūtniecību izbaudīju vēl vairāk nekā iepriekšējās. Vienalga, vai bērns ir plānots vai neplānots, viņš tik un tā ir pārsteigums. Man joprojām tas šķiet tik maģiski, ka tevī iekšā aug mazs cilvēciņš. Joprojām brīnos par to. Kad piedzima Melānija, pirmais, ko teicu, bija: «Es piedzemdēju bērnu!» Tas nekas, ka šis ir jau ceturtais bērns, tas nekas, ka esmu bijusi blakus, kad bērni dzimst citām sievietēm. Brīnuma izjūta mani nepamet.
Kā lielie bērni reaģēja, un kā jūs viņiem pateicāt, ka ģimenē gaidāms vēl viens mazulis?
Mēs ar vīru gatavojām svētku vakariņas – ar domu, ka bērniem paziņosim ko īpašu. Visi sēdēja un gaidīja, ko tad mēs tādu teiksim. Kad lielajiem bērniem pavēstījām, ka mums būs vēl viens bērniņš, viņi bija apmulsuši un rezervēti. Visvairāk māsiņas gaidīšanā iesaistījās Jasmīna.
Interesanti, ka meita sekoja līdzi manam uzturam grūtniecības laikā. Jasmīna zina, ka no visiem mūsu bērniem viņa piedzima vislielākā. Stāstīju, ka viņas gaidību laikā ēdu daudz arbūzu… Kādu dienu meita pienāca pie mana punča un māsiņai teica: «Neuztraucies, tu piedzimsi resna, bet pēc tam tu būsi tieva!» (Smejas.)
Melānija piedzima mājdzemdībās. Tā taču nebija tava pirmā mājdzemdību pieredze?
Šīs bija jau trešās mājdzemdības, tikai vecākais dēls dzimis ģimenes centrā. Man ir bijušas brīnišķīgas mājdzemdību vecmātes: Dina Ceple un Astrīda Millere. Atceros, ka ar Jasmīnu dzemdību kontrakcijas sajutu Bočelli koncerta laikā. Toreiz, jokoju, biju gatava dzemdēt arī zem priedes, taču spēju vēl nogulēt visu nakti – meita piedzima tikai no rīta. Starp citu, Jasmīnas dzemdībās piedalījās arī fotogrāfe Linda Mātere, kas tagad pati ir kļuvusi par vecmāti. Man ļoti gribējās skaistas dzemdību fotogrāfijas, bet brīdī, kad sākās aktīva dzemdību darbība, nedaudz svārstījos par šo lēmumu. Bet man tik ļoti gribējās tās bildes! (Smejas.)
Kad dzima Melānija, no lielajiem bērniem mājās bija tikai vecākais dēls. Kad jau biju kļuvusi skanīgāka, teicu vīram, lai viņš pajautā, vai dēls negrib doties pie manas māsas, kas dzīvo tepat kaimiņos. Adrians izvēlējās nekur neiet. Melānija bija ļoti toleranta – paspējām apsveikt lielo brāli izlaidumā, bet, braucot uz mājām, jau sajutu, ka sāk kaut kas notikt. Mazā māsa bija klāt jau pēc pusnakts, piedzima visātrāk no visiem mūsu bērniem.
Vai tev bija arī kāds īpašs pēcdzemdību rituāls?
Mana draudzene Dace teica, ka es varu paust visas savas vēlmes un viņa mani pēc dzemdībām lutinās. Vairākas reizes, ne tikai pirtīžu rituālā. To visu ar prieku pieņēmu. Dzemdībās man pietika ar to, ka blakus ir mans vīrs, kurš dzīvoja man līdzi, lai mēs būtu vienā elpas vilcienā. Un uzticama vecmāte, kas mani iepazinusi, – Astrīda.
Piedzīvoju arī to, ka pati varēju noķert savu bērniņu, – Melānija piedzima ūdenī, vecmātei ar modro aci klātesot.
Bet pēc dzemdībām ļoti vēlējos dūlas atbalstu. Astotajā dienā senajiem latviešiem bijusi pirmā vannošanas reize jaunajai māmiņai un bērniņam. Manā gadījumā šī diena iekrita vasaras saulgriežos – 21. jūnijā. Tā bija tāda dāvana no augšas – tu esi bijusi tik sirsnīga dūla citām mammām, ka tagad man tas tiek uzdāvināts tik īpašā dienā un laikā. Dace rīta agrumā bija braukusi uz pļavu pēc ziediem un liepu zariem. Viņa ielika mani vannā, pustumsiņā dziedāja un mazgāja mani. Sajutu liepu smaržu, un manī iestājās maģisks atslābums. Lēnām vannojām bērniņu. Tas bija ļoti aizkustinoši. Pēc tam pie manis vannā iekāpa arī lielā meita.
Šāda pieredze arī savstarpējās attiecības starp sievietēm paceļ absolūti citā līmenī… Kā tava lielā meita to uztvēra?
Viņai tas sagādāja prieku. Gribēju parādīt Jasmīnai, ka bērniņa gaidīšanas laikā un pēc dzemdībām pret sievieti ir jāizturas īpaši, saudzīgi, godinoši. Lai zinātu, ka šāda attieksme pienākas arī viņai, lai viņa tādu prasītu. Kad gāju pa lina dvieļu ceļu no vannas līdz gultai, man bija sajūta, ka dūla mani izvada no dzemdību pasaules. Lai gan Daces dzemdībās nebija klāt, viņa bija domas attālumā. No šīs pieredzes manī radās vēl spēcīgāka pārliecība, ka dūlai ne vienmēr dzemdībās ir fiziski jābūt blakus sievietei, daudz var iedot arī pirms dzemdībām un pēc tām.
Pēc Melānijas piedzimšanas tu rakstīji: tas ir neizmērojams maigums, mīlestība, rūpes, daudz vairāk nezināmā un uzreiz nesasniedzamu atbilžu. Daudzām mammām šķiet: ja dzimst trešais vai ceturtais bērns, viss taču jau ir zināms…
Jebkura mamma, vienalga, kurš bērniņš būtu, pēc mazā piedzimšanas nonāk tajā trauslajā dzīves pozīcijā, kur visas atbildes par šo bērniņu uzreiz tieši nav zināmas un ir jānosargā bērniņa dzīvība un veselība. Kad apkārtējie ar savu viedokli var daudz vieglāk ievainot… Kaut vai ar izteikumiem par mammas rīcību. Nu jau vairāk sadusmo nekā ievaino izteikumi, ka bērnu par daudz ņemu rokās. Visi mani bērni ir bijuši roku bērni…
Arī ar visām zināšanām, ko esmu ieguvusi kā dūla, man bija jautājumi, uz kuriem uzreiz nevarēju rast atbildes.
Melānija bija pirmais bērns, ar kuru man vajadzēja konsultēties par zīdīšanu, jo sākumā meitiņa slikti pieņēmās svarā, standarta risinājumi nederēja. Lai gan man bija zīdīšanas pieredze ar trim bērniem! Ja man nebūtu atbalsta, zināšanu un pārliecības, ļoti viegli varētu atmest zīdīšanai ar roku un sākt bērnu ēdināt ar maisījumu.
Kā ir mainījusies jūsu ģimenes ikdiena pēc ceturtā bērniņa piedzimšanas?
Droši vien uz šo jautājumu labāk varēšu atbildēt pēc dažiem mēnešiem, kad būs atsākušās skolas gaitas. Vēl rit pēdējās vasaras brīvlaika dienas (šī saruna notika augusta beigās – red.), un mēs diezgan maz esam bijuši kopā ar visiem četriem bērniem. Lielākie izaicinājumi ir skolas laiks, it īpaši, kad vēlu vakarā uzzini, ka no rīta jau jāsagatavo kaut kādi materiāli… Un pulciņi. Laika plānošana. Tagad vēl kādu brīdi esam vasaras atvaļinājuma režīmā.
Es arī ļoti jūtu un novērtēju to, ka lielie bērni man palīdz, kaut limitēti. Lai gan man nebija noteikuma, ka viņiem katrā ziņā ir jāiesaistās. Jasmīna pēc māsiņas piedzimšanas ir sākusi gatavot ēst un no rītiem man piedāvā brokastis, jautājot, ko lai pagatavo – putru, olu vai pankūkas. Viņa prot pagatavot arī manas veselīgās pankūkas bez baltajiem miltiem. (Smejas.) Pērs ļoti sirsnīgi izturas pret māsiņu – pienāk un mīļo, vēro viņu.
Tad tu tiešām vari izbaudīt ģimenes atbalstu un to, ka tev ir lielāki bērni. Vīrs taču pa dienu ir darbā, vai ne?
Vakaros vīrs ļoti daudz palīdz, ar visiem bērniem tā ir bijis. Pēc bērniņa piedzimšanas viņš paņēma garāku atvaļinājumu. Tagad viņš mājās ir pavēlu. Protams, kad man vajag palīdzību pa dienu, Andris no darbiem izraujas. Tagad esmu daudz spējīgāka paust savas vajadzības.
Mans lielais izaicinājums un mērķis ir būt priecīgai mammai. Ar iepriekšējiem bērniem agrāk vai vēlāk iestājās brīdis, kad mani pārņēma nogurums un depresīvas domas.
Tas ir pirmā bērna šoks – ka tu tik ļoti gribi bērniņu, tik ļoti gribi būt mamma, protams, vislabākā, mamma, kas pie ikkatra bēbīša kunkstiena nāk, ņem viņu rokās, dod visu labāko. Atceros, ka vecākais dēls naktīs negulēja… un manī bija sakrājies aizkaitinājums, ir skumji, ka tu esi nepriecīga maza bērniņa mamma. Tāpēc tagad ļoti sevi vēroju, kurā brīdī es kļūstu aizkaitināta vai neapmierināta, un šos mirkļus piefiksēju, lai saprastu, ko man darīt, lai šādu mirkļu gandrīz nebūtu. Bet lai man būtu priekpilna dzīve ar mazu bērniņu. Lielākoties man šādas sajūtas arī ir, bet ir jāprot palūgt atbalstu, to joprojām ar mainīgām sekmēm mācos. Un jāzina, kā sevi uzpildīt arī dienās, kad nav palīgu, piemēram, sajust katru ķermeņa daļu, lēnām paelpot vai ieiet divatā ar meitiņu vannā.
Vai no bērnu puses var just arī kādas greizsirdības pazīmes? Jasmīna tagad vairs nav mazā māsiņa saviem brāļiem…
Vienīgais, ko Jasmīna saka, – ka šis lai ir pēdējais bērns, vairs nevajag. (Smejas.) Kad vaicāju, kāpēc viņa tā domā, kādi ir viņas argumenti, lielā meita saka – es negribu būt vēl kādam vecākā. Bet tā Jasmīna ir ļoti izpalīdzīga. Ļoti sekoju līdzi, lai es to nesāku ļaunprātīgi izmantot. (Smejas.) Bet viņa prot arī pateikt nē, tagad es negribu māsu pieskatīt.
Jums jau bērni ir pietiekami lieli, ka mājās vairs nav tik skaļi.
Tāpat ir. (Smejas.) Jau gaidot Melāniju, sapratu, ka lielos bērnus apkušināt nav iespējams, un bēbītim vēderā teicu, ka tev būs jādzīvo šādā ģimenē. Te brīžiem mēdz būt ļoti skaļi. (Smejas.)
Vai nav tā, ka pēc tik īpašas dzemdību un pēcdzemdību pieredzes tev gribētos to izjust vēlreiz. Saka, citām sievietēm tā patīk dzemdēt, ka viņas ir gatavas to darīt vēl un vēl…
Kad man bija grūtniecības viseiforistiskākā līkne, domāju, kāpēc gan vēl nevarētu piekto bērnu, sesto… Bet brīdī, kad tev mazajam ir jāskrien pakaļ, jāvadā uz bērnudārzu un vakarā jātaisa kaut kādas jocīgas maskas dārziņa pasākumam, šī vēlme pamazām pierimst.
Vai ar vīru bijāt domājuši, ka jums būs četri bērni?
Atceros, mammai bērnībā teicu, ka man būs simts bērnu. Tā ka es no šī skaita stipri atpalieku. (Smejas.) Man ir viena māsa, un vīram ir viena māsa. Esmu pētījusi arī mūsu dzimtas koku – tādās tuvās dzimtās nevienam nav bijis daudz bērnu.
Tava pirmā grāmata Gaidības un radības ar prieku, kas iznāca pirms 11 gadiem, var uzskatīt par topošo māmiņu bībeli, kas tika dota no rokas rokās… Kāpēc otra grāmata nāca tik ilgi?
Visu šo laiku rakstīju pirmās grāmatas turpinājumu. Tāpat bija pamatdarbi un grūts dzīves posms fiziski un emocionāli, kad tikai ar alternatīvu metožu atrašanu izdevās sevi atgriezt līdzsvarā (par to starp rindām var lasīt arī otrajā grāmatā).
Pirmā grāmata manā izpratnē vēl nebija pabeigta. Atceros, bija pasākums, kurā padalījos ar sarakstīto, un visi prasīja, kur tad ir tava grāmata, kāpēc vēl nav veikalu plauktos. Tāpēc tas viss arī tapa taustāms, lai gan man šķita, ka vēl ir tik daudz tēmu, par ko vajadzētu uzrakstīt. Rakstot otro grāmatu Dziedinošas dzemdības, kāpu uz tā paša grābekļa. (Smejas.) Arī šajā grāmatā nav uzrakstīts viss, tomēr tā ir biezāka nekā pirmā. Es vēl visu neesmu uzrakstījusi.
Esmu saņēmusi daudz atsauksmju par pirmo grāmatu, un visbiežāk sievietes saka, ka viņām vairs nav tik ļoti bail no dzemdībām un viņas ir gatavas dzemdēt pašas. Tas ir liels ieguvums.
Esmu organizējusi arī dzemdību stāstu vakarus, kur sievietes dalās savā dzemdību pieredzē. Melānijas gaidīšanas laikā uzsāku vēl vienu darbu – uzzināju, ka kolēģe meklē grūtnieču vingrošanas nodarbību vadītāju. Es to uzņēmos. Tā nav parasta vingrošana – mēs gan vingrojam, gan runājam par sajūtām, notiek meditācijas un relaksācijas.
Kā tu nonāci līdz šai padziļinātajai izpratnei un interesei par sievieti dzemdībās?
Man vienmēr dzīvē ir paticis meklēt dziļumu. Tā ir mana būtība. Dūlas darbā būtiska ir pieredze un tas, kādu atbalstu esmu spējīga sniegt citām sievietēm. Man pašai bija liels pārsteigums, ka pēc tik skaistām dzemdībām, kuras man palīdzēja piedzīvot vecmāte Dina Ceple, manī atvērās mīlestības slūžas. Nemaz nezināju, ka manī ir tāda vēlme dot mīlestību otrai sievietei. Tas, ka es varu dot citiem, mani uzlādē. Sevišķi pirtīžās, kas ir tāda dziļi dvēseliska satikšanās.
Kas tagad ir citādi salīdzinājumā ar laiku, kad dzima lielie bērni?
Esmu kļuvusi daudz mierīgāka attiecībā pret bērna raudāšanu. Ar pirmo bērnu šķiet, ka katrs viņa raudiens ir jāatrisina, tagad saprotu, ka tad, kad meitiņa raud, man vienkārši ir jābūt viņai klāt, jāpaņem rokās, jāsamīļo. Jā, viņai vajag paraudāt, bet arī vajag, lai esmu blakus. Melānija daudz dzīvojas pa rokām. Lai gan brīžiem mana mugura protestē, es gribu meitiņai dot šo tuvību.
Un kā ar jaunās māmiņas nogurumu?
Jūtos izgulējusies, tāpēc ka Melānija man ļauj ilgi gulēt, naktī tikai pamostas, lai uzēstu. Un ceru, ka vēl ilgi meitiņa mani tā saudzēs. Ja man nav pietiekami daudz miega, es kļūstu kašķīga, nervoza un uzvilkta. Citām mammām varu ieteikt: lai patiešām atpūstos, ar vīru vai citu palīgu vajag vienoties – ja tu paņem bērniņu paauklēt, kamēr jaunā māmiņa guļ, tad visa atbildība ir uz taviem pleciem. Lai nav tā, ka es pēkšņi pamostos un man blakus ir bērns. Vajadzīgs, lai kādu mirkli ir šis pilnīgais atslābums. Tas arī saskan ar manu uzstādījumu, ka es gribu būt priecīga mamma.
Daudzas jaunās māmiņas, it īpaši, ja piedzimis pirmais bērniņš, jūtas norūpējušās, nogurušas, ar daudziem neatbildētiem jautājumiem…
Galvenais, lai jaunajai māmiņai ir apziņa, ka viņa tāda nav vienīgā. Arī citām mammām ir rūpes, stress, skumjas – dažādas emocijas. Daudzas pat vīram nespēj atklāt, ka pēc bērniņa piedzimšanas jūtas tik ļoti sevi pazaudējušas, sev nomirušas.
Daudz raudāju pirmajā grūtniecības trimestrī, apzinājos, ka vieglās dienas uz kādiem gadiem nolieku malā, ka manī kaut kas nomirst.
Jo bija jau iestājies zināms atslābums, bērni paaugušies, atrasts lielāks fiziskais un emocionālais līdzsvars – bērniņu gaidot un audzinot, slodzes dēļ tas jāmeklē no jauna… Dzīve ar mazu bērniņu ir rutinēta, viss iet pa riņķi. Protams, var mēģināt uz brīdi kaut kur izrauties, un atgriežoties ir lielāka prieka jauda skatīties uz savu mazuli. Piemēram, šodien pirms intervijas ģimene mani palaida uz manikīru. Man to vajadzēja. (Smejas.)
Kā sevi nepazaudēt mammas lomā? Tev mammošanās ir gan darbs un dzīves aicinājums, gan ikdiena…
Šobrīd jau vēl neesmu īsti adekvātā stāvoklī, man ir pēcdzemdību eiforija. (Smejas.) Mani līdzšinējie vērojumi liecina, ka šī apzinātā prieka un labsajūtas kultivēšana (kas var izklausīties arī egoistiski) man ļoti palīdz pašai būt veselai un dot labo mazulim. Es varēju arī dzīvot laukos un baudīt svaigu gaisu, bet izvēlējos vīra un ģimenes atbalstu.
Intervija publicēta šurnālā MANS MAZAIS 2019. gada septembrī.
