Ir kāds triks, ko lai šādās situācijās iesāk? Esmu gājusi uz visiem pasākumiem, un esmu redzējusi bērnus, pie kuriem nav atnācis neviens. Cits bērns nepārdzīvo, bet cits – ļoti. Klusi ceru, ka vecāki ir izrunājušies, un bērns, lai arī sāpīgi, bet saprot, ka viņi nevar tikt, un vēl ceru, ka audzinātājas nemētājas ar tādiem vārdiem kā – kam ir svarīgs bērns, tas atnāk. Dzīvē ir visādi. Man traki sāpīgi iedūra skolas direktores uzruna tēvu dienas pasākumā, kas notiek darbadienā 12:00 dienā, ka paldies tiem vecākiem, kas spēj atrast laiku savam bērnam. Iedūra visu to dēļ, kam jāstrādā, un kas nevar tā izrauties, kā klases audzinātāja mīlīgā balstiņā iesaka «samainieties darbiņā, lai varētu tikt». Nu nav visiem tāds «darbiņš».
- Pie lielākā vai emocionāli stabilākā jāsūta vīrs ar telefonu, lai uzfilmē. Emocionāli stabilākā, kas nenozīmē uzreiz – pie vecākā.
- Vienam bērnam paņemt brīvdienu. Pagājušogad, kad dēls tikko bija uzsācis bērnudārza gaitas, neatceros, kas tas bija par pasākumu, bet sakrita ar vienu skolā, un toreiz mana izvēle bija – ņemt Jāni līdzi uz skolas pasākumu. Ja godīgi, šobrīd apsveru, ka varētu arī šogad tāpat darīt, jo Jānis vēl nav tajā vecumā, kad visas domas grozas ap pasākumu, kā tas būs… Ja bērni sāk īpaši gatavoties, gaidīt koncerta dienu kā svētku dienu – uz tādu vienkārši nevar neiet! Kā šogad uz pirmklasnieces pasākumu, kura pati raksta ielūgumu, pati gaidpilni trinas un stāsta, ka nevarot man neko teikt, būšot pārsteigums…