Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Ar dupsi pa priekšu? Ķeizarojam!
Pirms vairāk nekā desmit gadiem gaidīju savu pirmo mazuli, kurš, tuvojoties grūtniecības beigām, joprojām nebija iekārtojies dzemdībām piemērotajā pozā ar galviņu uz leju. Aprūpes ārsts aptuveni 35. nedēļā noskaņoja mani ķeizargrieziena operācijai. Atceros, ka mēģināju interesēties, vai tad vēl kaut kas nevarētu mainīties, vai nav kādi vingrojumi, kāda cerība, ka mazais apgriezīsies pareizi, lai varētu piedzimt pats. Skaidrs, ka dakteres acīs es biju drusku jocīga, jo «dzemdības taču sāp!», savukārt operācija ir prognozējama un tāpēc, viņasprāt, daudz saprātīgāka iespēja, kā satikt savu mazuli. Jau tolaik savās vērtībās un pārliecībā tomēr vēlējos dzemdēt tā, kā tas ķermenim paredzēts, – pa vaginālajiem ceļiem. Lai darītu visu, kas iespējams, gan devos uz mazuļa apgriešanas procedūru, kas bija nesekmīga, gan centos vingrot tā, kā ieteica vecmāte topošo vecāku kursos. Un tomēr dienā, kad mazulis pats sāka dzimt, viņš joprojām gulēja ar dupsi lejā, kas dzemdību nodaļas ārstei, ar kuru biju noslēgusi līgumu, nozīmēja, ka jāveic operācija.
Un tā es sastapu savu pirmo mazuli – pēc tam, kad aiz zaļā plastmasas aizsega kaut kas tika darīts ar manu vēderu (pēc sajūtām tā kā raustīts šurpu un turpu), mazais pīkstošais kunkulītis man tika nozibināts gar acīm. Jā, viņa vaidziņš uz dažām sekundēm tika pielikts manam, es sajutu viņa maigo ādu. Bet tas arī viss. Pēc tam tikai dzirdēju un ar perifēro redzi kreisajā pusē nojautu, ka bērnu apģērbj un aiznes. Operāciju zālē paliku viena. Ak, nē, tur vēl bija citi cilvēki – darbinieki –, kas savā starpā tērgāja un godam darīja savu darbu. Liels paldies par to, jo rēta tika sašūta prasmīgi un droši, un tam bija svarīga loma manās dzemdībās pēc vairākiem gadiem.
Es nezināju, ka bērns var piedzimt kā citādi, ka sajūtas varētu būt citas, un biju apmierināta ar esošajām – autiņbikses mazajam mainīja tētis, jo pati gulēju ar pārgrieztu vēderu.
Tagad salīdzinājumā ar sajūtām pēc dabiskām dzemdībām saprotu, ka viss ir galvā. Arī pēc dzemdībām nav ne spēka, ne vajadzības skriet apkārt, jo sāp gan starpene, gan vēdera lejasdaļa, taču pēc ķeizargrieziena man un varbūt vēl kādai sievietei uzradās tāda nepārejoša vaina izjūta… Par to, ka bērns tagad ir norakstīts kā ķeizariņš. Par to, ka es nezinu, kā ir dzemdēt, un, visticamāk, nekad arī neuzzināšu, jo, kā zināms, ja pirmais bijis ķeizars, tāds būs arī otrais… Jā, un, iespējams, līdz ar to arī manī dzima un brieda dabisku dzemdību reizēm pārspīlēta idealizēšana.
Un ja nu rēta plīst…
Savu otro mazuli gaidīju ļoti ātri pēc pirmā – kad mazajam lielajam brālim vēl nebija gads. Domāju, galvenais iemesls, kāpēc tas notika TIK ātri, bija tas, ka neapzināti vēlējos tomēr dzēst vai vismaz mazināt šo savu pirmo kļūdu un tomēr dzemdēt pati. Atradu atsaucīgu vecmāti, kura balstījās uz pārbaudītiem un pierādītiem faktiem, nevis biedēšanas un šausmināšanas pieeju. Jā, viņa bija gatava pieņemt manu otro bērniņu dabiskās dzemdībās, bet, tā kā strādā, tikai pieņemot mājdzemdības, mana iecere dzemdēt varēja īstenoties tikai mājās.
Protams, to, ka apsveru mājdzemdības tik ātri pēc ķeizargrieziena operācijas, nevienam neteicu, jo negribēju klausīties, ko par to domā citi. Un, protams, arī citi speciālisti, pie kuriem devos grūtniecības laikā, pateica man savu viedokli īsi un kodolīgi: «Jūs taču negrasāties dzemdēt?! Un ja nu rēta plīst? Sieviete var noasiņot desmit minūtēs.» Tajā pašā laikā man bija informācija par tiem nieka procentiem, kad tā ir gadījies. Zināju, ka ultrasonogrāfijas pārbaudē var labi izvērtēt rētas stāvokli, un, galu galā, viens no mājdzemdību likumiskajiem nosacījumiem ir tas, ka slimnīcai jāatrodas vismaz 30 minūšu brauciena attālumā. Sagatavošanās neplānotam ķeizaram jebkurā gadījumā prasītu laiku – arī tad, ja tas notiktu slimnīcā.
Tagad speciālistu viedokļi atšķiras gan ārstu, gan vecmāšu vidū – ir tādi, kas neapšauba, ka ir gadījumi, kad sieviete var dzemdēt vai vismaz drīkst mēģināt dzemdēt arī ar ķeizargrieziena rētu; tolaik, šķiet, pretspēks bija visur.
Varbūt tas stājās tieši manā ceļā? Lai nu kā, mana meita piedzima priekšlaikus, ar mazu svaru – nepilnus divus kilogramus smaga –, kas nozīmēja došanos uz slimnīcas priekšlaikus dzimušo nodaļu. Savukārt tur nevienam neienāca prātā ļaut man mēģināt dzemdēt bērnu, kurš faktiski jau dzima pats un bija tik sīciņš, ka piedzimt pa dabīgajiem dzemdību ceļiem nu gan viņam nebūtu bijis grūti… Šoreiz emocionāli pārdzīvot operācijas gaitu, mediķu ierastos jociņus un pļāpas bija daudz grūtāk.
Es piedzemdēju bērnu!
Liels bija mans prieks, kad pēc gandrīz desmit gadiem mediķu attieksme pret tādām kā es – ar ķeizargrieziena rētu dzemdē – bija mainījusies uz labo pusi. Pēc rūpīgas grūtniecības uzraudzības, izpētes sonogrāfijā un citiem vērojumiem, kas attiecas uz rētas stāvokli, ārsts, kurš nebija mans aprūpes speciālists, bet, tā teikt, viedoklis no malas, pats man ieteica dzemdēt pašai, jo neesot nekādas vajadzības veikt operāciju. Un, iespējams, tas man deva vislielāko iedrošinājumu. Otrs, ko pa šo laiku biju apguvusi, – ka man jāļaujas notikumu gaitai, un, pat ja tas nozīmē vēl vienu operācijas ceļā pasaulē nākušu mazuli, – lai būtu!
To, kā es dzīvoju un izjutu šo grūtniecību, varētu aprakstīt atsevišķā stāstā, kam šeit nebūtu vietas, tāpēc tik vien pateikšu, ka ļoti vadījos pēc pozitīvām sajūtām – patiešām neieciklējos uz to, kā bērns dzims un vai tas būs droši vai nebūs. Darīju tikai to, ko jutu kā sev vērtīgu un vajadzīgu, nepārpūlējos un necentos izpildīt visus ķeksīšus noteikti paveicamo darbu sarakstā. Vienkārši ļāvos. Aprūpes daktere pat ļāva nerakstīt dzemdību plānu, ko citkārt prasa no visām savām grūtniecēm.
Un tā 39. grūtniecības nedēļā nakts vidū sākās regulāras dzemdību sāpes, kas pēc dažām stundām vainagojās laimē pašai samīļot un turēt rokās tikko savā guļamistabā piedzimušo bērniņu.
Starp citu, es viņu ilgi neizlaidu laukā no rokām – pat tad, kad viņš bija saģērbts un paēdis, man prātā neienāca doma, ka viņu varētu kaut kur nolikt. Man bija svarīgi viņu turēt sev klāt ilgi.
Ko jaunu uzzināju pēc pirmajām dzemdībām? Pirmkārt, ka dzemdības nav aprakstāmas – katrai sievietei varbūt pilnīgi cits stāsts. Gan centimetri, veroties dzemdību ceļiem, gan sāpju slieksnis un vēlmes, vajadzības. Tas viss tiešām var un drīkst nesakrist ar to, ko raksta grāmatās un kas atbilst vidējai statistiskajai sievietei. Pateicoties savai ļaušanās politikai grūtniecības laikā, ļāvos notikumiem arī dzemdībās, un, lai gan sākumā sāpes lika saspringt nevietā, galu galā ar vizualizācijas paņēmieniem spēju no tām nebēgt. Otrkārt, sapratu, ko nozīmē, ka bailes ir dibenā – vistiešākajā nozīmē. Pēdējā izstumšanas fāzē sajutu bailes no visa spēka spiest – baidījos, ka saplīsīs dibens. Un tikai tad, kad biju gatava bailēm pretoties, es bez plīsumiem piedzemdēju bērnu! Tai vienā mirklī man bija atgriezusies pašvērtība un pārliecība par sevi, kas pazuda kādā no iepriekšējiem neveiksmīgajiem mēģinājumiem. Ja jau es varu dzemdēt, vai ir kas tāds, ko nevaru?
Uzticēties ķermenim
Protams, ka, gaidot ceturto mazuli, jau grūtniecības sākumā zināju, ka gatavojos mājdzemdībām. To nevienam vairs necentos slēpt. Tikai man bija ļoti grūti iztēloties, kā es gribētu dzemdēt. Zināju, ka tā, kā bija iepriekš, bija tik lieliski, ka nez vai iespējams divreiz tikt aplaimotai ar skaistu, ātru un mazsāpīgu dzemdību pieredzi. Ārstes uzdevumā man bija jāvēlas un jāplāno, bet man bija grūti. Es centos – lasīju grāmatu Vieglu dzemdību metode, kur faktiski bija aprakstītas tādas dzemdības, kādas biju piedzīvojusi iepriekš; devos uz grūtnieču lekciju par elpošanu dzemdībās; kā arī apmeklēju pozitīvo dzemdību stāstu vakaru. Darīju visu to, ko normāli dara topošās mammas, kas gatavojās pirmajam mazulim. Vecmātes mudināta, es gatavojos tam, ka dzemdības nav nekāda pastaiga, bet smags darbs. Iespējams, tieši to man vajadzēja, jo pēc pirmajām dzemdībām piedzīvotā eiforija bija nedaudz aizmiglojusi manu atmiņu – viss šķita vieglāks un skaistāks, nekā bija patiesībā.
Tātad šoreiz mazulis sagaidīja pilnas 39 nedēļas un ar plukšķi pieklauvēja, ziņojot, ka nolēmis līst laukā. Tādu kā plīstošu skaņu, ko saklausīju vēderā, piedzīvoju pirmo reizi. Un, lai arī tā nebija mana pirmā grūtniecība un pirmās dzemdības, sākumā nesapratu, kas gan tur vēderā var plīst. Pēc tam, kad manīju arī ūdens noplūdi, – skaidrs. Nakts miegs gāja secen, un, kad jau vairs nevarēju izturēt sāpes, guļot gultā, mēģināju likt lietā visas iepriekš apgūtās elpošanas, meditācijas un vizualizācijas tehnikas, dzēru savu homeopātisko ūdeni un Baha ziedu maisījumu, skatījos pulkstenī un… tādējādi kontrolēju notiekošo. Sāpes nāca virsū, es tās mīļuprāt sagaidīju, bet… neļāvos, jo maldījos no vienas tehnikas citā un prāts bija aizņemts. Vecmāte atbrauca pusčetros no rīta, un mazais iepeldēja vannas ūdenī pēc pusotras stundas. Tad, kad ļāvos tam, ko priekšā teica ķermenis, kad aizmirsu visas lappuses no grāmatām un padomus un ieteikumus no lekcijām, mans ķermenis un manas bildes aiz aizvērtajām acīm aizveda mani līdz mirklim, kad vecmāte no ūdens manās rokās iecēla mazuļa ķermenīti. Tas tiešām notika zibenīgi un nesāpīgi! Un vienā sekundē līdzšinējās sāpes un apjukums galvā bija pagaisuši.
Lai nu kā, šīs dzemdības man atgādināja, ka darbs ar sevi nekad nebeidzas un dzemdēt ar galvu nenozīmē samācīties un paturēt prātā pareizās formulas, jo dzemdējot tādu nav.
Lielāka māksla ir dzemdībās aizmirst par galvu un ļauties, uzticēties un klausīt ķermenim un jušanām. Jāpiebilst, ka, gatavojoties šīm dzemdībām, par dzemdes rētu neviens neuztraucās un nerunāja. Tā ir atstāta pagātnei un izdziedināta. No sirds esmu pateicīga visiem iesaistītajiem, kas palīdzēja man to piedzīvot, jo dzemdējot es uzzināju, ka mans ķermenis ir spēcīgs, vesels un spējīgs darīt pasaulē svarīgāko darbu.
Vai dzemdēt pēc ķeizargrieziena ir droši?
«Dzemdības pēc ķeizargrieziena operācijas ir saistītas ar varbūtību iegūt nopietnu komplikāciju – dzemdes rētas plīsumu, taču šis risks ir niecīgs, un to ietekmē citi izvērtējami faktori. Turpretim mēs mēdzam iluzori minimizēt ķeizargrieziena operācijas risku – patiesībā šī manipulācija saistās ar ļoti nopietniem riskiem mātes veselībai, dzīvībai un bērna veselībai, īpaši, ja ķeizargrieziens ir atkārtots.
Kāds īsti ir rētas plīšanas risks? Analizējot rētas plīšanas iespējamību ar tās sekām, balstījos uz pasaulē veiktajiem pētījumiem, to skaidrojumiem un secinājumiem. Šis jautājums ārzemēs ir daudz un plaši pētīts. Neskaitāmos pētījumos rētas plīšanas risks dzemdībās pēc ķeizargrieziena uzrādās no 0,2 līdz 0,9%, ja ir viena dzemdes rēta un no 0,9 līdz 1,8 procentiem, ja rētas ir vairākas. Kopumā no 0,4 līdz 0,8 uz 1000 dzemdībām, un tas ir ļoti reti.»
Ekspertu viedoklis
- Vecmāte Iveta Bērziņa, kurai ir liela pieredze dzemdību pieņemšanā pēc ķeizargrieziena operācijas – gan padomju laikos stacionārā, gan pašlaik Siguldas slimnīcā un bijušajā Ģimenes centra klīnikā –, dalās pieredzē Lindas Rozenbahas grāmatā Dziedinošas dzemdības. Kopumā viņa pieņēmusi aptuveni 60 šādas dzemdības, un tas ir daudz. Ivetas Bērziņas attieksme pret dzemdībām pēc ķeizargrieziena operācijas ir rāma – nav vēlams par tām spriest kā īpašākām dzemdībām, pārspīlētas emocijas pie laba neved. Svarīgi, lai topošā mamma sev un bērnam nesagādā lieku stresu. «Padomju laikos pēc ķeizargrieziena ļāva dzemdēt vienmēr. Tā bija normāla prakse. Princips pēc ķeizargrieziena ķeizargrieziens ir tikai pēdējo desmitgažu nostāja, kas pamazām mainās. Padomju laikā izņēmumi, kad veica atkārtotu operāciju, bija vien tad, ja bērns atradās iegurņa priekšguļā (ar dupsīti vai kājām pa priekšu) vai sieviete vēlējās atkārtotu ķeizargriezienu, vai arī bija slima un tiešām nebija spējīga dzemdēt pati. Taču tas nebija brīvprātīgi obligāti. Vienkārši dzemdību laikā vecmātei vai ārstam bija rūpīgāk jāstrādā, jāskatās, kā reaģē dzemde – vai tā sāk strādāt, cik intensīvi un pareizi to dara,» min vecmāte.
- Rīgas Dzemdību nama pieredzējusī vecmāte Gunta Freimane grāmatā pievienojas viedoklim, ka sievietei, lai viņa dzemdētu pēc ķeizargrieziena, jāstiprina varēšana un ticība saviem spēkiem. «Jādara viss, lai sieviete uzticētos savam ķermenim gara spēkā. Lai viņai nesāktos stress, lai nebūtu bažu par katru mazāko sajūtu izmaiņu grūtniecības laikā vai radībās. Sadomājoties varam daudz ko emocionāli ietekmēt uz negatīvo pusi. Pavelk vēderu, pasāp, un sievietei jau liekas – droši vien dzemdes rēta plīsīs. Bet, kad parunājam, kas ar viņu pēdējās dienās noticis, izrādās, ka bijusi lielāka slodze un tāpēc vēderu velk. Līdzīgi kā ar bērnu kolikām – mamma iedomājas, ka noteikti kaut ko nelāgu ieēdusi un tāpēc mazais raud. Patiesībā bijis daudz viesu un mazajam tā bijusi liela slodze, tādēļ viņš raud,» salīdzina Gunta Freimane. Agri vai vēlu jāsastopas ar informāciju par dzemdes plīšanu un ar to saistītajām sekām. Jāteic, ne vienmēr šī varbūtība tiek atainota adekvāti. Šādu informāciju nereti pavada pārliecinošs izklāsts, kā tas varētu notikt, uzburtas ainas un pārspīlēts riska patiesais apmērs. Ja vēl to pavada apelēšana pie mātes sirdsapziņas, vainas izjūtas kultivēšana pret bērnu, nodēvējot sievieti, kas uzdrošinājusies dzemdēt, par egoisti. Reizēm tā var izdoties mammas ieceri nogriezt pašā saknē.
- Dūla Linda Rozenbaha vairāk nekā desmit gadu garumā ir uzklausījusi mammu dzemdību pieredzi pēc ķeizara – dažai tas izdevies pirmajā reizē, citai otrajā vai tikai trešajā. «Ja sieviete pēc ķeizargrieziena pati vēlējusies dzemdēt, aicinu novērtēt ik soli, kas izdevies, – kāda tajā kalnā uzkāpj un pati piedzemdē, cita dod iespēju mazulim piedzīvot pirmās dzemdību kontrakcijas, bet kādu iemeslu dēļ ir jāpiedzīvo ķeizargrieziens, kādai šīs iespējas dzemdēt pašai tomēr nav, taču viņa darījusi visu, kas no viņas atkarīgs, lai to rastu. Katrs šis solis ir vērtīgs. Es jūtu milzu spēku no mammām, kas apzināti gatavojušās dzemdībām pēc ķeizargrieziena un šo sapni īstenojušas. Viņas ir kā uzkāpušas kalnā, kur iepriekš nav izdevies uzkāpt vienu vai pat vairākas reizes. Taču tas arī nav bijis pašmērķis – dzemdēt bērnu pašai. Klausoties sievietēs, kuras pēc savas vēlēšanās dzemdē pēc ķeizargrieziena, dzirdu, ka šīs pieredzes ir ļoti dziedinošas, – piedzīvot, ka mazulis ir kopā ar tevi, viņu nekur neaiznes, ka neesi sagriezta, vari rūpēties par viņu un esi varējusi piedzīvot to, ka pati vari dzemdēt, iziet cauri grūtībām mīlestībā. Un brīžiem to nemaz vārdos nevar ietērpt, ko tas viņām nozīmē, tikai sajust.»
Populārākie raksti
