Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sākot domāt par nākamo bērnu, vecāki sevi mēdz pieķert prātojam: jā, it kā gribu vēl vienu, bet pirmais taču ir pati pilnība, pats mīļākais… Tad nākamo bērnu var pat sākt uzlūkot kā konkurentu uz manu uzmanību un mīlestību.
Diezgan bieži par nākamo bērnu parūpējas daba. Pat ja vecāki ir domājuši, ka viņiem kaut kad varētu būt otrs bērniņš… sieviete vienkārši paliek stāvoklī, jo daba spēj apiet jebkuru kontracepciju, un tas ir labi. Apzināti sākot plānot nākamo bērniņu, ieslēdzas mūsu prāts – jo labāk dzīvojam, jo vairāk prātojam, kā mainīsies dzīve. Vai pietiks laika abiem bērniem? Vai varēšu vēl kādu mīlēt tāpat kā pirmo? Ja nu nākamais bērniņš būs nemierīgs? Vai pietiks naudas viņu izskolot? Vai mūsu dzīves līmenis būs pietiekami augsts? Varbūt tomēr nevajag? Vismaz ne tagad? Visas šīs racionāli saprotamās atrunas ataino to, ka esam nedroši vēlreiz mesties piedzīvojumā, par kuru skaidri zinām – tas prasīs milzu resursus.
Kur ir veselīga robeža starp racionālu plānošanu un emocionālu vēlmi?
Dažreiz mēs vienkārši gribam bērnu. Tad ir vērts sev pajautāt, kāpēc. Vai gribu ar bērnu parādīt partnerim, cik ļoti viņu mīlu? Varbūt man ir pietiekami daudz resursu, ko dot vēl vienam bērnam? Iespējams, bērns ir attiecību izaugsmes nākamais solis. Varbūt draudzenei ir otrs bērns un tāpēc man arī vajag?
Gribēšana ne vienmēr nozīmē, ka esam gatavi vēl vienam bērnam. Taču reizēm arī plānojam pārāk daudz, ņemot vērā pārmēru daudz dažādu sīkumu un īpaši uzsverot negatīvos aspektus. Ienākot ģimenē jaunam bērnam, tas neapšaubāmi daudz prasa no mums, bet tās ir arī ļoti vērtīgas izmaiņas tajā ziņā, ka bērni iemācās dzīvot un saprasties savā starpā. Viņi daudz vairāk nodarbojas paši ar sevi un mazāk dīc uzmanību no vecākiem. Viņi ļoti labi apgūst lomu un dzimumu modeļus, dalīšanos, strīdēšanos, savstarpējas rūpes. Un galu galā iemācās arī vienoties, kādu filmu skatīties, kā vecākus nedaudz piešmaukt, kā kopā darīt foršas blēņas un kļūt par komandu.
Domājot par nākamajiem bērniem, vienmēr saku: cik labi, ka pasaulē nav nevienas simtprocentīgas kontracepcijas metodes, citādi pastāvētu liela iespējamība, ka daudzās ģimenēs būtu tikai viens bērns.
Reizēs, kad nostrādā daba, pirmās emocijas par gaidāmo bērniņu var būt šoks, nevis prieks. Kā ar to sadzīvot?
Arī uzzinot, ka pieteicies plānots bērns, sākumā var būt šoks un doma, ka patiesībā to negribu. Tas ir normāli. Šoks rodas, jo tiek sagrauta doma, ka varu kontrolēt savu dzīvi.
Neplānota grūtniecība ļoti labi parāda, ka patiesa kontrole pār dzīvi nav iespējama.
Vajadzīgs laiks, kamēr piemērojies jaunajai situācijai un pieņem lēmumu. Katra grūtniecība ir lēmums – pat ja tā nav plānota, mēs pieņemam lēmumu, ka mums šis bērns būs. Tas nav vienkārši, tāpēc nedrīkstam nosodīt cilvēkus, kas tomēr nolemj bērnu pasaulē nelaist. Tas ir lēmums par dzīves mainīšanu, it īpaši – ienākot ģimenē otrajam un trešajam bērnam. Ir normāli būt šokā un justies kā no laivas izmestiem. Un tas, ka pirmajā mirklī esam šokā un domājam, ka šo bērnu negribam, nenozīmē, ka viņu nemīlēsim.
Kad iepazīstamies ar partneri, mums rodas mīlestība. Kad piedzimst bērns, rodas mīlestība arī viņam, un, piedzimstot nākamajam bērnam, sirdīs atkal rodas vieta jaunai mīlestībai. Tas ir fenomenāli, ka katrs nākamais bērns mūsos rada jaunu vietu mīlestībai.
Mīlestība vairojas, nevis dalās?
Jā, tā vairojas! Mūsos pietiek vietas gan jaunai mīlestībai, gan arī jaunām rūpēm un kreņķiem.
Ko tad, ja vecāks tomēr sāk domāt, ka viens bērns mīļāks par otru?
Ar katru bērnu vecākam veidojas citādas attiecības. Mīlestību nevar klonēt. Ar vienu bērnu var rasties cieša pirmā emocionālā saikne, bet ar nākamo tā sākumā varbūt pilnībā neizveidojas un tam vajadzīgs ilgāks laiks. Tāpat ar vienu bērnu var būt vieglāk, jo viņš man vienkārši ir ērts. Jo, protams, vieglāk ir mīlēt to, kas atbilst manām gaidām. Citu bērnu mīlēt varbūt ir izaicinošāk, jo viņš tiešām izaicina un šī nav ērta mīlestība, bet es par viņu tāpat stāvu un krītu. Reizēm mammas saka, ka vienu bērnu mīl vairāk nekā otru. Tad es vaicāju: bet kā ir kritiskā situācijā? «Tad es kā lauvu mamma cīnos par abiem!» Redz, par to arī ir stāsts! Dažreiz mums viens, otrs vai trešais bērns vienkārši labāk patīk. Ģimenēs ar vairākiem bērniem katram cenšamies pievērst vienlīdz daudz uzmanības, bet katram savā veidā un situācijā. Vienam bērnam varbūt pievēršam lielāku uzmanību zīdaiņa vecumā, jo viņam ir kolikas un pirmos trīs mēnešus mazais visu laiku jānēsā uz rokām. Otram bērnam koliku nav, bet rāpojot viņš ir tik aktīvs, ka jāvelta lielāka uzmanība, viņu pieskatot. Varbūt viens mazulis kā divgadnieks bija ļoti jaudīgs, bet otram bija grūti iejusties bērnudārzā. Vienu dienu vajadzība ir vienam, citu – otram. Ja ģimenē ir daudz bērnu, kādam nemitīgi kaut ko vajag.
Vecāki bieži saskaras ar vainas izjūtu un šaubām, vai visu vajadzības ir apmierinātas pietiekami.
Vainas izjūta ir, jo brīdī, kad viens paprasa vairāk, otrs paliek ēnā. To jāmēģina pieņemt – jā, dažreiz jutīšos draņķīgi, ka esmu slikts, nepietiekami atbalstošs vecāks. Ja ģimenē ir vairāki bērni, var mēģināt sistemātiski ieplānot, ka katram individuāli tiek veltīts viens vakars nedēļā. Jāatceras, ka bērnam ir gan mamma, gan tētis un katrs var risināt savu problēmu. Varbūt var iesaistīt arī vecvecākus. Jo vairāk bērnu, jo lielāka var būt atbalsta sistēma – vecvecāki, tantes, onkuļi un varbūt auklītes –, kas palīdz risināt svarīgos jautājumus. Ja bērnu neaudzina tikai vecāki, tas viņam var iedot arī citu emocionālo pieredzi. Tad arī vecākiem mazināsies vainas izjūta. Bet vispirms vajag pieņemt – jā, jutīšos vainīgs, ka neesmu varējis bērnam vienmēr būt klāt. Un vajag pieņemt arī to, ka bērnam vienmēr būs, ko pārmest.
Viens ir vainas izjūta, kas grauž pašu, bet vēl ir bažas par to, kā tas ietekmēs bērnu, vai es viņu netraumēšu.
Ja vecākiem ir izteikta vainas izjūta, piemēram, pret vienu bērnu, kam pievēršu mazāk uzmanības, mazais uzreiz to jūt un var sākt vairāk strīdēties ar otru un konfliktēt vai manipulēt ar vecāku. Tāpēc ir svarīgi apzināties šo vainas izjūtu – jā, tā mēdz notikt, bet es nedrīkstu pārāk tajā iegrimt, jo bērni šo sajūtu var pārņemt.
Jā, tā ir – ģimenē ar vairākiem bērniem katrs vecāku uzmanību saņem pēc kārtas.
Vajag sevī trenēt pārliecību, ka vairāki bērni ģimenē nav nekas tāds, kas bērnu dzīvi padara neciešamu.
Šo pārliecību var nodot tālāk arī bērniem?
Bērns pilnīgi noteikti jūt, vai mamma un tētis spēj izturēt to, ka bērniem kaut kas nepatīk, vai viņi spēj pieņemt nepopulārus lēmumus, vai zina, ko dara, un vai paši tiek galā ar savu dzīvi. Tad bērni izaug un zina, ka mamma un tētis spēj izturēt bērnu pārmetumus un viņiem nav jāattaisnojas. Šo pārliecību nodod arī citām dzīves situācijām.
Mēdz teikt, ka otrie un trešie bērni zina, kurp viņi nāk, – uz ģimeni, kur priekšā jau kāds ir. Vai tas drīzāk nav stāsts par pašiem vecākiem?
Tas drīzāk ir stāsts par tēliem. Šobrīd vecāki daudz runā tēlos, domājot par bērna piedzimšanu. Bet bērni nenāk, mēs viņus radām! Tāpat bērni mūs neizvēlas.
Mēs nedrīkstam uzgrūst bērnam šo nenormālo atbildību par paša piedzimšanu. Nevis viņš mūs izvēlējās, bet mēs izvēlējāmies, ka mums būs bērns.
Taču ir kaut kas, kas ar nākamo bērnu gan notiek citādi, – viņš piedzimst tur, kur kāds ir priekšā. Jau grūtniecības laikā viņš dzird apkārt notiekošo ļembastu. Piedzimstot šim bērnam brāļa spiegšana jau ir dabiska skaņa. Pirmais bērns ienāk viena bērna ģimenē, otrais – ģimenē, kur kaut kam jau ir iets cauri, bet trešais un katrs nākamais dzimst kolhozā. Bērns nepazīst citu pieredzi, viņš iejūtas vidē, kāda tā ir. Bet jebkurā gadījumā vecāki ir atbildīgi par bērnu skaitu, ko laiž pasaulē.
Vai cilvēki, kam ir viens bērns vai pagaidām varbūt neviens, var atbildīgi izvērtēt, cik pēcnācējiem viņi ir gatavi?
Principā nē, jo tu nekad nevari zināt, kā mainīsies dzīve, kas tevi gaida nākotnē. Šobrīd diezgan bieži pirmie bērni dzimst cilvēkiem ap 30 gadu vecumu. Varbūt 25 gadu vecumā domāju, ka gribu četrus bērnus, bet, piedzimstot pirmajam, ir ļoti labs darba piedāvājums, un es saprotu, ka gribu to izmantot. Es attīstu savu karjeru, varbūt arī partneris kāpj pa karjeras kāpnēm, un pēkšņi saprotu, ka četri bērni man tomēr nebūs, jo profesionālā dzīve ir ļoti svarīga… Varbūt esmu gatava vēl tikai vienam bērnam, tāpēc ka gribu, lai vecākajam būtu brālis vai māsa.
Mūsdienās dzīve ir daudz mainīgāka nekā pirms 150 gadiem, kad cilvēkiem, piedzimstot noteiktā kārtā, bija skaidrs, kā ritēs viņu dzīve. Tagad mēs dzīves laikā piedzīvojam ļoti daudz pārmaiņu. Plānot, cik bērniem esam gatavi, ir sarežģīti. Taču, bez šaubām, ja cilvēks nāk no kuplākas ģimenes, viņam patīk bērni un ir pieredze audzināšanā, ir partneris, kurš arī vēlas bērnus, ir lielāka iespēja, ka tiks pieņemts apzināts lēmums par vairākiem bērniem.
Ir arī pāri, kas plāno divus bērnus, bet, otro reizi paliekot stāvoklī, uzzina, ka gaida dvīņus. Viņi nav bijuši tam gatavi, bet ar jauno situāciju ir jāsadzīvo. Labais ir tas, ka vecāki, ja viņi ir psihiski veseli un ģimenē pa lielam viss ir kārtībā, ir kā fēniksi – mēs spējam no sevis izspiest pēdējo un atkal atjaunoties šķietami no nekā, kas notiek, audzinot vairākus bērnus. Tas ir cilvēces potenciāls. Mēs spējam izaudzināt bērnus, pat ja šķiet – nekad ar šo netikšu galā. Esmu tam labs piemērs, jo man ir pieci bērni.
Pirms jums bija piedzimis pirmais bērns, domājāt, ka reiz jums būs pieci?
Atceros, domāju, ka noteikti vēlos trīs bērnus, bet pat trīsdesmit gadu vecumā nedomāju, ka man būs pieci. Tā ir tikai mana privātā pieredze, bet, pateicoties tam, ka man ir pieci bērni, esmu iemācījusies ārkārtīgi daudz ko par dzīvi, varu tikt galā ar dažādām situācijām, spēju pārvarēt dažādas emocionālas un fiziskas grūtības. Pateicoties bērniem, esmu mainījusi savu dzīvi, arī krasi nomainot profesiju. Tas, ka mums ir pieci bērni, ir viens no manas dzīves lielākajiem ieguvumiem. Taču tas nenozīmē, ka viss ir bijis tikai rožaini. Maniem bērniem ir arī savas sirdssāpes un psihotraumas kā ikvienam no mums, bet katram ir sava varēšana un dzīves pieredze. Katrs no viņiem kādā jomā ir ļoti spējīgs un kādā citā varbūt ievainojums.
Vecākie bērni dabūja citu mammu, jo, dzimstot pirmajiem, man bija 20 gadu. Kad dzima jaunākie bērni, man bija gandrīz 40 gadu. Tā jau bija cita pieredze, personības attīstība, cits apzinātības līmenis, citas zināšanas, pacietība. Vecākie bērni dabūjuši vairāk nejēdzību, jo es daudz ko nepratu un nodevu viņiem ne tik labu pieredzi, kas bija noskatīta ģimenē. Taču domāju, viņi ir iemācījušies, ka mamma ir cilvēks un ka arī es nezinu, kā visu izdarīt pareizi. Noteikti esmu viņiem iemācījusi, ka ir jādomā ar savu galvu, pašam jāpieņem lēmumi, ka tu drīksti būt atšķirīgs. Domājot par to, ko man iemācījuši bērni, – mans maģistra darbs un arī disertācija bija par temperamenta aspektiem, un tas izrietēja tieši no maniem bērniem. Viņiem nākot pasaulē, sapratu, ka katrs bērns piedzimst ar savu neirobioloģisko iezīmju kopumu jeb temperamentu. Viens piedzimst aktīvāks, cits ar spēju ļoti ātri nomierināties, vēl kādu viss ļoti ātri satracina, cits ir saulaināks, cits jūtīgāks. Tas viņos ir bijis no dzimšanas, un es neesmu to salauzusi, esmu bērniem ļāvusi būt tādiem, kādi viņi ir. Neesmu izaudzinājusi ļoti pareizus bērnus, bet domāju, ka viņi visi ir izauguši par labiem cilvēkiem. Ir bijis tā vērts.
Nereti vecākiem ir bail atzīt, ka viņi kaut ko nezina, jo šķiet, ka es taču esmu galvenais balsts, uz kā turas visa bērna pasaule.
Bērni, sevišķi mazie, uz vecākiem tiešām reizēm skatās kā uz dievu ar neapgāžamu autoritāti. Kad vecāki atzīst, ka kaut ko nezina, šaubās un stāsta, ka reizēm ir normāli kļūdīties, viņi māca bērnam, ka ir cilvēki. Ja no sevis prasām perfekciju, arī bērns iemācās no sevis prasīt neiespējamo.
Vecāki mainās līdz ar katru bērnu. Vai var teikt, ka vecāki arī attīstās un aug līdz ar katru nākamo atvasi?
Ja apzināmies, ka ar katru bērnu ir jāattīstās, jāpilnveido audzināšanas stratēģijas un ka ar katru bērnu ir jāveido citas attiecības, tad pieaugam. Ja to neapzināmies, varam mēģināt visus bērnus audzināt pēc vienas šnites, lai bērni būtu ērti vecākam. Daudzi vecāki tā arī dara, taču, ja esam domājoši un vēlamies izaudzināt bērnu pēc iespējas jēdzīgāku, esam spiesti attīstīties. No otras puses, attīstība ir mūsu dabā.
Divdesmit gadu vecumā zinām vienu, trīsdesmit gados – ko citu, un, nonākot saskarsmē ar nākamo bērnu, zināšanas par dzīvi ietekmē to, kā viņu audzināšu.
Jauni vecāki, kas audzina bērnus kā studenti, bieži to dara ļoti forši un brīvi, jo viņi nekreņķējas. Savukārt trīsdesmit gadu vecumā domā, ka bērnu audzinās pēc labākās sirdsapziņas, un varbūt pārcenšas.
Pašlaik daudz dzird, cik svarīga bērnam ir nedalīta uzmanība un droša piesaiste. Pirmajam bērnam cenšas to sniegt pēc labākās sirdsapziņas, bet ar otro, trešo saprot, ka vairs to nespēs.
Te ir pārspīlēts uzskats par to, kā attīstās droša piesaiste. Lai tas notiktu, bērnam nevajag nedalītu uzmanību visu laiku. Viņam vajag, lai vecāki būtu pieejami brīdī, kad nepieciešama palīdzība, atbalsts, kad viņš jūtas nobijies un vajadzīgs iedrošinājums. Vecākiem jāpalīdz un jāiedrošina bērns arī atdalīties, tostarp fiziski. Vecāki ir pārņemti ar domu par kopābūšanu, bieži aizmirstot, ka piesaiste nozīmē arī veicināt bērna neatkarību. Attīstoties veselīgi, atdalīšanās tiek tieši veicināta līdz ar nākamā bērna piedzimšanu, kad mamma vairs nevar būt kopā tikai ar vienu bērnu. Šobrīd vecāki ļoti uztraucas par to, ka viņi var traumēt bērnu. Otrā bērna piedzimšana pirmajam, protams, var būt trauma. Jebkura sarežģīta situācija var izvērsties par traumu, bet tā var kļūt arī par pieredzi. Jautājums, ko mēs, pieaugušie, ar to darām un kā palīdzam pieņemt jauno situāciju. Miljardiem vecāku pasaulē ir izaudzinājuši vairāk par vienu bērnu. Ja padomājam, kā bērni audzināti gadsimtiem – ir bijusi pastāvīga traumēšana –, tomēr esam spējuši izdzīvot un pielāgoties. Bērns nav tik ievainojams, kā šobrīd uzskatām. Viņš ir spējīgs pielāgoties tam, ka ģimenē ienāk nākamais bērns.
Vai var runāt par vēlamo vecuma starpību, kas brāļiem un māsām ir vislabākā?
Šajā ziņā pastāv dažādi priekšstati. No vienas puses, nav vēlama ļoti maza vecuma starpība. Ja nākamais bērns piedzimst, kad vecākajam vēl nav pusotra gada, viņam joprojām ļoti vajag mammas tuvību. Ja mamma pēkšņi visu uzmanību velta tikai mazajam, vecākais bērns tiešām var justies pamests. Taču, ja par mazāko parūpējas tētis vai atbalsta komanda jeb paplašinātā ģimene un mamma vairāk rūpējas par pusotrgadnieka emocionālajām vajadzībām, viss var izvērsties ļoti labi. Ir svarīgi, lai vecāki ļoti piedomātu, kā emocionāli atbalstīt vecāko bērnu.
Maza vecuma starpība var sekmēt to, ka bērni diezgan ātri iemācās izveidot savu apakšsistēmu, kurā abiem kopā ir labi un viens otram iedod emocionālo tuvību un drošību.
Savukārt bērniem ar lielāku vecuma starpību ieguvums ir tas, ka, piedzimstot māsiņai vai brālītim, vecākais bērns jau būs paaudzies un visas piesaistes lietas noformējušās. No otras puses, viņš piecus sešus gadus ir bijis vienīgais eņģelītis saviem vecākiem un pēkšņi dalīties vēl ar kādu arī var būt ļoti sāpīgi. Savukārt, ja bērniem ir 10 gadu starpība, var teikt, ka ģimenē ir divi vienīgie bērni. Katrai bērna vecuma starpībai ir savi plusi un mīnusi. Varbūt nevajag meklēt vienu pareizo variantu. Labāk skatīties, kas mūsu situācijā, ar mūsu zināšanām un pieredzi ir optimālais.
Vienmēr ir arī apkārtējo viedoklis: ja ilgi nav otrā, prasa, kad tad būs, bet, ja piedzimst trešais vai ceturtais, tad brīnās, kā tiks galā.
Tautas balss ir vienmēr. Ja pārim nav bērnu, tad prasa, kāpēc nav, savukārt, ja ir divi ar mazu starpību, prasa, kāpēc abi pēc kārtas. Kāds allaž uzdod jautājumus. Svarīgi atcerēties, ka bērnu skaitu ģimenē nosaka pāris, divi pieauguši cilvēki, un citiem te nav ko jaukties. Abiem ir jāapzinās – mums uzdos jautājumus par bērnu skaitu, bet to mums nevar pasūtīt vecmāmiņa vai vēl kāds cits. Tāpat neviens cits nedrīkst apšaubīt, kā tiksiet galā ar tik daudziem bērniem. Svarīgi, ka vecāki ir gatavi paši audzināt bērnus. Tas gan ir būtiski – ja grib vairākus bērnus, nevar rēķināties, ka vecvecāki pilnībā noņems no pleciem rūpes par bērnu audzināšanu. Protams, var lūgt vecvecāku iesaistīšanos, taču nevar viņiem to pieprasīt, it īpaši mūsdienās, kad vecvecāki ir gados jauni un viņiem joprojām ir pašiem sava dzīve.
