Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
"Esmu uzaugusi daudzbērnu ģimenē. Mans vīrs ir uzaudzis daudzbērnu ģimenē. Mana mamma, vīratēvs, mammas tētis, vīra vecvecāki – visi nāk no daudzbērnu ģimenēm. Es nezinu, vai tā ir nejaušība vai loģiska likumsakarība, bet mūsu bērni arī aug daudzbērnu ģimenē."
Es neesmu dzimtenei
Neviens bērns no iepriekšminētajām daudzbērnu ģimenēm nav piedzimis tāpēc, ka valsts būtu devusi lielu pabalstu. Neviens. Un esmu pārliecināta, ka neviens nav piedzimis tikai tāpēc, ka vecāki būtu domājuši par nākamajiem nodokļu maksātājiem. Un diez vai es, trešais bērns ģimenē, esmu piedzimusi, jo valsts bija sludinājusi: «Viens bērns – tētim, viens – mammai, viens – dzimtenei». Es neesmu dzimtenei.
Kā daudzbērnu mamma, kurai nevar pārmest, ka manis dēļ latvieši izmirs, gribu paust savu personīgo viedokli, kāpēc un kā veicināt dzimstību. Mazliet pat liekas, ka tas ir mans pienākums pret sevi, saviem bērniem un citām mammām. Ar vienu, diviem, trim vai astoņiem bērniem. Jo runa nav par kvantitāti, bet par kvalitāti...
Esmu pārliecināta, ka neviens nav piedzimis tikai tāpēc, ka vecāki būtu domājuši par nākamajiem nodokļu maksātājiem.
Ko mēs dzirdam katru dienu?
Mani uztrauc publiskajā telpā skanošie viedokļi. Tie ir skaļi, asi un provocējoši. Iespējams, tas ir tāpēc, ka medijiem ir jāpiesaista lasītāji, skatītāji, klausītāji. Taču, vai informācija, kas nonāk pie mums ir tāda, kas veicinās dzimstības pieaugumu? Un vai tā nav mazliet kroplīga? Lūk, tikai daži no pēdējā laika virsrakstiem avīzēs un interneta portālos – «dzemdētu, ja būtu nauda/lielāks vienreizējais pabalsts», «pieņemsim likumu, ka pirmais bērns jādzemdē līdz 25 gadiem», «mēs izmirstam», «dzemdēsim, ja bērniem būs brīvpusdienas», «aizliegsim abortus», «atceliet pabalstu griestus, un pieaugs dzimstība».
Informācija, kas skar dzimstības jautājumu, gandrīz vienmēr ir saistīta ar to, ka vajag vairāk naudas (pabalstiem) vai vajag kaut ko aizliegt (abortus), vai obligāti darīt (dzemdēt pirmo bērnu līdz 25 gadu vecumam), vai sodīt (ieviest bezbērnu nodokli). Vai tiešām jūs izšķirtos par vēl vienu bērniņu ģimenē, ja ģimenes pabalstam atceltu griestus un par katru nākamo bērnu astoņu latu vietā jūs saņemtu vienpadsmit? Varbūt vienkārši vajag reizi gadā piemaksāt 20 latus tiem cilvēkiem, lai viņiem nebūtu bērni, ja viņu vienīgā motivācija ir pabalsts? Vai tiešām man vajadzēja obligāti dzemdēt vismaz vienu bērnu jau līdz 25 gadu vecumam, neskatoties uz to, ka ar savu vīru varbūt vēl nebiju pazīstama? Vai varbūt man vajadzēja maksāt lielāku nodokli tāpēc, ka pirmais bērns man piedzima tikai 27 gados?
Interneta komentārus pie šiem rakstiem labāk nelasīt. Kaut gan es palasīju. Atmetot Latvijas interneta vidē jūtamo naidu, žulti un tukšu bļaustīšanos, paliek trīs viedokļi:
- pirmais – ja Latvijā negribat/nevarat/nepatīk – brauciet uz Īriju, dzīvojiet un dzemdējiet tur (tas gan varbūt pat ietilpst kategorijā pie žultainajiem komentāriem);
- otrais – kur lai liekas, ja kredīts/līzings/parāds jāatdod, rinda bērnudārzā nepienāks nekad, privāto nevaram atļauties, valsts nepalīdz;
- un trešais – paši savus bērnus gribējām, paši arī audzināsim, skolosim un nodrošināsim.
Ziniet, es arī piekrītu trešajam viedoklim. Jo tas savā ziņā ir līdzīgi kā ar mājdzemdībām, par ko Mans Mazais jūnija numurā ļoti skaisti pateica Dina un Reinis Cepļi: «Mājās nevajadzētu dzemdēt māmiņām, kuras nevēlas uzņemties atbildību par to, ko viņas dara. [..] Cilvēks, kurš gatavs uzņemties atbildību par savām dzemdībām, ne tikai atrod līdzekļus, ko samaksāt par tām, [..] bet arī nopietnāk tām gatavojas.»
Iespējams, izklausās skarbi, bet varbūt vispār nevajadzētu dzemdēt māmiņām, kuras nevēlas uzņemties atbildību par to, ko viņas dara? Vai zini, kādi pārbaudījumi un apmācības jāiziet ģimenēm, kas vēlas ģimenē pieņemt audžubērnu vai adoptēt? Veselības pārbaudes, psihologa un narkologa atzinumi, dzīvesvietas apstākļu izpēte, apmācību kurss un eksāmens. Nekas no tā nav jādara, ja gribi dzemdēt pats savu bērnu.
Iespējams, izklausās skarbi, bet varbūt vispār nevajadzētu dzemdēt māmiņām, kuras nevēlas uzņemties atbildību par to, ko viņas dara? Vai zini, kādi pārbaudījumi un apmācības jāiziet ģimenēm, kas vēlas ģimenē pieņemt audžubērnu vai adoptēt? Veselības pārbaudes, psihologa un narkologa atzinumi, dzīvesvietas apstākļu izpēte, apmācību kurss un eksāmens. Nekas no tā nav jādara, ja gribi dzemdēt pats savu bērnu.
Valsts atbalsts
Ierakstam Google meklētājā daudzbērnu ģimene – un ko redzam? Pirmie trīs ieraksti ir par tēmu: kas mums pienākas no valsts? Ar uzsvaru uz vārdu pienākas. Un tas mani kaitina. Kāpēc tāda domāšana cilvēkiem, no kuriem lielākā daļa tomēr savus bērnus dzemdējuši ilgi pēc padomju laikiem, kad viss pienācās par velti? Kāpēc kādam ir jāmaksā par tavu izvēli? Valsts nekad pie manis nav nākusi un teikusi: «Mīļā Valda, mēs uzaudzināsim tavus bērnus, bet tu tikai dzemdē, labi?» Un pat ļaunākajos murgos es negribētu, lai tā notiek. Bet, ja rūpīgi ieskatās, valsts tomēr mūs mīl un atbalsta. Protams, ja paši kaut drusku mīlam un atbalstām šo valsti. Mūsu konkrēto daudzbērnu ģimeni valsts atbalsta ar aptuveni Ls 1400 gadā. Daudz? Maz? Nodokļu atlaides, pabalsti, medicīnas pakalpojumi un izglītība. Precīzu aprēķinu un atlaižu apjomu meklējiet manā blogā: http://www.mansmazais.lv/article/693149/. Bet mēs šogad visi kopā atkal devāmies kopīgā braucienā ar kemperi uz nedēļu. Un šo braucienu mums uzsauks mūsu valsts. Pamperus, pienu, maizi un kurpes es saviem bērniem nopērku par savu un vīra nopelnīto algu un nekad neesmu cerējusi, ka to manā vietā darīs valsts. Medicīna un izglītība gan ir atsevišķu diskusiju vērti temati, ko šoreiz neaiztikšu.
Es ļoti gribētu, lai bērni Latvijā dzimtu tāpēc, ka sievietēm un vīriešiem «galvenais būs piemērota partnera izvēle bērna radīšanai», nevis «dzemdēšu, ja būs lielāks vienreizējais pabalsts un brīvpusdienas skolā».
Dzemdē un pelni!
Man ļoti patika 28. marta žurnālā Ir Paula Raudsepa viedoklis rakstā Sirmais cunami: «[..] gan veselais saprāts, gan Skandināvijas pieredze liek domāt, ka pareizais virziens nav censties saražot pēc iespējas daudz demogrāfiskā «materiāla», kuru pēc valsts pasūtījuma dzemdē mātes varones. Prātīgāk ir domāt par politiku, kas rūpējas, lai tie cilvēki, kas mums jau ir, tiktu pēc iespējas nodrošināti ar veselīgu dzīvi un labu izglītību. Parādot, ka mūsu sabiedrība spēj rūpēties par tiem, kuri jau ir piedzimuši, tā iedrošinātu ģimenes laist pasaulē vairāk bērnu.» Lūk. Rūpēties par tiem, kas jau ir. Nodrošināt veselīgu dzīvi un labu izglītību. Tam es piekrītu par 100 un visiem 150 procentiem. Bet vai pabalsti un abortu aizliegums ir labākie veidi, kā veicināt dzimstību?
Pavisam citādu informāciju medijos varēja atrast pēc veiktā pētījuma par dzimstības veicināšanas iespējām un apstākļiem, kas mudinātu sievietes izvēlēties dzemdēt vairāk bērnu, Kurzemes pusē – Ances un Jūrkalnes pagastos. Pētījums parādīja, ka motivācija numur viens bērna radīšanai ir prāvs vienreizējais pabalsts. Tagad Jūrkalnes domubiedru grupa cer, ka pēc gada varēs piešķirt pustūkstoti (tas laikam izklausās vairāk nekā Ls 500) latu lielu pateicību māmiņām, kas būs atsaukušās rosinājumam paplašināt ģimeni. Murgs, murgs, murgs! Es, goda vārds, ceru, ka tas neizdosies un šī domubiedru grupa pievērsīsies kam citam, kas arī ir minēts tajā pašā pētījumā. Proti, ka bērnu radīšanai piemērota partnera esamība svarīga šķiet tikai 39% aptaujāto sieviešu!
Mani ierosinājumi dzimstības veicināšanai
Lai nebūtu tikai tāda tukša runāšana, esmu apdomājusi arī savus priekšlikumus. Tie nesola ātru dzimstības kāpumu un krasu nodokļu apjoma pieaugumu. Bet tāds arī nav mērķis. Es vēlēšanās nekandidēšu. Es ļoti gribētu, lai bērni Latvijā dzimtu tāpēc, ka sievietēm un vīriešiem «galvenais būs piemērota partnera izvēle bērna radīšanai», nevis «dzemdēšu, ja būs lielāks vienreizējais pabalsts un brīvpusdienas skolā». Saeimas demogrāfijas lietu apakškomisija, Dzimstības veicināšanas fonds, demogrāfi un statistiķi diez vai būs tie, kas to spēs ietekmēt. Valsts nevar ar likumiem, noteikumiem un pabalstiem regulēt sabiedrības domāšanu. Ticu, ka dzimstība palielināsies, kad sabiedrībā mainīsies attieksme pret ģimenēm ar bērniem, kad būs vairāk cieņas un mīlestības vienam pret otru. Un tas ir mūsu pašu rokās, galvās un sirdīs. Sākt šodien. Sākt savā ģimenē, radu, draugu, kolēģu un kaimiņu lokā. Nepalikt vienaldzīgiem, nežēlot uzslavas, nenosodīt, nešausmināties, bet cienīt un palīdzēt!
Nu, ja jums bail no bērniem, logus nomazgāt vai izravēt dārziņu taču pratīsiet?
Ne jau naudu vajag jaunajiem vecākiem, bet atbalstu. Iespēju, kā palīdzēt, ir daudz – kādreiz pieskatīt bērnus vai aizvest/atvest no bērnudārza/pulciņa, aiziet uz kino vai pastaigā. Nu, ja jums bail no bērniem, logus nomazgāt vai izravēt dārziņu taču pratīsiet? Un neuzvedīsimies kā tantuki daudzdzīvokļu māju pagalmos, kas par visu ir šausmās. Kad uzzinām par savu radu, draugu, paziņu vai kaimiņu gaidāmo ģimenes pieaugumu, paturēsim pie sevis viedokli: «Ak, dies’, ko jūs domājat?! Jums būs vēl viens bērns?! Trakie! Kur jūs dzīvosiet? Ko ēdīsiet? Kā izskolosiet? Par kontracepciju neesat dzirdējuši?!»
Liksim mierā tos, kas bērnus negrib. Nesodām, neapliekam ar nodokļiem, neuzmācamies ar muļķīgiem jautājumiem, kāpēc jums nav bērnu. Esmu pārliecināta, ka mums labākai nākotnei ir vajadzīgi abu vecāku gribēti bērni, nevis tāpēc, ka tā gribēja vecmāmiņa, kaimiņi vai lika valsts...
Statistika un dzīvesprieks
Katru reizi šausmās saraujos, kad dzirdu, kā mani bērni tiek ieskaitīti sausajā statistikā pie tiem, kas nespēs uzturēt lielo pensionāru armiju pēc 30, 40, 50 gadiem. Vai vēl šausmīgāk – tiek vidēji sadalīti uz vienu vidējo sievieti Latvijā, kurai ir 1,17 bērni. Lūdzu, nedariet tā!
Es savus bērnus nedzemdēju, domājot par nākamajiem nodokļu maksātājiem, rēķinot, kurā brīdī būs izdevīgāki pabalsti, vai cerot, ka daudzbērnu ģimenēm būs nekustamā īpašuma nodokļa atlaides, brīvpusdienas skolā vai valsts man dāvinās sudraba cukurtrauku kā mātei varonei. Godīgi sakot, es arī neraizējos par latviešu tautas iespējamo izmiršanu. Nē.
Mums ir četri bērni, jo mēs mīlam dzīvi un gribam, lai pasaulē ir vēl par četriem dzīvespriecīgiem cilvēkiem vairāk. Tā ir mūsu iespēja vairot prieku šajā pasaulē. Es esmu pateicīga saviem un vīra vecākiem par to, ka viņi ir mūs izaudzinājuši par dzīvespriecīgiem un domājošiem cilvēkiem. Un priecīga, ka esmu izaugusi daudzbērnu ģimenē. Man ir divas labas draudzenes, uz kurām es varu paļauties vienmēr. Manas māsas. Un es no sirds novēlu saviem bērniem dzīvē katram vismaz trīs labus un uzticamus draugus. Savus brāļus un māsas."
Teksts: Valda Malceniece
