Rīga -4°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
Labdien!
Sākumā nesapratu, kas tie par pauguriem – viens bērnam uz kakla, viens pie atslēgas kaula un vēl divi padusē. Bumbulis uz atslēgas kaula trīs mēnešu laikā izstrutoja, kļuva mīkstāks un sadzija. Otru, kas uz kakla, nācās izgriezt un izspiest pie ķirurga. Labi, ka varējām iztikt bez narkozes, bet mazajam bija ārkārtīgi nepatīkami! Bumbuļi padusēs sāk samazināties. Tuberkulozes centrā man apstiprināja, ka izaugumi radušies no BCG potes. Būtu zinājusi, ka tā būs, nebūtu bērnu pret tuberkulozi vakcinējusi! Kristīne
Tuberkulozes līkumotais ceļš
Latvijā jaundzimušos bērniņus pret tuberkulozi parasti vakcinē jau viņu dzīves otrajā un līdz piektajai dienai. Ja ir kādi apstākļi, kāpēc to nevar izdarīt, tad vēlāk. Bet, lai saprastu, kāpēc to dara, vispirms izstāstīšu, kas tad ir tuberkuloze, par kuru visi visu it kā zina, un tomēr – ne visu…
Tātad tuberkulozes infekcijas izraisītājas ir tuberkulozes nūjiņas jeb mikobaktērijas (Mycobacterium tuberculosis). Tās nonāk gaisā no slimnieka plaušām, kad inficējies cilvēks elpo, klepo, šķauda – būtībā eksistē telpā. Un, kamēr baktērijas atrodas gaisā, tās ir ļoti lipīgas. Nonākot slēgtā telpā, ko nevēdina, tuberkulozes baktērijas var virmot gaisā trīs līdz sešas stundas, līdz nosēžas un kļūst nekaitīgas!
Atliek šajā laika intervālā kādam veselam cilvēkam ienākt telpā un ieelpot gaisu, kurā peld tuberkulozes nūjiņas, kā tās uzsāk savu ceļu uz viņa plaušām. Tik viegls gan šis ceļojums nav, jo, par laimi, katram organismam ir zināms, kā aizkavēt tuberkulozes izraisītājas.
Sākumā baktērijas atduras pie robežkontroles, kas ir elpvados un bronhu gļotādā esošās imūnās šūnas. Tās darbojas kā dabiski gaisa filtri. Proti, šūnas attīra ieelpoto gaisu. Imūnās šūnas saprot, ka ieradies kas svešs, tāpēc tās sapulcējas un veido ap baktērijām tādas kā kapsulas jeb granulānus. Baktērijas nokļūst burbulī, no kura netiek ārā! Līdz ar to tās nevar vairoties un radīt iekaisumus. Grūti pateikt, cik ilgi imūnajām šūnām jācīnās ar tuberkulozes baktērijām, jo katrs organisms cīnās tik ātri, cik var. Kamēr baktērijas nav pilnībā iznīcinātas, process rit pilnā sparā. Šajā gadījumā tuberkulozes baktērijas paspēj tikai inficēt, nevis radīt saslimšanu, jo imunitāte ir pietiekami stipra, lai cilvēks pats pret tuberkulozi aizstāvētos. Turklāt inficējušies cilvēki ar stipru imunitāti neaplipina citus, jo baktērijas ir iesprostotas kapsulās, līdz ar to tās netiek prom no plaušām.
Diemžēl ne visiem šī robežkontrole ir tik labā stāvoklī. Ja imunitāte ir novājināta vai nav attīstījusies, piemēram, agrīna vecuma bērniem, tad tuberkulozes mikobaktērijas var savairoties un izraisīt tuberkulozi. Imūnās šūnas it kā dara to pašu – sameklē baktērijas un tās iekapsulē, taču novājinātai imunitātei ir vājas imūnās šūnas. Tās nepaspēj pietiekami ātri tuberkulozes nūjiņas norobežot un iznīcināt, baktērijas savairojas, rada iekaisumu… Beigu beigās infekcija pārtop par slimību.
Mazliet no vēstures
Prettuberkulozes vakcīna (BCG – Bacillus Calmette–Guerin) ir nosaukta savu radītāju, divu franču zinātnieku, Albēra Kalmeta un Kamila Gerēna, vārdā. Viņi audzēja tuberkulozes baktērijas un centās saprast, kādā šķīdumā un daudzumā baktērijas kļūst cilvēkam nekaitīgas un tomēr paliek dzīvas. Novājinātas baktērijas izraisīt tuberkulozi nespēj, bet tām jābūt dzīvām, citādi neizstrādājas imunitāte.
Savu pētījumu zinātnieki uzsāka 1908. gadā un pēc trīspadsmit gadiem nolēma, ka ir pienācis laiks nodot vakcīnu ārstiem gan Francijā, gan ārvalstīs. Parīzē 1921. gadā kāds zīdainis saņēma pirmo prettuberkulozes vakcīnu cilvēces vēsturē. Procedūra toreiz atšķīrās no mūsdienās veicamās – šļirces un dūrienu nebija, vakcīnu ieņēma caur muti. Toreiz ticēja, ka baktērijas par savu ceļu izvēlas gremošanas traktu, nevis elpvadu. No 1924. līdz 1928. gadam tika vakcinēti vairāk nekā simts tūkstoši bērnu, turklāt bez nopietnām komplikācijām. Mirstība no tuberkulozes piedzīvoja strauju kritumu, un vairākas valstis deva zaļo gaismu vakcīnai.
Cilvēki gavilēja, jo ticēja, ka tuberkulozes frontē plīvo baltais karogs. Zinātnieki bija pārliecināti par vakcīnas drošumu, līdz Vācijā notika Lībekas traģēdija.
1930. gadā Lībekā viena mēneša laikā no 250 vakcinētiem bērniem 73 nomira ar tuberkulozi. Vēl 135 bija inficējušies, taču atguvās. Ziņas izplatījās strauji, un pasaules acīs ticība BCG vakcīnai mazinājās. Uzticību tā sāka atgūt ap 1950. gadu, kad veica jaunus pētījumus, bet tāpat vairākas valstis, piemēram, ASV un Nīderlande, atteicās no šīs vakcīnas. Šodien vakcīnas ražo Dānijā, Japānā, Krievijā, Bulgārijā un Indijā. Katrs institūts vakcīnu veido nedaudz citādi, tāpēc tās minimāli atšķiras. Latvijā šobrīd lieto Polijā iepirktās vakcīnas, kuras savu efektivitāti ir pierādījušas.
Var ieperināties jebkur
Pierasts, ka tuberkuloze tiek uzskatīta tieši par plaušu infekciju, taču tā var skart jebkuru orgānu, jo tuberkulozes nūjiņas par savu ceļošanas transportu izvēlas asinsvadus un limfvadus. Ja organisms ir vājš un nav gatavs cīnīties, tuberkuloze var izplesties uz jebkuru ķermeņa daļu. Vakcīna ir tā, kas norūda organismu, lai nenotiktu ļaunākais. Lai gan tā neizslēdz iespēju inficēties vai saslimt ar tuberkulozi, vakcīna pasargā bērnu no smagākajām saslimšanas formām, kas apdraud dzīvību. Pēc vakcīnas bērnam rodas imunitāte pret smadzeņu apvalka, nieru, kaulu, multirezistento tuberkulozi (izpaužas kā nejutība pret spēcīgiem prettuberkulozes medikamentiem) un centrālās nervu sistēmas tuberkulozi.
BCG ir vecākā joprojām lietotā vakcīna pasaulē!
Tajā ir novājinātas, bet dzīves tuberkulozes baktērijas, kuras nevar izraisīt tuberkulozi, toties spēj radīt imunitāti pret infekcijas slimību un tās smagākajām formām.
Baktērijas tiek vairotas kopš tā laika, kad franču zinātnieki atklāja vakcīnu.
Kā tuberkuloze izpaužas
Tā ļoti veikli maskējas ar vienkāršām saslimšanām – ir iesnas, klepus, paaugstināta temperatūra… Biežāk gan tās tik tiešām ir vienkāršas iesnas, nevis tuberkulozes klātbūtne, un tomēr pastāv daži signāli, kas, iespējams, ziņo – labāk pārbaudīties! Lūk, dažas pazīmes, kas var liecināt par inficēšanos!
- Bērns ir ļoti slimīgs. Agrīnā vecumā ir normāli slimot septiņas vai astoņas reizes gadā. Ja tavs bērns slimo biežāk, turklāt saslimšanām neatrod iemeslus, vērīgi jāseko līdzi viņa veselībai un jāpārbauda.
- Bērniņš pietiekami un veselīgi ēd, bet nepieņemas svarā.
- Pārlieku ieildzis bronhīts – klepus, kas neatkāpjas.
Mantū tests
Tuberkulīna ādas tests jeb mantū prove ir veids, kā pārbaudīt, vai tavs bērns inficējies ar tuberkulozi. Ar šļirci ādā ievada tuberkulīnu, pagaida 72 stundas, un, ja nav apsārtuma vai pietūkuma, tad tests ir negatīvs. Par šo testu jautā savam ģimenes ārstam!
Bet nu – par bumbuļiem!
Aptuveni desmit dienas pēc vakcīnas potes vietā, kreisajā plecā, veidojas pūslītis (limfadenopātija), kas ir normāla, visbiežāk sastopama reakcija. Pūslītis dažu mēnešu laikā pats no sevis izzūd, paliek krevele un vēlāk rētiņa. Citiem bērniem veidojas sarkans pacēlums, tāds kā bumbulis. Tas var sākt veidoties arī vēlāk vai agrāk – katrs organisms uz tuberkulozes vakcīnu reaģē citādāk. Ar laiku bumbulis kļūst mīkstāks, līdz vidū veidojas dzeltenīga nokrāsa. Līdzīgi kā pumpa, taču – to nekādā gadījumā nedrīkst spiest vai aiztikt! Vēlāk bumbuļa viducis atveras un izdalās dzeltenīgs šķidrums, kas atgādina strutas.
Atšķirībā no strutām šis šķidrums ir limfas saturs, un tas nav infekciozs. Tad atvērumam jāļauj sadzīt un pārvilkties ar krevelīti. Beigās atkal paliek vien maza rētiņa.
Medicīnā šādu bumbuli jeb pacēlumu sauc par pampulu, kas būtībā ir palielinājušies limfmezgli. Pampula pārsvarā izveidojas potes vietā, taču mēdz gadīties, ka bumbuļi rodas arī padusēs, atslēgas kaulu rajonā un uz kakla. Limfvadi, tāpat kā asinsvadi, veido tīklu mūsu ķermenī, kas tuberkulozes baktērijām paver iespēju ātri un viegli ceļot. Bumbulis rodas tur, kur imūnās šūnas satiekas ar tuberkulozes nūjiņām. Notiek neliels tuberkulozes process. Abas puses cīnās – baktērijas cenšas veidot iekaisumu, imūnās šūnas ķer un iekapsulē baktērijas.
Aktīvākajās vietās rodas šie bumbuļi, bet tie nav bīstami. Tā ir normāla reakcija pēc vakcīnas, un, ja pacēlums nav lielāks par vienu centimetru diametrā, tad nav ko uztraukties. Ģimenes ārsta vai pneimonologa konsultācija jāsāk meklēt tad, ja pampula palielinās vairāk par vienu centimetru vai ap to veidojas izsitumi, vai arī āda ap to kļūst sārti zilgana. Tā var notikt arī vienas dienas laikā, bet tad var droši doties pie tuvākā pneimonologa, jo šie ārsti ir pieejami uzreiz bez iepriekšēja pieraksta.
Vainīga ne tikai vakcīna
Iedomājies, ka tu divos kausiņos sasmel smiltis. Sākumā tu nosver vienu, pēc tam otru. Katrs kausiņš ar smiltīm sver precīzi simts gramus. Pieņemsim, ka šajā scenārijā tev ir spēja saskaitīt smilšu graudiņus gaismas ātrumā. Viens, divi, trīs… un tu esi saskaitījusi, ka vienā kausiņā ir par desmit smilšu graudiņiem vairāk nekā otrā. Tāpat kā smilšu graudiņi, baktēriju daudzums vienā ampulā var atšķirties, līdz ar to var gadīties, ka viena konkrētā vakcīnas deva ir mazliet spēcīgāka par otru. Pieņemsim, Dānijā ražotajā vakcīnā ir par desmit baktērijām vairāk nekā Japānā ražotajā vakcīnā… Ja katrā ampulā būtu precīzs daudzums baktēriju, tad tā būtu standartizēta. Pagaidām to nevar standartizēt, un šī ir viena no problēmām, kas ietekmē reakciju pēc vakcinēšanās. Pat ja svars un saturs ir identisks, viena vakcīna var būt nedaudz spēcīgāka par otru.
Protams, vakcīna zināmā mērā ir vainīga pie nevēlamu bumbuļu rašanās, taču ne viss ir tikai melns un balts.
Nevēlamā reakcija atkarīga arī no bērna imunitātes – jo vājāka tā ir, jo lielāka iespēja, ka organismam būs saasināta reakcija. Imunitāte var būt tikai nedaudz novājināta, bet ar to dažreiz pietiek. Ja bērna aizsardzības mūri ir pavisam vāji, piemēram, iedzimta imūndeficīta vai cilvēka imūndeficīta vīrusa (HIV) gadījumā, tad vakcināciju vispār nedrīkst veikt. Bērna organisms nespētu tikt galā ar novājinātajām BCG vakcīnas tuberkulozes baktērijām.
Pastāv arī tehniskas problēmas, piemēram, kad medmāsiņa ievada vakcīnu mazliet dziļāk, nekā vajag. Tomēr tas notiek ārkārtīgi reti.
Ja bumbulis aug lielāks, jādodas pie tuvākā pneimonologa vai ftiziatra. Ārsts pēc izmeklēšanas var piedāvāt divas opcijas – turpināt gaidīt vai sūtīt pie ķirurga. Ja situācija neuzlabojas, operācija ir galējais variants.
Kompresēm un zālēm NĒ!
Bērnībā vecmāmiņas parasti teica, ka uz sapampušas vietas jāuzliek kāda kompresīte… Lai tūska pārietu! Taču pampulai nekādā ziņā nedrīkst likt ne kumelīšu, ne spirta kompreses, ne arī smērēt ziedes! Labu gribot, tā var tikai sakairināt bērna ādu. Jābūt pacietīgai, jo, kamēr organismā imūnās šūnas nav tikušas galā ar tuberkulozes baktērijām, tikmēr bumbulis var uzkavēties.
Ja bumbulis ir līdz vienam centimetram liels, tad ļauj procesam dabiski ritēt savu gaitu.
Saprotams, ka pampula pēc skata nav īpaši simpātiska, it īpaši, ja tā sulo. Ja sulošana ir spēcīga, tad bumbuli var apklāt ar sterilu salveti vai vienkārši nomainīt bērnam tīras drēbītes. Galvenais – nekādu leikoplastu, jo ādai jāelpo! Brūces sutināšana tikai paildzinās jau tā diezgan ilgo dzīšanas procesu.
Arī zāles nevajadzētu dot, jo antibiotiķi šeit nepalīdzēs. Nav pierādīts, ka, bērnam sākot dzert prettuberkulozes medikamentus, tie apstādina bumbuļa attīstību. Turklāt spēcīgiem medikamentiem arī ir blaknes.
Sāc ar sevi un tuvajiem
Bieži vien saka: galvenā profilakse pret tuberkulozi ir vakcinācija… Tā nav taisnība! Galvenā profilakse ir izārstēt slimu tuberkulozes slimnieku, kurš var būt draugs, paziņa vai radinieks. Līdzko izārstējam tuberkulozes slimnieku, mēs pārtraucam infekcijas ceļojumu. Bērnam bīstamākie ir pieaugušie, kuri slimo ar tuberkulozi. Ja slimo mazi bērni, viņi reti izdala baktērijas baciļus.
Tātad, ja ir aizdomas par savu ieilgušo klepu vai kāda radinieka, drauga, paziņas veselību, tad pašai jādodas pie ārsta vai jāiesaka to darīt citiem. Bērnam jāaug veselā vidē! It īpaši, ja bērns nav vakcinēts. Tāpēc mammām un tētiem pirms un pēc dzemdībām veic plaušu rentgenu, lai pārliecinātos, ka plaušās nav ieperinājusies tuberkuloze. Taču ikdienā bērns satiek ne tikai mammu un tēti, bet arī pārējos radus un draugus… Tātad, pats pirmais, kas jādara, atvedot bērniņu mājās no dzemdību nodaļas un arī vēlāk, – noskaidro, vai visi tuvākie cilvēki ir veseli!
Vakcinēt, nevakcinēt, vakcinēt, nevakcinēt…
Latvija joprojām ir to valstu sarakstā, kurās ir augsta saslimstība ar tuberkulozi, tāpēc bērni ir jāvakcinē! Varētu teikt, ka ar gadiem saslimstība mazinājusies, tomēr tuberkuloze vēl ir, tāpēc Latvijā vakcinē visus bērnus jaundzimušā vecumā. Valstīs, kurās vakcinēšanās vairs nav obligāta, saslimstība ir zema. Pie mums masveida vakcināciju var atcelt tad, ja saslimstība ir zemāka par 5 gadījumiem uz 100 000. Mūsu valstī šobrīd rādītāji ir 30 gadījumi uz 100 000. Ja netiks vakcinēti bērni, tad pieaugs arī tuberkulozes biežums.
