Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Divpadsmitgadnieks mājās garlaikojas viens. Pērn viņš tā viens pats izdomāja aizbraukt uz jūru peldēties, pēc tam visiem bija lieli pārdzīvojumi.»
«Meita kategoriski atsakās braukt uz kādu nometni, labāk izvēlas palikt mājās, bet man sāp sirds, ka visu dienu nīkst pa māju pilsētā.»
«Pusaudzis visu dienu sēž internetā – nav pierunājams braukt uz laukiem. Draugi esot kaut kur aizceļojuši. Viņš sapazīstas tīklos un tad kopā pavada laiku – nav ne jausmas, ar ko. Mēs taču visu dienu esam darbā!»
Mūžīgais jautājums
Ko darīt bērniem vasarā, kā viņus jēgpilni nodarbināt, lai vecāki tikmēr var mierīgu sirdi strādāt? Šis jautājums katru vasaru nodarbina daudzus vecākus. Inflācija šogad papluinījuši ģimeņu naudas makus, tāpēc kopīgs ģimenes ceļojums šovasar varētu iet arī secen. Arī bērnu nometņu cenas šovasar saskrējušas debesīs. Varbūt vienkārši jāļauj bērniem biežāk pagarlaikoties? Lai iedarbina fantāziju un izdomā, kā radoši pavadīt dienas! Galu galā, garlaicība nereti tiek cildināta kā absolūti nepieciešama dzīves sastāvdaļa, kas bērniem ir kā vārti uz radošumu, interesantāku dzīvi un jauniem atklājumiem. Tomēr viss nav tik vienkārši, skaidro psihoterapeite Gunta Jakovela.
Šobrīd bērni internetā nu jau pavada tik daudz laika, ka vasarā, atstāti vieni un garlaicības dzīti, lielākoties tikai vēl vairāk pievēršas virtuālajai realitātei.
Kurš garlaikojas un kurš – ne
Garlaicība ir ļoti individuāla izjūta. Stāvoklis, ko viens apzīmē ar garlaicību, citam var arī nebūt nekāda garlaicība, skaidro psihoterapeite Jakovela. «Cilvēks var būt arī pūļa vidū un vietā, kur daudz kas notiek, bet justies garlaikots. Līdz ar to, tikai aprunājoties ar otru – kā viņam iet, ko viņš tajā brīdī jūt –, var saprast, ko tieši viņš domā ar garlaikošanos.» Nereti garlaikoti mazāki bērni nemaz nevar formulēt, ka viņiem ir garlaicīgi, viņi vienkārši pauž savu vispārējo neapmierinātību, bet pusaudzis tādā brīdī visdrīzāk teiks – man nav, ko darīt. Garlaicība nebūt nenomoka visus, kādam nekad nav garlaicīgi, bet kādam, sevišķi pienākot vasaras brīvlaikam, nav skaidrs, ko ar sevi šajā situācijā darīt.
«Vecāki mēdz iebraukt divās galējībās jeb grāvjos: nemitīgi plānojot bērnu aktivitātes, sakot priekšā, kas notiek un ko darīt, vai otrs grāvis – vispār neinteresējas, neko nepiedāvā un nemēģina izprast bērna intereses.
Līdzsvars, protams, ir kaut kur pa vidu. Kad bērns piedzīvo garlaicību, apkārtējie bieži mudina – nu izdomā tak, ko darīt!
Bet viņš nevar izdomāt, jo nav iemācīts, nav radināts pats sev uzdot jautājumus: ko es tagad gribētu darīt, ko tieši es šobrīd vēlos? Tā ir tāda saruna ar sevi, kas vieniem ir bijusi izkopta, bet citiem ne.» Tātad ar garlaicību mazāk saskaras vai gandrīz nesaskaras tie bērni, ar kuru interesēm vecāki ir jau agrīni rēķinājušies – no mazotnes ir piedāvājuši izvēles iespējas kādām aktivitātēm un tā radinājuši bērnu saprast, ka viņš ir tiesīgs izvēlēties.»
Garlaicības dažādās nokrāsas
Garais vasaras brīvlaiks labi parāda, cik bērnam ir attīstīta spēja sajust, ko viņš grib. «Iedomājieties mācību gadu ar to vājprātīgo intensitāti, dažādiem notikumiem, emocijām un kreņķiem! Un tad pienāk vasara un brīvlaiks – tas ir kā izslēgt gaismu, un tiešām var iestāties zināms apjukums! Tomēr pēc tam kādam kļūst garlaicīgi un citam nekļūst, jo viņš atrod, ko darīt. Ne vienmēr atrastā nodarbe ir ar pozitīvu vērtību, bet jebkurā gadījumā viņš meklē, ko ar sevi darīt. Tad vecāki tiešām var ieraudzīt – kā bērnam ir ar savu dzīves elpu, ar vēlmi sevi saprast, nodarbināt, piepildīt. Bieži bērnu atbilde uz jautājumu, kā viņam brīvlaika dienās iet un ko viņš dara, ir, – es nezinu. Tā ir gan aizsardzība (liec man mieru!), jo viņš par to negrib domāt, gan arī viņš tiešām nezina, kā to savu laiku aizpildīt,» skaidro psihoterapeite. Ko tieši darīt ar bērnu – piedāvāt nodarbes, sūtīt strādāt vai likt mieru –, te viennozīmīgas atbildes nav. Tomēr turpinājumā dažas atziņas, kas varētu palīdzēt vecākiem mierīgāku sirdi doties uz darbu, domājot par mājās vai laukos pie radiem atstājām atvasēm.
• Dažkārt garlaicība ir vitāli nepieciešama.
Pa mācību gadu tas darāmo darbu saraksts ir bijis milzīgs, un pēc tam bērnam var ļoti gribēties beidzot apstāties un mirklīti padomāt – kas es esmu un ko es gribu. Ja viņam vaicā, ko viņš vasarā gribētu darīt, ļoti iespējams, šādiem bērniem atbilde visbiežāk ir: «Neko! Lieciet mieru!» Šāds bērns ir burtiski izslāpis pēc būšanas mājās, pēc draugiem un daži pat ne pēc draugiem, bet vienkārši – miera un vienatnes. Tātad tā pat nav garlaikošanās – bērns vienkārši mēģina atgūt savu dzīvi mierā, un vajag ļaut viņam to darīt.
Tūlīt pēc liecību saņemšanas aizsūtīt bērnus uz pirmo nometni vai tūlīt pat iekārtot darbā – tā var nebūt pareizākā rīcība.
Jūnijā ir prātīgi ļaut viņiem izgulēties, atpūsties, pagarlaikoties. Tas attiecas ne tikai uz pusaudžiem, bet arī pirmo klašu bērniem. «Varētu domāt, ka mazajiem mācības nav bijušas tik grandiozas, nekāds liels stress nav novērots, mācību gads un klase tā mierīgi ir pabeigta, bet – tā var arī nebūt. Galu galā, pat pēc visjaukākā ceļojuma gribas vēl dažas brīvas dienas, lai atpūstos, lai cik jaukiem iespaidiem esam piesātināti. Taču tālāk gan jāskatās, lai gulēšana un nekā nedarīšana neievelkas. Tad ir jāsāk vērtēt – ko varam bērnam piedāvāt?»
• Var sekot otrs grāvis – dzīve tikai ierīcēs.
Daudzi bērni, atstāti savā vaļā, pazūd ierīcēs tik ļoti, ka nekā cita dzīvē gandrīz vai nav, un šī tendence tiek uzskatīta par ļoti biedējošu. Bērns it kā ir mājās, neklīst apkārt, bet viņš visu laiku skatās ierīcēs, un tur var atrast gan labo, gan pilnīgas muļķības. Bērniem savā būtībā jābūt aktīviem, gribošiem darboties un pētīt dzīvi. Tomēr mūsdienās arvien mazāk laika tiek pavadīts ārā pagalmā ar citiem bērniem vai laukos – dzīve noris mājas četrās sienās. Rezultāts nereti ir garlaicība, arvien ilgākas stundas, kas pavadītas ekrānos, un kašķi ar mājiniekiem, ja šis ekrānu laiks ir ierobežots.
• Garlaicība radošumu var arī nepamodināt.
Būs bērni, kurus garlaicība var mudināt uz radošām izpausmēm. Ja ir limitēts internets – viņš padusmojas, padusmojas un tad sāk darboties. Kaut ko veido, zīmē vai dara kaut ko, kas viņam patīk. «Bet tas to nenozīmē vienmēr – diemžēl! Būs bērni, kas neizdomās neko un tiešām garlaikosies. Kāds var arī sākt slīgt apātijā, bezjēdzīgumā, pat depresīvos stāvokļos – sevišķi, ja nav tendēts uz komunikāciju.
Ja vēl viņam ir noņemtas ierīces – liela varbūtība, ka vienkārši gulēs gultā un blenzīs vienā punktā.
Vai arī lietos to, kas viņam vēl ir pieejams, piemēram, ja viņam pašam liegta pieeja spēlēm, atradīs video YouTube un skatīsies, kā spēlē citi. Ja mājās internets būs nogriezts vispār – pavadīs visu laiku pie kaimiņiem vai draugiem, kur tas ir pieejams. Tā ir realitāte, ar to jārēķinās.»
• Bērni jāradina pazīt savas izjūtas un formulēt tās.
Garlaicības nav tad, kad darām to, kas mums sagādā gandarījumu un prieku, tāpēc bērns ir jāmāca apzināt savas izjūtas. Skaidrs, ka te vecākiem arī jābūt gana uzmanīgiem komunikācijā, jo bērni savās vēlmēs var būt gana egocentriski. «Piemēram, vecāki domā, kā palīdzēt bērnam aizpildīt laiku, un vaicā, ko viņš grib. Bērns atbild, un tad no vecākiem seko atbilde – nē, šito nevar. Tad var saprast bērna reakciju, kas atbild – tad ko prasi, ko es gribu, ja to nevar?! Taču dzīve ir kompromisu māksla, un ir jāatrod labākais variants, kas visvairāk pietuvināts tam, ko gribas un kas ir iespējams. Tas nav viegli pieaugušajiem, jo ne jau visi pieaugušie paši ir gana advancēti izpratnē paši par savu dzīvi, savu spēju sajust, savām vēlmēm un gribēšanu.»
• Vecāki kā piemērs garlaicībai, un otrādi.
Lai vai kā – vecāki ar savu piemēru bērniem parāda, kas ir garlaicība, kad tā iestājas vai arī tikai sūkstās par to, ka darba ir tik daudz, ka dzīve ir tikai viens liels skrējiens. Nereti vecāki paši pārnāk no darba un visu vakaru skatās ekrānos, jo ir noguruši un tā atslogo prātu, bet bērnam saka, ka tas nav labi, un uzstāda limitus interneta lietojumam.
Ja ģimenē nav kopīga laika pavadīšanas tradīciju, nekad nav kopīgi spēlētas spēles, grūti gaidīt, ka vasaras brīvlaikā bērns to pats jaunatklās.
Novērots, ka šobrīd bērni negrib un bieži arī nemaz nemāk spēlēt, piemēram, galda spēles, viņi tās vienkārši nesaprot. Būtībā pats spēles elements mūsdienās nekur nav pazudis, taču spēles tagad lielākoties notiek ekrānos, nevis reālajā dzīvē.
• Atpazīsti, kad tā ir jau apātija, nevis garlaicība.
Pandēmijas laikā daudzi bērni un jaunieši piedzīvoja mentālās veselības pasliktināšanos. Sākoties vasaras brīvlaikam, ir jāvēro savs bērns – vai periodā, kas atvēlēts atpūtai un legālai garlaicībai, bērns nesāk kļūt apātisks, negrimt grūtsirdībā. «Ja parādās apātija, tā var pāriet depresijā, bezjēdzīgumā. Parasti tam ir kādi papildu blakus apstākļi – ģimenes strīdi, iztrūkst komunikācija. Bērns lielā mērā iespaidojas no ģimenes klimata – vai viņš grib būt mājās vai labāk uz ielas draudzēties ar jebkuru, kas viņu pieņem. Vai arī jūtas tā – cik labi, ka neviena nav mājās un es vienkārši varu gulēt. Tad ir jautājums – kāpēc viņš tā jūtas? Ir svarīgi būt vērīgam un pamanīt izmaiņas bērnā.»
• Kad pieslēdzas sliktie draugi.
Izzināt pasauli jebkurā gadījumā kādreiz nozīmē pamēģināt arī sliktas lietas. No tā vecāki savus bērnus īsti nevar pasargāt. Te vairāk ir jautājums, vai bērns ir mācīts pateikt nē, vai zina, kādas ir vecāku vērtības, un kāds ir kontakts ģimenē. «No savas prakses varu teikt, ka dažkārt bailīgi un nedroši bērni labprāt pieslēdzas palaidņu kompānijām, jo viņos pašos nav šīs drosmes. Viņi paši neko pat nedara, bet grib klātesot apbrīnot, kā citi to var un prot darīt. Ja tāds bērns tur paliks ilgi, tad skaidrs, ka agri vai vēlu arī viņam pašam uzradīsies drosme. Mums ļoti gribas savu bērnu nosargāt, bet tas ir viņa pašvērtības, pašapziņas jautājums. Ja mēs nepārspīlējot, tā patiesi būsim lepni par savu bērnu un viņš jutīs savu vērtību, tad viņam būs vieglāk pateikt nē bīstamās situācijās. Viņš neiesaistīsies nevis tāpēc, ka man mamma neļauj, bet tāpēc, ka pats to negribēs darīt, viņu tas neinteresēs. Jo vairāk bērns zinās par sevi, atpazīs savas izjūtas, jo labāk sevi nodarbinās.»
• Saklausīt to kripatiņu, kas bērnu interesē.
«Var jau vecākiem tā pareizi teikt, ka jābūt kontaktā ar saviem bērniem, jāatrod viņiem pareizā pieeja, bet – universālas receptes te īsti nav. Vecākiem jāatceras – ja esam radījuši šajā pasaulē bērnus, mums ir pienākums interesēties par saviem bērniem, darīt kaut ko ar viņiem kopā, pat ja esam noguruši.
Pavēro, kas ir tās lietas, kas bērnu interesē, ko viņš skatās tajos ekrānos? Par ko brīnās? Varbūt viņš skatās video, kā puikas lēkā, izpilda trikus?
Varbūt ir iespēja arī viņam piedāvāt pamēģināt? Vecākiem jābūt ieinteresētiem palīdzēt bērnam atrast reālas iespējas. Daudziem ir bažas, kā rīkoties, ja viņš vispār neko negrib, bet ir jāieklausās arī tajā kripatiņā, ko mēs sadzirdam, par ko viņam tomēr ir interese, – no tā tad vajag tālāk atsperties un domāt, ko varam piedāvāt? Un tad bieži kaut kādas iespējas tiešām paveras.»
