Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ik vakaru mans puika pasaciņas vietā izvēlas, lai lasu viņam grāmatu par to, kā kaķis kakā. Un es to pacietīgi daru. Tieši tāpat, kā ilustrācijās pētām, kādas ir putniņa un zivtiņas kakas un ka no bietēm kakas būs sarkanas… Arī mazie lasītāji Latvijā iepazinuši tādas grāmatas maziem bērniem kā Kaka un pavasaris, Maksis un podiņš, Fui, kaka! u. c., bet mani bērni uzauguši ar pirms teju 10 gadiem Stokholmas lidostā pirktu Kaku grāmatu zviedru valodā, kur ir daudz bez vārdiem saprotamu bilžu, ko mamma un tētis var paskaidrot saviem vārdiem. Tā ir grāmata par to, kas ir kakas un kāds no tām labums. Grāmatiņā ir arī vieta smieklīgam kaku pantiņam un dažas lapas, kas atvēlētas tam, cik jautri it kā purkšķināt ar muti… Fui?
Jā, varbūt kādam pieaugušajam šādas kaku grāmatas tiešām šķiet nepieņemamas un pārspīlētas, bet tie, kas iedziļinājušies bērna attīstībā, sapratīs, ka cilvēka augšanas un visu darīšanu izpēte ir tikpat dabiska kādā dzīves posmā kā mācīšanās ēst un skaitīt.
Kā bērns mācās?
Tikko dzimis bērniņš pasauli iepazīst ar muti – vispirms viņš sameklē mammas krūti un ir laimīgs, kad mute pilna. Vēlāk, jau pieaugot, viņš joprojām mācās pasauli, bāžot visu mutē, – sākumā savus pirkstiņus, pēc tam arī citus priekšmetus. Un ej nu tādam iestāsti, ka tur var būt pilns ar mikrobiem un netīrumiem! Bet tieši tāda ir mazā bērniņa skola – mācīšanās caur muti. Starp citu, reiz lasīju, ka teju visu priekšmetu garšas mēs apgūstam tieši šajā – orālajā – attīstības stadijā. Visi taču zinām, kā garšo koks vai metāls, vai dzijas kamoliņš un gumijas bumbiņa…
Sasniedzot aptuveni pusotra gada vecumu, mazā cilvēka dienaskārtībā parādās jauns mācību temats un jauns izpētes objekts – tā ir čurāšana un kakāšana.
Notikumu centrā – podiņš, kurā to visu uzkrāt, trāpīt, ko aizmest pa gaisu vai iztukšot. Vesela ābece! Laiks, kad mazais apgūst podiņmācību, sakrīt ar to posmu cilvēka psihoseksuālajā attīstībā, ko psiholoģijas pamatlicējs Zigmunds Freids dēvē par anālo stadiju. Pēc austriešu psihologa domām, šajā stadijā galvenais jeb jutīgais orgāns mazajam cilvēkam ir urīnpūslis un zarnas. Pamatā šai domai ir tas, ka tieši šo orgānu ievingrināšana – vairāk vai mazāk veiksmīga – un apkārtējo reakcija uz šiem vingrinājumiem ietekmē cilvēka psihi, turpmāko seksualitāti un konkrētas personības iezīmes. Citiem vārdiem sakot, emocionālās un psiholoģiskās traumas, ko mazulis gūst šajā vecumposmā, var būt saistītas tieši ar podiņmācības jautājumiem, tāpēc vecāku un bērnu aprūpētāju ziņā būtu nepieļaut kādu muļķīgu kļūdu, kas var ietekmēt bērna turpmāko dzīvi. Lūk, tāpēc grāmatas un stāstiņi par kakām mazajam cilvēkam īstajā dzīves brīdī ir vislabākā ābece!
Ko iemāca kaku periods?
- Runājot tieši par kaku periodu, svarīgā prasme, ko mazais apgūst šajā vecumā, ir spēja saturēt un palaist vaļā. Psihologu valodā: bērns iemācās separāciju jeb atdalīšanos – no viņa kaut kas atdalās un paliek podiņā. Savā ziņā pat iedziļinoties šajā jautājumā – bērns redz, ka spēj kaut ko aiz sevis atstāt: reālu, fiziski taustāmu un, jā, arī saožamu. Patiesībā vispareizākā reakcija būtu atzinība: tu esi malacis! Tev tas izdevās!
- Lielākās kļūdas, ko vecāki diemžēl pieļauj, ir saistītas ar kaunināšanu, ja bērniņam neizdodas pačurāt vai pakakāt tad un tik daudz vai tik ilgi, kā vecāki ir iedomājušies. To noteikti nevajadzētu darīt, jo tas ir bērna pirmais patstāvīgais darbs, bet, ja viņa spējas tuvākie cilvēki – vecāki – noplicina, tas iesēžas dziļi zemapziņā.
- Protams, kā jau ar visām lietām, svarīgi arī nepāršaut pār strīpu, proti, ar kakāšanu bērns mācās pats kontrolēt savas vajadzības, bet līdz ar šo kontroles apguvi viņš saprot, ka forši ir arī pakontrolēt citus, piemēram, savus vecākus. Un tad gadās, ka mazais tīšuprāt pakakā uz grīdas. Kaut gan lieliski zina, ka tas jādara podiņā. Līdzīgi gadās nevis iečurāt podiņā, bet gan tīši nošaut blakus. Ko darīt vecākiem? Tāpat kā citās bērnu audzināšanas situācijās runāt, skaidrot, bet nepārmest un nekrist emocionālās galējībās. Nekādā gadījumā neizmantot vardarbību – ne vārdos, ne draudos, ne darbos. Protams, bērns pārbauda, ko darīs vecāki, kad es tīšuprāt izdarīšu ne tā, kā vajag. Un mācās šīs situācijas. Lai podiņmācībai un vienlaikus bērna patstāvības apguvei būtu panākumi, ļoti svarīga ir vecāku iesaiste.
Kādas ir sliktās sekas?
No vienas puses – ko tur daudz lauzīt galvu, skaidrs, ka vecākiem svarīgi, lai bērns apgūst kakāšanas prasmes, prot sev noslaucīt dupsi un nesmērē bikses. Un viss. Galu galā reizēm bērnudārzos ņem tikai tos, kas no autiņbiksēm izauguši, un autiņbikšu kalni tukšo vecāku naudasmaku. Bet kas notiek, ja mazulim kaku periods tomēr atstājis sekas personības psiholoģiskajā attīstībā. Kādas var būt šīs sekas? Cik bīstamas? Domāju, ka nepārspīlējot var teikt, ka teju ikvienam no mums ir kaut kādas psiholoģiskas bērnības traumas. Un, ja kādam nav, tas tiešām ir brīnums. Cits jautājums: ko mēs kā pieauguši cilvēki darām ar šīm traumām? Pirmkārt, vai mēs vispār tās apzināmies, otrkārt, ja zinām, ka tādas ir, tad – ignorējam, cilājam un šķetinām vai arī aizmirstam. Iespējami visādi rīcības varianti, bet kādas var būt šo traumu sekas?
Pēc Freida teorijas, katrā personības attīstības stadijā ir jāatrisina kāds konflikts, lai sekmīgi virzītos uz nākamo stadiju. Piemēram, ja bēbītis būs gana daudz iemācījies ar muti – zīdis, pagaršojis, sūkājis un košļājis –, viņš būs gatavs nākamai stadijai – podiņmācībai. Un, lai šo mācību apgūtu bez traumām, jāpatērē seksuālā enerģija, un, jo vairāk enerģijas patērē, jo vairāk cilvēks nobriest psihoseksuāli. Katras stadijas secīga, sekmīga iziešana sekmē pilnvērtīgas personības attīstību. Bet, ja tā nenotiek – ja nav izdevies sasniegt attiecīgo prasmi –, seko vai nu vilšanās, vai šīs emocijas pretējais gals – pārapmierinājums. Tas var notikt, ja ir pārlieka patika pret stadijā iegūstamo baudu. Mazam bērnam tas būtu pārāk daudz knupīša, pārāk daudz ēšanas, lai savus kreņķus nomierinātu, un citas lietas pārākā pakāpē – par daudz.
Ja pāreja no vienas stadijas uz nākamo nav notikusi gludi, bet ar vienu vai otru traucējumu – par maz vai par daudz –, tad notiek fiksācija šajā stadijā – psihoseksuālā attīstība iestrēgst un traucē personības attīstībai.
Tieši kaku periodā, par ko šoreiz ir stāsts, sekas var būt saistītas ar pašu kakāšanu: vienā galējību variantā bērnam un vēlāk pieaugušajam tas ir tāds kā aizliegtais vai nepiedienīgais notikums – nevīžīgi tiek slaucīts dibens, negribas tam pieskarties –, bet otra galējība būs kakāšanas ilgstoša un izjusta baudīšana. Arī pārmērīga kārtības mīlestība un skopums ir sekas tam, ka cilvēkam šis periods nav noritējis gludi. Skopums rodas no tādas kā kaku taupīšanas, protams, pārnestā nozīmē – es negribu nevienam atdod to, kas ir mans. Tas liecina, ka nav veiksmīgi notikusi iemācīšanās atdot, dalīties un atdalīties.
Patiesība, kā allaž, ir pa vidu – mazo vajag slavēt par kaku podiņā. Pirmajās reizēs noteikti vajag ļaut izrādīt savu veikumu visiem mājiniekiem, taču kādā brīdī sajūsma un ovācijas jāsamazina, lai nekristu otrā grāvī un bērns nesāktu pārlieku baudīt šo pasākumu. Palēnām mācāmies kakāt tikai tualetē, nevis kur pagadās. Piemēram, mūsu Kaku grāmatā lasām, ka cilvēki nav suņi un nekakā uz ielas citu acu priekšā, bet gan dara to vienatnē – tualetes podā aiz durvīm, kur citi neredz. Un bērns to ātri apgūs un pieņems veselīgi.
Zināji?
Psiholoģijas celmlauzis Zigmunds Freids uzskatīja, cilvēku personība veidojas uz seksuālās enerģijas bāzes: personība attīstās tā, kā attīstās seksualitāte, – piecās stadijās, no kurām pirmās divas veidojas līdz bērna triju gadu vecumam. Tā ir orālā un anālā stadija.
Populārākie raksti
