Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Katrs bērniņš piedzimst ar savu temperamentu jeb atšķirībām nervu sistēmā – jau zīdainim piemīt agrīnās temperamenta iezīmes. Tās ir kā kodols jeb pamats, no kura mazais pamazām aug, attīstās un veidojas par personību. Lai gan pastāv daudz un dažādu temperamenta definīciju, joprojām nav pilnīgi skaidrs, kas tas patiesībā ir. Viens no skaidrojumiem – temperaments ir bioloģiski noteiktas, cilvēkam raksturīgas tendences uzvesties noteiktā, relatīvi nemainīgā veidā, un tas ir novērojams jau agrā bērnībā un izpaužas dažādās situācijās visā dzīves laikā.
Viena no jaunākajām ir neirobioloģiskās pieejas teorija – temperaments nozīmē, kādas ir bērna reakcijas uz ārējo un iekšējo vidi, kā arī to, kā mazais spēj šīs reakcijas pats regulēt.
Piemēram, karsts laiks, skaļa mūzika – tā ir ārēja vide, bet izsalkums, miegs, sāpes ir iekšējā vide – mūsu organisms reaģē arī uz to, tikai mēs to nemanām, nepiefiksējam un nedomājam par to. Gribas ēst un ēdam! Taču vienam ēdiens nepieciešams uzreiz, bet cits var paciesties vairākas stundas, un tas parāda, ka cilvēki, tātad arī bērni, atšķiras ar to, cik daudz katram šādu stimulu vajadzīgs, lai viņš tos sajustu! Piemēram, viens bērniņš satrūkstas pat pie pavisam niecīga trokšņa, savukārt otram mazulim apkārt var būt liels ļembasts, bet viņš nekā īpaši nereaģē.
Mums visiem atšķiras arī tas, cik intensīvi uz stimuliem reaģējam, un tas redzāms. Piemēram, viens zīdainis izsalkuma brīdī kliedz tā, ka mājai jumts ceļas, bet cits klusi gultiņā kunkst. Līdzīgi arī piecgadnieks – viens saldējumu pieprasa skaļi un uzstājīgi, bet cits – klusi padīc, un ja nepērk, tad liekas mierā.
Vēl būtiska reakciju atšķirība – cik ātrā laikā bērns atgriežas miera un stabilitātes stāvoklī. Viens varbūt uzsprāgst kā raķete un ātri nomierinās, bet cits turpina bubināt ilgi un dikti, nespējot atslābt.
Temperaments atšķiras arī pēc emocionālā līmeņa, piemēram, vai bērns ir emocionāli mierīgs vai regulāri dusmīgs un noskumis.
Šie dažādie veidi, kā paskatīties uz temperamentu, liecina, ka tas ir komplekss un nav tik vienkāršoti dalāms, kā tika uzskatīts kādreiz – šis bērns ir holēriķis, bet šis – sangviniķis. Vēsturiskais dalījums sniedz priekšstatu, ka bērni mēdz būt straujāki un lēnāki, aktīvāki un mierīgāki, tomēr nebūt neizskaidro visu bērna uzvedību.
