Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Lai kā reizēm negribētos atzīt, sabiedrībā valda visdažādākie stereotipi par to, kādai ir jābūt pareizai bērna uzvedībai. Ja bērns uzvedas skaļāk vai nemierīgāk, saņemot pārmetošus skatienus vai aizrādījumus no svešiem cilvēkiem, vecāki bieži vien izjūt kaunu par sava bērna uzvedību. Savukārt tie vecāki, kuru bērni ir klusi un paklausīgi, jūtas vēl lepnāki… Tomēr tā nevajadzētu būt. Aija Baha-Velvele skaidro: «Pirmkārt, tas, kādi esam sabiedrībā, ne vienmēr atspoguļo reālo situāciju. Atzīstam vai ne, bet, atrodoties starp citiem cilvēkiem, bieži vien tiek uzliktas maskas.
Otrkārt, mums nav nekādu tiesību nosodīt svešus cilvēkus, it īpaši, ja runa ir par bērniem. Mēs nezinām, kāda ir konkrētā situācija un ko šī ģimene, kuras bērni, mūsuprāt, uzvedas nepieņemami, ir piedzīvojusi.
Iespējams, mamma ir ļoti nogurusi, jo bērnus audzina viena un ir vienīgā ģimenes uzturētāja. Iespējams, bērnam ir kādas veselības problēmas, kas svešu cilvēku acīm izskatās pēc sliktas uzvedības. Tādēļ iesaku labāk koncentrēties uz sevi un savu ģimeni, nevis apkārtējiem – nosodot svešu ģimeni, neko labu neiegūsim!»
Citi lasa
Jāparūpējas par bērna vajadzībām
Katram bērna vecumam ir atbilstošas ikdienas vajadzības, par kuru nodrošināšanu jāgādā vecākiem. Tas ir kvalitatīvs miegs, pilnvērtīgs uzturs, fiziskās aktivitātes un emocionālā labsajūta. «Ja bērns vakarā ilgi skatījies televīziju, nākamajā rītā būs problemātiski laikus pamosties, lai dotos uz bērnudārzu. Vecāki dusmosies uz bērnu par to, ka viņš it kā neklausa un negrib celties. Patiesībā bērns nav izgulējies un viņa organisms nav pietiekami atpūties. Tāpat, ja no rīta viss notiek steigā un bērns nav paspējis paēst brokastis, turpmākās stundas viņš var justies dusmīgs. Tas ir līdzīgi kā tad, kad pieaugušais nepaēd – garastāvoklis uzreiz kļūst sliktāks,» skaidro psihoterapijas speciāliste, uzsverot, ka bērniem ir aktīvi augoši organismi un sevišķi svarīgas ir fiziskās aktivitātes. «Ja to nebūs, bērns savu fizisko spēku izlādēs tā, kā mācēs. Un tas, visticamāk, vecākiem nepatiks. Tāpat ļoti būtisks ir arī emocionālais tuvums ar ģimeni. Tā ir bērna vajadzība, lai augtu pilnvērtīgs un laimīgs, tāpēc, nesaņemot to veselīgi un dabiski, bērns atradīs citus veidus, kā pievērst sev uzmanību. Svarīgi ir atcerēties, ka aiz katras bērna rīcības stāv viņa vajadzība, tāpēc, lai mēs izprastu un mainītu, koriģētu viņa uzvedību, ir jāizprot viņa vajadzības.»
Pirms dusmojamies uz bērnu par to, ka viņš neklausa, vecākiem godīgi sev jāpajautā, vai pēdējā laikā ir nodrošinātas visas bērna pamatvajadzības.
Vēl jāņem vērā, ka no lielākās daļas bērnu emociju uzplūdu, dusmu iespējams izvairīties, sakārtojot dienas ritmu. Mūsdienās vecāku dzīves ritms ir ļoti steidzīgs un saspringts, tomēr ar pareizu laika plānošanu var panākt daudz.
Tas palīdzēs!
- Katru vakaru kopā ar bērnu sagatavojiet viņam apģērbu nākamajai dienai.
- Vismaz reizi nedēļā pavadiet nedalītu laiku ar bērnu. Tas var būt tēva un dēla brauciens ar velosipēdiem, mammas un meitas spēlēšanās frizieros, kino apmeklējums, pastaiga uz parku vai galda spēļu vakars. Galvenais, lai šajā laikā vecāku uzmanību nenovērstu citi darbi.
- Kopā ar bērnu izveidojiet noteikumus. Tajos var ietvert atļauto ekrānu laiku dienā, rotaļlietu kārtošanas biežumu utt.
- Turieties pie režīma un centieties vienā laikā ieturēt maltīti, doties pastaigā un ievērot naktsmieru – tas palīdzēs bērnam just iekšēju sakārtotību un mieru.
- Izveidojiet vakara rituālu – pasaku lasīšanu, pašu sacerētu stāstiņu stāstīšanu, mīļāko rotaļlietu nolikšanu gulēt utt.
- Palīdziet bērnam apgūt izpratni par emocijām – vērojot savu bērnu, sauciet vārdā to, kā viņš jūtas konkrētās situācijās, piemēram, tagad tu esi priecīgs; redzu, ka tu esi saskumis; tu dusmojies. Tas palīdzēs bērnam sevi labāk izprast, un viņš iemācīsies sajust savus pārdzīvojumus katrā konkrētajā brīdī.
- Stāstiet bērnam arī par savām emocijām un pārdzīvojumiem, tādējādi iemācot runāt par sajūtām.
Emocijas ir vajadzīgas
Katrs bērns savas emocijas var izrādīt citādi. Ir bērni, kas dusmu laikā noslēdzas sevī un nevēlas ne ar vienu runāt, bet ir tādi, kas dusmas izrāda fiziski – kliedzot, sitot, varbūt pat darot kādam pāri. Nav pareizu vai nepareizu emociju! Svarīgi, kā mēs varam palīdzēt bērnam tikt ar tām galā. Skaidro Aija Baha-Velvele: «Tas, ka bērns izrāda savas dusmas, nozīmē, ka viņš jūt, un par to varam būt priecīgi. Svarīgākais ir nenoliegt un nedevalvēt bērna jūtas un pārdzīvojumus. Ja bērns dusmojas un dara to fiziski, pirmais, kas jādara pieaugušajam, – jānovērš jebkāda iespēja, ka tiek apdraudēta citu cilvēku vai bērna paša drošība un veselība. Pēc tam, kad bērns būs nomierinājies, situāciju ar bērnu vajadzētu pārrunāt, un kopā jāizdomā, ko darīt turpmāk, ja atkal uznāks dusmas, ko varētu darīt citādi.
Svarīgi padomāt, kā vecāki paši dusmojas un ko dara dusmojoties, jo bērni mācās no redzētā un kopē pieaugušo uzvedību. Ja mamma dusmās sit durvis vai tētis paceļ balsi, bērns, visticamāk, darīs tāpat, jo vienkārši nezinās citu veidu.
Vecāku uzdevums ir iemācīt bērnam dusmoties un saprast, ka dusmas prasa izlādi, tās nav iespējams mierīgi izpaust, tāpēc, ja nepieciešams likt lietā dūres, izmantojiet dusmu spilvenu (bet tikai tādu, kas ir paredzēts dusmu izlādei, uz tā neguļam vai neizmantojam gultas dekorēšanai) un boksējiet to! Sākumā gan ieteicams to darīt kopā ar bērnu, jo vispirms tas ir jāierāda, un tad vēlāk bērns pats zinās – ja viņš ir dusmīgs, var paņemt savu dusmu spilvenu un no sirds to izboksēt. Svarīgi ir saprast, kas katrā ģimenē ir pieļaujams, kas jums darbojas vislabāk. Galvenais ir bērnam ļaut izdusmoties un atbrīvoties no negatīvajiem pārdzīvojumiem, tikai jāatrod pareizais veids, kā to izdarīt.»
Svarīgas robežas, bet…
Speciāliste uzsver, ka, domājot par robežu noteikšanu, noteikumiem un sodīšanu, noteikti jāņem vērā: ja vecāki izrādīs savu varu pār bērnu, var panākto pretējo – bērns var sākt baidīties no saviem vecākiem, neuzticēties viņiem. «Stingrās prasības noteikti nav veiksmīgākais ceļš uz labu attiecību veidošanu ilgtermiņā. Bērnam jebkurā vecumā ir svarīgas robežas un noteikumi, jo to esamība ļauj justies droši un nerada haosu. Vecāku pienākums ir robežas noteikt un noturēt, bet bērna – censties tās pārbaudīt un pārkāpt, jo tā bērni mācās un apgūst pasauli, vērtības, apzinās savu varēšanu, tā viņi aug.
Cieņpilna attieksme veidos cieņpilnas attiecības, tāpēc ir tik svarīgi sarunāties ar bērnu, ieklausīties viņa viedoklī un paust savējo.
Jebkuras attiecības ir kompromiss. Katrs vecāks taču vēlas, lai viņa bērns izaug laimīgs, spējīgs par sevi pastāvēt, prasmīgs paust savu viedokli, ar apzināšanos, ko viņš vēlas vai nevēlas, kas viņam patīk vai nepatīk. Lai tā notiktu, pieaugušajam ir jāsāk ar sevi pašu – sajust, apzināties, pateikt un rīkoties. Ja mēs audzināsim bērnu sodot, viņš izaugs baidoties un, būdams pieaudzis, nespēs aizstāvēt savu viedokli, būs nedrošs un bieži vien nespējīgs rīkoties. Ja mēs audzināsim bērnu, izskaidrojot situācijas, stāstot par savām sajūtām un pārdzīvojumiem, bērns augs ar empātijas sajūtu, ar spēju izprast sevi un citus, ar prasmi nebaidīties kļūdīties.»
