Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Galvenais ir iedrošināt
Līdz desmit gadu vecumam bērniem sports būtu jāuztver kā spēle, no kuras gūt prieku, iespēju būt kopā ar draugiem, nedaudz sacensties un arī izklaidēties. Motivācija bērnam veidojas pamazām, un tieši emocijas ir spēcīgs motivācijas rosinātājs un var būt iemesls, lai bērns kaut ko turpinātu vai, gluži pretēji, pārstātu darīt. Kamēr ir patika un interese, mazais nodarbosies ar šo sporta veidu. Tāpēc bērnu sportā motivācija kaut ko darīt ir pats process (nevis rezultāts!).
Galvenais šajā laikā ir tas, lai bērns aizrautos, noturētu interesi, ietu uz priekšu un būtu gatavs īstajai sporta slodzei, kas sekos, sākot no 12 gadu vecuma.
Ar apgrieztu motivācijas izpratni jeb orientēšanos uz konkurenci un rezultātu šajā vecumā bērnā diezgan ātri var nokaut īsto dzinuli – emocijas un patiesu patikšanu. Treneri, kas strādā ar maziem bērniem, šīs psiholoģiskās nianses ņem vērā, bet tikpat svarīgi, lai to zina arī vecāki, motivējot bērnu atbilstoši vecumam. Sports pats par sevi jau ir konkurējoša vide, un sacensību gars tajā dzimst dabiski, tāpēc nav jābaidās, ka bērnam ar šādu priekā balstītu motivāciju varētu mazināties cīņasspars.
Gudrāk un auglīgāk būtu šim cīņassparam ļaut attīstīties dabiski, pamatā liekot uzmundrināšanu, iedrošināšanu, nevis sasniegumus un uzvaras.
Pārāk lielas gaidas
Tiklīdz agrajā vecumā tētis vai mamma sāk gaidīt no bērna konkrētu rezultātu, bērns jūt spiedienu – man tas ir jāizdara, man tas ir jāsasniedz –, jo viņš tik ļoti mīl vecākus, ka negrib likt viņiem vilties. Dažreiz iecerēto izdodas sasniegt. Bet ja ne? Tad bērns jūtas ļoti slikti, jo nav varējis attaisnot uz viņa liktās cerības, tātad nav bijis pietiekami labs… un ne jau tikai kā sportists, bet arī kā bērns saviem vecākiem.
Lai neapvainojas tēti, tomēr pieredze rāda, ka bieži vien attiecībā uz gaidām un emocionālo spiedienu jūtīgākā kombinācija ir tēvs un dēls.
Ja tēvs ir pārāk emocionāls, viņš ir arī pārāk kritisks, pārāk lielās gaidās attiecībā pret dēlu. Vecāki bieži apgalvo, ka neko tādu saviem bērniem nesaka un emocionālu spiedienu nerada. Bet reizēm tas var būt tikai skatiens, pagriezta mugura – mazas nianses, kuras bērns ļoti ātri nolasa, jo pazīst savus vecākus un skaidri zina, ko viņi konkrētajā brīdī domā. Ja vecāki vēlas, lai bērns nākotnē ir ne tikai veiksmīgs sportists, bet arī pieaugušais ar veselīgu pašapziņu, nevajag nokaut bērnā prieku un ticību tam, ka viņš spēj, bet gan motivēt ar uzvarām un panākumiem. Turklāt uz sasniegumiem vērsta motivācija agrā vecumā var likt bērnam vēlāk novērsties no sporta pavisam. Vecāku uzdevums ir arī sabalansēt bērna slodzi (arī bērnudārzs un skola ir gan emocionāla, gan fiziska slodze!) un atpūtu, neaizmirstot, ka ir jābūt arī brīvajam laikam, kuru bērns var pavadīt pēc saviem ieskatiem.
To, vai ir psiholoģisks spiediens, vecāki var redzēt bērna uzvedībā. Tās ir emocijas, ar kurām bērns netiek galā un kuras iespaido viņa uzvedību. Visbiežāk tas var izpausties tieši sporta vidē, piemēram, tenisa sacensību laikā bērns lauž raketi, sāk kliegt un trakot, futbola vai hokeja laukumā uzvedas pārlieku agresīvi – sit komandas biedriem, bez iemesla laukumā uzsāk kautiņu. Tās var būt fizioloģiskas sūdzības: slikta dūša, vemšana, galvassāpes, paātrināta sirdsdarbība, slikta vai pārmēru liela apetīte, grūtības iemigt. Simptomi var būt arī neiroloģiski, piemēram, acu plakstiņu raustīšanās.
Tam visam pamatā ir psiholoģiska pārslodze – bērnam ir bail zaudēt un viņš netiek galā ar prasībām, kas viņam izvirzītas.
Vecāks nav treneris!
Ir trīs lieli vaļi, uz kuriem balstās bērna panākumi nākotnē. Pirmkārt, tie ir atbalstoši un saprotoši vecāki, otrkārt, draudzīga vide ar komandas biedriem, treškārt, cieņa un uzticēšanās trenerim. Vecāku svarīgākais uzdevums ir nevis kontrolēt, kā bērns treniņā kaut ko izpilda vai neizpilda, norādīt, kā būtu jādara, bet gan atbalstīt bērnu vispirms emocionāli un tad arī informatīvi un materiāli. Vecāki, protams, vērtē, kā attīstās bērna sportiskā karjera, bet trenerim jāatstāj viņa uzdevums – veidot viņa sportisko karjeru. Katram jāpaliek pie savas lomas, ne mamma, ne tētis nav treneris!
Citādi neveiksmes gadījumā bērns pārdzīvos divtik. Īpaši zaudējuma gadījumā vecākiem bērns jāatbalsta un jāpasaka – es tevi mīlu un tu man vienmēr būsi vislabākais neatkarīgi no tā, vai šodien uzvaram vai zaudējam. Tehniskās lietas, kā jāskrien, jāmet, jāslido, jāservē, – šādi padomi bērnam jādzird no trenera, nevis no mammas vai tēta. Nenoliedzami, sports prasa diezgan lielu materiālo ieguldījumu, tādēļ vecāki nereti aizdomājas – ja jau es tik daudz ieguldu, arī man ir teikšana. Finansiālais ieguldījums var atsaukties arī uz emocionālo spiedienu, ko reizēm vecāki paši nejūt. Tiek pirkts dārgs ekipējums, maksāts par treniņiem, tas automātiski uzliek zināmas gaidas – ja mēs ieguldām, tad gaidām arī atdevi. Un tieši šajā mirklī bērns sajūtas vainīgs par to, ka viņa dēļ tiek tērēta nauda un viņš to nespēj attaisnot ar panākumiem.
Vecākiem jābūt emocionāli gudriem – es kā vecāks palīdzu savam bērnam attīstīt viņa personību sportojot neatkarīgi no tā, vai viņš kādu dienu būs zvaigzne vai pēc pāris gadiem sporta vietā izvēlēsies ko citu.
Sporta augļi nav tikai trofejas. Ar šo ieguldījumu tiek attīstīta mazā cilvēka personība, griba, mērķtiecība, ticība sev, drosme, spēja sevi disciplinēt – šīs īpašības viņam noderēs visu dzīvi un veidos viņu kā labāku cilvēku, lai kāds būtu viņa ceļš. Der atcerēties, ka četros piecos gados uz konkrētu sporta veidu bērnu tomēr aizved vecāki, balstoties savā pieredzē un gaidās, tāpēc vienmēr jābūt gatavam, ka bērns kādā brīdī var arī izdarīt savu izvēli.
Vai mans bērns būs zvaigzne?
Ceļš līdz profesionālā sporta virsotnēm ir ilgs, sarežģīts un ne visiem aizsniedzams. Taču ne visiem šīs virsotnes ir jāsasniedz. Katrs bērns piedzimst ar savu programmu – ar jau iedzimtām spējām un dabas dotiem talantiem. Vai šos talantus būs iespējams attīstīt un noslīpēt līdz pilnībai, lielā mērā nosaka bērna darbaspējas. Nereti talants iet roku rokā ar slinkumu – ja trūkst motivācijas, talantu nav iespējams noslīpēt un tas vienkārši neattīstās. Ir arī sportisti, kam varbūt nav ļoti izteikta talanta, toties ir lielas darbaspējas, un ar lielu darbu viņi noslīpē savas prasmes līdz ļoti augstam līmenim.
Arī raksturs un psiholoģiskais tips ietekmē gan piemērotību lielajam sportam, gan izšķiršanos par konkrētu sporta veidu.
Viens no faktoriem – bērna nervu sistēmas īpašības, kas nosaka viņa temperamentu. Kustīgam bērnam būs ļoti grūti izturēt monotonu, lēnu slodzi, viņam vajag dinamiku, ātrumu, strauju pārslēgšanos. Flegmatiskais tips lēni iekustas, bet, kad iekustas, ļoti ilgi var turēt ilgstošu slodzi. Atkarībā no šīm spējām bērns jutīsies labāk vienā vai otrā sporta veidā, un ir ļoti svarīgi atrast savu vietu. Tāpat liela nozīme ir piederībai pie līderiem vai darītājiem, individuālistiem vai komandas spēlētājiem. Līderis būs piemērots gan komandas sporta veidā, gan individuālajā. Ja bērns ir izteikts individuālists, komandas sporta veidā viņam būs ļoti grūti, jo viņu var tracināt tas, ka rezultāts ir atkarīgs arī no kāda cita, viņš spēlē ieliek sevi visu, bet cits noslinko…
Jebkurā gadījumā līdz 12–13 gadu vecumam būtu jāsaprot, vai bērns ir savā vietā, kurš būs īstais sporta veids un vai turpināt sporta ceļu, kam nu jau būs daudz lielāka fiziskā un arī emocionālā slodze. Labi, ja vecāki ļāvuši bērnam izmēģināt savas spējas un attīstīt talantus arī citās jomās – mūzikā, mākslā vai citā sporta veidā. Tas ir būtiski tāpēc, lai bērns gūtu pārliecību, ka viņam ir izvēles iespējas un nav tikai viens ejamais ceļš, jo neko citu viņš nav pamēģinājis.
Ņem vērā!
Līdz 12 gadu vecumam bērniem ir svarīgi nodarboties ar dažādiem sporta veidiem. Agrīna specializācija, kad bērns jau agrā vecumā astoņus vai vairāk mēnešu gadā aizvada intensīvos treniņos un sacensībās tikai vienā sporta veidā, nav ieteicama, jo tai var būt nelabvēlīgas sekas: sociāla izolācija, pārmērīga pakļautība, izdegšana, sociāla manipulācija, traucēta augšana un nobriešana, traumas un citi veselības traucējumi. Turklāt nav pierādījumu, ka agrīna specializācija labvēlīgi ietekmē elites sportistu rezultātus.
Vingrošana, daiļslidošana un dejošana var būt izņēmumi, jo rezultātu augstākais punkts gaidāms no pusaudžu līdz 20 gadu vecumam.
Arī vecākiem jāatpūšas
Ikdienas dzīves ritms jebkurā gadījumā ir ļoti straujš un intensīvs, un arī vecākiem tā ir ne mazāka emocionālā un fiziskā slodze kā pašiem sportotājiem – bērni jāizvadā uz treniņiem, jānodrošina forma un ekipējums, iespējams, vienīgā brīvdiena nedēļā jāpavada kādā turnīrā un galu galā arī pašam jāiet uz darbu un jārūpējas par māju un ģimeni. Lai arī mazo sportotāju vecāki lielākoties ir ļoti labi laika plānotāji un izcili menedžeri, ir vērts aizdomāties, vai reizi pa reizei nevajag iesaistīt vēl kādu ģimenes locekli vai vairāk sadarboties ar citu treniņu biedru vecākiem.
Katram ir jāatrod veids, kā atjaunot savus iekšējos resursus, lai ikdienas virpulī nepazaudētu sevi, nezustu darbaspējas un dzīvesprieks.
Tā var būt joga, meditācija, pastaiga dabā, sportiskās aktivitātes vai laiks nekā nedarīšanai. Galvenais, lai vecāki varētu atpūsties, atgūt enerģiju un spēku.
Kas liecina par to, ka slodze bērnam ir pārāk liela
Skaidro Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas Sporta medicīnas centra sporta ārste Dace Augstkalne: «Paaugstināta fiziskā slodze nenozīmē noteiktu treniņu skaitu un treniņu stundas dienā. Katram bērnam fiziskā slodze jāpiemēro atbilstoši viņa veselības stāvoklim, fiziskajai sagatavotībai, rakstura īpatnībām un citiem kritērijiem. Vienas receptes šeit nav. Trenera uzdevums ir noteikt, kā izmantot dažādus fizisko slodžu veidus, noteikt to apjomu un intensitāti. Jaunajam sportistam ikdienā jāievēro visi veselīga dzīvesveida pamatprincipi: pietiekams miegs atbilstoši vecumam (2–5 gadu vecumā naktī jāguļ 10–11 stundu, diendusai jāatvēl 1–2 stundas, pusaudžu gados naktī jāguļ vidēji astoņas stundas). Vērtīgākais miegs bērnu augšanas periodā ir pirms pusnakts.
Diendusa sportistiem ieteicama ne tikai līdz piecu gadu vecumam, bet arī jau pieaugušā vecumā (līdz stundu ilgai).
Par kvalitatīvu miegu liecina viegla pamošanās no rīta. Būtiski, lai treniņš beigtos ne vēlāk kā trīs stundas pirms došanās gulēt. Liela nozīme ir uzturam, kam jābūt pēc iespējas daudzveidīgākam un pilnvērtīgākam. Rudens, ziemas un pavasara mēnešos papildus jāuzņem D vitamīns (lai noteiktu precīzu devu, iepriekš jāveic asins analīzes). Nedrīkst aizmirst par atbilstošu ūdens daudzuma uzņemšanu, īpaši slodzes laikā un karstā laikā. Jaunajam sportistam jāsakārto dienas režīms tā, lai pietiktu laika mācībām, atpūtai un draugiem.
Pazīmes, kas var liecināt, ka fiziskā slodze ir par lielu
- Bērna sportisko rezultātu pasliktināšanas vai neuzlabošanās, lai arī norit nopietns treniņu process
- Sūdzības par veselību – nogurums, reiboņi, galvassāpes, elpas trūkums, sāpes sirdī, locītavās, muskuļos u. c.
- Slikts garastāvoklis, raudulība, emocionalitāte, nevēlēšanās doties uz treniņiem
- Miega traucējumi – grūti aizmigt, naktī bieži mostas, rādās murgi
- Apetītes pasliktināšanās
