Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Psiholoģe Līga Bernāte skaidro, ka rupjo vārdu izvēle zināmā mērā ir saistīta ar vecumposmam raksturīgajām interesēm, turklāt divu triju gadu vecumā bērns sāk mēģināt saprast: kas es īsti esmu – meitene vai puisis? «Lai to vieglāk izzinātu, bērns savā ķermenī sāk pētoši meklēt atšķirības un apmēram no četru gadu vecuma īpašu uzmanību sāk pievērst ķermeņa izvadīšanas orgāniem. Tieši tāpēc šajā laikā sevišķi populārs kļūst vārds kaka, jo tas ir kas intīms un saistīts ar ķermeniskiem procesiem.» Protams, jāņem arī vērā, ka bērns nav izolēts no ārpasaules.
Gluži kā mazs sūklītis, viņš nemitīgi it visās sadzīviskās situācijās, tiklīdz izdzird ko jaunu, steidz papildināt ar to savu vārdu krājumu.
Pieaugušie reizēm neapzināti to stimulē, piemēram, ejot pa ielu un ieraugot suņa kaku, parasti izskan nepatīkams sauciens: «Fui, smird, neiekāp!»
«Patiesībā jau latviešu valodā nemaz nav tik plaša vārdu krājuma, ko lietot, lai apsaukātos, taču bērni ir viltīgi – viņi pasaka kādu nesmuku vārdu un pēc tam vēro, cik lielu pretreakciju otrā tas rada. Piecgadīgs bērns, ja būs ar kaut ko neapmierināts, savam draugam nepateiks: «Es jūtos dusmīgs, tāpēc ka tu šodien ar mani nedraudzējies!», bet izmantos iespēju vienkārši pateikt: «Tu esi smirdīgs dibens!»
Ja paraugās no cita skatpunkta, apsaukāšanās norāda uz personības attīstības nākamo līmeni.
Kāpēc tā? Visbiežāk stresa brīžos pavisam mazs bērns pieskrien klāt un otram iesit, jo valodas prasmes viņam vēl nav attīstītas. Augot lielākam, bērns saņem no vecākiem nosodījumu par fiziskām izpausmēm, tāpēc tās sāk piebremzēt un aizvieto ar apgūto leksiku,» stāsta psiholoģe.
Nozīme arī temperamentam
Tajā, kāda būs bērna emociju jauda, liela nozīme ir temperamentam. Ekstraverts jeb emocijām atvērts bērns uzreiz skaļi paudīs savas izjūtas. Kautrīgāks bērns savu neapmierinātību vien nočukstēs vai pat neteiks neko. «Ir nepareizi domāt, ka kautrīgais bērns noteikti ir gudrāks par aktīvo emociju paudēju.
Dažkārt klusajiem un kautrīgajiem bērniem regulāra emociju norīšana pakāpeniski var attīstīt somatiskos traucējumus, piemēram, valodas raustīšanu, čurāšanu gultā, dažādu veidu tikus (atkārtotas kustības vai skaņas, ko cilvēks nevar kontrolēt).
Vai arī, saskaroties ar kādām nebūtiskām grūtībām, pavisam negaidīti emociju gūzma pēkšņi un nekontrolēti var lauzties uz āru,» skaidro speciāliste.
Divas situācijas un to risinājumi
Situācija Nr. 1
Bērns dodas uz dārziņu, atvadās no vecākiem un smaidīgs ieiet grupiņā. Pēkšņi pienāk klāt cits bērns un iesaucas, ka viņam ir nesmukas bikses. Mazais tik ļoti to pārdzīvo, ka skaļi attrauc: «Tu esi stulbs! Tu esi dibens!»
Psiholoģes Līgas Bernātes komentārs
Ja bērns dodas uz dārziņu ar prieku, viņam grupiņā ir draugi un nav grūti iekļauties bērnudārza ikdienas aktivitātēs, visticamāk, viņš pedagogus vai vienaudžus neapsaukās. Savukārt, ja bērns ir ļoti emocionāls, jūtas saguris vai mājās ir noticis kas nelāgs, viņam ir grūti izprast bērnudārzā esošos noteikumus, un viņš pavisam viegli var kļūt neapmierināts un apsaukāties. Ko darīt?
- Pirmkārt, ir ļoti būtiski, lai pedagogs veidotu ar bērniem draudzīgas un atklātas attiecības. Ir jāizvirza skaidri, bērnu vecumam atbilstoši noteikumi grupiņā, lai arī tie bērni, kas mājās ir pieraduši pie visatļautības, varētu iejusties bērnudārza vidē.
- Pedagogam sākumā jācenšas izvērtēt situāciju – iespējams, visi bērni savā starpā jokojas, jo kāds ir pateicis nesmuko vārdiņu. Ja pilnīgi visiem iesaistītajiem ir jautri, tiešām var nesatraukties – visi izsmiesies un pēc brīža kļūs mierīgi. Ja rupjie vārdi pret otru ir pausti ar nopietnu mērķi, noteikti būs jāiejaucas. Lai saprastu patieso iemeslu, jācenšas raudzīties plašāk: jāizvērtē, kādas ir bērna attiecības ar vienaudzi, kuru viņš apvainoja, vai viņi mēdz regulāri sadumpoties, varbūt pat sakauties. Ja domstarpības ir novērojamas bieži, varbūt bērnam ir grūtības veidot draudzīgas attiecības ar vienaudžiem, – to novērst var palīdzēt psihologs vai atbalstošs pieaugušais.
- Lai kāds būtu iemesls, pedagogam ir jāpaskaidro – grupiņā ir noteikums, ka rupjus vārdus nelietojam. Bērniem var pastāstīt: «Ja tu par kaut ko esi dusmīgs, ir dažādi veidi, kā vari dusmas no sevis aizdzīt. Tu vari jautāt palīdzību audzinātājai, vari aiziet padzerties vai doties paspēlēties ar citu bērnu. Tu vari teikt, ka esi dusmīgs un tev nepatīk, ka otrs tā dara.»
- Lai bērns atpazītu sevī mītošās jūtas, mācītos tās regulēt un atzīt, pirmām kārtām bērnam ir jāiemāca jūtas un emocijas nosaukt vārdos. «To var praktizēt bērnudārzā kā ikdienas rituālu. No rīta visi bērni sasēžas aplītī, un audzinātāja katram lūdz atbildēt uz jautājumiem. Kā tu jūties? Kas tevi sadusmo bērnudārzā, mājās? Kas tevi iepriecina? Tieši tāpat var skaidrot, ko piedzīvo otrs, kad dzird pret sevi vērstu sliktu vārdu. Taču šim skaidrojumam nav jābūt moralizējošam. Piemēram, ja satrakojušos bērnu aizvedīsim pie bērnudārza vadītājas, kaut ko gari sāksim skaidrot un piedevām nomierināšanai piedāvāsim salikt puzli, tas tikai veicinās bērna interesi biežāk veikt šādas ēverģēlības. Kāpēc gan ne? Šādi taču var piedzīvot ko nebijušu!
Situācija Nr. 2
Bērnam vakarā ir jādodas gulēt, jānomazgājas, jāuzvelk pidžama, taču viņam vēl gribas paskatīties multenīti. Kad mamma aicina doties iztīrīt zobus, bērns dusmās nokliedzas: «Neiešu, tu, riebīgā kaka!»
Psiholoģes Līgas Bernātes komentārs
Jā, dažkārt bērns velta rupjus vārdus arī saviem vistuvākajiem – mammai, tētim, omītei, brālim vai māsai. Protams, ir grūti vienaldzīgi pieņemt sava mīļā bērna tik nejauko izgājienu, taču pieaugušajam ir jābūt gana gudram, lai spētu neapvainoties. Un, lai cik nepatīkami tas būtu, jāpatur prātā – tikai tad, ja bērnam šis cilvēks ir nozīmīgs un neiedveš bailes, viņš atļausies tik brīvi un, jā, arī nepieklājīgi uzvesties. Ko vecāki var darīt šādā situācijā?
- Sākumā vajadzētu izvērtēt bērna pašsajūtu. Varbūt pēdējās dienās mazajam ir bijuši kādi pārdzīvojumi un sliktā pašsajūta liek uz visu notiekošo reaģēt nervozāk?
- Reizēm palīdz humors, var mēģināt jokot pretī, piemēram, sakot: «Ja es esmu kaka, tad tu esi mazā kakiņa!» Ne vienmēr gan šī metode bērnu nomierinās, reizēm tas mazo var saniknot vēl vairāk.
- Ja jūtam, ka dusmu mutulis tikai pieņemas spēkā, jāpalīdz bērnam nomierināties. Samīļojam viņu, un, kad emocijas mazliet ir norimušas, vajadzētu aprunāties un izskaidrot bērna emocijas, piemēram, sakot: «Zinu, ka tu esi dusmīgs, jo neļauju skatīties multenīti, bet zobi ir jātīra. Un tu mani ļoti sāpināji, ka nosauci par kaku. Man nepatīk, ka tu ar mani tā runā.»
- Būtu ieteicams arī izanalizēt, cik daudz bērnam pievēršam nedalītu uzmanību. Ja tās ir par maz, mazais šādi var censties sev pievērst vecāku uzmanību. Bērns pasaka rupju vārdu, un abi vecāki uzreiz reaģē, steidzas pie bērna un sāk runāties.
Ņem vērā!
Dažkārt vecāki vai vecvecāki vēlas ieviest jaunus noteikumus bērna ikdienā. Piemēram, mazais ir pieradis brīvajā laikā skatīties multfilmas, taču vecmāmiņa pēkšņi aicina viņu palīgā mazgāt traukus. Protams, bērns uzreiz var sajust tādu kā pārākumu no vecmāmiņas puses, un, lai nezaudētu savu ietekmīgumu, nosauc vecmāmiņu nesmukā vārdā. Arī šādā situācijā bērnam mierīgi vajag paskaidrot, kā otrs jūtas, dzirdot šādus vārdus, kā arī raksturot bērna tā brīža emocijas.
Jāmāca atvainoties
Veikalā mazais tik ļoti grib, lai mamma nopērk konfektes… Tobrīd garām iet kāda pircēja, paskatās uz izmisušo bērnu un pasmaida. Un ko dara mazais? Skaļi izkliedz rupju vārdu!
Lai gan bērns noklusēja un nepateica neko nejauku mammai, jo viņa nebija ar mieru pirkt kārumus, iekšējā neapmierinātība izpaudās attiecībā pret svešo sievieti.
Kā vecākiem reaģēt šādā situācijā? «Konsekventi ir jāizrunā ar bērnu par pieklājības normām ģimenē. Ja tomēr ir izsprucis kāds nesmukais vārdiņš, jāmāca, ka cilvēkam, kuru viņš apvainoja, no visas sirds ir jāatvainojas. Ja bērnu tikai sarāsim, bet nepaskaidrosim, kā uzvesties, tas no bērna ikdienas neizzudīs, bet kļūs vēl spēcīgāk izteikts,» skaidro Līga Bernāte.
