Rīga +3°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Ja drīz vien pēc mazuļa piedzimšanas sieviete atsakās no intīmas tuvības, jo ir nogurusi no jaunajām rūpēm par mazuli vai varbūt viņu māc mazvērtība par savu ķermeni, vīrietim var būt dažādas reakcijas. Viņš var uzstāt un turpināt sievieti aicināt atvērt savu seksualitāti, un tad intīma tuvība tomēr notiek. Bet viņš var sievietes atteikumu uztvert kā vēl vienu argumentu tam, kāpēc viņš kaut kādā ziņā ir mazāk vērtīgs nekā iepriekš.
Vīrietis nav spējīgs izturēt sievietes nē, un tas ietekmē seksuālo vēlmi arī vēlāk.
Pašvērtība katram no mums veidojas jau bērnībā. Ja vīrietis kā bērns jutās uzklausīts, fiziski un emocionāli pabarots un samīļots, viņam izveidojās drošās piesaistes modelis, kas nozīmē, ka viņam ir stabils patības pamats, stabila pašvērtība. Un pat tad, ja sieviete atsaka, viņš ir spējīgs redzēt to, ka tas nav tāpēc, ka viņš ir lūzeris. Un viņš spēj piedāvāt vēl un vēl, pagaidīt un piedāvāt atkal. Ja nedrošās piesaistes dēļ vīrietim ir zema pašvērtība, viņš ikvienu sievietes atteikumu var uztvert kā savas vērtības noniecināšanu un pieņemt, ka tagad, līdzīgi kā bērnībā, viņa vajadzībām neviens nepievērš uzmanību un varbūt tām arī nav nekādas lielās vērtības,» skaidro Jānis Vītiņš.
Ja vīrietis piedalās bērna aprūpē un, piemēram, naktī ceļas, lai mazajam nomainītu autiņus vai paēdinātu no pudelītes, viņš no rīta nav izgulējies, turklāt viņam jāiet uz darbu. Noguruma dēļ, iespējams, neizdodas tik labi pastrādāt, viņš arī jūtas mazvērtīgs, ka naktī nav spējis elementāras bērna aprūpes lietas paveikt tik ātri, kā gribētos. Tā soli pa solim vīrietī uzkrājas gan neapmierinātība ar sevi, gan dusmas uz sevi, un mazvērtības izjūtu stimulējošie pierādījumi sāk krāties.
Tam visam pievienojas kādreiz izteikts sievietes atteikums mīlēties, un vīrietim rodas risks ieslīgt tā sauktajā tēvu pēcdzemdību depresijā.
Tās esamība ir pierādīta, un tā var izpausties gan kā nomāktība un neiecietīgums, gan spēcīga vēlme sevi pierādīt, piemēram, agresīvi braukt ar mašīnu.
Seksuālā dzīve aizvirzās otrajā plānā
Pēc dzemdībām un mazuļa ienākšanas ģimenē mainās gan sieviete, gan vīrietis. Pirmie mēneši vai pirmais gads aizrit, pierodot pie jaunajiem pienākumiem, negulētām naktīm un mazuļa klātbūtnes (īpaši, ja piedzimis pirmais bērns). Saprotams, ka šajā laikā seksuālā dzīve aizvirzās otrajā plānā.
Ja bērnam ir pusotra, divi gadi un seksualitāte joprojām nav atjaunojusies, visticamāk, tas nav stāsts par bērna ienākšanu ģimenē, bet samezglojumu pāra attiecībās.
Jānis Vītiņš skaidro: «Vīrietis, kurš nevēlas mīlēties, nav skatāms atsevišķi no sievietes, ar kuru viņš nevēlas mīlēties. Ja sieviete jau ir gatava mīlēties, izrāda vēlmi un iniciatīvu, varbūt mēģinājusi vīrieti pavedināt, taču bez rezultātiem, nedomāju, ka problēma ir tikai vīrieša pusē. Drīzāk teiktu tā: seksualitātes vai intimitātes pieprasīšana ir norāde, ka tev mani ir jāgrib! Un, ja tu mani negribi, kaut kas nav labi. Šādā scenārijā abu līdzsvarā kaut kas ir zudis. Stabilās attiecībās vīrietis sievieti uz intīmām attiecībām taču neaicina smokingā ar ziediem rokās, pietiek ar skatienu, glāstu, noskaņu niansēm. Ja sieviete, cenšoties iekārdināt vīru, uzvelk seksīgu apakšveļu, tas kaut kādā mērā ieprogrammē sievieti uz sevis došanu vīrietim. Tas vairs nav abu sekss, drīzāk šovs, kurā abi spēlē kādu lomu, bet neviens nav līdz galam patiess. Un nekas nesanāk. Pieredze liecina, ka tiešām ne vienmēr visu var norakstīt uz grūtniecību un dzemdībām. Parasti paralēli notiek kas cits, un tas var būt plašā spektrā.
Bērna ienākšana vienā no partneriem var veicināt, piemēram, personības traucējumus.
Vīrietim vai sievietei ir kāda vājā vieta, un tad pietiekami intensīvais stress kādu viņa personības šķautni padara asāku. Reizēm pāris mēģina rast dialogu, bet no malas labi redzams, ka viena psihe nav gatava pieņemt otra racionālos argumentus. Viņš ir fiksēts vienā skatījumā uz otru, un jebkas, ko dara otrs, iegūst kropļotu vērtējumu un atbilstošu pretreakciju. Līdz ar to dialogs vienkārši nav iespējams, un tad varētu palīdzēt pāru terapija, lai viņi sāktu runāt par to, kas viņu attiecībās ir noticis. Jo skaidrs, ka vienam ar otru divatā to izrunāt diez vai būs iespējams.»
Viņam nestāv!
Dažkārt sieviete, parasti to pat neapzinādamās, sāk izturēties pret vīrieti kā pret puišeli. Ne viņš māk bērnam vajadzīgo krēma daudzumu uz dupša uzsmērēt, ne viņš prot bērnu turēt, ne pelna pietiekami vai arī pārāk daudz strādā. Pati neapzinādamās, viņa partneri izkastrē un viņam uz viņu tiešām vairs nestāv. Tad viņa it kā gūst tam apstiprinājumu: redz, viņam nestāv! Kurš vainīgs? Viņš! Es uzvelku seksīgu veļu un vēl virsū uzsēžos, bet viņam nestāv. Reāls lūzeris!
«Sievietei pašai ieraudzīt, kā viņa nemanot un noteikti arī negribot savu vīrieti padarījusi mazvērtīgu, būs grūti. To labi var palīdzēt ieraudzīt pāru terapijā. Taču, ja vīrietim ir stabila pašvērtība, viņu nemaz tik viegli nevarēs ietekmēt. Sievietes vienmēr prasa, un tas vīrietim jāapgūst. Varbūt arī sievietes pašvērtība ir zema vai kādu iemeslu dēļ ievainota, un vīrs dabū pa ausi. Jā, izrādās var uzsmērēt nepareizu daudzumu krēma – tā ir bērna ienākšanas ģimenē neatņemama sastāvdaļa un ar to jārēķinās. Tāpēc vīrietim svarīgi saredzēt robežu, kad ir zāģēšana un kad sieviņa vienkārši ir sanervozējusies un varbūt viņš pats arī. Pieņemt un saprast, ka abiem nav viegli.
Daļai vīriešu pēc mīlēšanās pauzes var būt trauksme par to, ka viss nesanāks nevainojami, ka būs erekcijas traucējumi.
Emocionāli spēcīgi notikumi, kādas ir arī dzemdības, vīrietim var izraisīt dzimumdzīves traucējumus, sevišķi, ja viņš nav gatavs dalīties savās emocijās, un tad klusums parādās seksualitātē. Taču vairumā gadījumu tas nav nekas neatgriezenisks – seksualitāte ir dzīva un, ja kaut kas ir mainījies, ir vērts kaut ko darīt, lai to atjaunotu,» uzsver psihoterapeits.
Lai būtu – jāpraktizē!
Sieviete, ar kuru vīrietis nemīlējas vai kuru viņš atraida, pārdzīvo, un tas ir saprotami. Arī vīrietis, kam nav seksa ar savu sievieti, nejūtas labi – viņš izjūt vainu, kaunu, dusmas, ka ir bezpalīdzīgs, ka sieva grib, bet viņš jau kuru reizi nevar.
«Neveiksmes seksuālajā dzīvē un atraidījums var būt ārkārtīgi sāpīgi, tāpēc psihe sāk sargāt cilvēku un viņš automātiski kļūst nespējīgs par to brīvi, droši un pašpietiekami runāt. Psihoterapeita loma ir palīdzēt šo psihes sargājošo mehānismu pietiekami saudzīgi paņemt nost.
Protams, var mēģināt paši runāt par to, ka šīs attiecības ir būtiskas un kā jūtas, ja intīmu attiecību nav.
Taču seksuālās attiecības nevar tikai izrunāt – ir arī jādara! Stāstīt, ka vēlas seksu un to kādu vakaru arī ieplānot, ir apsveicami, bet veselīgāka ir seksuāla kopā būšana, ļaušanās vienam otram, attiecību atjaunošana soli pa solim, skatoties, cik tālu aizies. Lai skūpsts vai glāsts pārietu dzimumaktā, kā tas bija pirms bērna piedzimšanas vai mēnesi, pat gadu pēc iepazīšanās, mazliet sevi jāpārvar un pie tā jāpiestrādā – jāsāk ar seksu atkal nodarboties,» uzsver Jānis Vītiņš.
