Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
9
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Viss paliks pa vecam?
Ieva un Jānis sāka domāt par kopīgu bērniņu pēc divu gadu romantiskas pazīšanās. Abi tolaik dzīvoja un strādāja katrs savā pilsētā: Ieva – Bauskā, Jānis – Rīgā. Satikās nedēļas nogalēs, bet pārējo laiku vadīja starp abām pilsētām, nesteidzoties ar kopdzīvi un visu no tā izrietošo. «Tagad tas šķiet smieklīgi, bet tolaik, kad sākām runāt bērniņu, biju iztēlojusies, ka viņa ienākšana mūsu dzīvē neko daudz nemainīs. Ka mēs joprojām spēsim saglabāt šādas brīvas, nepiesietas attiecības, jo mums abiem patika, kā dzīvojam, negribējās, lai tas mainās,» ar smaidu atceras Ieva. «Laikam īsti nesapratu, ko nozīmē bērns. Man tiešām tobrīd šķita, ka tā varētu būt iespējams!»
Grūtniecība iestājās divus mēnešus pēc tam, kad Ieva bija pārtraukusi lietot hormonālo kontracepciju. Tātad varētu teikt – uzreiz. Pirmo mēnesi Jānis un Ieva pavadīja, aprodot ar jauno domu, un atzīst – tas bija ļoti skaists, mierīgs, harmonisks laiks. Viss apgriezās kājām gaisā jau pēc pirmās vizītes pie ārsta, kas notika mēnesi pēc ziņām par pozitīvu grūtniecības testu.
Mums būs divi
«Tā bija pirmā reize manos 27 gados, kad man veica ultrasonogrāfisku pārbaudi un pētīja, kā tur viss izskatās no iekšpuses,» stāsta Ieva. «Pirms tam, dzīvojot Bauskā, šādas iespējas nebija. Pie ginekologa biju gājusi tikai uz profilaktiskajām pārbaudēm. Man nebija nekādu problēmu vai simptomu, kas liecinātu, ka nav kaut kas kārtībā. Bet, iespējams, ja es būtu ātrāk apmeklējusi labu speciālistu, jau agrāk būtu uzzinājusi, ka manam organismam ir īpatnības.»
Vizītes laikā daktere konstatēja, ka ir iestājusies dvīņu grūtniecība, arī to, ka Ievai abās olnīcās ir cistas, aptuveni sešus centimetrus diametrā katra.
Cistām tuvākajā laikā vajadzētu uzsūkties, tā tas parasti notiek, skaidroja daktere, tomēr piekodināja, ka dvīņu grūtniecības mēdz būt sarežģītas, jābūt gataviem dažādiem scenārijiem.
«Atceros, pēc šīs vizītes mums ar vīru bijām divējādās sajūtās – bijām priecīgi un patīkami satraukti, uzzinot par dvīņiem, bet vienlaikus noraizējušies. Man likās, ka daktere, paziņojot jaunumus par gaidāmo mazuli, arī būs priecīga, bet tā gluži nebija. Redzēsim, kā būs. Tāda bija sajūta. Atceros, pēc kopīgas sarunas ar vīru katrs devāmies savās darba gaitās. Sēdēju mašīnā un domāju – dvīņi, cistas… pilnīgs apjukums.» Arī Jānis šo pirmo vizīti atceras kā lūzuma punktu – tas mūs abus izrāva no tā harmoniskā un idilliskā noskaņojuma.
Kas īsti notiek?
Vizītē, kas notika pēc mēneša, Ieva un Jānis varēja atviegloti uzelpot, jo cistas bija samazinājušās, tomēr viņu prieks nebija ilgs. Vēl pēc mēneša – pārbaudē, kas iekrita tieši Ziemassvētku laikā, – rādījās jau pavisam cita aina. Cistas bija izaugušas vairāk nekā desmit centimetru diametrā. Bija skaidrs, ka nav kaut kas kārtībā, un daktere abus nosūtīja pie speciālistiem uz Stradiņu slimnīcu. «Pirmais jautājums, ko mums uzdeva, – vai pie dvīņiem esam tikuši mākslīgās apaugļošanas ceļā.» stāsta Ieva. «Manas olnīcas bija tādas kā uzburbušas, burbulis uz burbuļa. Un bija skaidrs, ka tās nav vienkārši cistas.» Ārsti teica – olnīcas ir pārstimulētas. Izrādījās, šis ir rets sindroms, ko medicīniski sauc par luteīno hiperstimulāciju. Vienkārši sakot, grūtniecība pati pārstimulē olnīcas. Pārbaudēs atklājās, ka jau kopš dzimšanas Ievai organismā ir ļoti daudz vīrišķo hormonu. Kombinācijā ar iepriekš lietoto hormonālo kontracepciju un dvīņu grūtniecību, kurā abi augļi ir vīriešu dzimuma, sāka notikt izmaiņas olnīcās. Pilnīgi skaidras atbildes, ar ko tas varētu beigties, nebija, ārstiem šādā situācijā trūka pieredzes.
Ārstu konsilijs rekomendēja Ievai pārtraukt grūtniecību, jo baidījās, kas notiks, ja process progresēs.
Iespējams, olnīcas kādā brīdī varētu plīst, un tad bojā aizietu gan bērni, gan pati Ieva. Tāpat ārstus satrauca fakts, ka augošās olnīcas varētu nospiest bērnus, jo vietas vēderā ir tik, cik ir, turklāt Ieva ir smalkas miesasbūves – tur jāsavietojas gan diviem bērniem, gan divām lielām olnīcām. Jau tā grūto lēmumu vēl vairāk sarežģīja ārstu teiktais – ja šī grūtniecība tiks pārtraukta, tad kopā ar bērniem Ievai izņems arī abas olnīcas un viņa nekad vairs nevarēs palikt stāvoklī. Šī visdrīzāk bija mūsu vienīgā iespēja. «Pieņemt šo faktu man bija visgrūtāk,» atceras Ieva. «Likās, ja es pazaudēšu bērnus – šos un arī tos, kas man varētu būt –, pazaudēšu visu. Un mēs izlēmām – iesim līdz galam. Parakstījām papīrus, ka uzņemamies pilnu atbildību, ja kaut kas noies greizi.»
Bumba ar laika degli
Katru otro nedēļu Ieva ar Jāni devās uz ārstu pārbaudēm, nodeva analīzes, tāpat nemitīgi kontrolēja, vai olnīcās nav sācies onkoloģisks process, par ko ārstiem bija aizdomas. Lai izdarītu maksimālo, ko šajā situācijā var, abi sāka apzināt labākos ārstus, pie kā papildus varētu uzraudzīt šo sarežģīto grūtniecību, un nonāca pie dakteres Daces Matules. «Atceros pirmo vizīti pie viņas. Mēs bijām tik ļoti rūpju pilni, tik nomākti,» saka Ieva. «Daktere apskatījās visus papīrus, pārbaudīja mani un vienkārši pateica: «Staigāsi tik ilgi, kamēr būs jābrauc uz Stradiņiem dzemdēt.» Man liekas, tas bija labākais teikums, ko no ārsta pa visu šo laiku biju dzirdējusi. Pieķēros šim teikumam, un nevienu citu domu vairs nelaidu sev klāt.»
Ārsti bija pārliecināti, ka ilgāk par trīsdesmit, trīsdesmit divām nedēļām šo grūtniecību neizdosies turpināt lielo risku dēļ. Un šajā laikā, kad bērni jau būtu spējīgi izdzīvot ārpus mammas, būs jāveic ķeizargrieziena operācija. Būtībā Ieva bija kā staigājoša bumba ar laika degli. Izdosies vai neizdosies?
«Šos mēnešus dzīvojām no nedēļas uz nedēļu, vērojot, kā viss attīstās. Kad olnīcas bija izaugušas gandrīz divdesmit centimetru diametrā, augšana apstājās. Savukārt bērni turpināja augt, līdz ar to vienbrīd samazinājās risks, ka olnīcas viņus varētu nospiest,» stāsta Jānis. «Pienāca grūtniecības trīsdesmitā nedēļa, tad trīsdesmit otrā, tad trīsdesmit ceturtā. Likās, varētu taisīt ķeizaru un ņemt puikas laukā, bet ārsti tikai atlika par nedēļu uz priekšu un vēl nedēļu, un vēl nedēļu. Visus šos mēnešus pavadījām konstantā spriedzē, nevarējām atslābt ne uz brīdi. Pāris reizes bija tādas, ka jau gatavojāmies kravāt mantas un braukt uz ķeizaru, bet dakteri beigās aizsūtīja mājās – nē, tomēr tagad vēl ne. Situācija bija ļoti svārstīga. Un tā mēs nostaigājām līdz trīsdesmit astotajai nedēļai!»
Ieva telefonā rāda savas pēdējo nedēļu fotogrāfijas un tagad pati brīnās, kā varējusi pakustēties ar tādu vēderu. Tas ir pretdabiski, neticami liels attiecībā pret smalko augumu.
Zaļā gaisma
Divas dienas pirms noteiktā ķeizargrieziena datuma Ievai sākās dzemdības. «Vakarā aizgājām gulēt, bet pavisam drīz Ieva bija augšā,» atceras Jānis, un Ieva turpina: «Aizgāju uz tualeti pačurāt un sapratu, ka nevaru apstāties. Pateicu Jānim, bet abi vēl ielīdām gultā pagulēt. Sapratām, kas notiek, bet acīmredzot katram vajadzēja vēl kādu brīdi par to paklusēt. Kādā brīdī gan ņēmām somu un braucām uz Stradiņiem. Atceros, tonakt bija ārkārtīgi silts – 10. maijs, bet sajūta kā vasarā. Bija tāda brīnišķīga iekšēja pārliecība, ka viss notiek īstajā laikā un īstajā vietā. It kā, braucot pa pilsētu, tev visos luksoforos deg zaļā gaisma. Neparko nešaubies.»
Ieva atzīstas – lai gan varētu to izdarīt, pati nebija gatava dzemdēt, pēc daudzajiem sarežģījumiem bija noskaņojusies ķeizargriezienam, un ārsti piekrita veikt operāciju. «Kad naktī nonācām uzņemšanā, tur nebija neviena mūsu ārsta, kurš zinātu mūsu situāciju. Man bija kaudze ar papīriem, ko visiem vicinājām gar degunu. Kad mani veda uz operāciju zāli, lielajā apjukumā un milzīgajā satraukumā vien spēju piekodināt – tikai olnīcas neņemiet ārā! Par to, kas notika no brīža, kad man ievadīja narkozi, es gan laikam vairs neesmu tiesīga stāstīt, nebiju vairs adekvāta. Atceros tikai, kā puikas izņēma ārā un daktere kaut ko skaitīja – viens, divi, trīs, četri, pieci, seši… Nevarēju saprast, ko viņa skaita. Izrādās – pirkstiņus pārskaitīja! Narkozes dēļ biju attālinājusies no realitātes.»
Pēc dzemdībām Ievai sākās ļoti spēcīga asiņošana.
Jānis atceras: «Viņa pašai likās, ka jūtas labi, un pat nenojauta, kas notiek, bet situācija vienā brīdī bija pavisam kritiska. Viņa gulēja gultā zem piecām segām, drebēja pilnīgi zaļi balta, asiņošana neapstājās.»
«Jutos ļoti, ļoti labi un nezināju, kas notiek,» atceras Ieva «tikai pie sevis nodomāju – ir nu gan tie dakteri rūpīgi, nāk tik bieži mani pārbaudīt. Neviens man neteica par asiņošanu un palagiem, ko visu laiku nomaina.» Ārsti izdarīja, ko varēja, un teica, ka vienkārši jāgaida. Šīs Jānim bija ļoti garas stundas. Viņš paguva izdomāt visus iespējamos scenārijus, kas varētu notikt. «Domāju, tas ir labi, ka Ieva nesaprata, kas notiek, diez vai tas būtu palīdzējis šim procesam noslēgties veiksmīgāk.»
Visu laiku kopā
«Visu šo grūtniecības laiku mēs pārsvarā pavadījām divatā, vienkārši izdzīvojot nedēļu no nedēļas. Gājām uz baznīcu, lūdzām Dievu. Tas mūs stiprināja. Pa vidu arī apprecējāmies – šaurā lokā, tikai ar lieciniekiem. Pārāk daudz nekomunicējām ar ārpasauli, jo sajūta bija tāda, kā es teicu savai mammai: vari priecāties, bet nedrīksti nevienam stāstīt,» saka Ieva. «Varēju būt mājās un paijāt savu puncīti, bet nebiju gatava iet cilvēkos un kopā ar viņiem priecāties, jo man bija skaidrs, ka puncītis kādā dienā var arī nebūt. Arī visu skaidrot un stāstīt negribējās. Sajūta bija tāda – iekūņojamies un pagaidām vēl mazliet, vēl mazliet.»
No pirmās daktera vizītes līdz brīdim pēc dzemdībām, kad jau savā prātā pārcilāju scenāriju, kā viens audzinu dvīņus, bijām piedzīvojuši ļoti daudz grūtu brīžu.
«Tagad uz to atskatoties, saprotu, ka tas viss mums bija vajadzīgs,» saka Jānis. «Nav jau tagad ar dvīņiem viegli – viņi ir divi, dulli un ļoti aktīvi, bet pēc tā, kas ir izdzīvots, uz to skatāmies pavisam citādi. Arī mūsu attiecībām pārdzīvotais ir ļoti daudz devis. Un varu teikt, ka Ieva pirms šīs grūtniecības pati vēl bija liels bērns. Tagad no meitenes viņa ir pārtapusi par sievieti. Un ir ļoti laba mamma.» – «Pret bērniem bieži esmu stingra,» atzīstas Ieva. «Bet domāju, tas tā ir tikai tāpēc, ka man viņi tik grūti nāca.»
Brīnumi notiek
«Kad gāju pie dakteres Matules uz pirmajām pēcdzemdību pārbaudēm, viņa teica, ka tagad visdrīzāk esmu neauglīga. Tur viss ir tukšs kā tuksnesis, nekādas aktivitātes – izskatoties kā otrajā rītā pēc Jaungada nakts, kad ir uzsprāguši visi salūti un iestājies pilnīgs klusums. Cikls esot noslēdzies, un mēs droši varot turpmāk neizsargāties,» stāsta Ieva. «Protams, man bija bēdīgi. Ne jau tāpēc, ka es obligāti vēl gribētu bērnus, bet tīri sievišķīgi – labāk dzīvot ar apziņu, ka tur viss strādā. Bet Jānis teica – esam piedzīvojuši visādus brīnumus, labāk tomēr izsargāsimies.»
Un viņam izrādījās taisnība: kad Ieva pēc mēneša aizgāja uz nākamo vizīti, pārsteigta bija arī daktere – ovulācija bija atjaunojusies un viss Ievas sievišķais mehānisms pārsteidzošā kārtā bija atsācis darboties. Turklāt, kā apgalvoja daktere, atkal bija diezgan liela iespēja palikt stāvoklī, un ļoti liela iespēja, ka tie atkal būtu dvīņu puikas, jo vīrišķo hormonu Ievas organismā joprojām ir daudz.
Tagad gan ir skaidrs – lai arī cikls ir atjaunojies, Ieva nekad pilnībā neatgūsies pēc šīs grūtniecības. Hormonu terapija un regulāras vizītes pie ārsta joprojām ir un arī turpmāk būs viņas dzīves daļa.
Viena lieta, kas pēc grūtniecības laikā pārdzīvotā jau ir neatgriezeniski mainījusies, ir Ievas balss. Kad grūtniecības beigu posmā Ieva saaukstējās, viņa aizsmaka. It kā nekā neparasta. Slimība pārgāja, bet zemais, vīrišķīgais balss tembrs palika. Daktere teica – tas varētu būt hormonu ietekmē, piedzims bērni – balss atgriezīsies. Tomēr nekā. Arī pārbaudēs pie balss speciālista atklājās, ka Ieva vienkārši piedzīvojusi balss lūzumu – tādu pašu fizioloģisku procesu, kādu piedzīvo zēni pusaudžu gados. Toties tagad viņa var lepoties ar ļoti šarmantu, piesmakušu balss tembru, par ko viņu varētu apskaust daža laba džeza dziedātāja.
Kā Emīla nedarbos!
«Kā tagad mums iet? Pietiekami jautri,» saka Jānis. «Vienu vakaru biju nogājis pie kaimiņiem apvaicāties, kā iet viņiem, nu – kāda dzirdamība. Solīšus varot dzirdēt. Un vēl arī tās reizes, kad kāds kaut ko sliktu izdarījis. Puikas ir ar ļoti gaišu, labu sirdi, bet nu tiešām kā Emīla nedarbos – neko sliktu nedomā, bet tāpat sanāk. Ikdienā ir ļoti daudz šādu epizožu, kad varam nopriecāties, cik jauki viņi spēlējas, bet, kad tu pēc piecām minūtēm aizej, saproti, ka atkal jau kaut kas sastrādāts. Nesen izremontētajā istabā visas balti nokrāsotās sienas puikas bija sazīmējuši ar krītiņiem. Bet tā ir pēdējā laikā. Ļoti ilgi viņi viens otru ignorēja. Šķiet, ka līdz pat gada vecumam neizrādīja nekādu interesi viens par otru. Toties tagad ir tādi čomi, ka viens bez otra nekur, arī ļoti rūpējas, uzpasē viens otru, visā dalās.»
«Arvien vairāk ir tādu brīžu, kad saprotu – cik forši, ka viņi ir divi,» saka Ieva. «Varu kaut ko virtuvē darīt, un viņi blakus istabā kopā spēlējas, smejas. Bet sākums, protams, nebija viegls – bijām pārguruši, neizgulējušies.
Pirmajā mēnesī biju ļoti uztraukusies par to, ka viņi ir divi. Pat nevarēju palikt vienā istabā viena ar dvīņiem – nezināju, ko iesākt, kā abus reizē nomierināt.
Kad puikas paaugās, kļuva vieglāk – vari paņemt vienu, paņemt otru. Bet sākumā neziņa, nogurums un tas, ka viss notiek uz maiņām, bez apstājas, bija briesmīgi. Man pat tagad, kad tik tikko laižos miegā un kāds no viņiem ieņurdas, uzreiz iziet karstums cauri – atkal būs jāceļas. Saprotu, ka zīdaiņu laiks manī ir atstājis pamatīgu traumu. Droši vien ar to varētu tikt galā, bet varbūt nevajag – lai paliek tā sāta sajūta, atgādinājums par šo laiku. Lai nesagribas vēl. Jo atzīšos, šad tad esmu iedomājusies, ka būtu forši, ja mums būtu arī meitenīte. Bet tad atceros visu, kas noticis, paskatos uz puikām un sevi atrunāju – kāpēc riskēt, mums jau ir iedots tik daudz un ir tik labi.»
Raksts publicēts žurnāla MANS MAZAIS 2018. gada aprīļa numurā.
