Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Biežākais iemesls – vīrusinfekcijas
Par normālu ķermeņa temperatūru pieņemts uzskatīt 36,6 oC (mērot to padusē), savukārt par drudzi bērnam runā tad, kad ķermeņa temperatūra paaugstinājusies virs 38 ºC. Drudzis pats par sevi nav slimība, bet gan tās izpausme, kuru visbiežāk izraisa dažādas vīrusinfekcijas. «Drudzis bieži novērojams gadījumos, kad bērni slimo, piemēram, ar rinovīrusu jeb iesnām. Bērniem, kuri tikko uzsākuši bērnudārza gaitas, organisms tikai sāk iepazīties ar vīrusiem. Tādēļ ir pilnīgi normāli, ka mazais var slimot pat 6–12 reizes gadā ar kādu vīrusinfekciju, kas izraisa temperatūras paaugstināšanos. Drudzis, ko izraisījusi bakteriāla infekcija (tad bērnam jālieto ārsta izrakstītas antibiotikas), sastopams daudz retāk. Jebkurā gadījumā svarīgi atcerēties, ka drudzis ir normāla ķermeņa reakcija uz saslimšanu un nebūt ne visos gadījumos tūlīt jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība.» Pirms paši nosaka diagnozi vai ķeras pie medikamentiem, pirmām kārtām jāpārliecinās, vai aizdomas par temperatūras kāpumu apstiprina arī termometrs.
Lai izvairītos no apjukuma, svarīgi ņemt vērā, ka dažādās ķermeņa vietās temperatūra atšķiras.
Latvijā dominē uzskats, ka bērnam draudzīgākā un precīzākā ir temperatūras mērīšana padusē. «Lai izmērītu temperatūru padusē, var lietot spirta (jeb strīpiņu) vai elektronisko termometru. Visbiežāk vecāki uzticas tieši spirta termometriem, lai gan ļoti daudzi joprojām izmanto dzīvsudrabu saturošos termometrus, kuru lietošana ir bīstama. Ja bērniņš ir mazs vai neļauj temperatūru izmērīt padusē, šobrīd ir pieejami arī dažādi elektroniskie termometri, ar kuriem var mērīt temperatūru ausī vai uz pieres. Tie, protams, nav slikti, jo ļauj noteikt, vai temperatūra ir paaugstināta, taču, tos izmantojot, jāņem vērā, vai bērns nav nosvīdis vai nosalis, vai pierei nav bijuši priekšā mati. Tas viss var ietekmēt rādījumus. Mans ieteikums: ja elektroniskais termometrs ir uzrādījis paaugstinātu temperatūru, to vajadzētu pārmērīt arī padusē ar spirta termometru. Tāpat šobrīd ir pieejami arī dažādi termometri mānekļi, kas mēra temperatūru bērnam mutē. Taču svarīgi ņemt vērā, ka mutē (tāpat kā dibenā) temperatūra vienmēr būs augstāka, tādēļ rūpīgi jāskatās lietošanas instrukcija, lai saprastu, kas šajos gadījumos tiek uzskatīta par paaugstinātu temperatūru.»
Mērot temperatūru ar spirta termometru padusē, tiek uzskatīts, ka precīza temperatūra uzrādīsies jau pēc piecām minūtēm, ja termometrs ir stingri turēts padusē.
Vienlaikus pirms mērīšanas gan der pārbaudīt, vai bērna paduse nav sasvīdusi, jo arī tas var ietekmēt rādījumu.
Kad dot zāles?
Pediatre uzsver: ja drudzis ir bērnam līdz mēneša vecumam, uzreiz būtu jāzvana neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai. Tik mazi bērniņi nekavējoties ir jānogādā slimnīcā, jo paaugstinātas temperatūras cēlonis var būt dažādas pēcdzemdību infekcijas, tad palīdzība ir jāsniedz nekavējoties.
Pirms mazam bērnam (līdz triju mēnešu vecumam) dod jebkādus medikamentus, svarīgi konsultēties ar ārstu. Urzula Nora Urbāne skaidro, ka simptomi, kas ir būtiski ārstam, mazajam var izpausties tieši tad, kad ir paaugstināta ķermeņa temperatūra. Savukārt, ja ir iedoti temperatūru pazeminoši līdzekļi, izvērtēt bērna veselības stāvokli vairs tik precīzi nevar.
Tādēļ, ja nav iespējams operatīvi aiziet pie ģimenes ārsta vai nekavējoties izsaukt to uz mājām, labāk saukt neatliekamo medicīnisko palīdzību vai vecākiem pašiem aizvest bērnu uz slimnīcu.
Bērniem, kas vecāki par trim mēnešiem, temperatūru pazeminošas zāles var dot tad, ja konstatē paaugstinātu temperatūru un bērns izjūt diskomfortu. Jāņem vērā, ka paaugstināta temperatūra vien uzreiz nenozīmē, ka bērnam tūlīt ir jādod zāles. «Svarīgi izvērtēt kopējo veselības stāvokli un pašsajūtu. Parasti bērnam diskomfortu rada 38,5 oC vai augstāka temperatūra. Ir arī bērni, kas paaugstinātas temperatūras dēļ vemj. Protams, nevajag mocīties un var dot temperatūru pazeminošus līdzekļus. Savukārt, ja bērnam temperatūra ir virs 38 oC, bet viņš dzer, ēd un kopumā jūtas salīdzinoši normāli, var nogaidīt un zāles uzreiz nedot.»
Biežākā kļūda – nepietiekama zāļu deva
Kā atzīst pediatre, viens no biežākajiem iemesliem, kādēļ temperatūra pēc medikamentu lietošanas nemazinās, ir nepareizi iedota zāļu deva. «Visbiežāk vecāki paskatās instrukcijā un ņem vērā tikai bērna vecumu, dodot medikamentu tik, cik norādīts konkrētajā vecumposmā, bet ir jāņem vērā divas lietas. Pirmkārt, nopērkot jaunu medikamenta pudeli, vienmēr jāpārlasa instrukcija, jo var gadīties, ka aptiekārs ir iedevis medikamentu, kurā aktīvās vielas koncentrācija ir augstāka. Otrkārt, rekomendējamās devas, kas norādītas instrukcijā, ir ieteiktas, ņemot vērā bērna vidējo svaru attiecīgajā vecumā. Bet visi bērni nav vienādi, tādēļ vienam bērnam uz iepakojuma norādītā deva var būt par lielu, citam – par mazu. Objektīvāks rādītājs, kuru ņemt vērā, aprēķinot zāļu devu, ir bērna svars. Vēl jāpatur prātā, ka ir nepieciešams laiks, lai zāles iedarbotos un temperatūra mazinātos, – parasti 30 līdz 40 minūtes.»
Temperatūras pazemināšanai mediķi iesaka lietot ibuprofēnu vai paracetamolu saturošus medikamentus. Ibuprofēnu gan nedrīkst lietot bērni līdz triju mēnešu vecumam.
Šie medikamenti ir pieejami gan sīrupu veidā, gan kā rektālās svecītes (paracetamols). Vecākam ir jāsaprot, kurš veids bērnam ir pieņemamāks.
Ja intervāls starp medikamenta došanas reizēm ir sešas vai vairāk stundu, var atkārtoti dot to pašu medikamentu. Ja intervāls ir mazāks par sešām stundām, līdz temperatūra atkal ir uzkāpusi, būtu labi, ja mājās būtu otra veida medikaments ar citu aktīvo vielu. «Lietojot ibuprofēnu saturošus medikamentus, vēlams, lai bērns būtu kaut ko apēdis, jo ibuprofēnam ir nelabvēlīga ietekme uz kuņģi,» norāda pediatre. Lietojot jebkuru medikamentu, bērnam, vecākiem jābūt piesardzīgiem, piemēram, bērni nedrīkst lietot aspirīnu (ja vien ārstējošais ārsts šo medikamentu nav izrakstījis konkrētas slimības dēļ), jo tas var izraisīt dažādas smagas komplikācijas. Bērnam nevajadzētu dot arī pretalerģijas līdzekļus, kurus padomju laikos mēdza rekomendēt temperatūras pazemināšanai. Pediatre skaidro, ka nav pierādīta to ietekme uz temperatūras pazemināšanu, taču šiem medikamentiem ir blakne – miegainība –, tādēļ izvērtēt bērna veselības stāvokli būs grūtāk.
Ka aprēķināt zāļu devu?
Paracetamols
- Iekšķīgi (sīrupa veidā vai tabletēs) vienā reizē – 10 līdz 15 mg/kg
- Supozitorijos ievadei taisnajā zarnā (svecītes) – 10 līdz 20 mg/kg
- Diennakts deva nedrīkst pārsniegt 75 mg/kg
- Devu drīkst atkārtot pēc 4 līdz 6 stundām
Piemērs: 10 kg smagam bērnam vienas reizes paracetamola deva ir 100–150 mg. Viena mērkarote jeb 5 ml paracetamola suspensijas satur 120 mg paracetamola, tātad bērnam jādod viena mērkarote medikamenta.
Ibuprofēns
- Iekšķīgi (sīrupa veidā vai tabletēs) vienā reizē – 5 līdz 10 mg/kg
- Devu drīkst atkārtot pēc 6 līdz 8 stundām
- Diennakts deva nedrīkst pārsniegt 40 mg/kg
- Bērniem līdz 12 gadu vecumam vēlams nepārsniegt 300 mg devu
- Nedrīkst lietot bērni, kas jaunāki par trim mēnešiem!
Piemērs: 10 kg smagam bērnam vienas reizes ibuprofēna deva ir 100 mg. Viena mērkarote jeb 5 ml suspensijas satur 100 mg, tātad bērnam jādod viena mērkarote. Jābūt uzmanīgiem, jo ir nopērkama arī ibuprofēna suspensija, kurā 5 ml satur 200 mg ibuprofēna, tad šis medikaments jādod uz pusi mazāk.
Ardievas vecmāmiņu metodēm!
Vecāki, par visām varītēm cenšoties palīdzēt bērnam mazināt drudža izraisīto diskomfortu, nereti meklē veidus, kā ārēji pazemināt ķermeņa temperatūru. Pediatre atzīst, ka atdzesēšanu var izmantot kā papildu līdzekli, tomēr aicina vecmāmiņu metodes atstāt pagātnē: «Diskomforts, ko bērns izjutīs, mērcējot viņu ledus vanniņās vai noklājot ar aukstām kompresēm, nav salīdzināms ar potenciālo ieguvumu. Turklāt noteikti nevajadzētu bērnu vēsināt tad, kad ir sākusies temperatūras paaugstināšanās, jo viņam jau tāpat var būt auksti. Ārēja dzesēšana ne tikai nedos vēlamo rezultātu, jo temperatūra turpinās celties, bet arī radīs papildu diskomfortu. Tāpat drudža pirmajās fāzēs bērnam var būt aukstas rokas un kājas. Noteikti nevajadzētu tās sākt berzēt, tādējādi cerot ekstremitātes sasildīt. Tā vietā iesaku paņemt mazo klēpī un apsegt, jo, kad temperatūras pieauguma fāze būs beigusies, kājas atkal kļūs siltas.»
Ja augstā temperatūra ir nepatīkama, tad, gaidot zāļu iedarbošanos, bērnam uz pieres, padusēs, uz cirkšņiem vai vēdera apvidū, kur ir aknas, var uzlikt ūdenī (istabas temperatūrā) samitrinātas kompreses. Ja mazais ir jutīgs pret mitrumu, samitrināto drāniņu var ielikt polietilēna maisiņā.
Svarīgi, lai bērnam būtu elpojošs kokvilnas apģērbs (jāseko līdzi, lai tas ir sauss) un istabā būtu komfortabla temperatūra (20–22 oC).
Urzula Nora Urbāne ir stingri pret bērna ierīvēšanu ar šņabi, kas ir vēl viena padomjlaiku relikvija: «Ir jāsaprot, ka bērna ādas virsma attiecībā pret ķermeņa masu aizņem ļoti lielu laukumu. Diemžēl mediķu praksē ir bijuši gadījumi, kad bērni ir saindējušies, uzņemot alkoholu caur ādu (ir bijuši pat letāli gadījumi). Tāpat šeit vietā atgādinājums par vēl vienu vecmāmiņu metodi, ar kuru mediķiem ir nācies saskarties, proti, biešu sulu klizmiņām. Nav nekāda zinātniski pierādīta pamatojuma, ka tās pazemina temperatūru, tāpēc aicinu vecākus neļauties māņiem un neko tādu nedarīt saviem bērniem.»
Galvenais, lai dzer
Kurš gan nav dzirdējis vecākus sakām, ka tad, kad bērnam ir augsta temperatūra, galvenais ir daudz dzert – kaut vai kolu, ja tas ir vienīgais, ko mazais ir gatavs dzert. Tomēr pediatre līdz galam nepiekrīt šim apgalvojumam: «Protams, slimojot organisms patērē vairāk šķidruma, nekā ja ir normāla temperatūra, tādēļ ir jāpievērš pastiprināta uzmanība šķidruma uzņemšanai. Ir aprēķināts vēlamais šķidruma apjoms, kas diennaktī bērnam būtu jāuzņem (skat. tabulā), taču vēlos uzsvērt, ka galvenais ir, lai bērns nedzertu mazāk nekā ikdienā. Turklāt par katru paaugstinātās temperatūras grādu uzņemtu vēl vismaz 50–100 ml šķidruma. Primārajam šķidruma avotam jābūt ūdenim vai nesaldinātai tējai. Dodot dzert tikai cukurotus šķidrumus, tiek radīta papildu slodze nierēm, kā arī veicināta aptaukošanās. Rezultātā organisms, lai atbrīvotos no liekā cukura, centīsies to izvadīt ar urīnu, vēl vairāk pastiprinot šķidruma zudumu.»
Tāpat jāatceras, ja bērns daudz svīst, viņam ir caureja vai vemšana, tiek zaudēts ne tikai šķidrums, bet arī sāļi. Tāpēc var būt gadījumi, ka bērns, kurš dzer tikai ūdeni, var būt sliktākā stāvoklī par to, kurš ir padzēries arī kādu suliņu. «Par labu rehidratācijas avotu tiek uzskatīta atšķaidīta ābolu sula, bet ar nosacījumu, ka tas nav vienīgais šķidrums, ko bērns uzņem. Tāpat aptiekās ir nopērkami speciāli orālās rehidratācijas šķīdumi, kas palīdzēs atjaunot sāļu daudzumu organismā. Slimošanas laikā nevajadzētu arī eksperimentēt ar dzērieniem. Vēlams dot tās pašas tējas, kuras bērns ir dzēris jau iepriekš, izvairoties, piemēram, no melnās tējas, kam ir stimulējošas īpašības. Piemērota varētu būt kumelīšu, piparmētru vai pelašķu tēja. Ja bērns nekad iepriekš tēju nav dzēris, nevajadzētu par visām varītēm piespiest to dzert. Ja bērns neko neēd, cukuru un sāļus jāmēģina uzņemt ar šķidrumu,» uzsver pediatre.
Vecāki arī nereti satraucas, ka bērns slimošanas laikā varētu neuzņemt pietiekami daudz ēdiena. Pediatre skaidro, ka slims bērns visdrīzāk neēdīs tāpat kā ikdienā.
Zīdaiņiem tas var izpausties kā atteikšanās no papildu uztura, vēloties atgriezties soli atpakaļ, piemēram, pie piena maisījuma. Tas ir normāli, galvenais, lai bērns dienas laikā uzņemtu kaut kādas kalorijas un nenokristos cukura līmenis. Ja bērnam sāp kakls, arī tad viņš var nevēlēties ēst. Tad bērns drīzāk piekritīs apēst kaut ko maigu, vēsu un šķidrā vai pusšķidrā veidā.
Fizioloģiski nepieciešamais šķidruma daudzums bērniem:
- 1–3 gadi: 1000–1300 ml
- 4–6 gadi: 1300–1500 ml
- 7–10 gadi: 1500–1750 ml
- Pusaudžiem: 1750–2000 ml
Bērni, kuri tiek baroti tikai ar krūti, jāliek pie krūts biežāk!
Pakāpeniski atpakaļ ikdienā
Tā kā dzīvojam pandēmijas apstākļos, pirms pieņemam lēmumu par atgriešanos dārziņā, ir jābūt pilnīgi pārliecinātiem, ka bērns ir vesels, un šādu lēmumu var pieņemt tikai ģimenes ārsts. Tāpat pediatre uzsver, ka pēc slimošanas normālā ikdienas režīmā jāatgriežas pakāpeniski. «Ja laikapstākļi ir piemēroti un iepriekšējā dienā bērnam vairs nav bijusi temperatūra, protams, ar mazo var iziet pastaigā, jo svaigs gaiss ir ļoti nozīmīgs atlabšanas procesā. Tomēr sākotnēji pastaigai nevajadzētu būt pārāk ilgai, un tas nenozīmē skriešanu, braukšanu ar velosipēdu vai došanos uz rotaļu laukumu. Visam jānotiek ar mēru.»
