Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kas īsti ir bērna vadīta zīdīšanas pārtraukšana? «Pēc gada vecuma bērna dienas režīms ir diezgan aktīvs, viņš guļ vienu divas diendusas. Mamma neuzbāžas un krūti speciāli nepiedāvā, bet arī neatsaka, kad bērns prasa, to arī sauc par bērna vadītu zīdīšanas pārtraukšanu,» skaidro Inese Kočāne. Parasti bērns pupu prasa no rīta pamostoties un vakarā pirms aizmigšanas, kā arī pirms un pēc diendusas. Ja mamma neiet uz darbu, bet dzīvo mājās, mazais var sagribēt pazīst arī dienā, taču, cik bieži, atkarīgs no bērna un situācijas. Piemēram, viņš var vēlēties krūti, kad pakrīt un sasitas, kad nogurst vai kļūst bēdīgs, kad ir satraucies vai nogarlaikojies. Praksē novērots, ka bieži bērns pupu prasa brīžos, kad mamma apsēžas pie televizora vai datora. Tas bērnam nostrādā kā signāls: laiks uzēst! Pakāpeniski uz divu triju gadu vecumu zīdīšanas reizes samazinās, un vairums bērnu uzēd tikai no rīta un vakarā pirms miega.
Dominējošā ir mamma!
«Lai gan šī ir bērna vadīta zīdīšanas pārtraukšana, tomēr tandēmā mamma un bērns dominējošā ir mamma! Viņai jābūt gudrai, jājūt bērns un jāvēro viņa raidītie signāli. Darbojas princips – mamma ar krūti neuzbāžas un to nepiedāvā, bet, ja bērnam ļoti vajag, arī neatsaka. Ja bērnam ir nepieciešamība pazīst, bet mamma atsaka, sākas raudāšana, liela neapmierinātība un abi jūtas nelaimīgi. Atteikšana vēl vairāk pastiprina un bērna zemapziņā nostiprina ieradumu: kad prasu krūti, mamma nedod, bet, kad uztaisu histēriju, beigās tomēr iedod! Tāpēc jāskatās pēc situācijas. Ja iespējams, novērš bērna uzmanību uz kaut ko citu, bet, ja viņam birst asaras un trīc lūpiņa, pazīda. Tad zīdīšana nepārvēršas mānijā, kad bērnam vajag par katru cenu, bet mamma nedod,» uzsver zīdīšanas konsultante.
Tāpat Inese Kočāne ir pārliecināta, ka uz zīdīšanu nav jāvērš visa uzmanība, tā nav jāpadara par dzīves prioritāti, bet jāpieņem par ikdienas sastāvdaļu līdzīgi kā tējas dzeršana.
Taču lielākoties daudzām mammām sākas iekšējais konflikts. No vienas puses, viņa ir pārliecināta, ka mammas piens arī lielākam bērnam ir noderīgs un imunitāti stiprinošs. No otras puses, mamma cenšas zīdīšanu pārtraukt, jo vairākums apkārtējo uz to raugās ar neizpratni, varbūt izsaka aizskarošas piezīmes, ka viņa vēl zīda lielu bērnu. Tāpēc zīdīšana pēc pusotra divu gadu vecuma nav jāafišē, īpaši tādēļ, ka bērns šajā vecumā ir spējīgs pagaidīt, uzskata Inese. Nekādā gadījumā nevajag ļaut bērnam darīt ko tādu, kas mammai nepatīk, piemēram, meklējot pupu, plēst drēbes. Pat, ja mazais niķojas, kopš pirmās dienas viņam vajadzētu saprast, ka mammai tas nepatīk un tā darīt neklājas! Jo mamma jau viņam neatsaka krūti, bet gan neļauj darīt to, kas viņai nepatīk. Arī tās ir robežas, ko noliek mamma.
Bērna signāli, kas jāņem vērā!
Zīdīšanas nobeigšana nenotiek dienas un nedēļas laikā, var paiet pat pusgads un gads no brīža, kad bērns rāda gatavību beigt. Par to, ka bērns ir gatavs pamazām atteikties no mammas krūts liecina vairākas pazīmes.
- Ap divu gadu vecumu kļūst vieglāk novērst bērna uzmanību un krūts vietā piedāvāt, piemēram, palasīt grāmatu, iziet ārā. Ja bērns spēj novērst uzmanību, pupa dēļ nekrīt histērijā un labprāt piekrīt padarīt ko citu, tas norāda uz viņa gatavību brīdim, kad pups vairs nebūs vajadzīgs.
- Kad mamma pēc prombūtnes pārnāk mājās, bērns uzreiz pieprasa krūti – ja viņam pupu vajag tūlīt un tagad, viņš vēl nav īsti gatavs no tā atteikties. Tātad viņam sajūta, ko nodrošina zīdīšana, ir ļoti nepieciešama. Bet, ja, mammai pārnākot, bērns aizspēlējies un par pupu pat neatceras, tas nozīmē, ka viņš ir gatavs zīdīšanu pārtraukt.
- Pat ja bērns zīž bieži, brīžos, kad mammas nav mājās, viņš ļoti labi var iztikt bez pupa.
Piena vērtība nemazinās
Pastāv viedoklis, ka bērnam, sasniedzot gada vecumu, mammas piens kļūst mazvērtīgāks. Inese tam nepiekrīt, sakot, ka piens ir tāds pats, kā bija. Ir pat pētījumi, kas apliecina – tad, kad zīdīšana pakāpeniski samazinās, kad kļūst mazāk ēdienreižu, piens maina savu struktūru un sastāvu un palielinās tajā esošo imūnvielu daudzums. Līdz ar to bērns labāk sagatavojas brīdim, kad viņam mammas piena vairs nebūs. Saskaņā ar kādu pediatru veiktu pētījumu otrajā dzīves gadā 448 mililitri mātes piena, kas ir apmēram diennakts daudzums, var nodrošināt aptuveni 29% no nepieciešamās enerģijas, 43% no nepieciešamā proteīna, 36% no nepieciešamā kalcija, 75% no nepieciešamā A vitamīna, 76% no nepieciešamās folijskābes, 94% no nepieciešamā B12 vitamīna, 60% no nepieciešamā C vitamīna.
Gribu par katru cenu!
Vai var gadīties, ka bērns tomēr nav gatavs atteikties no krūts? Inese Kočāne uzsver, ka zīdīšanas nobeigšana ir audzināšanas sastāvdaļa, tāpēc visu nenosaka bērns. Jārada apstākļi, lai bērnam šķiet, ka viss ir tā, kā viņš vēlas, bet patiesībā to vada mamma!
Ja bērns pupu uzstājīgi prasa arī pēc triju gadu vecuma, tā tomēr ir mammas atbildība, uzskata Inese, skaidrojot: ticamākais, palaists brīdis, kad bērns bija gatavs samazināt zīdīšanas reizes un raidīja šādus signālus, bet mamma tos nesaprata.
Tāpat var gadīties, ka sieviete vārdos saka, ka viņai zīdīšana apnikusi, ka viņa vēlas uz balli un iedzert vīnu, taču iekšēji tam nav gatava. Ja mamma nespēj bērnu emocionāli atlaist, arī viņš krūti prasa uzstājīgāk. To var provocēt arī situācija ģimenē, piemēram, kāda ir bērna ikdiena, kā viņš jūtas bērnudārzā, kādas ir mammas un tēta attiecības, vai piedzimis jaunāks brālis vai māsa, vai ir vēl kādi satricinājumi. Zīdīšana mēdz ieilgt arī tad, ja mamma par katru cenu vēlas to pārtraukt, bet bērns par katru cenu nevēlas tam piekrist. Ja mamma sāk dusmoties, liegt krūti, bērnā tikai pastiprinās vajadzība pēc aizliegtā augļa, un sākas apburtais loks. Inese ir pārliecināta, ka zīdīšanas pārtraukšanā svarīga ir pakāpenība: jo organiskāk un plūstošāk tas notiek, jo mazāk uzmanības tam pievērš, jo vienkāršāk zīdīšana beidzas.
Tā ir mammas, nevis bērna vajadzība!
Bērna zīdīšanā, tāpat kā daudzos citos jautājumos, nav vienas pieejas, piemēram, psiholoģe un psihoterapeite DIĀNA ZANDE iesaka uzmanīties ar bērna zīdīšanu pēc divu gadu vecuma, uzskatot, ka tā, visticamāk, ir mammas, nevis bērna vajadzība.
«Fizioloģiski mammas piens kā uzturs bērniņam ir vajadzīgs pirmajā un otrajā dzīves gadā, bet otrajā gadā to pamazām aizvieto biezais uzturs. Zīdot mammai un bērnam izveidojas cieša emocionālā saite, kas ir galvenais iemesls, kāpēc daudzas turpina bērnu zīdīt ilgāk par diviem gadiem. Ja bērnam ir pusotra gada, gads un astoņi mēneši un viņš divreiz dienā uzēd mammas pienu, tas ir dabiski, un viņš to drīz beigs darīt. Bet, ja bērnam ir trīs vai pat četri gadi un viņš prasa krūti, tad ir jautājums, vai šajā vecumā bērnam un mammai ir vajadzīga emocionālā saite, ko nodrošina krūts. Ja mammas saka, ka viņš grib, man gribas viņai vaicāt, vai bērnam ir ļauts gribēt ko citu? Skriet, lēkt un iet projām no mammas? Ap pusotru gadu rodas dabiska vēlme attālināties no mammas, izzināt pasauli, iegūt autonomiju, piedzīvot ko jaunu, bērnam arvien vairāk vajadzīgs tēvs. Bet, ja četrgadīgs puika zīž krūti, viņš ir pārpludināts ar māmiņu, bet kur viņa dzīvē ir tēvs? Kā puika kļūs par vīrieti, ja tik daudz laika pavada pie mammas siltās, lielās krūts?
Ne jau zīdīšana bērnam sniedz mieru un harmoniju, bet mammas pieejamība, klātesamība, tuvība. Un tuvība nav tikai krūts.
Katrā vecumā bērnam ir citi emocionālās attīstības uzdevumi, un divos gados tas ir mācīties pastāvēt par sevi un pamazām iet projām no mammas, nevis kā pusgada mazulim katru reizi dabūt krūti, kad sāp celītis. Trijos gados tuvība ir spēles, dauzīšanās, pīrādziņu cepšana, vāļāšanās pa grīdu un kas cits, nevis zīdaiņa vecumam raksturīgā tuvība. Bērns var augt nervozs tāpēc, ka mamma agri atgriezās darbā, varbūt tāpēc, ka neņem bērnu rokās vai strīdas ar tēti, un ar zīdīšanu tam nav nekādas saistības. Ir bērni, kas nav zīdīti un ir mierīgi un laimīgi, un bērni, kas ir zīdīti, bet nervozi un satraukti. Bērna dzīvi ietekmē daudzi un dažādi faktori. Piens nav brīnumlīdzeklis. Dažkārt mamma bērna signālus pārprot un savas vajadzības piedēvē bērnam. Mammai šķiet, ka bērns grib krūti, bet patiesībā viņa nespēj pārstāt zīdīt. Tā ir emocionāla vardarbība pret bērnu, jo tā, visticamāk, ir mammas, nevis bērna vajadzība. Tas gan nenozīmē, ka mammai jākļūst noraidošai. Nē, atbalstošai, pieņemošai, sirsnīgai un tuvai, un to var sniegt, ņemot klēpī, samīļojot, kutinot pēdiņas, masējot. Mammām ir arguments, ka arī Pasaules Veselības organizācija iesaka zīdīt līdz diviem gadiem. Taču šis ieteikums balstās uz to, lai valstīs, kurās trūkst ēdiena, bērni izdzīvotu līdz diviem gadiem. Mums taču ēdamā pietiek.
Un vēl, ja mammai ar bērnu ir tik cieša emocionālā saikne, man gribas prasīt, kur ģimenē ir vīrietis? Kur ir sievietes un vīrieša attiecības? Ģimenes pamatā ir pāris, divi pieaugušie, nevis māte ar bērnu. Dažreiz sieviete nejūtas piepildīta partnerattiecībās un šo piepildījumu gūst no zīdīšanas, domājot, ka tas vajadzīgs arī bērnam. Daudzas, protams, teiks, ka viņām ar vīru ir labas attiecības, taču vai viņas pajautā vīram, ko viņš par ilgo zīdīšanu domā? Pārim var būt labas attiecības, vīrietis var būt saprotošs, taču varbūt seksualitāte kopš bērna dzimšanas tomēr ir mainījusies?
Aicinu mammas nekrist galējībās, bet padomāt, vai zīdīšana ir vienīgais veids, kā panākt, lai bērns ir mierīgs un vesels? Vai tas ir vienīgais veids, kā būt labai mammai? Vai bērnam tas ir vajadzīgs? Varbūt viņam vajag ko citu?
Mammas pieredze
Stāsta Inese, trīs bērnu mamma: «Mana pirmā zīdīšanas pieredze bija murgaina, man bieži bija sastrēgumi krūtīs ar augstu temperatūru. Meita nemācēja pienu izzīst, maz pieņēmās svarā. Lai gan man piena bija daudz, mamma un vecmamma teica, kam tev to vajag, tāpēc, kad Evai bija deviņi mēneši, zīdīšanu pārtraucu. Mazā arī neprotestēja, vismaz neatceros nekādus kašķus. Šobrīd uzskatu, ka zīdīšanu vajadzēja turpināt, jo neilgi pēc tam viņa saslima ar rotavīrusu smagā formā un nonāca bērnu slimnīcā. Domāju – ja būtu viņu zīdījusi, slimība būtu ritējusi vieglāk,» atzīst Inese.
Kad Inese gaidīja Miķeli, viņa zināja, ka dēlu zīdīs tik ilgi, cik vien varēs, bet vismaz līdz gada vecumam. Puika ēda labi un daudz, pilnīgi brīvā režīmā – uzreiz pēc pamošanās, pirms miega, kad jutās nemierīgs, kad vienkārši sakārojās mammas pupa. Tā kā Miķelis dārziņā negāja, ap divu gadu vecumu viņš vēl zīda diezgan daudz dienā un arī šad tad naktī. Pavasarī Miķelis sāka iet bērnudārzā. «Kad pirmās reizes aizbraucu uz dārziņu puikam pakaļ, viņam uzreiz vajadzēja pupu, to arī dārziņā iedevu, jo redzēju viņa acīs asaras, redzēju, ka viņam tas ir vitāli svarīgi, ka viņš jutīsies ļoti nelaimīgs, ja nedošu. Audzinātājas zināja, ka zīdu, problēmu nebija. Pēc dažām dienām zīdīju tikai mājās. Pirmajās reizēs viņam krūti vajadzēja uzreiz, bet pēc laika viņš jau par krūti piemirsa. Divarpus gadu vecumā Miķeli ar krūti baroju tikai no rīta un vakarā.
Tuvojoties triju gadu vecumam, bija palikusi tikai vakara zīdīšana, jo vakarā viņš bija visjutīgākais un viņam šis rituāls bija vajadzīgs.
Tā nebija liela ēšana, bet savas piecas piles piena viņš dabūja. Beigās ļāvu izvēlēties: lasām grāmatiņu vai ēdam pupu. Ja jutu, ka viņš ļoti vēlas pazīst, iedevu, bet bija reizes, kad viņš trīs dienas lasīja grāmatu, ceturtajā paprasīja krūti. Ar laiku teicu, ka tur jau vairs nekā nav, labāk lasām grāmatu. Man šķiet, ka Miķelis pat īsti nepamanīja, kā tas pārgāja, un apmēram divas nedēļas pirms trešās dzimšanas dienas zīdīšana beidzās. Bez neviena skandāla un nevienas asaras,» atceras Inese.
