Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
2
-
0
-
2
-
0
-
Kāpēc viņa tā darīja?
Mans mammas skaidrojums: visdrīzāk tāpēc, ka es saldumus nepirku! Man šķita, ka ar veselīgo našķi – meloni un sēkliņu cepumiem – būs gana.
Pārpildītie veikala plaukti, kuros tieši pie kasēm iekārtoti visi bērnus vilinošie našķi, protams, arī spēlē savu lomu, taču novelt atbildību uz viņiem būtu pārāk vienkārši. Turklāt, kā izrādās pēc sarunas ar psihoterapeiti Daci Blaževiču, pat viens nevainīgs izmēģinājums liecina par robežu pārbaudīšanu. Apzināti vai neapzināti, bet ir kāds iemesls, kāpēc šāds impulss bērnam radies.
Kāpēc bērni zog?
– Psihologi uzskata, ka kaut reizi mūžā paņemt kaut, ko nedrīkst, izmēģinājis gandrīz ikviens. It īpaši, ja runa par bērnu līdz trīs gadu vecumam, kad bērns vēl tikai mācās apjaust robežas – mans, tavs, drīkst, nedrīkst un kas būs, ja es darīšu to, ko nedrīkst, bet ļoti gribas? Tāpēc ir ļoti svarīgi, vai tas ir vienreizējs gadījums, vai atkārtojas regulāri.
Citi lasa
– Četru gadu vecumā bērnam jau vajadzētu pazīt robežas, saprast vārda „nedrīkst” nozīmi. Un jautājums, cik viegli bērnam ir pieņemt to, ka viņš nav pasaules naba, ka viss nevar notikt pēc viņa prāta, ka šodien mēs nevaram nopirkt visu, bet tikai vienu šokolādi. Ja bērnam ir pārāk grūti ar to samierināties, tad iespējams ir problēmas ar bērna un vecāku savstarpējo piesaisti un bērns saņem pārāk maz vecāku uzmanības.
– Tas var liecināt, ka pašiem vecākiem ir problēmas ar robežām un konsekvencēm, ka vecāki saka vienu, bet dara citu. Piemēram, saka bērnam, – mēs nevaram atļauties nopirkt tev mantiņu, jo mums nav naudas, tai pat laikā mamma sev nopērk dārgas kurpes. Protams, ir iespējama situācija, ka mamma šīs dārgās kurpes gaidījusi jau divus gadus, taču tādā gadījumā tas bērnam ir jāizskaidro. Mamma jau ļoti sen ir vēlējusies šādas kurpes un krājusi tām naudiņu.
– Zagšana var būt saistīta ar bērna dusmām, stresu vai citām apslāpētām emocijām ko viņš nevar izpaust citā veidā, jo tad, ja šāda rīcība atkārtojas, tas tomēr nav nejauši
– Jau pirmskolas vecumā un īpaši skolas gados bērns var izmēģināt zagšanu, jo citi bērni ir stāstījuši, ka viņi tā darījuši un bija baigi forši! Taču arī tad, vecākiem pašiem jāuzdod sev jautājums – kāpēc tieši manu bērnu ir iekārdinājis cita bērna stāsts par robežu pārkāpšanu?
– Ja vecāki piefiksējuši, ka zagšanas epizodes atkārtojas, ir jāvēršas pie psihologa vai psihoterapeita.
Kā reaģēt vecākiem?
Mūsu gadījumā laikus pamanītos našķus ienesu atpakaļ veikalā, kasiere skatījās ar neizpratni, pēc tam sāka smaidīt, sakot, tā gadās, un vēl pateica man paldies, ka esmu to visu atnesusi atpakaļ (laikam šis nav pirmais un vienīgais gadījums). Nedz mašīnā, nedz vēlāk mājās netaisījām milzu traci, bet mierīgi izskaidroju, ka bez maksāšanas, neko nevar ņemt, tad to sauc par zagšanu, un mūs var ielikt cietumā. Meitiņai, bija lielas acis!!! Psihoterapeite Dace Blaževiča atzīst, ka mana reakcija bija visnotaļ adekvāta, vēl pamācošāk varētu būt bijis lūgt meitai saldumus aiznest atpakaļ pašai. Jo kaut ko paņemt bez atļaujas – tas ir adrenalīns, bet atpakaļ aiznešana nozīmē uzņemties atbildību, kas vairs nav tik aizraujošs piedzīvojums!
Sliktākais, ko vecāki šādā situācijā varētu darīt, pateikt – labi, šoreiz vari apēst, bet vairāk gan tā nedari! Bērnam ir jāliek saprast, ka tas bijis slikts nodarījums un tam ir sekas.
Lai cik bērnam būtu gadi, svarīgi painteresēties, kāpēc bērns tā darījis? Ko viņš juta to darot un ko juta, kad prece bija jānes atpakaļ? Varbūt bērnam ir sajūta, ka vecāki viņa vēlmes nesadzird vai ignorē, varbūt viņš skumst, jo viņam nav tādu mantu kā citiem bērniem, bet varbūt viņš vienkārši par kaut ko dusmojas, satraucas vai jūtas aizmirsts, jo ģimenē piedzimis jaunākais brālītis vai māsiņa?
Taču it īpaši pēc vienas reizes lielu traci tiešām nevajag rīkot, lai bērns nesajūt, ka šā gadījuma dēļ viņam pievērsta pārāk liela uzmanība. Jo arī par uzmanību bērni cīnās dažādi. Un, jā, mana jaunākā meitiņa ir robežpārkāpēja un, lai arī man nav patīkami to atzīt, taču apzinos, ka viņai pietrūkst manas uzmanības un šis starpgadījums man lika pārdomāt, ka vairāk laika ir jāvelta katram no bērniem individuāli.
Histērija lielveikalā
– Lai izvairītos no bērna sarīkota trača lielveikalā, jo mamma un tētis nepērk visu, ko bērns iekārojis, būtu labi, jau pirms iepirkšanās vienoties, ka bērns varēs izvēlēties vienu saldumiņu, augli vai citu našķi.
– Ja mīļā miera labad – lai netraucētu citiem pircējiem, piekāpsies bērna prasībām, viņam mācība būs rokā un turpmāk viņš to atkārtos katru reizi, kad būsiet veikalā!
– Ja kopā ar bērnu iepērkas abi vecāki, tad viens no vecākiem bērnu var iznest no veikala, sakot, ka atgriezties varēsiet vien tad, ja bērns pārtrauks histēriju.
– Var notupties bērna acu augstumā, lūgt, lai viņš ieskatās acīs un tad mierīgā balsī izstāstīt, ka šādas uzvedības dēļ nākamreiz viņam gājiens uz lielveikalu tiks liegts un svarīgi to arī ievērot!
Viss taču maksā naudu!
Patīk mums tas vai nē, bet reālā pasaule ir naudas pasaule, taču pirmsskolniekam ir grūti saprast, kāpēc vecāki nevar nopirkt pilnīgi visu, ja makā ir dažas monētas, tātad nauda! Tāpat viņi īsti neaptver, ko nozīmē vecāku vārdi: «Kāpēc tu neizslēdz televizoru, par to taču jāmaksā nauda!» Daudzi bērni šajā vecumā vēl pat tic, ka ierokot naudiņu zemē, var izaugt naudas koks! Izpratne par naudu ir jāveido pakāpeniski ar bērnam saprotamiem piemēriem.
– Var paņemt divas baltas papīra lapas, uz vienas uzzīmēt, ēdienus, drēbes, rotaļlietas, dažādus pakalpojumus, arī televizoru, par kura skatīšanos ir jāmaksā elektrības rēķins. Otru lapu, sagriež vai saplēš mazos gabaliņos – stāstot, ka tā ir viena mēneša alga, pēc tam sagrieztās papīra lapiņas saliek uz katras uzzīmētās detaļas pirmajā lapā, rādot, ka šādā veidā tiek maksāts par visiem labumiem.
– Bērnam, kurš jau prot ciparus, pirms iešanas veikalā var iedalīt, piemēram, 50 santīmus, ļaujot viņam pašam atrast un izvēlēties kārumu, mācoties saprast, ko par šādu naudiņu var un ko nevar nopirkt!
– Spēlēšana veikalos kopā ar bērnu pamazām māca viņam aptvert, ko nozīmē preču maiņa pret naudu.
– Lai bērns labāk saprastu naudas vērtību, var lūgt salikt viensantīmniekus, lai sanāk pieci santīmi vai piecsantīmniekus, lai sanāk desmit. Rotaļas ne tikai iepazīstina bērnu ar naudu, bet arī māca noturēt uzmanību, spriest un rēķināt. Vecāki var arī nosaukt kādu skaitli un lūgt santīmu kaudzītē sameklēt atbilstošo monētu. Bērns var sašķirot monētas kaudzītēs pēc to vērtības.
