Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
18
-
1
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
– Saprotu, ka šajā vecumā ir svarīgi runāt par disciplīnu.
– Padomju gados disciplīna bija kaut kas ļoti stingrs, bargs un moralizējošs. Tad nāca jauni laiki, un audzināšanā iestājās tāda kā visatļautības mode. Tagad vecāki, redzot, ka visatļautība pašiem bērniem nodara ļaunu, bieži saka: «Kaut kādai kārtībai un robežām jābūt!»
Disciplinēt nenozīmē vadīt bērnu pēc sava prāta, bet gan palīdzēt viņam apgūt, kā pašam pārvaldīt savu uzvedību.
Citi lasa
Disciple tulkojumā no latīņu valodas nozīmē skolēns, māceklis, un pieaugušajam būtu jādomā, kādu rezultātu viņš šajā apmācībā gribētu panākt. Disciplinēt var sākt jau ļoti agrā vecumā – pirmajā mēnesī pēc bērniņa piedzimšanas būtu labi, ja mēs izpildītu visas viņa prasības pēc iespējas ātrāk un neļautu viņam daudz raudāt un gaidīt. Pēc tam mamma no tā parasti pagurst, un arī bērnam vairs nav vajadzīgs, lai viss notiktu uzreiz.
Protams, ka bērnam ir vilšanās, iespējams, viņš raud, bet tad var mierīgā balsī teikt: «Es dzirdu, ka tu raudi, tūliņ jau eju pēc pudelītes.» Mammas balsī bērns dzird gādību, bet viņa vajadzības netiek apmierinātas uzreiz, viņam ir pavisam mazliet jāpagaida. Tā viņš iemācās, ka ir otrs cilvēks, kas viņu saprot un kas palīdz viņam pārvarēt grūtumu un vienlaikus paciesties, pagaidīt.
Mamma, kas nervozi skrien, iztraucē šo mācīšanos un rada trauksmi. Ja mamma teiks – izraudies vien, nekas slikts tev nenotiks –, bērns jutīsies mammas pamests. Kad bērnam ir jau četri pieci gadi, viņš mēdz skriet pāri dīvānam, lēkt uz plauktiem, tik skaļi klaigāt un bungas sist, ka troksnis piepilda visu mājinieku ausis. Un tas nav nekas slikts, tā ir viņa iniciatīva.
Mēs taču nevēlamies, lai mūsu bērns ir apdzisis un bez iniciatīvas? To nedrīkst nokaut!
– Kā panākt, lai iniciatīva paēdusi un dīvāns dzīvs?
– Svarīgi teikt, ka ir forši lēkt pāri dīvānam, es redzu, tev ir prieks izjust savu kāju un roku varēšanu, bet dīvāns ir mūsu ģimenes kopīpašums un ir noteikums, ka mēs to saudzējam. Ja tu vēlies skriet, iziesim ārā laukumiņā vai mežu. Svarīgs ir tembrs – runājiet mierīgi un stingri.
Ja kaut ko aizliedzam, tad šai situācijai jāiedod divi citi risinājumi, piemēram: «Varbūt tu varētu pakrāsot krāsojamo grāmatu vai paspēlēties ar klučiem?»
Tikai aizliedzot, bērnam radīsies neadekvātuma izjūta un viņš negribēs klausīt. Vienmēr vajag padomāt, kas slēpjas aiz bērna sliktās uzvedības. Varbūt tā ir trauksme, apjukums, dusmas uz vecākiem, ka viņi tik ilgi strādā un nepievērš man uzmanību? Iespējams, vecākiem ir nesaskaņas, no kā bērniem ir spriedze, viņi nezina, kur to likt, un sāk sist brāli vai mājās kaut ko sabojā. Bērns nav ne jāsoda, ne kaut kā jāmoralizē, jo tā ir mūsu, pieaugušo, atbildības daļa.
Ja tomēr skāde ir nodarīta, vēlams koncentrēties uz pašu problēmu, nevis bērnu. Labāk neteikt: «Cik tu slikts, jo plēs grāmatu, grāmatai sāp!» Tā vietā var teikt: «Grāmata ir mūsu mājas vērtība, ko mēs saglabāsim, tāpēc abi kopā to salīmēsim!» Tā taču dzīvē arī notiek – ja mēs kādam kaut ko sabojājam, mums tas ir jāsalabo vai jāatlīdzina. Ja mēs iebraucam kaimiņam sētā, mums par to jāatbild.
Šis ir laiks, kad bērni bieži vien kaut ko uzzīmē uz sienas.
Dažreiz tā ir eksperimentēšana, jo tā ir pilnīgi cita sajūta – zīmēt četrāpus uz grīdas, sēžot pie galda vai stāvot kājās pie sienas.
Bet dažkārt tā ir atriebšanās. Varbūt vecāki ir izremontējuši māju, visiem ciemiņiem lielās, cik mums te tagad skaisti, bet, kamēr tas remonts notika, iespējams, viņi bērnam kaut ko nav devuši vai viņš tajā laikā ir juties pamests. Ir svarīgi saprast bērna rīcības iemeslu, bet nenokaut iniciatīvu.
Var teikt: «Zīmēt ir jauki, un, ja vien pie sienas būtu piesprausta lapa, tad to varētu darīt arī šeit. Bet tapetes pieder mums visiem, tā ir mūsu māja, kuru mēs gribam turēt tīru. Varbūt tu esi dusmīgs? Gribēji man atriebties? Pastāstīsi par ko? Labāk nezīmēt uz sienas, bet pateikt to vārdiem.» Bet varbūt bērns jums gleznu gribēja uzzīmēt! Cik nav stāstu, ka bērns slepeni gribējis mammai izcept dzimšanas dienas torti un piekaisījis virtuvi ar miltiem.
Uzšaušana pa dupsi ir nevērība pret bērnu, neiecietība, nepacietība būt ar viņu kopā.
Tāpēc arī ir svarīgi to pārrunāt, saprast, ko īsti bērns ar to gribējis pateikt. Tomēr dažkārt vecāki redz, ka tas izdarīts bērna nevērības vai visvarenības dēļ. Ja kaut kas ir izpostīts visvarenības dēļ, tad jābūt sekām – tas ir jāatstrādā, jo atbildība ir jāmācās. Īpaši zēniem, jo meitenēm jau no dabas ir lielāka empātijas spēja. Viņas labāk izjūt, ja ir nodarījušas kādam pāri vai kaut ko izpostījušas. Viņas parasti pašas grib to vērst par labu un pārdzīvo, ja tas nav iespējams.
Meitenes ar šo shēmu piedzimst, bet puišiem tas ir jāapgūst. Mums visiem nervu šūnas kodols ir galvas smadzenēs, pelēkajā vielā, bet, ja mums, meitenēm, no galvas smadzenēm līdz kājas pirkstam parasti ir vairāki nervu savienojumi, tad zēnam reizēm nav neviena. Kad viņam pelēkajā vielā rodas impulss, tas momentā aizskrien līdz kājas pirkstam. Šie puiši reizēm paši ir nelaimīgi, jo viņi neko tur nevar padarīt – kad viņam iešaujas prātā doma, viņš to līdz galam nepagūst apdomāt, kad kājas jau skrien. Taču pamazām galvas smadzenēs veidojas jauni nervu savienojumi, plašākas shēmas.
Un tāpēc ir jābūt sekām pēc nodarījuma, jāmācās uzņemties par to atbildība.
Pirmajā reizē notikušo var tikai pārrunāt, bet, ja tas atkārtojas, tad konstruktīvi un mierīgi bez kliegšanas, tas jārisina. Piemēram, bērns kādu laiku atbilstoši savam vecumam strādā ģimenes labā, jo vecāki arī strādāja, lai nopelnītu naudu tapetēm vai tērēja savu laiku, krāsojot sienu. Sods var būt arī tāds, ka bērnam divas trīs nedēļas neizmaksā kabatas naudu.
– Kabatas nauda četrus gadus vecam bērnam?!
Nauda ir tāda pati pasaules realitāte kā laiks un telpa. Ar to jāiemācās rīkoties. Tā varētu būt pavisam maza naudiņa, teiksim, četrdesmit centu ik sestdienu. Mēs taču tāpat bērniem ik pa laikam pērkam našķus, tad kāpēc lai viņš pats nevarētu par savu kabatas naudu kaut ko izvēlēties?
Tā bērns apgūs, cik kas maksā, ko var atļauties, ko ne, kas ir lēti, kas dārgi, viņš sāks domāt – varbūt es varu sakrāt un nopirkt kādu lielāku lietu. Ļoti svarīgi ir neapšaubīt un nešausmināties par bērna izvēli.
– Runājot par sodu, man jājautā par pēršanu – vecāki sevi reizēm mierina, ka uzšaušana pa dupsi jau nekas traks nav…
– Tā ir pieaugušā bezspēcības demonstrācija. Esmu pret to, jo bērni ļoti cieš no vecāku vardarbības. Par laimi, tagad tas notiek aizvien retāk, jo pieaugušie sāk saprast, cik traumējoši tas ir bērnam. Sišana ir nevērība pret bērnu, neiecietība, nepacietība būt ar viņu kopā. Bērns jūtas pazemots un arī apgūst šādu uzvedības modeli – būt nevērīgam pret citiem. Un, ja ar pēršanu nejauši trāpa kādā seksuāli aktīva vecumposma brīdī, tas var nopietni ietekmēt bērna seksualitāti pieaugušā vecumā. Iespējams, viņam vēlāk, lai gūtu seksuālu apmierinājumu, būs nepieciešamas, lai partneris viņu moka, ieper vai saslēdz. Vai to mēs novēlam saviem bērniem?
Norādījumus nevajag dot jautājumu formā: «Vai tu nevarētu beigt ar kājām dauzīt pa grīdu?»
– Reizēm vecāki saka – tā kā bērns iesita māsai, es iesitu viņam pašam, lai viņš zina, kā tas ir, kad sāp.
– Tā nevajadzētu darīt. Turklāt šī loģika neiztur kritiku, jo katrs bērns taču pazīst sāpes, viņš ir kritis, viņam ir sāpējis. Ja tomēr kas tāds ir noticis, vecāks dusmās ir iesitis vai stipri sagrābis bērnu, nodarot sāpes, vajag atvainoties: «Piedod! Es rīkojos nepareizi.»
Tā bērns iemācās, ka vecāks spēj pieņemt, ka kļūdījies, un arī bērns varēs droši runāt par savu nepareizo rīcību, nejūtoties mazvērtīgs.
Bet tam jānotiek īsi, jo bērns ļoti identificējas ar savu vecāku, – ja vecāks sāk gari runāt, cik ļoti ir vainīgs, ka darījis nepareizi, ka tas notika tāpēc un tāpēc, bērns izjūt vainu, ka mamma vai tētis jūtas slikti viņa dēļ. Vienkārši pasakiet: «Man nebija taisnība» – un viss. Tad bērns iemācās, ka vecāks var pieņemt savu kļūdu, nezaudējot pašcieņu, un arī viņš varēs droši runāt par savu kļūdainu, nepareizu rīcību, nejūtoties mazvērtīgs.
– Reizēm jau pieaugušajiem un bērniem nesakrīt viedokļi, un mums ir grūti iejusties bērna pozīcijā.
– Un tas ir arī iemesls, kāpēc mēs bieži vien taisām traci, jo jūtamies vīlušies, ka bērns pats nav iedomājies kaut ko izdarīt, kā mēs bijām gribējuši. Piemēram, pārnākam mājās, bērns nomet drēbes un aiztraucas pie savām rotaļlietām, bet mamma sauc atpakaļ: «Nāc nolikt savas mantas!» Tajā brīdī bērns sen ir aizgājis citās izjūtās un atgriešanās viņam ir grūta.
Bet to var izdarīt citādi – jau nākot mājās, mamma var teikt: «Mēs drīz būsim mājās. Zinu, tev ļoti gribēsies skriet pie savām spēlītēm, bet tajā brīdī, kad mēs ienāksim pa durvīm, pirmo tu novilksi mēteli, kam kopā ar cepuri patīk dzīvot uz pakaramā. Un, tiklīdz tas būs izdarīts, tu varēsi skriet spēlēties.» Tātad – mēs laikus sagatavojam bērnu, viņam izskaidrojot, turklāt gana detalizēti, kādu rīcību mēs no viņa gaidām.
Tāpat nav pareizi dod tikai pavēles: «Neaiztiec! Noliec! Liec kaķi mierā!» Jāpaskaidro, kāpēc.
– Pieaugušajiem arī ne vienmēr izdodas tikt galā ar savām emocijām un sanāk ne tik labi pateikt…
– Protams, dzīve nav perfekta, un tai nav tādai jābūt. Bet tomēr ir labi, ja mēs mēģinātu uzdot sev jautājumu – kāds ir mērķis manai rīcībai? Kādas sekas es no tās vēlos sagaidīt? Un tad dažreiz dusmas un vēlēšanās bārties pāriet. Ir tik labi, ja starp bērniem un vecākiem ir vairāk savstarpējas izpratnes. Bieži vien mēs bērnam dodam pārāk daudz uzdevumu vienā reizē. Piemēram: «Aizej uz virtuvi, paņem zilo krūzīti no vidējā plaukta, koka karotīti no apakšējā, ieliec krūzē medu, kas stāv uz galda, un tad es atnākšu un tur pieliešu tēju.» Bērns no tā apjūk.
Var notupties bērna redzes augstumā un pārjautāt, vai viņš ir sapratis: «Vai tu man varētu pastāstīt, ko tu saprati no mūsu sarunas. Man ir svarīgi zināt, vai es mācēju tev paskaidrot, ko es no tevis gribu.» Un vēl – norādījumus nevajag dot jautājumu formā: «Vai tu nevarētu beigt ar kājām dauzīt pa grīdu?» Uz šādu jautājumu bērns līdz pēdējam turēsies pretī, jo tad vecāku teiktajā ir necieņa un aizvainojums, kas bērnā rada spītu, viņš teiks: «Nē, nevarētu!» Labāk ir paskaidrot, kādēļ to nevajag darīt, un piedāvāt citu aktivitāti.
– Daudzi uzskata, ka nav viss jāskaidro un reizēm bērnam ir vienkārši jāklausa: vecāki nosaka kārtību, un bērnam ir jāpakļaujas, jo pieaugušie mājās ir galvenie.
– Tad bērni jūtas vecāku aprīti. Sanāk, ka bērns ir pašu vecāku devalvēts. Tev ir jāklausa mani un jāpakļaujas – tajā ir vēstījums, ka bērns nav rīcības spējīgs, ka viņš nespēj domāt un saprast. Mēs izkropļojam bērna tēlu, kas viņā rada smacējošu naidu pret to, kurš to izkropļojis – māti, tēvu vai abiem.
Šis naids rosina milzīgu trauksmi, un bērns ārkārtīgi pieķeras vecākam, no kura tik ļoti gribētu atdalīties. Viņš vienlaikus meklē glābiņu pie tā paša cilvēka, pret kuru jūt naidu. Tā veidojas laba augsne nākotnes atkarībām. Var arī notikt cits variants – bērns saslimst, it kā sakot: «Labi, ja tu gribi, lai es tev pakļaujos, es neko nedarīšu, būšu vārgs un nespējīgs, tikai gulēšu, un tu kopsi mani.»
Ļaujiet bērniem joprojām spēlēties jums pie kājām!
Vēl viena metode, ko nevajadzētu lietot, ir uzpirkšana – ja tu man, tad es tev. Piemēram, ja tu ātri saģērbsies, tad es tev veikalā kaut ko nopirkšu. Bērni bieži visu ko veikalā grib un kļūst par tādiem maziem gribulīšiem. Vispār jau ir labi, ka viņi grib, un uz to vajag arī tā raudzīties, ka gribēt un zināt, ko es gribu, nav nekas peļams. Vienkārši pirms iešanas uz veikalu mēs norunājam, vai šodien būs tā diena, kad mēs pirksim kādu rotaļlietu vai saldumu, vai nebūs.
Ja veikalā tomēr sākas šausmīgā raudāšana, krišana gar zemi un kliegšana, vajag paņemt bērniņu klēpī un iznest laukā.
Nerāt un nekliegt, nekaunināt, ka tantes smejas, nebiedēt, ka policisti nāks un liks maisā. Labāk ar siltu attieksmi iznest bēniņu laukā, jo viņš vienkārši nav ticis galā ar savu vilšanos. Mēs taču arī pazīstam, cik skaudra var būt vilšanās.
– Esmu dzirdējusi ieteikumus palikt turpat, kur esam, būt bērnam blakus, nedusmoties, ļaut viņam izraudāties, un, ja kāds svešs nāk palīgā, teikt: «Paldies, mēs paši tiksim galā!»
– Jā, tā arī var, ja vecākiem tas nerada pārāk lielu stresu un viņi spēj palikt mierīgi un saprotoši.
– Mēs gandrīz visu sarunu esam veltījušas disciplinēšanai. Kādu vēl tēmu mums noteikti vajadzētu pieminēt?
– Seksualitāte arī šajā vecumā ir ļoti būtiska. Šis jau ir laiks, kad bērnam noteikti pašam ir jāmazgā savs dupsis. Tāpat vajag padomāt, kā mēs turam bērnu klēpī. Nereti bērns sēž uz ceļiem, un vecāks viņu pietur nevis aiz vidukļa, bet ieliek roku starp bērna kājām. Tā ir bērna erogēnā zona, kurā nevajag iejaukties.
– Meitai dārziņā bija gadījums: kāda meitene bija pasākusi aicināt savus grupas biedrus – zēnus un meitenes – līdzi uz tualeti, lai izpētītu, kas citiem ir biksēs. Kā vecākiem reaģēt, ja kas tāds notiek?
– Par intīmām ķermeņa daļām runāt ar bērniem ir labi, bet nevajag bērnu ar to pārbiedēt un pievērst tam pārspīlētu uzmanību. Tādas rotaļas bērniem savā starpā var būt, viņi klusi, paslepeni to paspēlē mazu brītiņu, tad tas pāriet, un viņi turpina darīt ko citu. Bet, ja bērns to organizē ilgstoši, pamanāmi un atkārtoti, tas var nozīmēt, ka šim bērnam ir trauksme, kas saistās ar seksualitātes tēmu. Iespējams, bērns ir cietis no seksuālās vardarbības vai mājās ir situācija, kas provocē trauksmi, varbūt meitenīte guļ ar vecākiem vienā istabā vai ļoti tuvu tai un dzird, ka vecāki mīlējas.
Vecāki bieži saka: «Nē, viņš guļ, es taču zinu.» Bet bērni tiešām ļoti bieži pamostas vecāku tuvības brīžos un izliekas guļam, vienlaikus jūtot gan interesi, gan riebumu, gan apjukumu un bailes. Šī interese var radīt vainas izjūtu, ko bērns nevar nekā jēdzīgi izpaust. Viņš nespēj aiziet pie mammas un teikt: «Tu zini, es tomēr naktī pamodos un dzirdēju, ka tur kaut kas notika, un nesaprotu, kas tas bija.» Tāpēc mazais trauksmi var izpaust šādā sociāli nevēlamā veidā.
Savukārt, ja tā ir nevainīga rotaļa, kurā piedalās vienāda vecuma bērni, nevis, teiksim, gan mazie, gan stipri vecāki bērni, vecākiem nevajag tajā iesaistīties, tas pāries. Ja vecāki ko tādu pamana, tad var, piemēram, uzreiz iet projām un no blakus istabas mierīgā balsī uzsaukt: «Tiekamies pēc piecām minūtēm virtuvē, ēdīsim ābolmaizi!» Nekā nenosodot, neko neskaidrojot, vienkārši piedāvājot ko citu.
Savukārt, ja uz seksuāla rakstura spēlēm aicina vecāki bērni, tā ir seksuāla vardarbība, jo mazākais ir bezpalīdzīgs, bez iespējas atstāt rotaļu vietu un lielākais gūst apmierinājumu.
Vēl viena lieta, ko vēlos piebilst: mīļie vecāki, ļaujiet bērniem joprojām spēlēties jums pie kājām! Vecāki bieži piktojas, kāpēc visas mantas tiek sanestas viesistabā, jo bērnam taču ir sava istaba. Bet bērni šajā vecumā vēl nemāk spēlēties vieni savā istabā.
Brīnišķīgi, ka viņam ir sava guļamistaba, tā viņam tiešām ir vajadzīga, bet spēlēties ļaujiet jums blakus.
Lai bērns spēlē savas sižetiskās spēles, lai viesistabā uztaisa veikalu vai kafejnīcu, lai zem virtuves galda ierīko slimnīcu vai skolu, tas veicina bērna radošumu!
