Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
1
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Pieaugušajiem jāsaprot, ka bērni ir gudri. Pat ja mēs nezinām, kas ir gudrība, un nevaram aptvert, cik gudri bērni ir. Ikvienai dzīvai būtnei ir sava pieredze. Bērna pieredze ir neatkarīga no vecākiem. Tā ir viņa lieta. Arī strīdi ar vecākiem nonāk bērna pieredzes portfelī. Cilvēku var trenēt caur grūtībām, ciešanām un sāpēm. Bet, ja kaut kā no manis minētā ir drusku par daudz, cilvēks gūst traumu. Tāpēc viens no vecāku uzdevumiem ir pievaktēt, vai kaut kā no manis minētā nav par daudz.
Daudzi vecāki, tostarp es, reizēm cenšas būt superīgi vecāki. Lai gan patiesībā šāda iztapība mūs padara par bērnu kalpiem, bet pašu bērnu par nepilnīgu. Taču, attiecoties pret bērnu kā pret pilnvērtīgu cilvēku un paturot prātā, ka viņa pieredze vēl tikai veidojas, varam pieņemt, ka jebkurš konflikts vai problēmu risināšana dod jaunu pieredzi, un tā notiek ar dzīvu cilvēku, nevis ar pedagogu, kurš plānveidīgi mēģina audzināt.
Ir tāda klasika, ka bērniem, pārnākot no skolas, vecāki acumirklī prasa: «Kā tev šodien gāja?» Bet bērni negrib atbildēt. Arī man bijis līdzīgi. Atceros, reiz meitu atvedu pēc skolas mājās. Mēs bijām divatā. Viņa bija sasniegusi vecumu, kad nevēlējās atbildēt uz manu jautājumu. Tā bija skaista pavasarīga diena. Mūsu istabas vidū stāvēja dīvāns, kurā apsēdos. Iespējams, viņa spēlējās vai zīmēja.
Man, protams, gribējās pajautāt, kā viņai šodien gāja, bet es šīs domas aizraidīju. Tā vietā vienkārši sēdēju un skatījos, cik viņa ir skaista.
Es viņu vēroju, vēroju, vēroju, līdz viņa pamazām un lēnām sāka stāstīt, kā šodien gājis un kas viņai jauns. Šī ir sajūta, kas vienmēr strādā. To es saucu par harmoniju.
Bez īpašuma tiesībām
Es nodarbojos ar Austrumu cīņām. Trenēju cilvēkus, vadu nometnes. Būt foršam džekam stundu vai divas svešu cilvēku priekšā nav grūti. Bet būt 24 stundas savu bērnu priekšā ir kaut kas cits. Kad bērns redz arī to, kā tu saslimsti vai mokies ar paģirām, tas ir pilnīgi citādi. Bērni no mums sagaida, lai mēs būtu apmierināti ar viņiem. Patiesībā man par to ir jāmeditē. Jo tā var būt viena no bērna lielākajām dzīves traumām, ja vecāki viņā kaut kādā ziņā būs vīlušies. Un, ja tā padomā, ar kādām tiesībām mēs viļamies savos bērnos?
Vai tas ir godīgi, ja bērnus mēs sevišķi mīlam tikai tad, kad tie ir mazi. Bet, kad aug lielāki, to raksturs kļūst pretīgāks, jo viņi no mums atdalās.
Un tikai tāpēc, ka viņi negrib būt daļa no mana ego, es viņos viļos. Ar kādām tiesībām?
Reiz ar Klaudiju staigāju pa Valmieru, un man bija sajūta, ka viņa mani nemīl tā, kā es gribētu, lai mani mīl. Tas man lika secināt, ka vecāki bērnos iegulda vairāk, nekā dabū atpakaļ. Protams, šī atklāsme man vēl vairāk māca izprast jēdzienu – beznosacījumu mīlestība. Bērni saviem vecākiem neko nav parādā. Aizmirstiet par pretējo. Būs sūdi, ja domāsiet pretēji.
Trīs mirkļi
No laika, kad piedzima meita un es kļuvu par tēvu, man prātā palikušas trīs zīmīgas epizodes. Tātad vakarā pēc dzemdībām iznāku no dzemdību nama, lai dotos mājās, un, izejot uz ielas, manas dūrītes savīkšķījās. Nostrādāja instinkts – sapratu, ka esmu kļuvis par kādu atbildīgs, man tagad ir jācīnās un jāaizstāv. Tādas sajūtas man pirms tam nebija. Iekost, pārkost rīkli, atnest mājās nokautu – tāda vēlme pēkšņi mani pārņēma. Par šo man arī paps stāstīja bērnībā. Kad gājām caur mežu, viņš man teica: «Kad tu ej kopā ar mani, man ne no kā nav bail.»
Kad Klaudija paaugās un mēs kopā gājām uz veikalu, rēķinājos, ka veikalā pavadīsim vismaz pusotras stundas divdesmit minūšu vietā, ja ietu viens. Es sapratu, ka mana mazā meitiņa ir tāds kā citplanētietis, kurš man jāizvadā un jāiepazīstina ar planētu Zeme.
Labs un vienkāršs veids, kur iepazīt pasauli, ir lielveikala apakšējie plaukti. Tur var pārkārtot biezpiena paciņas, samainīt cenu zīmes.
Bet ar to viss nebeidzas. Pēc tam pārvietotās lietas jānoliek atpakaļ un jāatceras, kur kas stāvēja. Vispār jau veikals ir baigā Disnejlenda, kur var izspēlēties ar rotaļlietām, jo viss, ko bērns ierauga, nav jāpērk.
Trešā lieta. Es strādāju skolā un līdz ar meitas piedzimšanu uz saviem audzēkņiem sāku skatīties citādi, proti, es viņus vairāk sāku mīlēt. Pat nepatīkamie tīņi pēkšņi šķita tīri sakarīgi. Beidzot uz viņiem varēju paskatīties citām acīm – es redzēju, ka tīnis joprojām ir tas pats mazais bērniņš, kurš augumā izaudzis drusku lielāks.
Agrā patstāvība
Klaudija vecumā, kad klausa vecākus, nodarbojās ar Austrumu cīņām. Taču viņa ļoti ātri kļuva neatkarīga, un sākās konflikti. Rupji sakot, viņa visus pasūtīja, lai sāktu iet savu grūto ceļu. Tas sākās ar viņas gājienu prom no mājām.
Viņa sakrāmēja mugursomu, apmeta loku ap Māras dīķi un atgriezās mājās.
Mani vecāki strādāja Valmieras teātrī. Tas bija izbraukuma teātris, viņi pusi no sezonas braukāja viesizrādēs pa visu Latviju. Viena viesizrāde nozīmēja, ka vecāki nedēļu būs prom un dzīvos viesnīcā. Kad biju dažus mēnešus vecs, vecāki mani atstāja pie vecmāmiņas un paši devās strādāt. Man vecāku ir pietrūcis, lai gan es viņus ļoti mīlu. Savukārt maniem bērniem vecāku nepietrūkst, jo es viņus vienmēr ņemu līdzi. Tāpēc arī mugursoma meitas plecos bija loģiska. Viņa jūtas droši. Lai gan jāatzīst, ka no manis un sievas lauzās ārā stulbi teksti, lai meitu padarītu ne tik drošu.
Visi panki
Manā bērnībā teātris bija kā oāze, tāpēc nezināju, ka apkārt ir padomju laiki, jo daudz dzīvoju teātrī, kur smaržoja pēc čefīra un cigaretēm. Tur bija klavieres un notika mēģinājumi. Vēl tur bija skatuve, gar kuru staigājot, ja notika mēģinājumi, vajadzēja uzvesties klusi. Un visapkārt atradās interesanti veči. Savdabīgie vecāki un interesantā vide bērnā uzinstalē programmu. Tūlīt paskaidrošu. Mums no štatiem sūtīja paciņas. Reiz atnāca sūtījums.
Tagad pusaudzis var ieiet New Yorker un nopirkt kosmosu, bet toreiz nekā tāda nebija. Mums uz skolu vajadzēja iet zilajās formās, turklāt arī sestdienās. Tātad man no Amerikas atnāk paciņa, kurā ir sarkanas velveta bikses, sarkana sporta jaka un mazi kovboju zābaciņi. Kruta, vai ne? Es to visu uzšauju mugurā un vecākiem saku: «Rīt sestdiena, īsā diena. Es šitāds iešu uz skolu.» Paps saka: «Ej!» Un es aizgāju. Domāju, šis notikums man vēlāk palīdzējis uzstāties publikas priekšā.
Es atceros, kā Klaudijai, kad viņa gāja bērnudārzā, iemācīju vienu rupju vārdu. Ir vakars. Mēs ņemamies, dauzāmies pirms gulētiešanas. Un te es viņai saku: «Es tev iemācīšu baigi foršo vārdu, kuru varēsi lietot bērnudārzā. Dirsa.» Un viņai tas tā patika! Viņa aizgāja uz bērnudārzu un pateica. Mani izsauca vadītāja un nostādīja fakta priekšā. Es atbildēju, ka pats Klaudijai šo vārdu iemācīju. Kas mani raustīja to darīt? Laikam jau fakts, ka vectētiņš panks, tēvs panks, mana meita Klaudija ir panks, un arī dēls Vinsents būs panks.
Mazās astītes attālumā
Bērni mēdz būt temperamentīgi. Meita, būdama maza, bija mierīga, bet dēls ir aktīvāks. Bērniem augot, attīstās nervu sistēma. Viņi mēdz psihot, brēkt, un šad tad rodas sajūta, ka jāsauc eksorcists. Manā gadījumā miers ir teju kā imidžs. Tāpēc reizēs, kad nezinu, ko darīt, atceros, ka vispirms der nomierināties. Proti, jo mazāk raustīsies un čakarēsies, jo labāk būs. Tāpēc reizēs, kad dēlam ir histērijas lēkme, ņemu viņu opā un pacietīgi vēroju. Es viņu paijāju, mierinu, bet vienlaikus izvairos no tekstu runāšanas. Mīlestību es izrādu ar visu savu miesu un elpošanu. Nav teikts, ka bērns nomierināsies ātri. Dažkārt tas var prasīt pat stundu un vairāk. Tomēr pēc laika bērnam ieslēdzas reflekss.
Bērns jau jūt, ka tuvojas nemiera vilnis, tāpēc viņš nāk pie manis, lai meklētu mieru.
Laika gaitā grūtie mirkļi klēpī saīsinās un miers iestājas arvien ātrāk.
Tēva un vīra uzdevums ir strukturēt emocijas. Arī reizēs, kad sieviete, atnākot mājās, saka, ka viņa jūtas neglīta, pat ja tas notiek regulāri – ik nedēļu, vīrieša uzdevums ir sievieti mierināt, neitralizējot destrukciju. Kāds noteikti jautās – kad šis bardaks beigsies, atbilde skan šādi – tas nekad nebeigsies.
Tas ir kā cīņās, kad liek stāvēt uz kulakiem un skolotājs skaita līdz 10, taču viņš neskaita lineāri, bet gan haotiski, lai atbrīvotu skolnieka apziņu no tā, ka ciešanas kaut kad var beigties. Proti, jārēķinās ar to, ka, iespējams, vajadzēs izturēt neierobežoti. Tas uztrenē spēju pārkāpt to mazo suņa astīti, jo nereti šķiet – tūlīt, tūlīt es vairs nespēšu. Bet, pārkāpjot pāri šai sajūtai, mēs tomēr spējam izturēt, jo beigas ir tepat, tepat.
