«Augošam bērnam daudz jāēd!» Vai tiešām?!

Skaidro:

Dr. Jurgita Gailite

• Pediatre un bērnu endokrinoloģe Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu slimību klīnikā.
• Viena no Bērnu slimnīcas Svara korekcijas programmas izveidotājām.

Bērnu endokrinoloģe Jurgita Gailite savā nostājā ir tieša: vairums ārstu (tāpat kā vecāku) ļoti satraucas, kad bērns neēd, toties retais uztraucas par to, ka bērns sāk pieņemties svarā neatbilstoši savam vecumam. «Septiņgadīgam bērnam ir 40 kilogrami, 60 kilogrami… Un neviens neskandina trauksmes zvanus! Gribu atgādināt, ka normāli svara pieaugums bērnam no trim gadiem līdz pusaudža vecumam ir 2–3 kilogrami gadā, un ne tikai ārstiem, bet arī vecākiem būtu jāpamana, ka gada laikā nācis klāt plus pieci, plus astoņi kilogrami. Jo lielais svars taču nerodas vienā dienā, un tieši tāpēc vēl ir laiks kaut ko pamainīt.»

Citi lasa

Santa.lv

Maltās gaļas ēdieni

FOTORECEPTE: Viltotais zaķis soli pa solim. Izdevīgi, gardi un sātīgi!

Marta Kalniņa

Drukātā prese

Jubilejas svinībās paziņo, ka jubilārs ir miris… Skumja ziņa «Rīgas Laiks» lasītājiem

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

Par iemesliem

Bērnu liekā svara pieaugumu pēdējo gadu laikā ir ļoti veicinājusi arī pandēmija un mājsēde. Kā stāsta Jurgita Gailīte, piemēram, pētījumā noskaidrots, ka Lielbritānijā 30 procenti bērnu 2020. gadā nav pametuši savu dzīvesvietu. Tas nozīmē, ka viņi nav izgājuši no mājas. «Latvijā vēl tik traki nav,» saka daktere. «Taču – tendence iezīmējas. Savās konsultācijās tagad daudz biežāk redzu bērnus ar ļoti strauju svara dinamiku – nav retums, ka pieaugums ir pat 20 kilogrami gada laikā. No sēdēšanas mājās, no nesportošanas, no nekustēšanās, no nesocializēšanās, no nepareizas ēšanas un no pastāvīgas atrašanās gadžetos. Plus divi kilogrami katru mēnesi! Bet risinājums ir vienkāršs – vecākiem šis svara pieaugums ir jāierauga un jārīkojas. TŪLĪT.»

Bet ne tikai viņiem vien! «Liekā svara problēmai būtu jāpieslēdzas visai ārstu saimei,» saka Jurgita Gailīte. «Un vispirms jau ģimenes ārstiem. Viņiem pirmajiem jāsaredz un vecāki jāinformē par bērna svara problēmām. Proti, mērķis ir sasniegt tieši tos bērnus, kuriem JAU IR liekais svars un kuri lietas labā nedara neko, un viņus  iekustināt pareizajā virzienā. Varbūt sākumā pietiek ar sarunu par veselīgu dzīvesveidu, iespējams, bērns jānosūta pie uztura speciālista (un tas nekas, ka par naudu!), iespējams, ka viņš jāsūta jau pie multidisciplināras komandas, kurā darbojas fizioterapeits, psihologs, uztura speciālists, endokrinologs? Tiesa, te jāpiebilst, ka pašlaik visā Latvijā ir tikai viena šāda komanda – Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā Rīgā, citur svara korekcijas programmu diemžēl nav, un nav arī pediatru reģionos, kas būtu šajā jomā specializējušies.

Kā strādā šī multidisciplinārā komanda? Fizioterapeits novērtē bērna fiziskās spējas un slodzes toleranci un palīdz apgūt fiziskās aktivitātes, kā izkustēties. Psihologs mēģina atrast veidus, kā motivēt ģimeni mainīt neveselīgos paradumus uz veselīgiem. Uztura speciālists savukārt palīdz saprast ēdienkarti un veikt veselīgas izvēles. Pirms pandēmijas notika arī praktiskas nodarbības virtuvē, kas bērniem ļoti patika. Tagad ir divu veidu programmas – īsā un garā, un vecāki paši izvēlas, kuru grib apmeklēt. Programmas ir ļoti noslogotas – rindā jāgaida no 3 līdz 6 mēnešiem –, un diemžēl pa šo laiku daudziem vecākiem sākotnējā degsme kaut ko darīt sava bērna labā noplok vai pavisam zūd. Tā ir liela problēma. Paši bērni lielākoties ir ļoti atsaucīgi. Tad, kad tu viņiem saki: «Tom (vai Kaspar, vai Alise, vai Ance), turpmāk vajag tikai nedzert limonādi un sulas…» – viņiem iedegas acis, šīs bērniem šķiet paceļamas izmaiņas. Bet tad paskaties uz vecākiem un saproti, ka no viņu puses atbalsta nav: «Kas tad tur slikts – tajā limonādē?! Visi taču dzer kolu – draugi, kaimiņi, kaimiņu bērni un arī mans bērns dzers kolu!» Tad top skaidrs, ka vispirms vajag mainīt vecāku izpratni par veselīgu uzturu – tāpēc, lai pieteiktos valsts apmaksātajā bērnu liekā svara mazināšanas programmā, ir OBLIGĀTS NOSACĪJUMS: tajā noteikti jāpiedalās vismaz vienam no vecākiem.»

Maldu pinekļos un patiesā informācija

Otra lieta, ko daktere Jurgita Gailite, ikdienā strādājot ar bērniem, kam ir aptaukošanās, secinājusi – arī ārstu vidū ir ļoti daudz maldu un mītu par to, kas ir veselīgs uzturs. Latvijā medicīnā ārsti pārsvarā ir sievietes, viņām pašām diezgan bieži ir liekais svars un nepareizi priekštati par veselīgu dzīves veidu. Tad arī sanāk, ka tiek rekomendēti  nepareizi ieteikumi. «Uzturs diemžēl ir tā joma, kurā daudzi jūtas kompetenti – pat, ja šāda iemesla nav, un rezultātā pacientiem tiek sniegti nekompetenti padomi,» saka endokrinoloģe. «Piemēram, ir tāda populāra ārstu rekomendācija: ja uznāk slikta dūša, vēdergraizes vai šķidra vēdera izeja, iedzer koku… Uz kādiem zinātniskajiem pētījumiem šis ieteikums ir balstīts? Tādu nav! Un nu iedomājies pusaudzi, kuram ir 13 gadu un 120 kilogrami, viņam sāp vēders piecas reizes nedēļā – praktiski visu laiku, kamēr viņš atrodas skolā. Bērns atnāk mājās, un ko dara mamma? Pērk viņam kolu. Jo šādu rekomendāciju sniedzis ārsts, un  viņa to ievēro ļoti cītīgi.

Pašiem mediķiem mēdz būt arī stagnējoši priekšstati par uzturu. Piemēram, ka nedrīkst ēst kartupeļus, nedrīkst ēst makaronus, rīsus, maizi… Es tik kategoriska šinī ziņā nebūtu, jo, ja mēs aizliedzam šādus produktus, jāsaprot, ko cilvēks liks to vietā, un jaunā izvēle ne vienmēr ir labāka. Pat sliktāka nekā apēst pusdienās, piemēram, kartupeļus ar gaļu.

Autoritātēm ir milzīga loma viedokļa veidošanā, un arī ārsts tāds ir. Tāpēc būtu tikai normāli, ja ģimenes ārsti un citi mani kolēģi saviem pacientiem, tai skaitā bērniem ar lieko svaru un viņu vecākiem, pasniegtu patiesu, uz pierādījumiem balstītu informāciju. Varbūt pat jārod iespēja valstiskā līmenī kursu veidā izglītot mediķus uztura jautājumos,» ir pārliecināta Jurgita Gailite.

Vēl daktere piebilst, ka vecāki visai bieži mēdz arī pārprast vispārējas rekomendācijas. Piemēram! Visur tiek akcentēts, ka bērniem vairāk jāēd augļi un dārzeņi. Bet tas būtu jāsaprot mazliet citādāk, ne tik tieši. Nevis jāpalielina augļu un dārzeņu patēriņš, bet ir jāmainās produktu izvēlei par labu augļiem un dārzeņiem. Ka uzkodai jāizraugās nevis bulciņa vai cepums, bet gan auglis vai dārzenis, šādā veidā mazinot kopējo kaloriju skaitu ikdienā.

Cits piemērs… Vecāki man vaicā: «Dakter, cik mandarīnus vakarā drīkst apēst?» Es uzreiz iedomājos sevi, cik es pati apēstu… «Divus.» – «Divus kilogramus?» vecāki precizē. Proti, tas, ko cilvēks savā galvā iedomājas, ne vienmēr sakrīt ar to, ko domājis ārsts. Tāpēc ar konkrētām rekomendācijām ir ļoti jāuzmanās – tās jāizskaidro precīzi. Vecāki vaicā ārstam: «Drīkst saldējumu?» Atbilde: «Jā drīkst.» Taču šī rekomendācija atkal tiek pārprasta, vecāki iedomājas – ja jau drīkst, tad drīkst katru dienu un pa trim saldējumiem. Tāpēc, vēlreiz uzsveru, ir jāpaskaidro konkrēti: «Šodien bērns drīkst apēst vienu saldējumu.» Citādi saldumu ēšana, kas ir arī saldējums, var turpināties diezgan intensīvi un ilgstoši.»

 Un kā ar iedzimtību?!

«Mēs taču visi esam atšķirīgi, arī bērni – kāds resnāks, kāds tievāks vai garāks, īsāks… Tam nav nozīmes, galvenais, ka vesels un dzīvespriecīgs bērns!» šādus un līdzīgus komentārus sociālajos tīklos nākas lasīt regulāri. Arī Jurgita Gailite ārsta kabinetā bieži no vecākiem dzirdot tekstus: «Nu ko es varu izdarīt?! Viņa ir apaļa jau kopš dzimšanas, tādi gēni, mūsu lielie kauli. Nevar taču visi būt skaliņi!»

«Tad man nākas vecākiem skaidrot lietas būtību…» saka daktere. «Ir trīs cilvēka ķermeņa pamattipi: astēniskais (nav tauku slānis), normastēniskais (normāls tauku slānis) un hiperstēniskais (izteikts tauku slānis). Taču tas nenozīmē, ka tie, kam ir hiperstēniska ķermeņa uzbūve, obligāti drīkst būt aptaukojušies – nē, viņi var būt ar pavisam nelielu vai mērenu lieko svaru, un tikai. Tas būtu normāli.

Kad vecāki mēģina bērna lieko svaru norakstīt uz gēniem, lielākoties tā ir savas bezdarbības attaisnošana. Jo arī šie cilvēki, kam raksturīga aptaukošanās ģimenē, var mainīt gan paradumus, gan dzīvesveidu, kas pozitīvi ietekmēs atbrīvošanos no lielā svara.

Galvenais aptaukošanās iemesls ir – mazkustīgums un pārāk daudz uzņemto kaloriju. Tikai diviem procentiem bērnu ir medicīnisks iemesls, kāpēc viņiem veidojas liekais svars un aptaukošanās. Pārējiem tas ir nepareizs dzīvesveids un vecāku neizpratne par šo problēmu. Kāpēc es tā saku? Bieži vien, kad jautāju vecākiem, kad bērnam liekais svars ir sācies, viņi to nevar pateikt, jo nav tam pievērsuši uzmanību, nav pamanījuši. Patiesībā liekais svars un aptaukošanās, kas saistīta ar mazkustīgumu un nepareizu ēšanu, sākas no pirmsskolas vecuma, kad bērnam ir 5–6 gadi. Pie manis uz konsultāciju ir atvesta sešpadsmitgadīga meitene vai piecpadsmitgadīgs zēns, un viņu svars ir 110, pat 130 kilogrami! Vaicāju pašiem un vecākiem – ko viņi desmit gadu garumā ir darījuši? Klusums. Neko nav darījuši. Savukārt vecāki grib no manis dzirdēt, ka bērnam ir kaut kāda slimība. Bet nav! «Jūs tikai nepareizi bērnu barojat. Ir jāmaina uzturs, un problēma pazudīs, jo jūsu bērns būtībā ir vesels.»

Savukārt, ja pie vainas ir ģenētiskas slimības, tad svara pieaugums parādās daudz agrāk – divu trīs gadu vecumā, turklāt raksturīgi, ka tas notiek ārkārtīgi strauji. Proti, šiem bērniem parasti ir mazs augums, un tādēļ, ka viņi neaug garumā un neattīstās atbilstoši savam vecumam, pieaug svars.»

 Daudzveidīgās sekas

 Ja pavisam godīgi, daktere Jurgita Gailite ir neizpratnē, kāpēc vecāki ir tik nevērīgi pret sava bērna svara dinamiku.

«Mēs taču saviem bērniem gribam to labāko. Tad KĀPĒC, mudinot viņus pārmēru ēst vai piedāvājot saldumus, novēlēt viņiem problēmas?!»

Un komplikāciju no aptaukošanās bērnam rodas gūzmām.  

«Viena no biežākajām lietām, par ko sūdzas vecāki, kuriem ir bērni vecumā no 3 līdz 7 gadiem un ar lieko svaru, ir uzvedības problēmas,» saka daktere. «Viņi var būt gan hiperaktīvi, gan agresīvi, gan emocionāli nestabili, grūti koncentrējas. Savukārt, ja vecāki spētu ierobežot saldumu daudzumu, uzvedība noteikti uzlabotos. Kādā veidā? Galvenais, ar ko bērns šajā vecumā atšķiras no pieaugušā, ir aktivitāte. Ja tu četrgadīgam pateiksi: «Aizej, paņem un atnes!» – visticamāk, viņš aizskries un atskries. Tas ir viņa fizioloģiskais stāvoklis, dabiska reakcija, ko pieaugušie mēģina ierobežot, jo vairumam šķiet: labs bērns ir mierīgs bērns. Bet tā nav, bērnam šajā vecumā ir jāskrien, jārāpjas, jālien, jālēkā, un nevajadzētu viņu ierobežot. Bet kāds sakars tam ar saldumiem? Sākumā, ja bērnam paliek pāri ar uzturu uzņemtās kalorijas (enerģija), organisms tās novirza augšanas procesiem – bērns var straujāk stiepties garumā, taču, ja liekās kalorijas vēl ņem virsroku, tad tās tiek novirzītas svara veidošanai. Turklāt izmainās bērna uzvedība, jo ar agresivitāti viņš mēģina liekās kalorijas nodedzināt. Tāds bērns visu laiku kaut ko no vecākiem pieprasa – galvenokārt uzmanību. Tas vecākus atkal neapmierina, un viņi, lai bērns neuzmāktos, netrakotu, nomierinātos, iedod gadžetus, bet tas vēl vairāk padziļina uzvedības problēmas, un veidojas arī liekais svars.

Nākamā komplikācija… Kad bērns tuvojas pusaudža vecumam, viņš sāk vecākiem žēloties par galvassāpēm, nogurumu. Tie varētu būt sarkanā karoga simptomi, ka jāsāk bērnam kontrolēt asinsspiediens. Ja viņam jau agrīnā vecumā ir liekais svars, pēc 5–6 gadiem visbiežāk paaugstinās asinsspiediens. Tāpat no desmit gadu vecuma jāveic visu citu aptaukošanās komplikāciju skrīnings – jāpārliecinās, vai nav lipīdu vielmaiņas traucējumi (tātad jānosaka kopējais holesterīna līmenis, arī zema blīvuma, augsta blīvuma holesterīns un triglicerīdu līmenis asinīs), jāizvērtē aknu funkcija, jo bērniem ar lieko svaru raksturīga nealkoholiskā aknu steatoze. Jāveic 2. tipa cukura diabēta skrīnings – ja ir papildu riska faktori, piemēram, ģimenē kādam jau ir šī slimība, un ja ir paaugstināts asinsspiediens. Nav arī retums, ka bērnam sāk iekrāsoties tumša kakla zona, paduses, āda uz pirkstu locītavām. Tā ir melnējošā akantoze, kas norāda uz cukura vielmaiņas traucējumu risku nākotnē. Šādiem bērniem noteikti jāveic cukura diabēta skrīnings.

 Nedrīkst bērnus ar lieko svaru atstāt bez ievērības! Jo liekais svars un aptaukošanās rada iekaisumu organismā – taukaudi paši par sevi izdala bioloģiski aktīvas iekaisuma vielas, kas ietekmē visus audus un apdraud visas orgānu sistēmas – gan sirdi, gan asinsvadus, gan plaušas, gan nieres, aknas, kaulus…»

Īpašs stāsts par meitenēm

Latvija kopš 2007. gada ir Pasaules Veselības organizācijas Eiropas reģiona bērnu aptaukošanās pārraudzības iniciatīvas dalībvalsts, un Slimību kontroles un profilakses centrs  veica bērnu antropometrisko parametru un skolu vides pētījumu 2007./2008., 2009./2010., 2012./2013., 2015./2016. un 2018./2019. mācību gadā. Mērķis bija iegūt informāciju par bērnu liekās ķermeņa masas un aptaukošanās izplatību septiņus un deviņus gadus veciem bērniem, par šo bērnu veselības paradumiem mājās un par to, cik ļoti tos veicina skolu vide. Secinājumi?

Liekais svars un aptaukošanās ir 23 procentiem bērnu – tātad gandrīz katram ceturtajam.

Desmit gadu periodā septiņgadīgu zēnu īpatsvars, kuriem ir lieka ķermeņa masa un aptaukošanās, saglabājās gandrīz nemainīgs, pat nedaudz saruka. Savukārt meiteņu skaits, kam ir vairāk kilogramu, nekā vajadzētu būt, ar katru gadu pakāpeniski pieauga.

Endokrinoloģi Jurgitu Gailiti tas ļoti uztrauc! «Jo – ja meitenei ir liekais svars, viņa būs jauniete ar lieko svaru, grūtniece ar lieko svaru, mamma ar lieko svaru. Savukārt, ja mammai jaunībā jau ir liekais svars, tas nozīmē, ka viņai ir grūti novērtēt savus ēšanas paradumus un arī bērna ēšanas paradumus būs grūti novērtēt, līdz ar to pieaug risks, ka nākamajai paaudzei šajā ģimenē radīsies problēmas ar lieko svaru.

Aptaukošanās ietekmē arī meitenes sievišķo veselību. Jā, pirms pubertātes periodā svara dinamika meitenēm ir straujāka – tie varētu būt 5 kilogrami gadā, iespējams, ka pirms dzimumnobriešamas veidojas pat neliels virssvars, taču pēc mēnešreižu sākšanās svara pieaugumam ir jāapstājas. Savukārt, ja meitenei jau agrīnā vecumā ir izteikts liekais svars, pubertāte var sākties agrāk, nekā normāli fizioloģiski tam būtu jānotiek. Meitenēm ar nozīmīgu lieko svaru jau sešu un septiņu gadu vecumā sāk veidoties krūtis, bet desmit vai vienpadsmit gados var būt agrīnas mēnešreizes. Iespējams arī otrs variants, kad nepareizas vielmaiņas dēļ strauji palielinās svars, un tad pubertāte tiek nobremzēta un iestājas vēlāk.»

Tas pats attiecas uz zēniem, kam ir aptaukošanās, – pubertāte var gan sākties priekšlaicīgi, gan aizkavēties.

Divi ieteikumi nobeigumā

Endokrinoloģe Jurgita Gailite savā kabinetā ir redzējusi dažādas vecāku reakcijas, arī biedēšanu. «Tu dzirdēji, ko daktere saka? Turpmāk ēdīsi tikai gurķus un dzersi ūdeni – neko citu es tev nedošu. Ne sulas, ne saldējumu, neko!» mamma purina bērnu aiz pleciem. «Te man gribas sacīt, ka šī nav pareizā attieksme. Mammai labāk būtu paklusēt un pamazām, neuzkrītoši sākt mainīt ēšanas paradumus savā ģimenē. Jo ne jau bērns vainīgs, ja nepareizi ēd un ir apaļīgs. Bērna ēšanas paradumi veidojas ģimenē, un tā tomēr ir vecāku atbildība. Viņi tam četrgadīgajam bērnam pērk našķus – ne jau bērns pats iet uz veikalu. Bērni ierodas pasaulē bez sliktiem ēšanas paradumiem, viņi nezina, kā garšo konfektes.»

Tas ir pirmais dakteres ieteikums. Bet otrs – regulāri sekot līdzi bērna svara izmaiņām. «Kamēr bērni ir mazi, vecāki viņus labprāt ved pie ģimenes ārsta svērt un mērīt, taču no trīs gadu vecuma šis ieradums kaut kur izplēn. Tāpēc nav retums, ka ģimenes ārsts bērnu ir redzējis trīs gadu vecumā, un pēc tam, ja vecāki ar akūtām bērna slimībām ir tikuši galā paši, pie ģimenes ārsta bērns tiek atvests tikai pirmskolas vecumā, kad nepieciešamas izziņas skolai. Un tad ir šoks: ja bērns trīs gados ir svēris 15 kilogramus, tad septiņu gadu vecumā viņam ir jau gandrīz 50 kilogrami! Tajā brīdī veikt izmaiņas paradumos ir ļoti grūti, jo pārmaiņām jābūt jau kardinālām. Bet, ja vecāki turpinātu bērnu mērīt un svērt vismaz reizi gadā un ja ģimenes ārsts pamanītu, ka svara dinamika tomēr ir par lielu, iespējams, ka, uzreiz reaģējot, pietiktu ar nelieliem ieteikumiem, lai aptaukošanās risku mazinātu.»

Tipiskākās kļūdas jeb Zemūdens akmeņi

Bērniem līdz 5 gadu vecumam. Pārmērīga saldinātu piena produktu lietošana. Tie ir saldie biezpiena sieriņi, saldie augļu jogurti, saldie piena dzērieni (šokolādes, zemeņu, citu ogu…), proteīnu kokteiļi, smūtiji. Tie visi ir ātrie ogļhidrāti, kas bērna vecumā nav vēlami. RISINĀJUMS. Ikdienā bērnam piedāvā normālus piena produktus: pienu, kefīru, biezpienu, sieru, bezpiedevu jogurtu.

Sākumskolas vecumā. Nepareiza brokastu kastītes izvēle. Tajā tiek ielikts auzu pārslu saldais batoniņš vai enerģētiskais batoniņš, domājot, ka bērnam skolā būs vajadzīga enerģija. Vecāki kastītē ieliek arī cepumus, smalkmaizītes…

RISINĀJUMS. Sviestmaize šajā gadījumā nav vissliktākā izvēle, taču es ieteiktu dot bērnam līdzi uz skolu kādu augli vai riekstus vai visprātīgākais būtu paēst pilnvērtīgas, olbaltumvielām bagātas brokastis mājās.

Pusaudžu vecumā. Saldinātie dzērieni – limonādes un sulas. Vecākiem būtu jāsaprot, ka sula ir papildu ēdiens ar papildu kalorijām. Tāpēc bērns nedrīkst katru dienu dzert ābolu vai apelsīnu sulu, lai gan pirmajā brīdī tā varētu šķist veselīga izvēle. Augļu sulām uzturā jābūt reti. Tā ir ļoti ātra enerģija. Jebkādā dzērienā, ko bērns izdzer, viņš neiegulda nekādu darbu: ne to sakošļā, ne apstrādā ar siekalām – vienkārši iedzer un norij. Cukura līmenis asinīs paaugstinās ļoti strauji, pēc tam tikpat strauji tas krītas, un rodas izsalkums. Ja bērns ikdienā dzer daudz šādu saldu padzērienu – no rīta aktimels, pusdienās sula, nākot no skolas mājās, mazā paciņa sulas –, bērnam jau fizioloģiski var pieaugt apetīte, un viņam visu laiku gribēsies ēst. Tas pats attiecas arī uz pirmsskolas vecuma bērniem.

RISINĀJUMS. Iedomājies, glāze ābolu sulas… Lai to pagatavotu, vajadzīgi 4–5 āboli. Vai piecgadīgs bērns vienā reizē apēdīs četrus ābolus? Diezin vai. Visdrīzāk viņš nograuzīs pusi ābola un otru pusi kaut kur pametīs. Tātad sulas vietā piedāvā svaigu augli! Šādā veidā izdodas samazināt uzņemto kaloriju daudzumu, noregulējas arī ēšanas apjoms, un rezultātā svara kontrole uzlabojas. Arī gremošanas procesi tad notiek citādāk, jo ir uzņemtas labās šķiedrvielas, kuras, gatavojot sulu, tiek izmestas laukā.

SITUĀCIJA: bērns pieprasa saldumus

Zini, kā ir, ļoti bieži ar saldumiem vecāki aizstāj mīlestību, pārprot mīlestību. «Viņš prasa, viņš grib… Nu kā es nedošu?!» Tad man gribas pavaicāt: «Ja viņš prasīs cigaretes, tad jūs arī tās dosiet? Jo bērns taču prasa!»

RISINĀJUMS. Vienojieties ar bērnu! Piemēram, ka otrdien būs saldais sieriņš un sestdien būs sula un saldējums vai kāds cits našķis. Mazā vecumā bērns to pieņem kā pašsaprotamu, jo toni šajā spēlē nosaka vecāki. Savukārt, ja bērns jau visu laiku pieprasa saldumus, es ieteiktu vecākiem ar viņu sarunāt šādi: «Kad paēdīsi pusdienas, pēc tam būs konfekte.» Nevis aizliegt, bet dod bērnam izvēli. Visticamāk, ka tad, kad bērns būs kārtīgi paēdis, viņš to konfekti nemaz negribēs. Un nebūs arī lielās negatīvās reakcijas no bērna puses, ka viņam kaut kas ir aizliegts.

Galvenie iemesli, kāpēc bērniem ir liekais svars

• Izjaukts līdzsvars starp uzņemtajām un patērētajām kalorijām. Kaloriju (neiztērētas enerģijas) pārpalikums uzkrājas organismā tauku veidā.
• Nesabalansēts uzturs. Krūts barošanas iztrūkums. Par daudz ogļhidrātu un tauku, nepareizs olbaltumvielu sastāvs (galvenokārt pirmajā dzīves gadā), saldie dzērieni, ātrās uzkodas, neregulāras ēdienreizes, biežas uzkodas, palielināts ēdiena porcijas lielums.
• Mazkustīgs dzīvesveids.
• Traucēta augļa attīstība grūtniecības laikā – neiznestība, jaundzimušie ar mazu vai lielu dzimšanas svaru.
• Ļoti reti (1–2 procentos gadījumos) aptaukošanās saistīta ar nopietnām endokrīnām vai ģenētiskām slimībām.
• Medikamenti: fenotiazīni, antiepileptiķi, glikokortikosteroīdi.

Problēmas, kas rodas aptaukošanās dēļ

• Zems pašnovērtējums. Norobežošanās, trauksme, nevēlēšanās iet uz skolu, pulciņiem. Bērni ar resnīšiem negrib draudzēties. Sporta treneri viņus nepieņem trenēties, jo apaļīgie neatbilst kritērijiem, un ar viņiem nevar sasniegt rezultātu. Bērniem rodas kompleksi.
• Paaugstinās asinsspiediens – raksturīgas periodiskas vai pastāvīgas galvassāpes, redzes traucējumi.
• Paaugstināts holesterīna līmenis – negatīvi ietekmē sirdi un asinsvadus.
• Cukura vielmaiņas traucējumi, vēlāk var attīstīties 2. tipa cukura diabēts.
•  Aknu funkciju traucējumi, steatohepatoze.
• Kuņģa skābes atvilnis.
• Elpošanas traucējumi naktī (krākšana, nemierīgs miegs), jo liekais svars spiež uz elpceļiem.
• Miegainība, nespēja koncentrēties.
• Plakanā pēda, ceļa locītavu un mugurkaula deformācijas.
• Ādas problēmas.

Mērtabula: Cik bērnam jāsver?

Ārsti bērna svaru un garumu vērtē pēc noteiktām, visai sarežģītām svara un garuma līkņu tabulām. Šī ir tikai orientējoša tabula, lai tu pievērstu uzmanību, kad, iespējams, bērna svars ir jau nedaudz par lielu. Un arī – lai neveidotos stigma! Proti, jo tu redzi vairāk bērnu ar lieko svaru, tavējais, kas ir normāla svara, tev un it īpaši  vecvecākiem var sākt šķist nepaēdis un pārāk tieviņš. Un tad visi cenšas bērnu uzbarot.

Pirms pubertātes normāls svara pieaugums gada laikā ir 2–3 kilogrami.

Pubertātes laikā meitenēm optimāls svars pieaugums ir 5, zēniem – 8 kilogrami.

Projektu «Ārsti šokā» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par «Ārsti šokā» saturu atbild «Žurnāls Santa».

Populārākie raksti

Indra Ozoliņa

Padomi

Ko par tavu veselību var pastāstīt tava kakiņa

Santa.lv

Ārsta viedoklis

Paaugstināts bilirubīns – ko tas nozīmē?

Santa Kraukle

Veselība

Intīmā veselība – par ko liecina citādi izdalījumi?

Ginta Auzniece

Jautājumi un atbildes

Kāpēc man tik ļoti pūšas vēders? Un vēl tie purkšķi!

Ginta Auzniece

Slimības

Kā palīdzēt savam iekaisušajam aizkuņģa dziedzerim

Beāte Leja

Veselība

Analīžu rādītāji virs normas? Ko tas nozīmē?