Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mīlēta vai izlutināta?
Vairāki cilvēki man šomēnes saka, ka Dārtiņa jau nu gan būšot izlutināta, jo lielākie brāļi un māsas viņu droši vien mīl un lutina. Tā jau arī ir. Bet vai mīlēšana un lutināšana ir viens un tas pats? Piemēram, vai tas, ka es Dārtu joprojām, naktī pamostoties, ieceļu mūsu gultā un tur viņa paliek visu turpmāko nakti, ir lutināšana? Man jau pašai tā ir vieglāk, jo Dārtai patīk karāties pupā. Var teikt, ka viņa mani izmanto kā knupi, bet mums abām šāda gulēšana iet pie sirds. Laikam vairāk sliecos domāt, ka pirmajos trijos dzīves gados izlutināt bērnu nav iespējams. Pāraprūpēt gan – darot bērna vietā to, ko viņš jau spēj un prot izdarīt pats. Bet par to nu gan mana sirds ir mierīga – daudzbērnu ģimenē šāda greznība nedraud.
Lien uz visām pusēm
Nezinu, ko par to saka gēni, bet katrs mūsu bērns ir sācis celties, līst, rāpot un staigāt atšķirīgā laikā. Arī zinot to, ka salīdzināt nevajag, tuvojoties Dārtas deviņiem mēnešiem, tomēr arvien biežāk jāpiedomā: hm, Anna šajā vecumā jau braši rāpoja, bet Dārta vēl tikai lien. Toties līst viņa prot gan uz priekšu kā partizāns, gan arī kā vēzītis, ar kājām un rokām stumjoties atpakaļ.
Uztraukums slimnīcā
Kādu dienu Dārtai bez redzama iemesla pēkšņi saceļas augsta temperatūra. Nav ne iesnu, ne klepus, ne citu simptomu, tikai augsta temperatūra, slikta pašsajūta, niķi un atsacīšanās ēst jebko citu, izņemot manu pienu. Ja būtu puņķi vai klepus, domātu, ka saaukstējusies, un mierīgu sirdi ārstētu, bet neziņa ir pats briesmīgākais. Ja nu bērnam ļoti stipri sāp kaut kas, ko mēs, pieaugušie, neredzam? Kad temperatūra turas jau trešo dienu un tikai kāpj augstāk, saprotu, ka man būs mierīgāka sirds, ja aizbrauksim uztaisīt analīzes, jo atceros, ka vidējā meitiņa šajā vecumā bija tikusi pie urīnceļu iekaisuma, ko atklājām vien ceturtajā dienā, un attiecīgi visas četras dienas nabaga bērns bija cietis. Slimnīcā gan mums atgādina veco patiesību – ir tikai normāli, ja vīrusa infekcijas laikā augsta temperatūra turas trīs diennaktis. Tāpēc, ja man būtu iespēja atgriezties tās dienas rītā, droši vien būtu gaidījusi vakaru, kad temperatūra, visticamāk, būtu kritusies un Dārtai tiktu aiztaupīta durstīšana ar adatu, kreņķi un stress. Vēl man pēc šī slimnīcas apciemojuma ir viens ieteikums: uzmanieties no ļoti iejūtīgām un pārlieku jaukām māsiņām! Pirmajā brīdī, protams, šķiet jauki, ka viņa parunā ar mazulīti un jauki smaida. Bet, kad viņa turpina neatlaidīgi runāt arī tad, kad bērniņš no viņas ir nobijies un ir redzams, ka grib, lai viņa iet prom, tas vairs nemaz nešķiet tik jauki. Īpaši jau pēc sāpīgā adatas dūriena, kura laikā šī māsiņa gulējusi bērnam virsū. Saprotams, ka nu bērns no viņas baidās, bet viņa ik pa brīdim ienāk aprunāties un vēl cenšas bērnu nomierināt. Ir grūti šādā brīdī pateikt: ejiet, lūdzu, tagad prom! Es arī nepateicu. Bet īstenībā, ja vien tobrīd bērnam nav jāveic kāda medicīniska manipulācija, mammai ir jāpaņem bērns, jāpagriež tādai māsiņai mugura un, ja ne citādi, tad vismaz mazulītim skaļi jāpasaka: nebaidies, māsiņa tūlīt ies prom. Jo bērnam jau tāpat šī diena slimnīcā ir gana traumatiska, kāpēc viņu lieki raudināt?
Mēneša prieks
Dārta iemācījusies aplaudēt gan ar rokām, gan kājām. Izskatās tik mīlīgi, kā viņa pati sev ar kājiņām aplaudē pirms iemigšanas.
