Augam kopā ar Dārtu – 1. mēnesis

Mūsu satikšanās

Tā bija mierīga, skaista un romantiska – Dārta piedzima mājdzemdībās. Mājās bija arī pārējie bērni, bet lielāko daļu laika viņi pavadīja apakšstāvā un nebija nedz dzirdami, nedz redzami. Taču uzreiz pēc Dārtas piedzimšanas sākās gatavais karnevāls! Vīrs ieaicināja istabā lielos bērnus, un katrs gribēja Dārtiņu kārtīgi apskatīt, kaut ko viņai pateikt, pieglausties man un pavaicāt, kaut ko no sērijas: vai Dārta jau var ēst banānu? Atbrauca arī bērnu ārsts, un saskaitīju, ka kopā ar mūsu ģimeni un vecmāti istabā bijām deviņi cilvēki! Karnevāls nebeidzās arī nākamajā dienā, kad atļāvām bērniem neiet uz skolu un palikt mājās. Jutos nudien atvieglota, kad aiznākamajā dienā lielie bērni tomēr devās skolas gaitās un mēs ar Dārtu palikām divatā. Beidzot varēju baudīt savu mazo, mīļo un skaisto meitiņu un pateikt paldies par to, ka viņa nolēmusi pie mums ierasties.

Režīms un hormoni

Mūsu dienas rit diezgan haotiski, bez jebkāda režīma. Dārta ēd naktīs, guļ pa dienu, un es tam ļaujos. Vienu nakti ar mazām pauzēm baroju viņu līdz pieciem rītā. Bet man nav iebildumu, jūtos neizsakāmi laimīga. Stundas rit kā minūtes. Tomēr priecājos, ka pēdējās grūtniecības nedēļās esmu gulējusi daudz un uzkrājusi nelielas miega rezerves. Dārta guļ pie mums. Uzskatu, ka pirmajos mēnešos bērniņš vēl ir pārāk mazs, lai gulētu viens gultiņā, kas viņam daudzreiz par lielu. Iespējams, ka ir bērni, kuriem tas patīk, bet mēs pat nemēģinām. Ap piekto dienu laimes piesātinājums ir tik liels, ka apraudos. Un tad sākas. Esiet sveicinātas, pēcdzemdību skumjas! Raudu daudz un dikti. Divas nedēļas jūtos pilnīgi bezpalīdzīga. Mana raudāšana uztrauc lielākos bērnus, un cenšos viņiem skaidrot, ka reizēm jāraud arī aiz laimes. Tomēr vienu dienu dzirdu vidējo meitu un dēlu istabā sarunājamies: «Tu zini, kāpēc mamma visu laiku raud?» – «Hormonu dēļ!» – «Ā-ā-ā…» Kad Dārtai aprit trīs nedēļas, dodamies ciemos pie drauga uz dzimšanas dienu. Apzinos, ka, iespējams, tas ir par ātru, taču pēc divu nedēļu raudāšanas man ir ļoti svarīgi iziet cilvēkos. Gribu ieraudzīt un sajust, ka dzīve turpinās, ka cilvēki smejas, joko. Bet Dārtai par to visu arī ir viedoklis. Viņa kļūst nemierīga, vairāk knosās un paraud, un viņai sākas  arī kolikas. Vēdersāpes nerimst arī nākamajās dienās. Par kolikām liecina arī pumpiņas uz sejas. Reizēm palīdz kājiņu apļošana, bet visbiežāk viņa norimst, kad šūpojam uz rokām, noliekam uz vēderiņa.

Dārtai nekas nepatīk

Vecmāte pamācīja, ka pirmajā mēnesī mazulītim ir piemēroti pogājamie bodiji, kas nav jāvelk pāri galvai, jo tas bērniņam atgādina dzimšanu. Dārtai gan nepatīk arī pogājamie bodiji. Viņai vispār nepatīk ģērbties. Īpaši – vilkt cepurīti. Tāpat viņai nepatīk ratos, tāpēc pirmajā reizē nesu viņu pastaigā piemājas dārzā tāpat uz rokām, tas viņai ir pa prātam. Kad otrajā reizē ielieku meitu ratos, nākas nest viņu atpakaļ. Par laimi, trešajā reizē viņa ratos aizmieg. Ne īpaši veiksmīgas ir arī pirmās vannošanas reizes mazajā vanniņā. Toties viņai patīk lielajā vannā kopā ar mani. Ap desmito dienu ejam zāļu vannā un izberzējam sarus. Tā mums ir jauna pieredze, ar lielākajiem bērniem par kaut ko tādu vienkārši nezināju. Sarus berzēju, kamēr Dārta ēd krūti. Jāberzē ir diezgan stipri, bērniņa āda kļūst sarkana. Man izdodas tos izberzēt ārā – no muguras, pleciņiem un augšstilbiem, taču noraut tos vieglāk pēc dažām dienām. Vai tāpēc Dārta sāk gulēt rāmāk, ciešāk, ilgāk? Laikam jau ne. Šķiet, ka arī bez visas saru dzīšanas vecākās meitas uz aizmigšanu bija vieglāk pierunājamas.

Pirmajā mēnesī Dārta:

• pieņēmās svarā par veselu kilogramu;
• saruka par vienu centimetru (tā var būt, ja bērniņš kādā no mērīšanas reizēm ir vairāk sasprindzis vai atslābinājies).  

Mēneša prieki

• Es ielīdu vecajās biksēs! Sajūsma par šo faktu bija tik liela, ka es knapi noturējos, lai nepadalītos ar to publiski tviterī.
• Pēc paēšanas Dārta parasti silti uzsmaida un tad iemieg. Mums pašiem, protams, gribas domāt, ka jau triju nedēļu vecumā viņa smaida apzināti. Kad stāstām to ģimenes ārstei, viņa smaida par mums.
• Dārtai patīk pirtī! Ziemassvētkos, ciemojoties pie vīra vecākiem Cēsīs, visi ejam pirtī 50–60  grādos.
• Visvairāk par jauno ģimenes locekli ir ieinteresēts lielais dēls, un tas mani gan pārsteidz, gan iepriecina.

Mēneša atklājums

Vecmāte izstāsta: mūsdienās uzskata – atraudziņa nav jāgaida. Tas ir liels atvieglojums nakts barošanu laikā!