Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
Kādas gan briesmas var radīt mīlīga mazuļa bildīte pastaigas laikā vai stāsts par to, kā viņš iemācījies ēst dārzeņus?! Pati lielākā un galvenā no tām – bērna tiesību uz privāto dzīvi pārkāpšana, nododot atklātībā detaļas, kas nākotnē var tikt izmantotas pret viņu pašu, tai skaitā noziedzīgos nolūkos. Laikraksts The New York Times, kurš šogad uzsācis apjomīgu pētījumu projektu ar mērķi iezīmēt lielākās privātuma problēmas digitālajā laikmetā, izcēlis sharenting kā vienu no tām.
Internetā nekas nepazūd
Šodien ne viens vien mazulis savu digitālo dzīvi sāk, vēl būdams mammas vēderā, kad laimīgie vecāki publisko sociālajos tīklos ultrasonogrāfijas attēlus. Tad seko bildes ar mammas punci, attēli no dzemdību nama, un tālāk – jau pārējie nozīmīgie notikumi mazā ķipara dzīvē. No vienas puses – tā ir iespēja izstāstīt radiem, draugiem un paziņām skaisto mazuļa dzimšanas stāstu, taču no otras – vecāki izveido pamatīgas sava bērna digitālās pēdas jau no viņa dzīves pirmajiem mirkļiem.
Britu digitālās drošības kompānija Nominet aplēsusi, ka laikā līdz bērna piektajai dzimšanas dienai vecāki nopublicē tīmeklī vidēji 1500 sava mazuļa attēlu.
Ceturtā daļa no pētījumā aptaujātajiem vecākiem atzinuši, ka nezina, kā nodrošināt paaugstinātu privātuma slieksni saviem sociālo tīklu kontiem, tātad viņu profili ir pieejami ikvienam svešiniekam.
Taču pat papildu privātuma ievērošana (piemēram, ļaujot bildes redzēt tikai draugiem) nav pilnīgs drošības garants. Jāņem vērā, ka internetā nekas nav pavisam privāts, un to apliecina teju regulārās ziņas par masveida datu noplūdi no kāda sociālā tīkla. Arī izdzēstai informācijai rūpīgs meklētājs var atrast pēdas. Citiem vārdiem sakot, internetā nekas nepazūd, un rūpīgs meklētājs to atradīs arī pēc daudziem gadiem.
Pedofilu un krāpnieku upuri?
Vasarā daudziem vecākiem patīk izrādīt bildes un video ar saviem puskailajiem mazuļiem pludmalē. Taču jāatceras, ka tieši globālais tīmeklis ir pedofilu iecienīta aktivitāšu vieta. Piemēram, jūs varat youtube ievietot pavisam nevainīgu video ar savu mazo meitu, kura īsā kleitiņā veic savu pirmo braucienu ar divriteni.
Šo video var pamanīt arī nevēlama acs, kas, pievienojot īpašu kodu komentārā, var atstāt norādi arī citiem lūriķiem.
Publiskojot informāciju internetā, mēs to vairs nevaram kontrolēt – bērna foto vai video var pārfotografēt, lejpulādēt, rediģēt un izmantot tālāk saviem nolūkiem jebkurš. Te gan jāpiebilst, ka sociālie tīkli paši mēģina rediģēt saturu, kas varētu tikt uzskatīts par seksuāli aizskarošu. Tā nesen Instagram redaktori izdzēsa kādas sabiedrībā zināmas sievietes ievietotu fotogrāfiju, kurā bija redzama bērnu radītā nekārtība istabā un mazuļu plikie dibeni. Bildes parakstā viņa rakstīja, ka tāda izskatās trīs bērnu māmiņas ikdiena.
Internets ir lieliska vieta, kur vecāki var apspriest sava bērna uzvedības problēmas, grūtības mācībās vai hroniskas kaites, jo te iespējams gūt gan atbalstu, gan konkrētus padomus un palīdzību. Taču šādus rakstus pēc gadiem var ieraudzīt bērna nākamais darba devējs vai potenciālais dzīvesbiedrs.
Un cilvēkam pašam pat nebūs iespēju izstāstīt savu dzīves stāstu, bet nāksies cīnīties ar vecāku radīto identitāti.
The New York Times aptaujātie eksperti norāda: šobrīd produktu pārdevēji, potenciālie darba devēji vai augstskolu pārstāvji var iegūt informāciju par kādas personas nesenām aktivitātēm medijos, bet par šodienas mazuļiem viss būs zināms jau kopš viņu dzimšanas brīža.
Sharenting var būt īpaši noderīgs arī identitātes zādzībās, kas kļūst par vienu no tīmeklī pastrādāto noziegumu instrumentiem, ja par cilvēku pieejams liels daudzums datu kopš dzimšanas. Tāpat var tikt izmantoti algoritmi, kas, izanalizējot par cilvēku pieejamo informāciju, prognozē viņu potenciālo rīcību un izvēles.
Protams, ir vecāki, kam sharenting ir bizness vai daļa no tēla veidošanas, un ne viena vien bēbja māmiņa vēlētos kļūt par instagrama mammu-influenceri ar miljoniem bankas kontā.
Tomēr – būsim atklāti – par reāli ienesīgu biznesu tas kļūst tikai dažām mammām. Pārējām tā ir vien pārlieka sava bērna dzīves publiskošana, nepacietīgi skaitot katru like un komentāru.
Sākoties tīņa vecumam, daudzi pusaudži mammām vairs neļauj publicēt tīklos viņu bildes, jo nevēlas, lai tās redz viņu vienaudži. Eksperti norāda, ka vecākiem, publicējot informāciju, jādomā, vai tā bērnam nevarētu šķist aizvainojoša vai pazemojoša. It īpaši sensitīvi tas ir pusaudžu gados, kad vienaudži pazemošanai vai iebiedēšanai var izmantot ne tikai jaunākās bildes, bet arī informāciju par laikiem, kad bērns vēl bija bēbītis.
Amerikāņu pediatre Klēra Makārtija, kuras publikācijas regulāri lasāmas ASV medijos un kura raksta arī blogus par savu bērnu audzināšanas pieredzi, stāsta, ka ļoti rūpīgi piedomā, ko rakstīt vai nerakstīt par savām atvasēm. Taču arī viņai bijušas kļūmes, kas liek vēl rūpīgāk piedomāt par publicējamo – piemēram, reiz vienam no viņas bērniem paziņa atgādinājusi par ilgo podiņmācībā pavadīto periodu.
Ievērot veselīgu robežu
Jaunākā tendence ir tāda, ka par mūsdienu jauno luksusa preci kļūst pēc iespējas lielāks privātums. Tas vislabāk novērojams Silīcija ielejā, kur radīti lielākie sociālo tīklu giganti. To dibinātāji un veidotāji, kas vislabāk par citiem zina, kādu džinu izlaiduši no pudeles, ne tikai lepojas ar to, ka ierobežo savu atvašu piekļuvi sociālajiem tīkliem, bet arī limitē par sevi pieejamo privāto informāciju. Piemēram, Facebook dibinātājs Marks Cukerbergs ar dzīvesbiedri gan dalās ar bērnu bildēm kādās īpašās svētku reizēs, taču nedokumentē viņu ikdienu.
Protams, telefonu fotokameras ir devušas iespēju jebkurai mammai kļūt par sava mazuļa labāko fotogrāfi. Galu galā pat Kembridžas hercogiene bieži bērnu oficiālo bilžu vietā publisko pašas radītās fotogrāfijas. Neviens cits jau nav kopā ar mazuli tik lielu daļu laika, kas ļauj gan iepazīt mazā fotogēniskās puses, gan notvert īpašos mirkļus. Un tas taču ir tik saprotami – bildes parasti ir tik jaukas, ka gribas ar kādu dalīties, nepietiek tikai ar tēti, omi un mammas bēbīšdraudzenēm.
Tomēr vienmēr der sev pajautāt: vai vienīgais iemesls informācijas publiskošanai nav pēc iespējas vairāk like klikšķu, vēloties piesaistīt uzmanību sev pašam?
Un mammai vajadzētu būt divkārt uzmanīgai – informācija un bildes ir daļa no viņas bērna identitātes un privātās dzīves.
Protams, sociālajiem tīkliem ir arī pozitīvās puses – mazuļa bilžu un jaunāko attīstības veikumu publicēšana ļauj par notikumiem viņa dzīvē informēt attālākus draugus un paziņas. Tā, pateicoties šādām publikācijām, es uzzinu kā paaugušies un kādām nodarbēm nodevušies citās pasaules malās dzīvojošo draugu un paziņu bērni.
Mammām, kas jo īpaši mazuļa pirmajos dzīves gados pārsvarā pavada laiku mājās vienas, nereti internets ir arī vienīgais veids, kā iegūt gluži praktisku informāciju, atbalstu un saikni ar citiem vecākiem. Tomēr svarīga ir mērenība. Nesen ar draudzeni runājām par kādu Twitera mammu, kas sīki un smalki aprakstījusi bērna ierašanos pasaulē, sākot no mākslīgās apaugļošanas brīža. Mamma, gan aizsegusies aiz pseidonīma, stāsta visu – par savu un bērna veselības stāvokli, ēšanas paradumiem, apģērba izvēli, ķeizargrieziena norisi un problēmām krūts barošanā.
Taču – jo īpaši mazajā Latvijā – arī aiz pseidonīma ne vienmēr ir iespējams noslēpties, un mana draudzene ātri vien bija atšifrējusi konkrētās mammas vārdu un nodarbošanos.
Pati pagaidām sekoju ieteikumam lieki nepublicēt bērnu bildes, kamēr viņi nesaprot, kas ir internets, un nevar dot savu piekrišanu attēlu ievietošanai. Galu galā manam bēbim, kuram pagaidām spožais telefons liekas tikpat interesants kā mana koši zilā sandale vai piezīmju blociņš ar čaukstošām lapām, digitālās pasaules iepazīšanai vēl būs laiks.
Ņemot vērā to, cik strauji pēdējās desmitgadēs mainījusies pasaule globālā tīmekļa dēļ, neviens nevar pavisam droši prognozēt, kādu ietekmi uz mūsu bērnu dzīvēm atstās par viņiem atrodamās digitālās pēdas. Tāpēc vislabāk ievērot zelta vidusceļu un lieku sekundi apdomāties, pirms nospiest publicēt.
Pirms dalies ar bērnu foto, padomā:
- Kāds ir šīs publikācijas mērķis?
- Vai tu gribētu, lai tava mamma būtu publicējusi šādu bildi?
- Vai tavam bērnam šī bilde var likties apkaunojoša?
- Vai ir vismaz viens cilvēks plašajā pasaulē, kam šo informāciju nevajadzētu redzēt?
- Vai šī informācija būs pieejama jebkuram un jebkādā laika nogrieznī?
Atceries!
Internetā nekas nav 100% privāts, un viss paliks tur vienmēr!
PIEREDZE
EVA JOHANSONE, kultūras žurnāliste, Oresta mamma:
«Sava mazuļa bildes internetā nelieku. Pirmkārt, tāpēc, ka tā nav mazulīša paša izvēle. Kamēr viņš pats ir neaizsargāts, mums ir uzdevums viņu pasargāt. Cienot viņu, nepublicēju Oresta attēlus ikvienam, kas var viņu aplūkot. Jāatceras, ka sociālie tīkli ir kā ielūkošanās pa logiem citu cilvēku dzīvokļos.
Otrkārt, to, kas ielikts internetā, nekad nevarēs izdzēst, mēs nevaram kontrolēt, kur tālāk attēls parādīsies. Pēc tam kāds attēlu var pārpublicēt ar pavisam citu kontekstu.
Mēs taču nekad nezinām, kādiem nolūkiem kāds to fotogrāfiju var izmantot.
Protams, ir mammas, kas izmanto sociālos tīklus, cienot bērnus – jēgpilni un forši – var redzēt bērna rociņas, kas spēlējas, pozas, ko vērts iemācīties citām mammām, un tamlīdzīgi. Ir konti, kuriem sekoju, mācos un uzzinu daudz svarīga, piemēram, no daudzbērnu māmiņām, Montesori pedagoģēm, bet šie konti lielākoties ir privāti vai ļoti delikāti un gaumīgi noformēti.
LAURA GRĒVIŅA, bloga viensplusviens.lv autore, divu bērnu mamma:
Publicēju tikai tādas fotogrāfijas, kas, manuprāt, tagad vai nākotnē neapkaunos manus bērnus un ģimenes locekļus. Esmu arī kategoriski pret jebkādu bērnu plikumu publicēšanu vai tādu kadru publicēšanu, kuros bērns ir sāpināts, raudošs, aizskarts. Ja fotogrāfijā ir norādīta ģeogrāfiskā lokācija, bildes parasti publicēju ar nobīdi.
Nepublicēju fotogrāfijas ar skaidru norādi par bērna izglītības iestādi. Vecākais dēls jau saprot, ka reizēm fotogrāfijas, kuras uzņemu, nonāk internetā. Ar viņu par to esam runājuši, un vaicāju arī atļauju – vai viņam nav iebildumu, ja foto redzēs citi cilvēki (protams, līdz galam viņš vēl nespēj izvērtēt sekas).
Pēdējā laikā nav gadījies, bet pirms gadiem 3–4 ir gadījies dzirdēt pārmetumus par bērnu fotogrāfiju publicēšanu, jo, šķiet, ka Latvijā ir augsts māņticības līmenis.
Daudzi cilvēki domā, ka kāds uzliks ļaunu aci, noskaudīs, ja parādīsi savu bērnu, vai kā tamlīdzīgi. Tādām muļķībām gan es neticu, bet uzskatu, ka ir jāievēro robežas, lai nepārkāptu bērna privātumu. Protams, arī man ir gadījies pieļaut kļūdas, kad uzsāku savu blogošanas karjeru, bet ar laiku, manuprāt, šajā ziņā esmu kļuvusi atbildīgāka.
* Sharenting (no angļu vārdiem share un parenting) – neproporcionāli liela informācijas daudzuma publiskošana sociālajos medijos par saviem bērniem
