Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kuru kopēt?
Bērns visas iemaņas un prasmes apgūst atdarinot, tas viņā ielikts no dabas, tāpēc vecāku piemēram ir vislielākā nozīme bērna dzīvē līdz sešu septiņu gadu vecumam, un jo sevišķi četru līdz sešu gadu vecumā. Kā atzīst psiholoģe Iveta Aunīte, arī pirmsskolas pedagogiem ir ne mazāka loma, jo bērns ļoti daudz laika pavada bērnudārzā, vērojot audzinātājas un auklītes. Tāpēc svarīgi, lai gan vecāki, gan pirmsskolas pedagogi būtu personības, kurus atdarinot, arī bērni kļūtu personības.
To, kā vecāki kopā ar bērnu pavadījuši brīvdienas, pirmsskolas pedagogi labi var redzēt pirmdien, otrdien, kad, atgriezies no brīvdienām, bērns precīzi imitē vecāku uzvedību, runas veidu.
Savukārt vecāki mājās var uzzināt pirmsskolas pedagogu darba stilu un uzvedību, piemēram, skatoties, kā meitene spēlējas ar lellēm – kādā intonācijā viņa runā, aizrāda lellei vai to uzslavē.
Četru līdz sešu gadu vecums sevišķi nozīmīgs ir arī multfilmu, filmu un datorspēļu kontekstā. Ja vecāki vai citi pieaugušie nekļūst par tādiem varoņiem, kurus bērns vēlas atdarināt, viņš atdarināšanas objektu izvēlēsies no filmas vai datorspēles un kopēs to. Taču diez vai tas būs labākais piemērs, ko bērnam pārņemt, ņemot vērā, cik liela agresija valda daudzās multfilmās un datorspēlēs.
Atdarina kopš dzimšanas
Pētnieki pierādījuši, ka jau pāris dienu pēc dzimšanas mazulis spēj imitēt prieka un skumju izteiksmi, bet ap triju mēnešu vecumu – ne tikai parādīt dažādas sejas izteiksmes, bet atdarināt arī galvas kustības. No deviņu mēnešu vecuma bērns sāk aizņemties lietas no pieaugušo pasaules, piemēram, sāk mēģināt runāt pa mammas vai tēta telefonu, paņemt tēta āmuru un imitēt strādāšanu, bet divu gadu vecumā bērns jau kopē pilnīgi visu, ko dara vecāki.
Komentē Iveta Aunīte: «Jau no pirmajām dzīves dienām bērns atspoguļo vecākus – viņš redz, ka mamma smaida, un viņš smaida pretī. Ja mamma ir nopietna vai depresīva un maz smaida, mazulis smaidīs tik un tā, taču, iespējams, to darīs retāk, varbūt biežāk raudās, un būs grūti ieraudzīt tā iemeslus. Bērns atspoguļo vecāku emocionālo pasauli – skumjas, bēdas, stresu, slimības. Taču tādēļ nevajadzētu iebraukt otrā grāvī un liegt sev just dusmas un skumjas, jo bērnam kopš mazotnes jāredz, ka jebkuras emocijas ir vajadzīgas un pieņemamas. Vecāki ar savu piemēru rāda, kā ar emocijām tiek galā. Vai netiek. Un tas ietekmē bērnu un pakāpeniski padara viņu par tādu, kāds viņš būs.»
Psiholoģe arī atgādina, ka puikas cenšas mammu dēļ un atdarina tētus, savukārt meitenes cenšas tētu dēļ un atdarina mammas.
Piemēram, ja vēlas, lai meita lasītu grāmatas un būtu tendēta uz mācībām, tētis izsaka komplimentus un pozitīvas piezīmes visās reizēs, kad redz mammu un arī meitu ar grāmatu rokās (svarīgi, lai mamma patiešām lasa grāmatas!). Ja vēlas, lai puika ir saimniecisks, tad divu gadu vecumā, kad viņš ienāk istabā ar āmuru rokās, mamma nevis sastingst un ņem to nost, bet uzslavē puiku: kas tu esi par vīru!, bet tētis reāli arī skrūvē spuldzes un sit naglas. Ja bērns saņem pozitīvu apstiprinājumu no pretējā dzimuma vecāka un paraugu no sava dzimuma vecāka, viņā ir viss nepieciešamais, lai izaugtu par veselīgu sievieti vai vīrieti.
Kādi paši, tādi bērni
Diemžēl daudzi vecāki rāj savus bērnus, pat apsaukā un iekausta, neredzot to, ka daļu no nevēlamās uzvedības paši bērnā ieaudzinājuši. Ja mamma bērnu sauc par stulbeni, nav nekāds brīnums, ja kādā reizē viņš tā nosauks mammu vai katru konfliktu ar vienaudzi risinās, viņu apsaukājot. Daudzi vecāki sūdzas, ka bērns ir nekārtīgs un nesavāc aiz sevis mantas, par savas istabas kārtošanu nemaz nerunājot. Kā atzīst Iveta Aunīte, tas var būt gan robežu, gan atdarināšanas jautājums. «Ja bērns nekārto savu istabu, vispirms jāpaskatās uz sevi: vai vecāki paši noliek lietas vietā un vai kārto māju, tātad – kādu paraugu nodod savam bērnam.
Ja mamma kārto māju, lasa grāmatas un prot inteliģenti paust savas emocijas, bet bērns to nedara, visticamāk, tas ir robežu jautājums.
Tātad mamma atļauj savā klātbūtnē tā uzvesties un bērnam neko neaizrāda. Vēl kas – bieži tas, kas kaitina citos, jāmeklē sevī. Mamma kārto savu istabu, un viņu kaitina bērna nesakārtotā istaba. Tad tas, kas mammu kaitina, viņai jāsameklē pašai sevī, vai arī tas ir kāds neizmantots resurss. Tātad, ja mammu kaitina nekārtība, tas var būt rādītājs, ka viņa ir pārāk kārtīga un ka personība tikai iegūs, ja mazliet šo lietu atlaidīs un kļūs mazliet nekārtīgāka, nevis metīsies otrā grāvī un sāks dzīvot cūku kūtī. Pakāpeniski mazinot savu kārtīgumu, mamma kļūs mazāk prasīga pret bērnu. Ja mamma izvirza augstus standartus sev, viņa automātiski tādus izvirza arī apkārtējiem,» skaidro psiholoģe.
Mazliet citādi ir, ja bērns, piemēram, veikalā kliedz un krīt gar zemi. Tas nenozīmē, ka mājās vecāki dusmās dara tāpat.
Līdz ar to tā nav atdarināšana, bet vispirms jāņem vērā bērna vecums. Iespējams, viņam ir krīzes posms, kad krišana gar zemi var būt itin dabiska, lai gan vienmēr jāpadomā arī par pienācīgu robežu ievērošanu. Reizēm gadās arī tā, ka, piemēram, pilnīgi nesportiskiem vecākiem ir bērns, kurš aizraujas ar kādu sporta veidu. Varētu domāt, no kurienes tas viņā uzradies? Visticamāk, ir bijis kāds cits cilvēks dārziņā, skolā, kaimiņos, rotaļu laukumā, kas bērnu iedvesmojis. Lai cik liela ir vecāku loma, bērns var atrast arī citus atdarināšanas vērtus cilvēkus!
Svarīgi būt elastīgiem
Psiholoģiski veselam cilvēkam piemīt elastīga uzvedība jeb tas, ko sauc par garīgo elastību. Mamma un tētis zina, kā uzvesties, spēj pielāgoties nestandarta situācijās, elastīgi mainīt uzvedību un pieeju. Jo krāšņāk elastīgumu vecāki rāda, jo labāk to iemācās bērns. «Elastīgums nozīmē kaut ko sev atļaut un kaut ko neatļaut. Jo vēl viens grāvis, ko pieaugušie reizēm iedomājas, – ka vecākiem jābūt perfektiem, lai bērnam būtu piemērs, ko atdarināt. Bet perfekcionisms nav emocionālās veselības pazīme!
Daudziem pieaugušajiem dzīvē pietrūkst viegluma, un šo izjūtu viņi nodod arī savām atvasēm, un tad jau kopš mazotnes bērni baidās dzīvot priecīgi, baidās kļūdīties un izdarīt kaut ko nepareizi un tiek ielikti kaut kādos rāmīšos.
Tāpēc ģimenē atbilstoši katra vērtībām un uzskatiem vajadzētu veselīgi izlemt, kurā jomā bremzes tiks atlaistas. Varbūt vecāki no sevis un bērna prasīs mazāku kārtību vai ļaus brīvāk runāt un izteikties, varbūt nebūs tik stingru prasību attiecībā uz izskatu. Ja vecāki kādā jomā savas prasības nesamazinās, viņi izaudzinās nevis ideālu cilvēku, bet ideālu neirotiķi,» savā praksē pārliecinājusies Iveta Aunīte.
Kad bērns paaugas un izslimo posmu, kad galvenais ir būt kā visiem, var sākt runāt par vēlmi būt pašam. Unikālam. Psiholoģe uzskata, ka vajadzīga liela drosme un brīvība neatdarināt citus, un arī to bērns mācās bērnībā no vecākiem, saņemot atļauju kļūdīties un būt atšķirīgam. Vecāki iemāca, ka bērns kaut ko atdarina, bet vienlaikus filtrē un drīkst domāt pats, izdarot savus secinājumus un izvēles.
Bērnu ietekmē un viņa uzvedību nostiprina
- Mutiskā programmēšana – tas, ko bērns dzird (bet dzird un saprot viņš jau tad, kad vēl nerunā). Un notic tam, ko vecāki saka. Ja vecāki apgalvo, ka mūsu meita jau tāda kautrīga, viņa tāda arī kļūst, pat īsti nebūdama kautrīga. Viņa izpilda to, ko vecāki no viņas sagaida, tāpēc vecākiem jādomā, ko viņi ģimenē runā.
- Tiešā atdarināšana – bērns skatās un precīzi atdarina, piemēram, divgadnieks pļāpā pa telefonu kā tētis. Četros piecos gados tiešā atdarināšana labi attīstās, ja bērnu aicina kaut ko darīt kopā. Tā viņi apgūst noteiktas prasmes, tās nostiprina, iemācās darīt ar prieku, tāpēc atdarināšanai ir milzīga loma.
- Emocionālais pārdzīvojums – jebkuras spēcīgas emocijas ietekmē bērna uzvedību. Piemēram, ja bērns sasit krūzīti un mamma kliedz, visticamāk, bērns augs bailīgs, pārlieku uzmanīgs, jo baidīsies kļūdīties. Ja mamma teiks: labi, krūze ir sasista, tagad saslaukām, viņa parāda bērnam, kā rīkoties situācijās, kad kaut kas notiek, un ka tā nav nekāda traģēdija. Tad bērns iemācās, ka drīkst kļūdīties, un dzīvo ar paļāvību, ka dzīve ir droša un pasaule – jauka!
Populārākie raksti
