Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Pirmsskolas vecumā bērns vienlaikus spēj fokusēties tikai uz vienu lietu. Piemēram, ja grib konfekti, tad spēj domāt tikai par to, nevis paturēt prātā, ka pirms vakariņām konfekti ēst nedrīkst, – smadzeņu centri, kas spēj šo informāciju savienot, mazam bērnam vēl ir pārāk vāji,» skaidro psiholoģe. Šī paša iemesla dēļ bērns itin bieži nespēj nodalīt, kas ir realitāte un kas – fantāzija. Daudzi bērnu baidās no briesmoņiem un monstriem, jo tic, ka tādi eksistē ne tikai filmās un grāmatās, bet arī realitātē. Savu reizi bērns var uzdot par esošo to, ko ļoti vēlētos, piemēram, stāsta, ka šodien bērnudārzā visi ēduši cukurvati. Protams, pastāv iespēja, ka tā tiešām noticis, bet tikpat labi bērns to var stāstīt, jo vienkārši ļoti vēlas, lai kādu dienu launagā pasniegtu cukurvati. Tāpat mazais saviem draugiem var lielīties, ka viņam mājā dzīvo kāds eksotisks dzīvnieks vai blakus gultai ir milzīgs baseins. Arī tad, ja bērns šādi vēlas piesaistīt citu uzmanību, tā nav apzināta melošana, kā to saprotam mēs, pieaugušie.
Kā reaģēt vecākiem?
Saprotot, ka bērns apzināti nemelo, ir ļoti svarīgi, kā vecāki reaģē šādā situācijā. Labākais veids būtu atspoguļot bērna emocijas un vajadzības, vienlaikus skaidrojot, ka tā īsti nav patiesība. «Bērniem līdz četru gadu vecumam var teikt, piemēram: «Cik skaista fantāzija, redzu, ka tu gribētu, lai tā notiktu!» Nevajag mēģināt mazajam pierādīt, ka tā nav taisnība, jo tam nav jēgas. Bērns dzīvo savā fantāziju pasaulē, un tas ir labi un vajadzīgi, jo šādi attīstās bērna smadzenes un viņš iepazīst pasauli. Vecāki arī var skaidrot: «Es dzirdu, ka tu tā stāsti, bet īstenībā mums tā nav!» Taču tas jādara bez vainošanas: «Kāpēc tu melo! Es taču esmu teikusi, ka melot ir slikti!» Svarīgākais ir atspoguļot bērnam atšķirību starp realitāti un fantāziju, un tad arī mazais pakāpeniski mācās to saprast. Vēl būtiski, lai šī skaidrošana notiek tad, kad esat divatā. Nevajag bērna draugu klātbūtnē teikt: «Nē, mums tā nav, beidz melot!» Pieaugušie ļoti bieži aizmirst, ka bērns ir cilvēks, kurš pelnījis cieņu. Mēs tā nerunātu ar citu pieaugušo, mēs cienītu viņa robežas, bet ar bērnu bieži to pārkāpjam. Kāpēc? Kā mēs varam gribēt, lai bērns iemācās cienīt mūs, ja viņš neredz un nejūt cieņu pret sevi?» vaicā psiholoģe Sofija Semenova.
Protams, ja bērns arī astoņu gadu vecumā turpina stāstīt citiem to, kas neatbilst realitātei, tad gan vajadzētu pievērst uzmanību, kāds tam ir iemesls, kas tā ir par vidi, kādas ir viņa attiecības ar cilvēkiem, kuriem viņš melo.
Nevajag kritizēt un kaunināt
Ja, izdzirdot, ka pirmsskolas vecuma bērns stāsta nepatiesību, pārspīlē vai fantazē, pieaugušie reaģē agresīvi – kliedz, kritizē, kaunina –, bērns saņem vēstījumu: «Es neesmu labs un vajadzīgs saviem vecākiem.» Bērns zaudē drošību būt kopā ar pieaugušo, kas viņam ir izdzīvošanas jautājums, savukārt tas bērnam var radīt trauksmi. Tā vietā, lai turpinātu fantazēt, veselīgi augt un attīstīties bērns sāk nodarbināt sevi ar domu, kā viņam būt labam vecāku acīs, – tas var veicināt situāciju, ka mazais mēģina kaut ko slēpt, izlikties un tiešām arī melot, lai gan šajā vecumā bērnam pat cenšoties tas ne visai labi sanāk. Ļoti daudzas mammas atzīst, ka jau pēc bērna izturēšanās vien ir noprotams, ka viņš nesaka taisnību.
«Vecāku kritiskā attieksme ļoti ietekmē arī bērna iekšējo kritiķi, to, kā viņš sevi jūt, prezentē, cik pārliecināts par sevi jūtas. Ja bērnam visu laiku jādomā, kā būt sadzirdētam un pieņemtam, tas var izveidoties kā uzvedības modelis, ko viņš saglabā arī pieaugot. Tad viņš būs cilvēks, kurš visu laiku mēģinās pielāgoties, izpatikt un būt ērts citiem, bet nespēs rūpēties par sevi un saprast, ko grib pats,» skaidro psiholoģe. Tāpēc ļoti labi, ja vecāki spēj katru reizi skaidrot un atspoguļot gan bērna, gan arī savas emocijas. «Es redzu, ka tev ļoti kārojās un tu esi paņēmis konfekti, lai gan mēs bijām runājuši, ka to darīt nedrīkst. Tas mani mazliet sarūgtina.»
Svarīgi!
Bērni, kuriem ir kāda emocionāla trauma vai spilgti emocionāli pārdzīvojumi, emocionālais vecums var atšķirties no faktiskā vecuma. Šāda nobīde var būt divu gadu robežās. Tas nozīmē, ka ir bērni, kuriem spēja atšķirt melus un patiesības, var nobriest tikai deviņu gadu vecumā.
Kāpēc melo lielāki bērni?
Biežākie iemesli, kāpēc melo bērni, kuri jau ļoti labi saprot, ko viņi dara, – vēlme pievērst sev uzmanību vai arī bailes no vecāku reakcijas, jo viņiem bijusi slikta pieredze. «Ja vecāks atklāj, ka bērns viņam nestāsta patiesību, jo baidās, ir vērts padomāt, cik drošs, pieņemts un novērtēts jūtas bērns mūsu attiecībās, kā veidojas jūsu piesaiste. Ļoti bieži, kad uzdodu vecākiem jautājumu: «Kā jūs pavadāt laiku kopā ar bērnu?», viņi atbild – pildām mājasdarbus. Vai tiešām tas ir laiks kopā? Un kā jūs pavadāt laiku ar partneri? Vārāt zupu? Vai tas palīdz jūsu attiecībām? Jebkurās attiecībās ir jāiegulda laiks. Ko mēs kopā darām, kādas ir mūsu kopīgās intereses, kopīgie rituāli? Lai bērns saprot, ka mēs patiešām esam kopā,» uzsver Sofija Semenova un atgādina, ka bērna un vecāku savstarpējā piesaiste ir pamatu pamats. «Bērni nereti dara kaut kādas nepieņemamas lietas, jo nav šīs drošās piesaistes. To var attiecināt arī uz melošanu. «Es nezinu, vai vecāks pieņems patiesību, tāpēc labāk samelošu, lai mums viss ir kārtībā.» Tas notiek arī situācijās, kad vecāks atbildību par attiecībām uzveļ bērnam: «Tu esi tāds un tāds! Tu liec man just kaunu!» vai piemēro sodus. «Tu izdarīji to un to, tāpēc es atņemšu planšeti!» Arī tā ir atbildības pārcelšana uz bērnu. Vai, piemēram, pieaugušais nespēj vadīt attiecības un pārmet, ka bērns viņu ir aizvainojis. Tā ir bērnišķīga reakcija – šādi pieaugušais nodod bērnam signālu: es pats vēl esmu bērns. Un tad bērns saprot: ja tu esi bērns, tad man labāk tevi pasargāt, lai mūsu attiecībās viss būtu kārtībā, un es kā bērns vadīšu šīs attiecības. Bet mums, pieaugušajiem, ir jādomā par bērna vajadzībām un attiecību stiprināšanu,» uzsver psiholoģe un skaidro, ka šādas grūtības var būt saistītas ar autoritāro audzināšanas stilu, kad vecāks nespēj veidot attiecības no attiecību puses, bet izmanto disciplinēšanu un cenšas parādīt, kurš ir galvenais. «Bērns tam pielāgojas un sāk spēlēt to pašu spēli, bet dara atbilstoši tam, kā viņš to izprot. Otra galējība – vecāki, kuri domā, ka būs saviem bērniem kā draugi. Bet bērnam vajag vadošu vecāku, kurš spēj viņu pasargāt, kurš ir stabils, kuram var ticēt. Tas izskaidro arī to, kāpēc bērns orientējas uz stipru personu un, piemēram, klasē vislielāko huligānu, kurš slikti uzvedas… jo ir sajūta, ka viņš visu vada, tāpēc ar viņu kopā būs labi un droši.»
Bērns melo? Apsveicu!
Aptuveni septiņu gadu vecumā attīstās bērnu loģiskā domāšana, kad viņi sāk saprast, kā strādā melošana, un arī šajā gadījumā ir svarīgi to uztvert veselīgi. «Kad vecāki stāsta, ka viņu bērns melo, parasti saku: «Es jūs apsveicu! Ir sācies jauns posms, kurā bērns spēj nodalīt fantāzijas no realitātes, var noturēt emocijas un, piemēram, situācijā, kad viņš ir tik dusmīgs, ka grib iesist, var sevi savaldīt un nesist, jo piecgadīgs bērns to vēl nespēj.» Tāpēc melošana ir laba pazīme, jo liecina par to, ka bērnā attīstās analītiskie procesi. Bērnam ir jāpaskaidro, ka reizēm tiešām ir situācijas, kad nevaram pateikt visu, kas mums ir prātā, piemēram, ka mums nepatīk kāds cilvēks. Dažkārt labāk paklusēt, lai kādu neaizvainotu. Tam ir vajadzīga spēja regulēt emocijas un analizēt, ko var teikt un darīt un ko nevar,» saka psiholoģe, piekrītot domai, ka dažkārt melošana vai visa nepateikšana ir pat laba un vajadzīga. «Ja iedomājamies pasauli, kurā neviens nevienam nekad nemelotu, bet visi visiem teiktu to, ko domā, tā nebūtu pati jaukākā un drošākā vieta.»
Padoms!
Vecākiem pašiem būtu svarīgi neprovocēt situācijas, kurās bērns var samelot. Ja ir skaidri zināms, ka bērns izdarījis kaut ko neatļautu, piemēram, apēdis konfekti, nevajag prasīt: «Vai tu to izdarīji?» Labāk teikt: «Es redzu, ka konfekte ir apēsta, kā tas varēja gadīties?»
Mammu pieredze:
Stāsta Elīna Juška, Nika (9) mamma:
«Esmu pieķērusi dēlu melos gan piecu, gan septiņu, gan arī deviņu gadu vecumā. Dažkārt aicinu parunāties, uzklausu bērnu, kāpēc tā sanācis. Piekrītu viedoklim, ka apzināta melošana par sīkumiem varētu būt vairāk saistīta ar manu reakciju, lai gan vienmēr esmu uzsvērusi, ka labāk ir visu pateikt pašam. Ir situācijas, kad dēls izkrata man sirdi, atzīstas un visu izrunājam. No savas mammas esmu iemācījusies, ka ne visi meli ir jākonfrontē, dažkārt ir jāļauj pašam pateikt vai saskarties ar sekām. Vēl jāņem vērā, ka ir bērni, kas melo, to neapzinādamies. No savām studijām psiholoģijā zinu, ka tas vairāk piemīt bērniem ar uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu, piemēram, pieķerot nedarbos, bērns vienkārši atbildēs automātiski, pat necenšoties domāt patiesību. Var pat likties neticami, ka bērns stāv ar aizliegto mantu rokās un saka, ka viņš nav to ņēmis.»
Ilze Gulbe, Alena (15), Samantas (10), Renāra (6) un Gata (1,7) mamma:
«Jā, šad un tad pieķeru savus bērnus melos. Reizēm tie ir muļķīgi un smieklīgi. Manuprāt, bērns mazākā vecumā melo, jo baidās vai kautrējas atzīties blēņās. Vai mānās, smieklīgu iemeslu vadīti, piemēram, izdzirdot jautājumu: «Kurš apēdis visus cepumus?», sešgadīgais dēls uztaisa lielas acis un gari novelk: «Nē-ē-ē!»
Kopumā mazu bērnu melošanu uztveru kā pašaizsardzību, it īpaši, ja bērns ir nedrošs. Tāpēc parasti bērnu samīļoju, lūdzot turpmāk tā vairs nedarīt, bet paprasīt, ja kaut ko ļoti vēlas.
Vēlākā vecumā svarīgākais ir saprast un izrunāt melošanas iemeslu. Varbūt bērnam ir bijis bail vai gribas izrādīties labākam. No meliem neizvairīsimies, bet varam vien atkārtot, ka vecāki ir cilvēki, kuriem var uzticēties. Pat tad, ja sastrādāti lieli grēki, vecāki var dusmoties, tomēr vienmēr atbalstīs un palīdzēs.
Domāju, ka bērniem ir jāmācās uzņemties atbildību. Ja ko sadarījis, jābūt drosmīgam atvainoties, nevis melot. Vecāki nedrīkst turpināt sodīt vai atgādināt par veciem grēkiem. Kad bērns atzinies un atrisinājis savu nedarbu sekas, ir jādod drošības izjūta savā siltajā klēpī. Jāpastāsta, ka esmu vīlusies par viņa rīcību, bet priecājos, ka tomēr atzinies. Vecākiem ir jābūt uzticības personām, pie kuriem vērsties.»
