Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kādā vecumā bērni sāk draudzēties ar citiem?
Jau divu gadu vecumā bērni labprāt spēlējas cits ar citu, piemēram, spēļu laukumiņā, kur mamma ir turpat tuvumā. Līdz četru gadu vecumam bērniem vajag pavadītāju jeb pieaugušo, kurš pasaka – tagad tu pagaidi, nerauj mantiņu no rociņām –, paskaidro, kādēļ jādalās, kādēļ nevar otram sist utt.
Pēc četru gadu vecuma bērnam jau attīstās empātijas spēja – viņš labāk saprot, kā jūtas otrs, un jau sāk spēlēties patstāvīgāk. Bet pirmā apzinātā draudzība bērniem visbiežāk veidojas sešu septiņu gadu vecumā, kad jau ir vairāk kopīgu interešu, savas sarunas un nodarbes.
Kā bērni atrod sev draugu?
Bieži vien rotaļlaukumā var novērot, ka mazais pats pieiet klāt citam bērnam un mēģina uzsākt sarunu, pats atrod bērnu, ar kuru jūtas drošāk, ar kuru vēlas komunicēt un sadarboties. Mazais kaut ko pasaka, pajautā un saņem atbildi, kas rosina tālākai sadarbībai.
Ir tikai dabiski, ka bērni tiecas cits pēc cita, vēlas kaut ko darīt kopā. Parasti par draugiem izvēlas vienaudžus.
Protams, ir izņēmumi – ja mājās ir mazāka māsa vai brālis, iespējams, dārziņā bērns izvēlēsies draudzībai par sevi jaunāku bērnu. Jāņem vērā arī bērna emocionāli psiholoģiskais vecums – varbūt viņam jau ir seši gadi, bet emocionālās attīstības ziņā viņš vairāk atbilst četrgadniekam, tad, iespējams, gribēs vairāk laika pavadīt kopā ar mazākiem bērniem. Liela nozīme ir arī bērnu temperamentam.
Vai iejaukties, ja bērnam rodas konflikts ar draugu?
Ja rotaļlaukumā mazāks bērns savam jaunajam rotaļu biedram negrib dot mantiņu, iejaukties nevajadzētu. Bet, ja bērns sāk čīkstēt, ka draugs negrib dot mantiņu viņam, var atgādināt par to, kas tikko notika. Atceries, nupat tu pats viņam nedevi mašīnu! Tas ir brīdis, kad bērns var apgūt pirmās komunikācijas prasmes.
Nedrošāki bērni grib, lai mamma visu laiku ir blakus un palīdz spēlēties. Bet bērnam pašam ir jāmācās, kā tikt galā ar dažādām situācijām, – jāapgūst prasme pagaidīt, paprasīt, izteikt savu ideju, pieņemt otra ideju utt.
Ja bērns sūdzas par konfliktu ar draugu, svarīgi izrunāt – kas notika, ko tu darīji, ko otrs darīja, kā tu juties, ko varēja darīt, lai izvairītos no strīda situācijas? Tas palīdzēs saskatīt problēmas cēloni. Ja noticis ķīviņš, savu bērnu var samīļot un pasargāt, bet no likumiskā viedokļa svešam bērnam nedrīkstam neko aizrādīt.
Kāpēc šodien ar draugu draudzējas, bet rīt vairs ne?
Mazi bērni ļoti vēlas pietuvoties pieaugušo pasaulei. Tāpēc trīsgadnieks bieži vien stāsta, ka Jānis ir viņa labākais draugs, bet nākamajā dienā (ja dārziņā noticis kāds strīds) – ka Jānis vairs nav viņa draugs. Mazajiem gribas, lai viņiem būtu draugs tāpat kā lielajai māsai vai brālim, bet šajā vecumā draudzība ir nenoturīga, jo bērni vēl eksperimentē – mācās iepazīt sevi un otru, mācās komunicēt viens ar otru, salabt, piedot. Ir pilnīgi normāli, ka šajā vecumā draugi mainās.
Ko darīt, ja bērns pārdzīvo, ka viņam nav draugu?
Vecāki var iedrošināt bērnu un pastāstīt – lai iegūtu draugus, nav jābūt ideālam, neviens tāds nav, bet draugi ir visiem. Arī tev būs. Esi labestīgs pret citiem, un arī tu esi pelnījis, lai citi pret tevi izturas draudzīgi. Draugi var būt uz mūžu, bet draugus var arī mainīt, galvenais kopā justies labi. Tev nav jāizliekas labākam vai jādod otram kārumi vai mantas, lai ar tevi draudzētos.
Bērnam var pastāstīt par saviem bērnības draugiem (gan par priecīgiem brīžiem, gan arī piedzīvotajiem strīdiem vai vilšanos), var palasīt grāmatas par draudzēšanos, paskatīties filmas, izspēlēt dažādas lomu spēles. Ja vecāki aprunājas un pastāsta par savu pieredzi, bērns jūtas uzklausīts un saprasts – viņš ar šādu problēmu nav viens. Lielākam bērnam var pastāstīt, ka ne jau ar visiem klasesbiedriem ir jādraudzējas, ir labi, ja ir viens vai divi draugi klasē, bet draugus var meklēt arī kaimiņos vai interešu izglītības pulciņos.
