Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mīļo vecīti, lūdzu izdari tā, lai vecāmamma atgriežas no debesīm. Elza
Kad bērns savā dzīvē piedzīvo kādu ļoti sāpīgu zaudējumu, viņam ne vienmēr izdodas atrast īstos vārdus vai veidu, kā par to runāt, kā paust savus pārdzīvojumus, savas sāpes. Vēstule Ziemassvētku vecītim ir ļoti labs veids, kā to izdarīt. Savā ziņā tā ir spēle un rotaļa, tomēr arī ļoti atklāta un godīga saruna ar pieaugušo, kurš arī izlasīs šo vēstuli. Katrā ziņā, ja jūsu ģimenē ir noticis kāds liels satricinājums un bērns par to runā caur vēstuli, to nevajadzētu atstāt bez ievērības, bet atrast laiku sarunai par šo tēmu. Būtībā bērna vēstule ir signāls, ka bērna pārdzīvojums vēl ir dzīvs, un tas šajā situācijā, iespējams, ir pat svarīgāk par to, ko bērnam teikt par Ziemassvētku vecīša nespēju šo vēlmi piepildīt. Tomēr, protams, jārunā arī par to, jo vēstulē izpaužas ne tikai ticība, bet arī cerība, ka varbūt vēl ir kāds spēks uz šīs pasaules, kas varētu mainīt lietu kārtību. «Vecākiem nevajadzētu baidīties ar bērnu runāt par šo tēmu, tieši otrādi,» uzsver Līga Bernāte. «Bērnam var pajautāt, kā viņam šķiet – vai vecītis tiešām var piepildīt šo viņa vēlmi, vai, viņaprāt, tas ir iespējams? Vajadzības brīdī vecāki stāstu par vecīti var arī papildināt, stāstot bērnam, ka viņa spēkos diemžēl nav likt kādam kaut ko darīt, ka vecīša spēkos nav atgūt cilvēkus, kas aizgājuši. Bet varbūt ir citi veidi, kā vecītis var palīdzēt bērnam pārdzīvot notikušo? Piemēram, viņš var palīdzēt nodot vēstuli cilvēkam, pēc kura bērns ilgojas. Tas būtu labs iemesls mudināt bērnu uzrakstīt vēl vienu vēstuli, adresētu aizgājušajam tuviniekam. Šādas vēstules rakstīšana var būt ļoti dziednieciska. Galu galā vēstuļu rakstīšana ir labi zināms terapijas veids arī pieaugušajiem, kas piedzīvo grūtu brīdi.» Tas, ko noteikti nevajadzētu darīt, – nevajadzētu ignorēt, ka šāda vēstule ir bijusi vai, piemēram, teikt bērnam, lai raksta citu un prasa taustāmas dāvanas. Nevajag arī sarunas pārlieku sarežģīt, jo bieži vien bērni daudzas sāpīgās tēmas uztver daudz vienkāršāk, daudz tuvāk lietu būtībai, tīrai izpratnei par to, kā pasaulē viss iekārtots.
Mīļo vecīti, lūdzu, uzdāvini man svētkos īstu pili kalna galā ar zelta torņiem un dimanta logiem, daudzām, daudzām princešu kleitām un īstu karieti ar desmit zirgiem. Signe
Jo spilgtāka bērna iztēle, jo lielāka iespēja, ka viņa vēlmju sarakstā būs šādas nereālas, nepiepildāmas lietas. Visticamāk, šādu vēstuli rakstīs bērns pirmsskolas vecumā un darīs to kopā ar mammu vai tēti. Jau rakstīšanas brīdī var notikt saruna. «Vecāki bieži baidās apspriest to, ko bērni vēlas, tomēr šis ir īstais brīdis, kad to darīt. Kāpēc viņš vēlas tieši to? Ko viņš ar to iesāks? Kā mainīsies viņa dzīve, kad viņš to iegūs? Citreiz, par kādu lietu pafantazējot, lielā vēlme izplēn, kāre mazinās, lielais gribēšanas trakums pāriet. Dažkārt bērns pēc šādas sarunas saprot, ka viņam kāroto lietu nemaz tik ļoti nevajag. Vecāki var mudināt bērnu uzrakstīt vēstulē arī vairākas lietas, kas dod iespēju Ziemassvētku vecītim izvēlēties. Var paplašināt stāstu un pastāstīt bērnam, ka Ziemassvētku vecītis nav burvis, kurš var uzburt visu iespējamo un neiespējamo. Var runāt arī par to, ka vecītis izvērtē, cik vajadzīga un piemērota šī dāvana būs bērnam. Un šī var būt saruna arī par dāvanu vērtību. Vecāki var stāstīt, ka pasaulē ir daudz bērnu, kuri gaida dāvanas, un daudz bērnu, kuriem dzīvē klājas grūtāk, tāpēc vecītis var izvēlēties bērnam uzdāvināt ne tik dārgu dāvanu, lai pietiek arī citiem bērniem. Katrā ziņā parunāt par to ir daudz labāk nekā to nedarīt. Bērns var piedzīvot lielu vilšanos par to, ka kārotās pils vietā saņem tikai spēļu pili un rotaļu karieti. Savukārt saruna var kalpot arī par labu pamatu bērna spējai izvērtēt savas vēlmes, domāt par to, kas viņam ir svarīgs un kāpēc.
Mīļo vecīti! Izdari, lūdzu, tā, lai mamma un tētis atkal ir kopā! Kārlis
Gandrīz ikvienam bērnam jebkurā vecumā vecāku šķiršanās ir sāpīgs notikums, un lielākoties visi bērni ilgojas, lai šķirtie vecāki atkal būtu kopā. Šādu vēstuli Ziemassvētku vecītim varētu rakstīt bērns, kura vecāki šķīrušies salīdzinoši nesen, tomēr tas var būt arī vairākus gadus pēc šķiršanās, kad ik pa laikam (bet īpaši, tuvojoties svētkiem) bērna domās un izjūtās uzpeld šī vēlme.
Ja šķiršanās notikusi nesen, iespējams, arī paši vecāki vēl nav tikuši galā ar jauno situāciju, tāpēc viņiem joprojām ir grūti par to runāt ar bērnu. Saņemot šādu vēstuli, iespējams, būtu vērts ar bērnu atkal par to parunāt. Vienkāršā, godīgā sarunā. Iespējams, vēlreiz būtu jāapspriež, kāpēc vecāki izšķīrās un bērnam jāatgādina, ka tētis un mamma turpmāk vairs nebūs kopā. Protams, bērns emocionāli jāatbalsta, un nevajag liegt viņam bēdāties vai teikt, ka viss ir kārtībā, ja viņš tā nejūtas. Jādod bērnam laiku izdzīvot visas bēdīgās izjūtas, tomēr nedāvinot veltas cerības par to, ka viss atkal varētu būt pa vecam. Dažkārt, lai atvieglotu sarunas ar bērnu, vecāki izdomā dažādas maigākas versijas par to, kas noticis: tētis (vai retāk – mamma) aizbraucis strādāt uz citu valsti; tētis kādu laiku padzīvos citā mājā u.tml. Vēl ļaunāk, ja sieviete, kas palikusi viena ar bērnu (biežākais scenārijs), netiek galā ar savu aizvainojumu un bērnam saka: «Tētis vairs nav ar mums, jo mēs viņam vairs neesam vajadzīgi, viņš mūs vairs nemīl.» Pat ja vīrietis patiešām ir sarāvis visas saites ar ģimeni, bērnam šādi vārdi nav jādzird.
Nereti bērna cerība par to, ka vecāki atkal varētu būt kopā (un to parāda arī vēstule) ir kā spogulis tā vecāka cerībām, ar kuru viņš turpina dzīvot kopā, visbiežāk mammas. Ja sieviete joprojām cer, ka vīrs atgriezīsies, ja viņā joprojām ir daudz sāpju un citu sarežģītu jūtu, bērns šo viņas emocionālo noskaņojumu parasti jūt un izdzīvo to viņai līdzi. Jo vecāki mierīgāk un līdzsvarotāk spēj pārdzīvot notikušo, jo arī bērniem ir vieglāk tikt galā ar pārmaiņām. Galu galā papildus vecāku apjukumam bērnam jāpārdzīvo arī pašam savējais: kāda būs viņa turpmākā dzīve? Kā viņš jutīsies? Un, protams, tuvojoties svētkiem, jautājums par ģimeni īpaši aktualizējas – vai bērnam būs iespēja svētkos būt kopā ar abiem vecākiem? Par šiem jautājumiem pieaugušajiem būtu vērts vienoties savlaicīgi un saprast, kādā formātā viņiem būtu vispieņemamāk svinēt svētkus. Ja starp vecākiem vēl ir daudz neatrisināta, nevajadzētu tikai bērna dēļ censties svētkos sanākt kopā un tēlot, ka viss ir kārtībā. Tad labāk vienoties, ka bērns svētkus svin ar abiem vecākiem atsevišķi. Galvenais, lai mazais par to ir laikus informēts un emocionāli var noskaņoties.
Mīļo vecīti, lūdzu, uzdāvini man planšeti un jaunāko aifonu. Kristiāns
Šīs varētu būt vienas no visbiežāk minētajām vēlmēm sākumskolēnu vēstulēs vecītim, un noteikti bērns turpinās tos iekārot par spīti visām citām brīnišķīgajām dāvanām. Lai arī vecākiem nereti ir grūti to pieņemt, mūsdienu bērniem ir ļoti svarīgi iegūt īpašumā šīs dārgās un stilīgās lietas, jo tās vairo viņu vērtību vienaudžu acīs, ļauj viņiem vieglāk iekļauties grupā, tikt pieņemtiem. Bērniem šajā vecumā tas ir ļoti svarīgi, tomēr ne visiem vecākiem, protams, šīs lietas ir pa kabatai un ne visi vecāki uzskata par nepieciešamu bērniem tās iegādāties. To apzinoties, bērni tās prasa Ziemassvētku vecītim (un daudzi pat lieliski saprot, ka patiesībā – vecākiem). Ir ģimenes, kurās Ziemassvētki tiešām ir dārgo dāvanu laiku, kad katrs tiek pie ilgi kārotās, vērtīgās lietas. Ja tā – šāda bērna vēstule būs tikai likumsakarīgs turpinājums ģimenē iesāktajam. Ja ģimenē tā tomēr nav pieņemts un svētkos tiek dāvinātas vairāk simboliskas, mīļas lietas, bērns var piedzīvot vilšanos, jo diez vai vecītis būs gatavs izpildīt viņa vēlēšanos. Tad ir svarīgi ar bērnu parunāt ne tikai par to, kāpēc vecītis viņa vēlmi nepiepildīs (pārāk dārga dāvana; tu vēl esi par mazu;), bet arī to, kāpēc viņam šīs lietas ir tik svarīgas, un varbūt meklēt kādas alternatīvas, kompromisus. Varbūt vecāki ar bērnu var vienoties, ka viņam šīs lietas nopirks, sasniedzot noteiktu vecumu, vai arī par to, ka šīs lietas bērnam pašam jānopelna, piemēram, sakrājot naudiņu.
Nereti bērni apelē pie fakta, ka citiem bērniem vecītis gan ir atnesis šādas lielas dāvanas, un vecāki var pirmajā brīdī apmulst, ko lai bērnam atbild. «Citreiz var vienkārši pateikt: «Es nezinu, kāpēc viņam ir, bet tev nav»», saka Līga Bernāte. «Vecākiem viss nav jāzina, nav jābūt gataviem atbildēt jebkuru jautājumu. Tas, ko vecāki var darīt – rosināt sarunu par tēmu. Var pavaicāt bērnam, kā viņam pašam liekas, kāpēc citam bērnam atnesa šādu dāvanu, bet viņam nē?»
Arī pašiem vecākiem ir vērts aizdomāties, kurā brīdī Ziemassvētku dāvināšanas prieks pārvēršas par materiālo vēlmju ekspansiju. Vai viņiem pašiem tas sagādā patiesu prieku? Tāpēc, lai izvairītos no situācijas, kurā bērns, nedabūjis dārgu dāvanu, sāk ienīst svētkus un Ziemassvētku vecīti, svarīgi jau kopš viņa mazajiem gadiem runāt arī par svētku garīgo un emocionālo nozīmi, par dāvināšanas prieku, par ģimeniskumu un mīlestību, kas caurstrāvo Ziemassvētkus. Un galvenais – ne tikai runāt, bet arī ļaut to piedzīvot.
