Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Vai atceraties to mirkli, kad sajutāt – jā, mēs gribam bērnu, gribam kļūt par vecākiem?
Ieva: – Atceros, kā Artūrs man Ziemassvētkos uzdāvināja kastīti, kurā bija mazas botiņas. Mēs jau kādu laiku bijām dzīvojuši kopā, bijām precējušies… Šī dāvana bija kā zīme, ka Artūrs arī ir gatavs bērniņam.
Artūrs: – Es to biju pat aizmirsis. (Smejas.)
Ieva: – Tas bija ļoti forši. Es pie šādiem Artūra izgājieniem jau esmu pieradusi, bet tas bija patiešām ļoti patīkami.
Artūrs: – Jā, bet Ieva man to nekad nesaka. Tikai dzirdu: Ā, nu baigi forši! (Smejas.)
Ieva: – Bet nebija arī tā, ka uzreiz Ziemassvētku vakarā ķērāmies pie lietas. Man no sākuma bija jāpārbauda veselība, jo man ir iedzimta sirdskaite, bijušas vairākas sirds operācijas, un izrādījās bija nepieciešama vēl viena.
Vairākus mēnešus gaidījām operāciju, kas bija veiksmīga, bet grūtniecību varēja sākt plānot tikai gadu pēc tam.
Šo laiku gan līdz galam neizturējām, jau pāris mēnešus pirms tam mēģinājām tikt pie bērniņa.
– Un tad viss notika?
Ieva: – Nē. Pagāja viens mēnesis, otrs, trešais, bet grūtniecība tā arī neiestājās. Sākām meklēt, kur ir problēma, jo visu darīju pēc maksimālās programmas. Man bija ovulācijas noteikšanas komplekts, gāju uz akupunktūru, dzēru vitamīnus, bet tik un tā nekas nenotika. Pat bijām aizgājuši uz neauglības ārstēšanas klīniku. Tur paziņoja, ka mums izredzes ieņemt bērniņu dabiski ir tikai 10 procenti! Biju jau gatava uzreiz stāties rindā uz mākslīgo apaugļošanu, bet, paldies dakterim, ka viņš iedrošināja, lai mēs vēl nogaidām, varbūt tomēr izdodas pašiem. Pēc tam pagāja vēl pusgads…
Artūrs: – Man gan šķiet, ka nebija tik ilgi… Bet galvenā ideja – vajadzēja vienkārši atslābt. Aizbraucām ceļojumā uz Šrilanku, un viss notika!
– Kādas bija sajūtas, kad uzzinājāt, ka sapnis beidzot piepildījies?
Ieva: – Biju jau sākusi samierināties ar domu, ka mums, iespējams, pašiem pie bērniņa neizdosies tikt. Taču atceros, kā mājupceļā no Šrilankas, Stambulas lidostā iedzēru alu, un manī iekšā bija tāda kā vainas izjūta, jo iedomājos, ja nu tomēr esmu stāvoklī. Bet man tā bija licies arī iepriekš… Kad bijām mājās, uztaisīju grūtniecības testu un noliku to malā, jo domāju, ka tas neko neuzrāda, kā visi iepriekšējie testi. Atcerējos par to tikai pašā vakarā un jau gribēju mest ārā, kad ieraudzīju blāvu svītriņu! Bija vēls vakars, kad es ar taksi braucu uz Gulbja laboratoriju, lai nodotu asinsanalīzes, un jau tajā pašā vakarā saņēmu analīžu rezultātus. Es biju stāvoklī! Grūtniecības hormona rādītāji gan bija ļoti zemi. Biju par šo tēmu izlasījusi visu pieejamo informāciju internetā, zināju, kādam ciparam jābūt. Bet galu galā viss bija labi! Ar Kārli man bija superīga grūtniecība, ļoti izbaudīju šo laiku. Grūtnieču džinsus nopirku jau pirmajā grūtniecības mēnesī, tik ļoti man gribējās! (Smejas.)
– Vai iedzimtās sirdskaites dēļ tev, Ieva, grūtniecības laikā vajadzēja būt īpaši saudzīgai?
Ieva: – Devos uz regulārajām sirds pārbaudēm, un, jā, varbūt mani vairāk pieskatīja, bet nekādu īpašu ierobežojumu nebija. Abu bērnu sirsniņas pārbaudīja jau grūtniecības laikā, un šobrīd nav pamata uztraukumam, ka arī viņiem varētu būt veselības problēmas. Iedzimta sirdskaite mani nebiedēja, drīzāk biedēja citas iespējamās iedzimtās kaites. Jo internetā un citos avotos jau biju izlasījusi visu par normālu grūtniecības attīstības gaitu un biju sākusi lasīt arī biedējošos stāstus. Tā bija tik milzīga informācijas gūzma.
Artūrs: – Es gan Ievai teicu, ka mazāk vajag lasīt šādus stāstus. Un cīnos ar to joprojām! Jo internetā cilvēki ļoti reti raksta par labām lietām. Un tad šķiet, ka nekas nav kārtībā. Ne velti ir tāds teiciens: Muļķa laime – jo mazāk zini, jo labāk! Nevajag ķert stresu par to, kas vēl nav noticis. Kad pienāks tas brīdis, tad redzēs, ko un kā darīt. Atceros – Ieva man jautāja, vai tu esi gatavs tam, ka piedzims bērns? Kā es varu zināt, vai esmu gatavs! Kad bērns piedzims, tad arī sapratīšu!
– Kā gatavojāties pirmā bērniņa piedzimšanai?
Ieva: – Ar Artūru gājām arī uz topošo vecāku kursiem. Šobrīd ļoti tiek glorificētas dabiskas dzemdības – uz to visiem ir jātiecas, tas obligāti ir jāpiedzīvo, jo ir iekodēts ikvienā sievietē. Jo dabiskāk viss notiek, jo labāk! Epidurālā anestēzija ir slikta. Tās, kuras izvēlas ķeizaru, vispār nav īstas sievietes. Un arī man galvā bija ideālo dzemdību plāns – absolūti dabiskas dzemdības bez jebkādas iejaukšanās.
Artūrs: – Jā, es biju uz vienu lekciju, kur rādīja arī vairākus dzemdību video. Jāatzīst, ka ļoti detalizētus un reālistiskus. Kāpēc tas bija jārāda? Jā, es biju gatavs piedalīties dzemdībās, bet būt Ievai blakus, nevis skatīties, kā tieši dzimst bērns. Man šādus video tiešām nevajadzēja redzēt! (Smejas.) Tas man neko nepalīdzēja. Bailes noteikti kļuva tikai vēl lielākas. Un tur vēl teica, ka šīs ir tādas smukas dzemdības! (Smejas.)
Ieva: – Atceros, ka lekciju telpa, kur notika nodarbības topošajiem vecākiem, atradās blakus Intensīvās terapijas nodaļai. Mēs ar lieliem vēderiem laimīgās gaidās gājām uz nodarbībām un redzējām mammas, kas ar atslaukta pieniņa pudelēm un bēdīgām sejām dodas pie saviem bērniņiem. Pie sevis padomāju, cik labi, ka man viss ir kārtībā, man ir tik ideāla grūtniecība. Par ko tādu man nav jāuztraucas!
Atceros, ka viena mamma uzdeva jautājumu par epidurālo anestēziju, un es padomāju, vai tad viņa pati nevar piedzemdēt, mūsos taču tas ir iekšā – dzemdēt dabiski. Biju pārņemta ar dabiskajām dzemdībām.
Manā galvā tas viss bija ārkārtīgi skaisti, un domās jau redzēju, ka beigās man iedos rokās tādu veselīgu, rozā bēbīti un varbūt pat fonā skanēs kaut kāda mūzika, mēs fotografēsimies un visiem sūtīsim priecīgas īsziņas. Viss būs skaisti kā filmā.
– Un kā viss notika realitātē?
Artūrs: – Kad Ievai bija sākušās kontrakcijas, sazvanījāmies ar vecmāti un sapratām, ka uz dzemdību nodaļu vēl nevajag steigties… Un dzemdību process ievilkās uz veselu diennakti!
Ieva: – Kad braucām uz dzemdību nodaļu, man tik ļoti sāpēja, ka likās – bērnu piedzemdēšu mašīnā. Bet izrādījās, ka ar visām nenormālajām sāpēm man bija tikai trīs centimetru liels atvērums. Man tā bija ārprātīga vilšanās. Kādu brīdi ar sāpēm vēl pacīnījos, bet tad lūdzu epidurālo anestēziju. Pēc tam nokļuvu tādā kā sapņu mākonī. Mans ideālais dzemdību plāns sāka brukt… jo dzemdību process apstājās un mani sāka stimulēt. Kārlis ļoti ilgi negribēja ieņemt pareizu pozu dzemdību ceļos, bija jau pacēlies jautājums par ķeizaru, bet tad es par to nespēju domāt, jo par visām varītēm gribēju dzemdēt pati. Lai gan tagad saprotu, ka varbūt tomēr vajadzēja piekrist ķeizargriezienam.
Artūrs: – Tagad jau tu spried tā racionāli, bet tajā brīdī nav iespējams būt racionālam. Dzemdības bija ļoti ilgas. Godīgi sakot, nebiju domājis, ka tas būs tik ļoti ilgi!
Ieva: – Ja skaita pirmās neregulārās kontrakcijas un sāpes, tad dzemdības ilga gandrīz 30 stundas! Tā kā biju pārcietusi vairākas sirds operācijas, tad biju pieņēmusi, ka dzemdībām nevajadzētu būt sāpīgākām par operāciju. Bet man dzemdību sāpēs bija ārkārtīgi spēcīgas. Kārlis dzima ļoti grūti, vairāk nekā divas stundas mēģināju viņu izspiest. Tad atnāca ārste un skarbā balsī teica, ka man viņš vienkārši ir jādabū ārā! Labi, ka Artūrs visu laiku bija kopā ar mums.
Artūrs: – Tas bija mirklis, kad saproti, lieta ir nopietna, un ārstos ieslēdzas profesionālisms. Tas ir jāizdara, un tagad nav vietas jokiem. Un tad arī viss notika.
Ieva: – Kārlis piedzima tumši zils un sākumā neraudāja. Kad es viņu ieraudzīju, man likās, ka viņš ir miris! (Acīs asaras.)
Artūrs: – Ak, tu visu tik ļoti sakāpini… Galvenais, ka gala rezultāts ir ļoti ekselents!
Ieva: – Kārli uzreiz aizveda uz Intensīvās terapijas nodaļu. Viņš bija sarijies augļūdeņus, domāju, ka mazo sakops un atdos man atpakaļ, bet viņu nenesa un nenesa… Sākumā es pie mazā nevarēju aiziet, jo vēl nebiju attapusies pēc dzemdībām, bet Artūrs gan Kārli redzēja.
Artūrs: – Jā, sākumā bija tāds apjukums.
Tik ilgas dzemdības, mazais ir piedzimis, bet mēs sēžam divatā un bērna mums blakus nav! Viņš bija kā tāds mazs Dārts Veiders, viss saslēgts ar vadiņiem un aparātiem.
Biju ļoti sastresojies, domāju, ka nu gan ir traki. Negribēju nemaz Ievu laist pie mazā. Bet viņa pati atnāca, ieraudzīja Kārli, un teica, ka viss būs kārtībā! Man tas bija nenormāls trieciens, bet Ieva šķita mierīgāka.
– Vai jums pastāstīja, kādēļ tā notika?
Ieva: – Kārlis bija liels bērns (svēra četrarpus kilogramu), bet nevienā mirklī nebija aizdomu, ka rezultāts varētu būt šāds. Viņš bija sarijies augļūdeņus, un viņam bija skābekļa bads, bet nebija skaidrs, cik tas bijis liels un kādas var būt sekas. Redzamu smadzeņu bojājumu nebija, bet tas nenozīmēja, ka tā tas paliks. Kārlis bija uztūcis, samocīts, ar asins izplūdumiem, saslēgts ar vadiņiem. Viņu baroja ar zondi, jo viņš pats neēda, zīšanas reflekss nebija pietiekami izteikts. Es jau galvā izspēlēju tos vissliktākos scenārijus. Visu laiku tika pieminēts vārds neiroloģija, bet nekas konkrēts netika teikts. Man no šī vārda joprojām kļūst slikti!
Artūrs: – Jā, mediķi gatavoja mūs vissliktākajam scenārijam…
Ieva: – Un ko es darīju? Atkal jau lasīju visu iespējamo informāciju internetā…
Artūrs: – Jaunajām māmiņām vispār vajadzētu aizliegt lasīt visu ko internetā!!!
Ieva: – Man šajā brīdī ļoti būtu palīdzējis kāds pozitīvas pieredzes stāsts, bet tādu neatradu. Viss, ko es lasīju, bija slikti, slikti, slikti! Protams, saprotu, ka ar zīdaini visas šīs lietas ir ļoti neparedzams, bet tajā brīdī tu pats esi tādā stresā un panikā, un vēl ir jārūpējas, lai mazajam būtu piens… Katru dienu mums pastāstīja, kāds stāvoklis Kārlim ir šobrīd, bet neko neteica, kā būs rīt, kas notiks pēc nedēļas, mēneša, gada. Vēl tagad, kad sajūtu dezinfekcijas līdzekļa smaržu, kas bija nodaļā, man tas uzjundī tādas atmiņas. (Acīs asaras.) Piecas dienas pavadījām Stradiņos, pēc tam dēlu pārveda uz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcu. Esmu liela optimiste, un biju apņēmusies – lai arī kāds būs Kārļa veselības stāvoklis, es darīšu maksimālo, lai viņam palīdzētu, izdarīšu neiespējamo, lai viss būtu kārtībā. Katru dienu vaicāju nodaļas ārstam – vai nevar būt tā, ka tomēr Kārlim ar veselību viss būs labi, prasīju, kāds ir labākais un kāds vissliktākais scenārijs. Kad man uz to neatbildēja, atkal meklēju informāciju internetā un sapratu, ka sliktākajā gadījumā diagnoze ir bērnu cerebrālā trieka jebkādā smaguma pakāpē.
Artūrs: – Jā, sākums bija traks, bet katru dienu bija kaut kādi uzlabojumi. Mazais labi panesa antibiotikas. Bet ārsti teica – par to vēl nepriecājaties. Tad atslēdza mākslīgās elpošanas aparātu. Bet vēl par to nepriecājieties! Saprotu, ka ārsti nevar dot veltas cerības, jo pieļauju, ka, ja iznākums nav tik labs, ārstiem bieži pārmet, ka viņi nav vecākus brīdinājuši, ka nav darījuši visu iespējamo, lai bērnam palīdzētu. Tādēļ centos skatīties uz ārstu kā cilvēku, mēģinot nolasīt viņa emocijas, izturēšanos…
Ieva: – Un tad ceturtajā dzīves dienā Kārlis pats sāka ēst! Kad gāju pēc izraksta Stradiņu slimnīcā, ārstam vēlreiz prasīju, vai var būt tā, ka esam izslīdējuši, ka ar mazo tomēr viss būs kārtībā?
Tā kā no sākuma situācija bija ļoti nopietna, bet Kārlim bija tik labs progress, tad ārsts deva mums cerību… lai gan patiesībā neko tādu nedrīkstēja teikt.
Kad nonācām bērnu slimnīcā, beidzot bijām vienā palātā kopā ar savu bērnu. Līdz tam visu ikdienas aprūpi veica māsiņas, es mazo tikai pāris reizes biju mēģinājusi likt pie krūts. Tagad mums vajadzēja ar visu tikt galā pašiem – ģērbšana, autiņbiksīšu maiņa, barošana. Es biju totālā panikā! Kārlis vēl bija pieslēgts kaut kādiem aparātiem, līdz ar to viņu bija grūtāk paņemt rokās…
Artūrs: – Bērnu slimnīcā bija ļoti foršas māsiņas. Viena parādīja, kā mazajam izlietnē nomazgāt dupsi, cita ierādīja, kā vieglāk mazo pabarot ar pudelīti. Ieva bija ļoti nogurusi, staigāja apkārt kā tāds zombijs, bet ikreiz pirms barošanas gāja sterilizēt pudelīti. Tad viena māsiņa paprasīja, cik bērni ēd no šīs pudelītes. Viens! Ko tad jūs katru reizi skrienat sterilizēt? Māsiņas mums palīdzēja uztvert visas šīs lietas daudz mierīgāk.
Ieva: – Kārlis sākumā bija ļoti, ļoti saspringts, tāds stīvs, savilkts. Man likās, ka viņam manās rokās ir neērti. Bet beigās ar ēšanu viss izdevās.
– Bet kā emocionāli jutāties šajā laikā? Mazais bija piedzimis, bet jūs nevarējāt dalīties ar prieka vēsti…
Ieva: – Sākumā daudz raudāju…
Artūrs: – Es to neatceros…
Ieva: – Es raudāju tad, kad tu nebiji blakus. Mēs abi raudājām atsevišķi.
Artūrs: – Jā, ir kaut kādas lietas, kurām tu galvā nevari radīt scenāriju, nevari konstruēt situāciju – kā būtu, ja būtu… Biju par sevi pārsteigts, jo manī bija ļoti daudz emociju, bet nebija laika šīm emocijām ļauties. Tu dzīvo dienu no dienas uz priekšu, soli pa solim, dari visu, kas jādara…
Laikam cilvēks tā ir iekārots, ka kaut kādā ekstrēmā situācijā tevī ieslēdzas cits režīms. Nav laika krist panikā, jo ir jādara tas, kas ir jādara.
Un pats galvenais, ka visu laiku notika kaut kas pozitīvs. Protams, arī pēc slimnīcas kādu laiku bija tāds pastiprināts stress, bet Kārlis visu sāka darīt pat ātrāk nekā daudzi viņa vienaudži.
Ieva: – Mājās atbraucām, kad Kārlim bija deviņas dienas. Kad bijām slimnīcā, neprasīju, cik ilgi mēs vēl te būsim. Man bija bail dzirdēt atbildi, jo redzēju, ka daudzas māmiņas slimnīcā jau ir pavadījušas ļoti ilgu laiku. Laikam vienas no drausmīgākajām piecām minūtēm manā dzīvē bija tad, kad pirms izrakstīšanas Kārli pārbaudīja neirologs. Ārsts neko daudz nestāstīja, bet es sēdēju un lūdzos, lai mazajam viss ir kārtībā. Beigās neirologs teica, ka mums ir foršs puika, un mēs varējām doties mājās. Domāju, ka, tiklīdz būsim tikuši ārā no slimnīcas, man būs vesels bērniņš, lai gan šaubu ēna vēl bija ļoti ilgu laiku. Mazajam vienā brīdī notrīc zodiņš, un tu nesaproti, vai tas ir normāls zīdaiņa reflekss vai neiroloģiska problēma. Man bija ļoti liels stress par ikvienu lietu, ko Kārlis darīja vai nedarīja. Trīs mēnešu pārbaude pie neirologa nekādas novirzes no normas neuzrādīja. Bet katru bērna attīstības soli sagaidījām ar ļoti lielu stresu… Vai sekos nākamais attīstības solis, vai visas kustības būs netraucētas? Atslābu tikai, īsi pirms Kārlis bija sasniedzis gada vecuma.
– Sākums jums bija grūts, bet kā gāja pēc tam? Vai piedzīvojāt negulētas naktis, lielu raudāšanu, citus kreņķus?
Ieva: – Mūs biedēja, ka pēc tik smagām dzemdībām bērns var būt ļoti nervozs. Bet Kārlis bija super bēbis – raudāja minimāli, agri sāka izgulēt visu nakti. Nu īsts paraugbērns.
Artūrs: – Sākums bija tik grūts, tādēļ vēlāk viss šķita viegli un skaisti…
Ieva: – Jā, nebija vietas pēcdzemdību depresijai. (Smejas.) Viss varēja iet tikai uz augšu, jo zemāks punkts vairs nebija iespējams. Laikam tieši tādēļ mūsu mīlestība pret bērniem ir tik ļoti sakāpināta.
Varbūt negulētās naktis vai kādi citi kreņķi mani kaitinātu vai uzvilktu, es būtu neiecietīgāka, ja sākums nebūtu bijis tāds.
Pieļauju, ka tā varētu būt. Bet tagad mūsu acīs ilgi gribētie bērni ir tik ārkārtīgi liela vērtība, ka visi viņu niķīši šķiet mazsvarīgi, un visas dzīves pārmaiņas tādēļ šķiet tik pieņemamas.
Artūrs: – Agrāk domāju, ka cilvēki, kas iet gulēt desmitos vakarā, ir mazliet dīvaini. Pirms bērnu piedzimšanas gāju gulēt vienos naktī, tagad labi, ja izvelku līdz vienpadsmitiem. (Smejas.) Sportošanai man vairs neatliek laika, tas ir atdots bērniem. Man nav arī laika gaidīt iedvesmu, lai rakstītu lugas vai scenārijus, – kad pa dienu mājās ir miers, tad ir jāstrādā! Kārlim septembrī būs divi gadi. Šķiet, ka šie divi gadi ir tik ātri paskrējuši. Bet, ja man kāds jautātu, cik ilgi man jau ir bērni, tad ir sajūta, ka jau gadus desmit. Līdz ar bērnu piedzimšanu, laika izpratne kļuvusi daudz relatīvāka…
– Jūsu bērniem ir maza vecuma starpība. Vai tas bija apzināts solis?
Ieva: – Jā. Jau pirms Kārļa piedzimšanas bijām runājuši, ka gribam divus bērnus ar mazu vecuma starpību. Tādēļ, ka ļoti ilgi mēģinājām tikt pie pirmā bērniņa. Tādēļ, ka vairs neesam tik jauni. Un nebija nekādas garantijas, ka tas neprasīs vairākus gadus, un vai tas vispār jebkad notiks. Patiesībā jau bērna rašanās ir ļoti maģisks process, brīnumains un līdz galam neizskaidrojams process.
Artūrs: – Jā, gribējās, lai viņi būtu labi čomiņi. (Smejas.)
Ieva: – Frici mēs atvedām no ceļojuma uz Horvātiju. (Smejas.) Kārlim tad bija deviņi mēneši.
– Kāda bija otrā grūtniecība?
Ieva: – Sākumā arī ar Frici man bija zemi grūtniecības hormona rādītāji un tiek nepieauga tā, kā vajadzētu. Mana ginekoloģe bija atvaļinājumā, un uz vizīti devos pie viņas kolēģes, kura pateica, ka visdrīzāk šī grūtniecība ātri vien izbeigsies. Es ļoti raudāju par to, bet viss galu galā beidzās labi. Tad asins analīzes pēkšņi uzrādīja antivielas, kas liecina par rēzus faktoru nesaderību. Tas, protams, atkal radīja papildu stresu. Grūtniecības beigās man parādījās arī augsts asinsspiediens, kas man nekad dzīvē nav bijis. Neilgi pirms dzemdībām braucu uz Stradiņiem paklausīties bērniņa sirdstonīšus, bet mani paturēja dzemdību nodaļā uz novērošanu. Tā kā Kārlis piedzima liels, tad man bija panika, ka Fricis varētu būt vēl lielāks. Man vaicāja, vai vēlos, lai dzemdības tiktu ierosinātas, un es tam piekritu.
– Un kāds ir Friča piedzimšanas stāsts?
Ieva: – Artūrs tieši bija atbraucis pie mani uz slimnīcu, un mēs ēdām vietējā kafejnīcā, kad sajutu regulāras kontrakcijas. Tajā dienā bija ļoti daudz dzemdētāju, un bija brīva pēdējā dzemdību zāle. Sapratu, ka mums uz to ir jāpaspēj. (Smejas.) Biju domājusi, ka šajā reizē varbūt iztikšu bez epidurālās anestēzijas, bet sāpes atkal bija tik spēcīgas. Arī epidurālā anestēzija bija spēcīga (nezinu, kas par kļūmi gadījās) – tā, ka vispār nejutu savu ķermeni. Bērns jau bija ieslīdējis dzemdību ceļos, bet es absolūti neko nejutu!
Tad daktere teica, ka mēģināsim dzemdēt uz aklo. Frici piedzemdēju, neko nejūtot, tikai balstoties uz iekšējām sajūtām.
Artūrs: – Jā, šajā reizē viss bija pa smuko. (Smejas.)
Ieva: – Bet, kad es izdzirdēju, kā ārsts čukstus saka, ka vajadzēs izmantot vakuumu, man jau atkal nāca virsū panika. Artūrs teica: Spied, spied! Saņemies! Un tā mēs dabūjām savu superīgo rozā bēbīti, kuru uzlika man uz vēdera un nekur nenesa prom! Mēs varējām mierīgi pavadīt laiku kopā dzemdību zālē, piedzīvot pirmo barošanu ar krūti. Viss bija ideāli un skaisti.
– Vai tev, Ieva, ņemot vērā pirmo dzemdību pieredzi, nebija bail dzemdēt pašai?
Ieva: – Man bija pārliecība, ka esmu izdarījusi visu, lai nodrošinātos veiksmīgam iznākumam. Tā kā dzemdības tika ierosinātas, tad bērniņš bija mazāks, nekā varēja izaugt, ja būtu manā vēderā pavadījis vēl nedēļu…
– Kā Kārlis reaģēja, kad uzzināja par gaidāmo brālīti un pirmo reizi ieraudzīja Frici?
Ieva: – Stāstījām Kārlim, ka mums būs bēbītis, un kaut kādos brīžos viņš pat nāca bučot man vēderu. Bet, ko tas patiesībā nozīmē, Kārlis saprata tikai pēc brāļa piedzimšanas. Kārlim ļoti gribas mazo pabakstīt un aiztikt. Sākumā ļoti, ļoti sargājām Frici. Kārlis mēģināja mazo izgrūst ārā no rokām, jo pats gribēja ierāpties man klēpī…
– Kā vari sadalīt uzmanību starp diviem bērniem?
Ieva: – Kad ir teātra aktīvā sezona (un tāda bija pirmos trīs mēnešus pēc Friča piedzimšanas!), tad Artūrs nav mājās visas dienas garumā. Bet biju izdomājusi savu sistēmu – mazais gulēja ratos, kurus stūmu pa visu dzīvokli, tad Fricis bija pasargāts… Un es varēju kaut ko darīt kopā ar Kārli.
Artūrs: – Nav jau tā, ka es visus vakarus biju projām. Es diezgan daudz esmu arī mājās. Un vēl mums palīdz arī auklīte un mana mamma.
Ieva: – Es pat neapsvēru variantu, ka mēs varētu iztikt bez auklītes. Nezinu, kā savulaik mūsu mammas tika galā ar vairākiem maziem bērniem… Arī tagad man ir grūti palikt kopā ar zīdaini un aktīvu pusotrgadnieku. Man visu laiku Kārlim jāsaka: Neaiztiec! Noliec! Nelec! Nekāp! Atceros, ka pirmajā mēnesī, paliekot kopā ar abiem bērniem, apraudājos par to, ka esmu visu laiku Kārlim kaut ko aizliegusi. Auklīte sāka pie mums nākt jau tad, kad Fricis vēl nebija piedzimis. Otrā grūtniecība bija stipri grūtāka, jo mājās bija jau viens mazs bērns.
Tagad, zinot, cik grūti tas ir, diez vai otrreiz uzņemtos plānot tik mazu vecuma starpību.
– Cik daudz Artūrs iesaistās bērnu auklēšanā? Es jau redzu, ka iesaistās… (Mūsu sarunas laikā Artūrs ir paņēmis rokās Frici un šūpo, līdz mazais aizmieg.)
Ieva: – Artūrs dara patiešām ļoti daudz, nevaru pat iedomāties, kā būtu, ja viņš nepalīdzētu. Bērnu aprūpes ziņā Artūrs var paveikt pilnīgi visu! Droši vien viņš prot bērnus izklaidēt daudz labāk nekā es. (Smejas.)
Artūrs: – Jā, šobrīd mēs esam sadalījuši bērnus! Es vairāk esmu kopā ar Kārli, bet Ieva – ar Frici.
Ieva: – Fricis ir vairāk kopā ar mani, jo man ir krūtis! (Smejas.) Bet ar šo bērnu sadalījumu esam nošāvuši greizi, jo šobrīd tas reāli sāk uz mums atspēlēties. Kārlim nāk virsū agresija, viņš negrib mammu, var man pienākt klāt un iekost, vai iesist. Tētis Kārlim ir kļuvis par primāro aprūpes personu. Esam šo problēmu šobrīd apzinājušies un mēģinām to risināt. Piemēram, tagad vakaros Kārli liekam gulēt uz maiņām – vienu vakaru to daru es, otru vakaru – Artūrs.
– Kā tu, Artūr, jūties tēta lomā?
Artūrs: – Man ļoti patīk sajūta, ka bērni no rītiem pamostas priecīgi. Es nekad no rītiem neesmu labā garastāvoklī… Tagad man ir vieglāk, jo, redzot priecīgus bērnus, uzreiz sāku smaidīt. Esmu kļuvis smaidīgāks, pozitīvāks cilvēks.
– Kā tiekat galā, kad Kārlim uznāk lielais niķis?
Ieva: – Es viņu paņemu ar mīlestību. (Smejas.) Provokācija neizdodas, un Kārlis vienkārši dodas spēlēties. Bērnus mēs audzinām intuitīvi. Protams, reizēm nezinām, ko un kā labāk darīt, un tad nāk talkā dažādi raksti, arī žurnālā Mans Mazais. Uzskatu, ka laimīgs bērns ir ar netīru muti un netīrām drēbēm. (Smejas.) Par šīm lietām neiespringstam. Ja bērns mācās ēst un ir nošmulējies, nesatraucamies par to. Jo redzu, kādu prieku bērnam tas dod.
– Kādi vecāki jūs esat, un kādi vecāki gribētu būt?
Artūrs: – Nu, kādi, kādi? Labi, protams! (Smejas.) Skaidrs, ka gribu būt labs tētis.
Ieva: – Stingri gan mēs neesam. Mēs bērnus pārmērīgi mīlam, un apzinos, ka šobrīd vēl ne, bet nedaudz vēlāk viņiem būs viegli ar mums manipulēt. Man ir grūti Kārlim kaut ko atteikt, ļoti gribas viņu iepriecināt. Jā, ļoti iespējams, ka mūsu bērni būs pārlieku izlutināti, bet mani tas šobrīd neuztrauc.
Artūrs: – Es cīnos pret to. (Smejas.)
Ieva: – Bet ar mani ir tā – tiklīdz eju garām bērnu preču veikalam, man ir nepārvarama vēlme Kārlim kaut ko nopirkt. Viņš jau saprot, priecājas par dāvaniņām, lai gan mājās jau drīz nebūs vietas – visa Kārļa istaba ir pilna rotaļlietām. Protams, mēs domājam arī par robežām. Ja Kārlis grib darīt pāri brālim vai apdraud sevi, tad robežas ir ļoti stingras. Bet, kamēr viņš neapdraud sevi un citus, tad mēs vienkārši ļaujam Kārlim būt un darboties. Jā, varbūt tas ne vienmēr atbilst kaut kādiem sabiedrības priekšstatiem vai normām.
Artūrs: – Šobrīd jau viss ir tā viegli. Mēs jau nezinām, varbūt tas atspēlēsies vēlāk… Bet pēc tam redzēs, kā būs. Nav ko satraukties pirms laika. (Smejas.)
Ieva: – Ļoti gribētos izaudzināt tādus labus, jūtīgus vīriešus… Tādus foršus.
Artūrs: – Jā, jā, tas ir jebkuras sievietes sapnis! Un ikviena sieviete domā, ka tieši viņa aizaudzinās to vislabāko un foršāko. (Smejas.)
– Kā jūs jūtaties kā divu bērnu vecāki?
Artūrs: – Nevar teikt, ka tagad viss ir daudz sarežģītāk, bet, protams, ka ir pārmaiņas. Pie tām pierod. Nevaru pat atcerēties, kā dzīvoju pirms tam.
Ieva: – Tagad ļoti emocionāli uztveru visu, kas saistīts ar bērniem. Varu apraudāties, piemēram, skatoties TV sižetu par Kapseļu ielas bērnunamu. Tas man rauj sirdi ārā. It kā, pilnīgi negribot, tu iedomājies savu bērnu līdzīgā situācijā, ka viņš ir tas, kurš cieš. Tādēļ ikviena ziņa, kas ir saistīta ar bērnu nepieskatīšanu, vardarbību pret bērniem, uztveru ļoti sakāpināti un emocionāli. Bet kopumā šobrīd jūtos daudz mierīgāk nekā ar pirmo bērnu.
– Kad Kārlis vēl bija mazs, jūs kopā devāties ceļojumā uz Horvātiju. Vai vispār esat aktīva ģimene, dodaties visur kopā ar bērniem?
Ieva: – Kad ir mazi bērni, it kā jau gribas visur piedalīties, parādīt, cik labi mēs ar visu tiekam galā, jo mūsu bērni taču ir tik mierīgi. (Smejas.) Atceros – bija pirmās siltās pavasara dienas, Fricis vēl bija pavisam mazs, kad izlēmu, ka mums vajadzētu kaut kur aizbraukt. Vissiltāko temperatūru tajā nedēļas nogalē solīja Bauskā. Norezervēju viesnīcu, sapakoju abus bērnus, un mēs braucām uz Bausku. Fricis visu ceļu raudāja, jo viņam nepatika sēdēt auto sēdeklītī… Jau tad sapratu, ka šī, iespējams, nebija laba doma. Vakariņu laikā Kārlis skraidīja apkārt pa restorānu, arī mazais bija jāpieskata. Viesnīcu bijām rezervējuši divām naktīm, bet jau nākamajā rītā braucām mājās. (Smejas.) Atpūta kopā ar diviem maziem bērniem ir tāda nosacīta… Nesen visi četri bijām ceļojumā uz Itāliju. Tā arī nebija īsti laba doma.
– Kādēļ tā nebija laba doma?
Ieva: – Lidojuma dienā Fricis saslima, viņam bija paaugstināta temperatūra. Tas radīja papildus spriedzi. Lidojums bija grūts. Divi mazi bērni, divi rati, divi auto sēdeklīši, lielais koferis ar mantām. Kā tādā čigānu taborā. (Smejas.) Viens bērns raud, jo ir slims, otrs raud, jo viņam gribas ēst. Ir tik karsts… Sapratām, ka kādu laiku tik tālā ceļojumā kopā ar bērniem nedosimies! Artūram gan teicu, ka tas viss aizmirsīsies… tāpat kā dzemdību sāpes. (Smejas.)
Saruna publicēta žurnālā MANS MAZAIS 2018. gada augustā.
