Jančukam šovakar arī bija prieki – pilna viesistaba ar cilvekiem, pilns galds ar dažādām kastēm un maisiņiem, kuros iekšā dažnedažādi dekori, čiekuri, zīles un kanēļa standziņas. Tos visu var izbērt, krāmēt atkal atpakaļ…
Vienīgi jautājums par to, kāpēc tādi vainagi vajadzīgi, tāds mulsinošs.. Jā. Kāpēc gan? Tāpēc, ka citi tā dara? Tāpēc, ka tā jādara? Tāpēc, ka tā vajag? Es izvēlējos atbildi, ka šādi mēs gaidīsim Ziemassvētkus, eglīte mums tik ātri nobirtu, ja mēs jau tagad to atnestu mājās, tāpēc tagad paņemam vien kādu zariņu, uztaisam vainagu un iededzam svecīti tajā, lai vakari gaišāki, lai siltāk. Lai būtu svētku sajūta. Lai mēs vakarā varētu visi kopā pasēdēt un paskatīties, kā svecīte deg.
Jāsaka, neesmu gan īsti interesējusies, bet pieļauju, ka adventes vainagi ir tāda tīra kristiešu svētku ieraža. Bet, ja viņi savu Kristus dzimšanu pielāgoja saulgriežu svētkiem, kāpēc lai arī viņu tradīcijas nebūtu pielāgojamas visiem?
Svecīti jāaizdedz ar gaišu domu. Es pēdējos gadus adventes vainagā lieku tikai vienu sveci. Pirmo reizi tas bija taupīgu apsvērumu deļ. Agrāk liku četras, bet tāpat vienmēr no pirmās nedēļas visas dedzināju reizē, un tad kopumā diezgan daudz sveču vajag. Viena – daudz ekonomiskāk. Bet tad man iepatikās vainags, kurā ir viena skaista svece.
P.S. Bildē mūsu šī gada veikums.
Autors: Ilze Lipska