Tā, protams, biju es… Konfektes gan biju sarūpējusi, taču svētdienas vakarā, midzinot mazo meitu, aizmigu kopā ar viņu un par neieliktajām konfektēm atcerējos vien nākamajā rītā, kad izdzirdu mašīnas durvju klaudzoņu, bērniem un vīram prombraucot. Sapratu, ka nepatikšanas… Vīrs apstiprināja, ka bērni esot bijuši satriekti. Viena meita pat nav gribējusi iet uz skolu, jo visi bērni stāstīšot, ko viņiem atnesis rūķis, bet viņai nebūšot ko teikt…
Sapratu, ka man ne tikai jālabojas, bet arī jāsarūpē kaut kas ar uzviju!
Noskatīju internetā idejas un tā kā man mājās bija kaudzīte ar jaunām aploksnēm, kas paredzētas kompaktidiskiem, izmantoju tās kā aploksnes un salīmēju pie virtuves sienas kā Adventes kalendāru. Katrai dienai aploksnē ir zīmīte ar kādu spēli, mīklu vai norādi, kas šodien darāms. Piemēram, vakar tur tika ielikta atvainošanās vēstule no rūķa par aizmāršību, kā arī norāde par spēli «Mīļie vārdi», kas bija atrodama aiz zaļajiem aiz… Tur atradās lapu kaudzīte, uz katras no tām bija viena ģimenes locekļa vārds un pārējiem bija jāieraksta viņam kaut kas mīļš. Lai arī lielais dēls (16 gadi) sākumā ņurdēja – kāpēc tas tagad jādara, sanāca forša atkāpe no ikdienas rutīnas. Tuvākajās dienās mums plānā paredzēts tējas vakars ar brauniju, dzejoļu sacerēšanas vai dzejoļu kolāžas veidošanas vakars, noteiktu būs kāršu spēļu vakars, mīklu minēšanas vakars. Patiesībā esmu priecīga, ka tā sanāca.
Ikviens mīļi aicināts pievienoties!