– Dakter, kas tik spēji noticis, ka zvanījāt uz redakciju?
– Kolēģes man šodien arī prasa: «Nellij, kas ar tevi?! Apslimusi esi, vai? Tāda netipiski drūma, nomākta.» Nekas, vienkārši… viena mēneša laikā ir izņemtas četras dzemdes. Jaunām sievietēm. Vecumā no 26 līdz 33 gadiem. Un – kāpēc? Ķeizargriezienu sekas.
Godīgi sakot, mēs, operējošie ginekologi Austrumu slimnīcā, esam noguruši no ķeizaru komplikācijām, jo to ārstēšana prasa daudz enerģijas, atbildību, īpašu kvalifikāciju un milzīgus valsts līdzekļus.
Mani nodaļas dakteri ir uz morālu un fizisku spēku izsīkuma robežas, jo šīs situācijas ir ētiski smagas. No tavas pareizās rīcības atkarīga sievietes dzīvība, tu taču apzinies – jauna sieviete, un paliek bez dzemdes…
Esmu arī aktīvi strādājusi dzemdniecībā – piecpadsmit gadus intensīvi dežurēju Rīgas 1. slimnīcas dzemdību nodaļā, pa desmit, vienpadsmit diennaktīm mēnesī – un dzemdniecību esmu izbaudījusi līdz mielēm. Bet, ja toreiz man uz 800 pieņemtām dzemdībām gada laikā bija 12 ķeizargriezienu, tas ir mazs skaits, salīdzinot ar šodienu. Tagad Latvijā aptuveni 23 procenti bērnu pasaulē ierodas ar ķeizargriezienu, bet tā sekas nav tik nevainīgas, kā sākumā varētu šķist.
– Sievietes uztraucas, ka bērns ilgās dabiskajās dzemdībās samokās…
– Ķeizars nav garantija, ka viss būs kārtībā un bērniņš – vesels. Jā, plānots ķeizargrieziens bērnu pasargā no grūtā ceļojuma pa dzemdību ceļiem, taču nenovērš jau pirms dzemdībām iegūtās veselības problēmas.
Ja man kā ārstei jāsalīdzina dabiskās dzemdības ar ķeizargriezienu… Plānveida ķeizara laikā bērniņš nav gatavs dzimt – viņš pat nenojauš, ka tūlīt, tūlīt viņu izņems no ierastās, drošās, patīkamās vides un būs pašam jāsāk elpot. Tas notiek tik pēkšņi!
Principā ķeizargrieziens ir vajadzīgs, un tam ir savas indikācijas – nopietni medicīniski iemesli.
Bet ne par to stāsts… Principā ķeizargrieziens ir vajadzīgs, un tam ir savas indikācijas – nopietni medicīniski iemesli. Piemēram, grūtniecei atslāņojas placenta. Tā atdalās no dzemdes gļotādas, kas visbiežāk notiek trešajā grūtniecības trimestrī un var traucēt skābekļa piekļuvi bērnam. Vai arī – nabassaites nosprostošanās. Tā negadās bieži, tomēr reizēm nabassaite izslīd caur dzemdes kaklu un maksti, pirms mazulis ir dzimis, un tas var kavēt asins plūsmu mazulim, tāpēc šādos gadījumos tiek veikta ķeizargrieziena operācija.
Tāpat, ja ir neprogresējošas dzemdības: dzemdes kakls ilgāku laiku neveras, dzemdību darbība ir palēninājusies vai pilnībā apstājusies… Turklāt tagad augļa labsajūta un dzemdes darbība tiek novērota ar augstas tehnoloģijas ierīcēm, un to, ka bērniņš cieš no distresa, var pamanīt ātrāk nekā agrāk. Bet – tikai tāpēc, ka sievietei negribas pašai dzemdēt, jo viņa nevēlas ciest dzemdību sāpes (turklāt šodien, kad iespējama epidurālā anestēzija un citas atsāpināšanas metodes!), izlemt par labu ķeizargriezienam ir absurds.
– Kāpēc? Filmās šķiet tik viegli, tik ātri – pārgriež un viss, bērniņš klāt! Arī sieviešu pieredzes internetā par to vēsta.
– Ar kolēģiem saskaitījām sešpadsmit komplikācijas, ar kurām mēs sastopamies arvien biežāk, un dažu no tām agrāk vispār nebija. Piemēram, ārpusdzemdes grūtniecības tipiskā vieta ir olvads, bet pēdējos piecos gados parādījusies jauna vieta – apaugļotā olšūna ieligzdojas ķeizara rētā. Un tas nozīmē, ka sievietei jāzaudē dzemde. Mēs mēģinājām divām pacientēm grūtniecību no rētas izlobīt, taču vienalga tas beidzās ar dzemdes izņemšanu. Tātad sieviete vairs nevarēs pati iznēsāt bērnus. Un nedēļas laikā – trīs šādi gadījumi! Nākamais – sievietei, kurai veikts ķeizargrieziens, nākotnē labi jāapdomā, cik pilnvērtīga ir rēta uz dzemdes.
– Kā tad viņa to var zināt?!
– Tieši tā – nekādi. Šis ir jautājums, kas jārisina ginekologiem. Bieži vien mēs ultrasonogrāfijā redzam, ka rēta ir nepilnvērtīga. Rupji sakot, dzemdes priekšējā sienā, kur bijis grieziens, redzams defekts. Pagājušā gada rudenī Eiropas ginekoloģiskās endoskopijas kongresā Budapeštā vesela sekcija bija veltīta tieši šai tēmai – ķeizara rētām. Tā nav tikai Latvijas problēma.
– Rēta neaizaug?
– It kā. Tas netraucē dzīvot, bet nākamajā grūtniecībā ir lielāks risks pārplīst dzemdei. Un tā ir akūta, dzīvībai bīstama situācija, kas atkal nozīmē, ka sieviete un bērns būs jāglābj. Tobrīd aktuāls kļūst cits jautājums: kur viņa tad atrodas – cik tālu no slimnīcas un vai blakus stāv ārsts, kurš to prot izdarīt.
Mīļās sievietes, ja jūs esat grūtnieces pēc ķeizara, padomājiet par savu dzīvesveidu un jo īpaši par tālajiem ceļojumiem, ar ko tie var draudēt. Es teiktu: pēc 20. grūtniecības nedēļas – nekādas Tunisijas un Taizemes!
– Kurā brīdī dzemdes šuve mēdz plīst?
– Jebkurā. Jo lielāka grūtniecība, jo lielāks risks.
– Bet sieviete taču regulāri iet pārbaudīties pie ginekologa…
– Šāda sieviete īpaši jāuzpasē. Ultrasonogrāfijā redzot lielu defektu ķeizara rētā, normāls, atbildīgs ārsts saprot, ka ar nākamo grūtniecību sieviete riskēs, ka dzemde plīsīs. Tāpēc viņai piedāvā atkārtotu operāciju, lai pāršūtu grieziena rētu. Man tagad privātpraksē uzskaitē ir kāda sieviete, kurai pirms gada to izdarījām – rēta no jauna sadzija labi, un nu viņa ir stāvoklī, turklāt izredzes iznēsāt bērniņu ir lielas.
– Tas nozīmē, ka pirms bērniņa ieņemšanas vajadzētu pārbaudīt, kāda izskatās rēta?
– Jā, sievietēm, kam bijis ķeizargrieziens, būtu jādodas uz sonogrāfiju, kas parasti arī notiek. Rēta sadzīst sešu vai septiņu mēnešu laikā, un pēc tam arī var redzēt, vai viss kārtībā. Ja paiet gads, tad jau atļauj nākamo grūtniecību. Un vēl sievietei jāapzinās, ka pārsvarā nākamā grūtniecība atkal būs ķeizargrieziens.
– Zinu sievietes, kuras otro bērniņu dzemdējušas pašas!
– Sakarā ar mūsu cepšanos pret ķeizariem, ja tā drīkst sacīt, tagad dzemdību speciālisti stingri pārskata savu darba stilu. Patiesībā ginekologam būtu jāizvērtē, kāpēc bijis ķeizargrieziens, un tikai tad jāpieņem lēmums, kā nākamais bērniņš varētu nākt pasaulē – dabiski vai atkal ar ķeizaru. Piemēram, ja iepriekšējā ķeizargrieziena iemesls bijis iedzimts dzemdību darbības vājums – tāds novērots arī sievietes mātei un māsai –, tad parasti ir mazas cerības, ka nākamreiz dzemdību darbība pēkšņi kļūs laba un viņa dzemdēs pati.
Cita situācija, ja sievietei dzemdību laikā ir bijis, piemēram, pilns dzemdes kakla atvērums, bet ķeizargrieziens veikts tāpēc, ka atslāņojusies placenta… Tas nozīmē, ka dzemdes kakls viņai spēj ļoti labi atvērties un arī ar dzemdes rētu viņa var nākamo mazuli pasaulē laist pati, dabiski. Savukārt, ja sievietei agrāk no dzemdes izņemts ļoti liels miomas mezgls un pēc tam viņa palikusi stāvoklī, tad gan parasti ir ķeizargrieziens, jo dzemde nav spējīga pati izstumt bērniņu, un ir palielināts risks dzemdei plīst dzemdībās.
Vēl kāda nianse… Jārēķinās, ka pēc ķeizargrieziena operācijas nākamreiz, kad sieviete atkal būs grūtniece, ir lielāks risks, ka placenta var ieaugt dzemdes sieniņā pēcoperācijas rētas rajonā pārāk dziļi, un tas savukārt dzemdībās var izraisīt lielu asiņošanu. Tik lielu, ka vienīgais veids to apturēt un glābt mātes dzīvību ir izņemt dzemdi. Tāpēc šajā situācijā tik tiešām labāks variants atkal ir ķeizargrieziens.
Padomju laikā bija atļauti divi ķeizargriezieni: pēc otrā sievieti sterilizēja. Šodien var veikt ķeizarus, cik grib. Pati sieviete izlemj, cik bērnus viņa vēlas. Bet – ar katru nākamo ķeizargriezienu anatomiski veidojas situācija, ka urīnpūslis tiek mazliet pavilkts uz augšu. Līdz ar to nākamā lielā komplikācija ir iespēja ķeizargrieziena laikā pārgriezt urīnpūsli. Ja ķirurgs to pamana, urīnpūsli uzreiz sašuj, un viss ir kārtībā. Bet, ja urīnpūsli nesašuj, sievietei veidojas urīna izraisīts peritonīts.
Urīns pamazām satek vēdera dobumā un rada vēdera plēves iekaisumu, ķīmisku bojājumu. Tas savukārt nozīmē dzemdes izņemšanu un reanimāciju.
Mums šādas pacientes ir bijušas, un par viņu dzīvību nācies stipri cīnīties. Dzemdes ķīmiskā bojājuma simptomi ir bijuši ļoti maskēti, taču, apskatoties ultrasonogrāfijā vēdera dobumu, redzams – tas pilns ar šķidrumu, totāls peritonīts. Sieviete guļ reanimācijā, un mēs viņai staigājam apkārt, domās liekam plusus un mīnusus, jo pieņemt lēmumu pacientei divdesmit sešu gadu vecumā izņemt dzemdi ir ļoti nopietns solis. Bet lielākoties tā arī beidzas šīs operācijas. Var uzskatīt, ka sieviete mums ir izglābta. Palikusi dzīva, bet – dzemdes nav. Pēc tam šīs pacientes parasti saka: «Dakter, ja es to būtu zinājusi agrāk, nekādus ķeizarus…»
Nākamā ķeizargriezienu komplikācija – dzemdes iekaisums jeb endometrīts. Tas mēdz rasties arī pēc dabiskām dzemdībām, taču pēc ķeizara iekaisums ir daudz sarežģītāks. No dzemdes dobuma infekcija pa ķeizara rētu nokļūst vēdera dobumā un atkal attīstās vēdera plēves iekaisums.
– Kāpēc vispār šāda infekcija rodas? No kurienes?!
– Bieži vien sievietes uzskata, ka infekcija ievazāta ķeizara laikā. Nē! Parasti tā ir sava iekšējā infekcija, kura vienkārši pēc dzemdībām – un it īpaši pēc ķeizara – uzliesmo, jo organisma imūnsistēma grūtniecības un dzemdību laikā ir ļoti novājināta.
Bieži pēc ķeizargrieziena veidojas endometrioze. Nejauka slimība, kad dzemdes gļotādas audi ieaug citās vietās, kur tiem nevajadzētu būt: nabā, makstī, acī, vienīgais, kur neieaug, – liesā.
Un ļoti bieži endometrioze iemetas tieši ķeizargrieziena rētā. Sākumā liekas, ka ir mazs bumbulītis un tas saistīts ar menstruālo ciklu – te palielinās, te samazinās, te sāp, te sāpes pāriet. Bet bumbulis, ko mēs sataustām no ārpuses, iekšpusē ir daudz plašāks. Tas nebūtu pats trakākais, jo bumbuli veiksmīgi izgriež, un viss kārtībā.
Pēc jebkuras operācijas, arī ķeizara, veidojas saaugumi. Vienai nav neviena saauguma arī pēc trim ķeizariem, bet citai ir jau pēc viena. Tad varbūt jātaisa nākamā operācija, jo pievienojas akūta saaugumu slimība, kas nozīmē, ka var izveidoties akūta zarnu necaurejamība. Vēders piepūšas, sāp…
Vēl pēc ķeizargrieziena ir daudz sarežģītāk veikt jebkuras ginekoloģiskās manipulācijas dzemdē, ja tādas nepieciešamas. Pieņemsim, aborts vai arī, ja vajag paņemt proves audu izmeklēšanai. Kad ķirurgs ar asiem instrumentiem pa aklo darbojas dzemdē, ir lielāks risks to caurdurt. Jā, dzemdi tad parasti vēl var glābt, bet – ir vēl viena operācija. Atkal sieviete guļ slimnīcā, atkal kreņķi.
Ķeizara laikā šad un tad steidzoties, it īpaši pie akūtiem ķeizargriezieniem, ar skalpeli var iegriezt arī bērnam. Tādi gadījumi ir bijuši, nenoliegšu.
Reāls gadījums… Divragu dzemde un grūtniecība aizgājusi bojā. Nolēmām to pārtraukt ar hormonālām tabletēm, taču neizdevās, un kolēģe veica abrāziju. Pēc brīža viņa atskrien uz manu kabinetu: «Dakter, ātri uz mazo operāciju zāli!» Viņa ar kireti aizskārusi ķeizara rētu, un tās tuvumā iet maģistrālie dzemdes asinsvadi. Ārprāts! Savas ilgās prakses laikā nebiju tādu asiņošanu redzējusi – kā no krāna. Pavilku ar roku dzemdi uz āru makstī, sajutu, ka ķeizara rētā ir caurums. Es turu ar diviem pirkstiem asinsvadus, lai nenoasiņo. Sieviete jau bija zaudējusi pusi asiņu, iestājies hemorāģisks šoks. Bet cepuri nost kolēģiem – šajā gadījumā iestājās absolūti perfekta akūtā palīdzība, uzreiz strādā komanda. Fiksi izraksta donoru asinis, plazmu. Operāciju zāle pilnībā sagatavota, ķirurgi mazgājas. Pacienti veikli pārceļ uz ratiem, es sēžu viņai blakus, ar pirkstiem aizspiedusi dzemdes asinsvadus, mani apsedza kopā ar pacienti un – uz operāciju zāli. Lifts gaida, citiem ceļš uz turieni tiek nobloķēts. Turu asinsvadus, kamēr ķirurgi atgriež vēderu un satver dzemdi. Sieviete glābta. Seko reanimācija. Asins pārliešana, daudzu donoru asinis… Tāpēc es saku – ķeizargriezieni ir bīstami.
Vēl kāda nianse, ko nedrīkst slēpt… Ķeizara laikā šad un tad steidzoties, it īpaši pie akūtiem ķeizargriezieniem, ar skalpeli var iegriezt arī bērnam. Tādi gadījumi ir bijuši, nenoliegšu. Parasti šie griezieni nav lieli, un tomēr.
Anatomisku struktūru traumatizācija ķeizara laikā izjauc ķermeņa simetriju, un vēlāk tas sievietei var provocēt sāpes iegurnī un mugurā. Gadās arī trombembolijas.
– Sanāk tāds briesmu stāsts…
– Kopumā, protams, šādi gadījumi ir reti, bet, ja salīdzina dabiskas dzemdības ar ķeizargriezienu, komplikācijas tomēr ir pārāk nopietnas, un ar tām jārēķinās. Tāpēc es saku: ja kāds mans kolēģis uzdod grūtniecei jautājumu: «Vai dzemdēsiet pati vai taisīsim ķeizaru?», es šo ārstu necienu. Nedrīkst būt šāda teksta! Ir indikācijas, kad uzreiz profesionāli redzams – jātaisa ķeizars, bet, ja ārsts pirmajā grūtniecībā, pirmā apmeklējuma laikā, pirmajās dzemdībās uzreiz uzdod šādu jautājumu…
Šodien Latvijā radusies situācija, par kuru mēs, operējošie ginekologi, kas saskaramies ar ķeizara komplikācijām, esam īpaši sašutuši – proti, tagad mūsu valstī iespējams ķeizargrieziens pēc pašas vēlēšanās par naudu. Absurds!
– Un sievietes uz to parakstās?
– Jā. Akmens jāmet arī mūsu, ārstu, lauciņā.
Piemēram, ja bērniņš ir tūpļa priekšguļā, šodien tas skaitās iemesls, kādēļ mediķi izšķiras par ķeizargriezienu. Bet agrāk, lai es šādā situācijā uzreiz pieņemtu lēmumu par ķeizaru… Nākamajā dienā mani stingri bārtu un es dabūtu rakstīt paskaidrojumu. Ja neiet dzemdības, tā ir cita lieta, bet, ja viss notiek normāli, ja sievietes iegurņa izmēri labi, bērniņš dzemdē jūtas labi, ja ir gatavi dzemdību ceļi un laba dzemdību darbība, dzemdības var tikt veiksmīgi novadītas pa dabiskajiem dzemdību ceļiem. Jo tūpļa guļa ir viens no fizioloģisko dzemdību veidiem. Vienīgi nepieciešama sievietes vēlme dzemdēt pašai, un bez šaubām šīs dzemdības jāpieņem ārstam. Un grūtniecības laikā nevajag atteikties no bērna apgriešanas pareizā guļā, to veic profesionālis ultrasonogrāfijas kontrolē.
Taču man radies iespaids, ka… Pirmkārt, šodien ārsti baidās no spontānām dzemdībām. Jo grūtniecība un dzemdniecība pati par sevi ir ļoti riskants process, kur visas varbūtības iepriekš nevar paredzēt. Latvijā un arī pasaulē tas ir medicīnas lauks, kur notiek visvairāk tiesas darbu. Otrkārt, sievietes pašas ļoti steidzas. Fizioloģiski dzemdības rit vismaz divpadsmit stundas – tas ir normāli. Bet sievietes ir nepacietīgas: ja sāp ilgāk par trim stundām, tas jau skaitās briesmīgi grūti.
Patiesībā ķeizars pēc pašas vēlēšanās nav nekāds ekskluzīvs pakalpojums, bet gan noziegums, ka vispār ko tādu piedāvā. Tā vairs nav medicīna, bet komercija.
– Kāpēc agrāk nebija tik daudz komplikāciju?
– Pirmkārt, notika mazāk ķeizaru. Otrkārt, daudz kas atkarīgs arī no ārsta kvalifikācijas. Šodien apmācību sistēma ir cita: uz trim ginekologa valsts budžeta vietām piesakās divdesmit pretendenti, kas pēc augstskolas absolvēšanas izvēlas būt ginekologi. Bet operēt, vadīt dzemdības grib retais, jo tas ir grūti. Daudz lielāku naudu iespējams nopelnīt ambulatori privātpraksēs bez liela stresa. Un tā ir mūsu, operējošo ginekologu, sāpe. Es nevaru atrast savai nodaļai dežūrārstus, kas prot operēt. Mūsu jaunie ārsti – viņiem pēc rezidentūras programmas obligāti ir viena (!) dežūra mēnesī. Divdesmit četras stundas. Nu, pasakiet, kurš šādi var iemācīties operēt?!
Bet citur Eiropā un pasaulē ir tā: pēc augstskolas beigšanas, kad rezidents, topošais ārsts, izvēlas specialitāti, viņš pieredzējuša kolēģa uzraudzīts strādā piecus gadus – vispār neiziet no slimnīcas un mācās praktiski. Mūsu jaunais kolēģis devās strādāt uz Turciju – viņš burtiski dzīvoja slimnīcā, tur 17 dežūras mēnesī ir obligātas! Cita rezidente, kas arī mācījās pie manis, tagad strādā Berlīnē Šaritē klīnikā, tur notiek tas pats. Kad biju Berlīnē, zvanu viņai, ka gribu paskatīties slimnīcu, jo kā nekā tā tomēr ir lielākā Vācijā. Bet viņa man atsūta ziņu: labāk šodien nē, jo daudz darba, tikko noņemta no distances un braucot uz mājām gulēt – bijusi smaga dežūra, septiņas operācijas. Sarunājām tikties nākamajā dienā, jo tad viņai būšot tikai trīs operācijas.
Es stingri pieturos pie sava viedokļa un rosinu sievietes padomāt par to: daba mums paredzējusi laist bērniņu pasaulē pa dabiskiem dzemdību ceļiem, un ķeizargriezienam ir jāpaliek IZŅĒMUMAM.
Arī manā studiju laikā bija citādi. Pirmkārt, es jau sestajā kursā specializējos, bija subordinatūra. Pēc tam sekoja internatūra un tad divus gadus klīniskā ordinatūra. Piecus gadus es no slimnīcas nelīdu ārā! Un visi manas paaudzes un mazliet jaunāki ķirurgi tā ir mācījušies. Tagad? Tagad man atbild: laiki mainījušies. Bet kas ir mainījies? Sievietes tās pašas un arī darbs ārstam jādara tas pats – viņš nedrīkst kaitēt pacientam.
2012. gadā pasaulē nācis 19 401 bērniņš,
ar ķeizargriezienu – 4451;
2013. gadā – 20 094 bērniņi,
ar ķeizargriezienu – 4304;
2014. gadā – 21 244 bērniņi,
ar ķeizargriezienu – 4336.
AVOTS: Slimību profilakses un kontroles centra statistikas dati
Kā notiek ķeizargrieziens?
- Pirms operācijas vai tās laikā tiek ievadīti antibiotiski līdzekļi. Operācijas ilgums parasti nepārsniedz stundu. Pārgriež ādu, zemādu, aponeirozi – platu cīpslu, tad atslāņo muskuļus, vēdera plēvi, iegriež dzemdi un ar roku izceļ bērnu. Pēc tam katra struktūra, kas tika pārgriezta, atsevišķi jāsašuj. Bet pats galvenais – ir ļoti pareizi jāsašuj dzemde. Te nevar iziet uz ātrumu, vajadzīga kvalitāte.
- Operācija tehniski nešķiet sarežģīta. Bet tā nav! Dzemdi var iegriezt augstāk un var iegriezt zemāk, tur var būt vieni asinsvadi un var būt citi asinsvadi, tu tos vari aizskart un vari neaizskart. Jo anatomija katrai sievietei ir citāda, turklāt daudz kas atkarīgs no tā, kurā brīdī to dara. Kad dzemdes kakls veras vaļā, arī sievietes anatomija mainās, un var kļūdīties.
- Pēc operācijas sieviete apmēram pāris stundas atrodas pēcnarkozes atmošanās palātā, kur tiek kontrolēts pulss, asinsspiediens un dzemdes stāvoklis. Pēc tam viņa tiek aizvesta uz palātu kopā ar savu bērniņu, un nu jāsāk viņu barot ar krūti, kas, protams, pirmajā diennaktī pēc operācijas nav viegli. Pēc operācijas urīnpūslī paliek katetrs, kuru izņem tad, kad sieviete spēj piecelties un staigāt.
Salīdzināšanai – pieredzes
- Pie ķeizara plusiem varu pieskaitīt – nebiju izmocījusies un saplīsusi kā dabiskajās dzemdībās. Mīnuss – tā kā bija vispārējā narkoze, neredzēju mazo tikko dzimušu. Komplikāciju man nebija. Bet tādas bija pēc dzemdībām, nācās veikt dzemdes tīrīšanu (nekas patīkams). Tagad ķeizara rēta ir maza, gluda un gandrīz neredzama. Vienīgi nepatīk, ka rētas vieta ir stingra un vēdera āda, kas ir elastīgāka, grib kārties pāri.
- Man ir 3 ķeizari, nekādu komplikāciju, veseli bērni. Jau pēc 4 stundām staigāju un aprūpēju bērnu. Pirmais ķeizars bija pilnajā narkozē, tad pagulēju nedaudz ilgāk, 6 stundas. Pirmā rēta bija jutīga gadu, otrā un trešā vispār nesāpēja. Sadzija smuki – 10 cm gara, var redzēt, ja ieskatās.
- Manā kontā ir vienas dabiskas dzemdības, viens plānveida ķeizars. Ķeizara plusi – zināms datums, kad notiks operācija, izpalika zīlēšana, vai jau jāskrien uz dzemdību namu, un tamlīdzīgi. Procesa diezgan lielā prognozējamība: uzliks uz galda, iedurs, atgriezīs, izņems, parādīs, aizšūs. Bērns tiek pasargāts no iespējamā skābekļa bada tieši dzemdību laikā – neiesprūdīs, nesapīsies nabassaitē… Mīnusi – jutos kā gaļas gabals, kas nav spējīgs neko darīt. Bērnu ieraugot, izpalika TAS sajūsmas vilnis, kā bija dabiskajās. Diezgan ilgu laiku saglabājās rezervēta attieksme pret bērnu. Lielākais mīnuss – SĀPES! Tas bija kaut kas murgains. Bērns sen laukā, grib ēst, grib sausu dupsi, bet neko nevaru izdarīt, lai katra kustība nesagādātu mokas. Ķeizars bija no rīta, vakarā knapi aizsteberēju līdz WC. Nākamās trīs dienas ļoti sāpīgas ar visu pretsāpju terapiju. Tālāk, protams, dzīve kļuva labāka. Komplikāciju nebija, ja neskaita ieaugušu diegu vienā rētas malā. Tur tagad drusku platāka rēta. Salīdzinājumā ar dzemdībām, kur man sāpēja 5 stundas pirms bērna dzimšanas, labāk izvēlētos dabiskās, jo sāpes pēc dzemdībām krietni mazināja hormonu izmaiņas. Nepatika un bija traucējoši, ka pēc ķeizara mēnesi un pat ilgāk, paceļot jebko smagāku par 5 kg, uzreiz iesāpējās rēta
- Man ir divi ķeizari, pēc 7 gadiem gribu trešo bērnu. Bet, ja nedos man ķeizaru, tad uzreiz atmetu domu par trešo bērniņu. Latvijā ir pārāk nekvalificēti ārsti – lūk, no tā baidās māmiņas, nevis no sāpēm. Ķeizars arī sāp, ļoti sāp. Toties man bērni ir fiziski un garīgi veseli.
- Vienmēr būs sievietes, kas gribēs un varēs dzemdēt pašas, un būs tādas, kas nevarēs un kurām fiziski vai psiholoģiski labāk, ja bērniņš nāk pasaulē ar ķeizargriezienu. Nevajag tik ļoti pārspīlēt dzemdību veida nozīmi. Tā ir viena diena pret visu tālāko dzīvi. Sievietei vajadzētu būt tiesībām izvēlēties.
Kur un par cik?
Augstā cena ir viens no veidiem, kā ierobežot ķeizarus pēc pašas vēlēšanās.
- Dzemdību namā ķeizargrieziens maksā 3000 eiro;
- Bulduru slimnīcā Jūrmalā – 1707 eiro;
- Siguldas slimnīcā – 1800 eiro;
- Dobeles slimnīcā – 850 eiro;
- Liepājas reģionālajā slimnīcā – 1565 eiro;
- Vidzemes slimnīcā – apmēram 1200 eiro;
- Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā – 1100 eiro.