Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
15
-
0
-
0
-
8
-
1
-
1
-
1
-
Ja kāda no galda kājām ir īsāka vai garāka, galds ir šķībs. Lai cik nopulēta ir galda virsma, lai cik perfekti ir noteikumi, uz tā šķīvis neturēsies. «Daudzi vecāki tik ļoti fokusējas uz galda virsmu un to pulē, bet neredz, ka kādas galda kājas vispār nav un viņi galda virsmu jeb noteikumus tur, zobus sakoduši. Kad to palaiž vaļā, galds krīt, un tad daļa pieaugušo izlemj, ka jātur vēl ciešāk – viņi vēl stingrāk pieķeras noteikumiem, bet aizmirst, ka labi vārdi un darbi atstāj vislielāko ietekmi,» saka psiholoģe.
Ja bērnam ir tikai noteikumi, tā ir katorga; ja tikai labie vārdi – tā ir pielīšana; ja tikai kopābūšana – vienkārša tusēšana; ja tikai dāvanas – tā ir uzpirkšana; ja tikai rūpes – nespējnieka aprūpēšana.
«Tāpēc ikdienā jācenšas visu līdzsvarot, lai galds ir daudzmaz stabils. Svarīgi arī atcerēties, ka bērnam šajā pasaulē ejams pašam savs ceļš. Ja mammas iekšējais bērns ir apvainojies uz visu pasauli, viņai pašai viņš jāsamīļo, jāvelta labi vārdi, rūpes, laiks, dāvanas un noteikumi, lai pēc tam to visu varētu atdot savai atvasei.»
Piecas mīlestības valodas:
- Pirmā mīlestības valoda ir labi vārdi, kurus vecāki saka bērnam tāpat vien, nevis tāpēc, ka viņš, piemēram, uzzīmēja zīmējumu. «Priecājos tevi redzēt!», «Es tevi mīlu (par to, ka tu esi, nevis par sasniegumiem)!» Kad bērns uzzīmē pirmo aplīti, ģimenei ir svētki un visi priecīgi. Kad bērns uzzīmē simto aplīti, vecākiem rodas vilšanās, un bērns nesaprot – ja visu laiku vecāki bija priecīgi un sajūsmināti par aplīti, tad kāpēc tagad viņi vairs par to nepriecājas?
- Tāpēc otrā mīlestības valoda ir kopābūšana bez telefona, datora, televizora un pat bez radio, kad vecāki pavada laiku kopā ar bērnu un pārrunā zīmējumu. Bērns var pastāstīt, kāpēc viņš uzzīmējis tādu aplīti, kādas krāsas izvēlējies un kāpēc? Pieaugušie kaut piecas minūtes var paskatīties, kā bērns aplīti zīmē, kā viņš tur rokās zīmuli, kā piepūš vaigus… Tas arī stiprina bērna pašapziņu.
- Trešā mīlestības valoda ir rūpju izrādīšana – daudziem vecākiem tas labi padodas, kamēr bērns ir mazs, bet, kad viņš pieaug, rūpes kļūst apgrūtinošas. Rūpes nav tikai pasniegt bērnam ēdienu un tīras drēbes, bet arī parūpēties par to, lai viņš var ērti darboties, lai viņam ir silti, ērti un droši. Kad bērns iet pa līdzsvara baļķi, daudzi vecāki sauc: «Uzmanīgi!» Bet bērns nesaprot, ko nozīmē uzmanīgi? Sastingt? Tad ir lielākais risks, ka bērns nokritīs, tāpēc patiesas rūpes būs tad, ja mamma vai tētis pateiks, ka kāja uz baļķa jāpaliek mazliet pa labi vai kreisi.
- Ceturtā mīlestības valoda ir dāvanas, taču ne gluži ceļojums uz siltajām zemēm vai krekliņš ar iemīļoto multfilmas varoni, bet gan attieksme, ka vecāki ir bērnam pieejami šeit un tagad. Ja bērnam multfilmu varonis ir tik svarīgs, var nopirkt arī to, taču būtiskākais, lai vecāki to uzdāvina, neprasot no bērna neko pretī.
Sagādā prieku un ļauj bērnam pašam izvēlēties, ko ar to darīt un kad pateikt paldies. Kamēr vien vecāki par bērnu rūpējas, dāvanām jābūt kaut kam, kas nāk no sirds un kaut kam, kur ieguldītas pūles, kuras beidzas brīdī, kad dāvana pasniegta. Telefons uz divu gadu nomaksu nav dāvana, jo vecāks būs piesiets ikmēneša maksājumam, bet no rīta uzceptas bērna mīļākās pankūkas gan būs tieši laikā.
- Piektā mīlestības valoda ir noteikumi, ko drīkst un ko nedrīkst, ko vecāki ļauj un neļauj darīt. Noteikumiem jābūt dažiem un samērīgiem, jo ievērot daudz noteikumu bērnam ir grūti. Tāpēc vissvarīgākais ir radīt bērnam draudzīgu vidi, lai aizliegtā būtu pēc iespējas mazāk. Vai mājā ar mazu bērnu uz grīdas jātur smalka porcelāna vāze, kuru mazais ar savu dabisko izzināšanas kāri var apgāzt un sasist? Kas vecākiem ir svarīgāks – bērna zinātkāre vai ierobežojums netuvoties vāzei? Tā nereti vecākiem nav viegla izvēle, bet vienmēr jāpadomā, kādu bērnu vecāki vēlas redzēt? Drosmīgu, neatlaidīgu, uz priekšu ejošu vai nedrošu, pakļāvīgu un paklausīgu.
