Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Moskvich Vēsture
Maskavas mazlitrāžas automobiļu rūpnīcā (krieviski – MZMA) moskviču ražošanas tehnoloģija jau kopš koka furgonu (M-422) izgatavošanas laikiem 1940. gadu beigās bija diezgan labi atstrādāta. Turklāt šeit lielu lomu spēlēja atsevišķi izstrādātie kravas pasažieru automobiļi jeb universāļi, kuri MZMA tika projektēti paralēli sedaniem kā atsevišķi modeļi, nevis tos vienkārši uzlabojot.
1964. gada oktobrī sāka ražot ilgi gaidīto trešās paaudzes moskviču, kuram piešķīra modeļa apzīmējumu 408. Iepriekšējā moskviču furgonu ekspluatācijas pieredze lieliski parādīja, ka PSRS tautsaimniecībā daudzās nozarēs neliels kravas furgons uz vieglā automobiļa bāzes ir neaizvietojams.
Moskvich 408 virsbūve atbilstoši savam laikam skaitījās pietiekami progresīvs un veiksmīgs izstrādājums. Tai ir liela izturības rezerve, kas ir ļoti būtisks rādītājs. Turklāt viens no galvenajiem ražošanas politikas nosacījumiem saistījās ar maksimālu detaļu unifikāciju.
Rūpnīcas dizaineri Borisa Ivanova vadībā izstrādāja vienu no universāļa versijām ar lieliem liektas formas panorāmas logiem sānu un aizmugures daļā, kuri bija samērā grūti pārveidojami kravas furgonā, toties viņa kolēģa Jefima Mastbauma radītā versija veiksmīgi apvienoja jaunā izstrādājuma avangardismu ar tehnoloģiskajām iespējām, līdz ar to Mastbauma versija vieglāk transformējās kravas furgonā.
Līdz ar to atlika vien paņemt kravas pasažieru versiju un to adoptēt kravu pārvadājumiem, izņemot aizmugures sēdekļus un likvidējot aizmugurējās durvis un sānu logus.
Kravas kaste
Pārmaiņu rezultātā furgons ieguva garus aizmugurējos spārnus un elegantu gofrētu sānu paneli logu vietā. Aizmugures durvis bija pilnībā unificētas ar universāli, agrīnajiem modeļiem tās bija divdaļīgas. Tās atverot, nedaudz palielinājās furgona ietilpība garāku priekšmetu pārvadāšanai, toties apgrūtināja kravas iekraušanu. 1972. gadā pārgāja uz augšu ceļamām vienpusējām durvīm.
Kravas nodalījumam izveidoja gludu metāla grīdu, kas pārklāta ar gumijas paklājiņu, turklāt furgona kravas nodalījuma grīda iznāca zemāka nekā universālim. Vienīgais traucēklis platumā palika iekšējās spārnu arkas, kuras tomēr bija pietiekami augstas. Vadītāja un līdzbraucēja vietas no kravas nodalījuma agrīnajiem eksemplāriem ir pilnībā nodalītas ar slēgtu starpsienu, bet vēlāku izlaidumu furgoniem – ar nelielu starpsienu sēdekļu atzveltnes augstumā. Aiz vadītāja sēdekļa novietojās instrumentu somiņa, bet aiz pasažiera sēdekļa – rezerves ritenis.
Moskviču modeļu gammā uzprojektētais kravas furgons iznāca kā elegants atsevišķs modelis, kuram piešķīra apzīmējumu 433. Šeit vidējais 3 nozīmēja kravas versiju, bet pēdējais 3 – automobilim uzstādīts M-408 motors. Šo furgonu sērijveida ražošanu uzsāka 1966. gadā. Izrādījās, ka 408 1,36 l 50 ZS spēka agregāts kļuva par vājo posmu auto ekspluatācijā. Kravnesību nācās ierobežot līdz 400 kg pa šoseju un līdz 250 kg pārējos gadījumos.
Vestspējas palielināšanai visas konstruktoru darbības saistījās galvenokārt ap aizmugurējo balstiekārtu. Salīdzinājumā ar universāli furgonam bija jāpiemēro masīvākas slokšņu atsperes un jāizmaina to aizmugurējais stiprinājums ar vītņu ieliktņa un pirksta palīdzību. Riteņu diski tika izgatavoti atbilstoši masīvākām riepām.
Jauns motors
1967. gada 18. maijs rūpnīcai bija nozīmīgs datums, jo no konveijera nobrauca miljonais Moskvičs, kurš bija 408. modelis, taču darbi intensīvi turpinājās pie šī modeļa pilnveidošanas, ļoti aktuāls jautājums bija par jaudīgāka motora radīšanu, pie kura jau kādu laiku tika strādāts.
Zināms atrisinājums šai problēmai pienāca 1967. gada oktobrī, kad uzsāka ražot jauno 412. modeli ar 1,5 l 75 ZS motoru. Šis modelis kļuva par vienu no ievērojamākajiem rūpnīcas sasniegumiem, un ilgus gadus bija bāzes modelis jaunizstrādātajām versijām.
Lai 408. virsbūvē iemontētu 412. motoru, bija nepieciešams veikt daudzas nelielas konstruktīvas izmaiņas. Turklāt paralēli uzlaboja arī citu ko – to, kas tieši nesaistījās ar jaunā motora uzstādīšanu. Detalizētāk neatspoguļojot nepieciešamās pārbūves motortelpā, pievērsīsimies būtiskākajiem uzlabojumiem pašā automobilī. 1968. gada nogalē pasažieru salonā priekšējo sēdekli dīvānu nomainīja pret atsevišķiem sēdekļiem. Tas lielā mērā bija saistīts ar to, lai nākamajā etapā pārnesumu pārslēgšanas sviru pārvietotu no stūres kolonnas uz grīdu.
Dizaina izmaiņas
Realizējot domu par braucēju drošību, 1969. gada februārī priekšējā loga statņu uzlikas un elkoņu balstus durvīm sāka izgatavot no putupoliuretāna, bet gada beigās sāka uzstādīt drošības jostas. Savukārt instrumentu paneļa bīstamākās traumēšanās vietas pārklāja ar poliuretāna uzlikām, bet no 1971. gada šo pārklājumu ieguva viss instrumentu panelis.
Auto dizaina elementu izmaiņas veica 1970. gadā, kad apaļos lukturus nomainīja pret VDR ražotajiem stilīgajiem kantainajiem, līdz ar to nomainot arī dekoratīvo radiatora restīti. Sedaniem – arī aizmugurējos gabarītlukturus, tomēr furgonam un universālim aizmugurējo durvju dēļ tie palika iepriekšējās formas.
Jāpiebilst, ka visu šo izmaiņu rezultātā viens no visskaistākajiem trešās paaudzes kravas furgoniem uzskatāms tieši Moskvich 434, kurš tad arī šoreiz ir šī stāsta varonis. Noslēdzošais 4 modeļa apzīmējumā norādīja, ka tam ir 412. spēka agregāts.
Komjauniešu eksports
Tehniskā ziņā, kā jau iepriekš tika minēts, automobilis ir aprīkots ar 1,5 l (OHC) motoru, kurš pie 5800 apgriezieniem minūtē attīstīja 75 ZS jaudu. Šo izcilo motoru rūpnīcas konstruktori radīja, par pamatu ņemot 1961. gada BMW-1500 motoru. Tam ir 4MT kārba ar sinhronizētiem pārnesumiem. Bremžu sistēma – trumuļu ar hidraulisko pievadu un hidrovakuuma pastiprinātāju, dalīta divkontūru. Priekšējo riteņu balstiekārta – neatkarīgā ar spirālatsperēm, aizmugurējā – atkarīgā ar divām puseliptiskām garenslokšņu atsperēm.
Laikā, kad ražošanā tika ieviests 412. modelis, 1968. gada novembrī rūpnīcai piešķīra Ļeņina komjaunatnes vārdu, tā Maskavas mazlitrāžas rūpnīcu (MZMA) pārdēvējot par Ļeņina komjaunatnes vārdā nosaukto automobiļu rūpnīcu (saīsinājumā no krievu valodas – AZLK).
Tolaik kravas pasažieru variantus (universāļus) nelabprāt pārdeva privātajam sektoram, kur nu vēl kravas furgonus, kuri tiem vispār nebija pieejami, toties tie tika pieprasīti un samērā labi kotējās ārzemēs, jo īpaši Skandināvijā, tā pelnot Padomju Savienībai tik nepieciešamo valūtu.
Jāpiebilst, ka 1973. gadā AZLK izlaida 136 tūkstošus automobiļu gadā, turklāt moskvičus eksportēja uz 70 pasaules valstīm.
Latvijas eksemplārs
Arī šis Moskvich ir eksporta variants, kurš 1970. gadu sākumā nonāca Somijā. Atšķirībā no iekšējam tirgum paredzētajiem šis automobilis ir ar nedaudz labāku apdari un tam uz priekšējiem spārniem zīmējas skaitlis 1500, kas tika uzstādīts tikai eksporta modeļiem, parādot tā motora darba tilpumu. Somijā tas kalpoja ļoti ilgus gadus fermerim netālu no pilsētas Vasas, vēlāk kāds cits soms nopirka visu zemes īpašumu, to skaitā arī ar laukā stāvošo moskviču, kurš viņu neinteresēja.
To savukārt iekāroja un iegādājās auto kolekcionārs no Latvijas. Automobilis bija diezgan korodējis, priekšas paneļi noņemti, motors ierūsējis, bet bija lietas, kas tam bija samērā labi saglabājušās. Piemēram, oriģinālā kravas nodalījumu atdalošā starpsieniņa, daļēji arī kravas nodalījuma apšuvums.
Auto restaurācija, kuru profesionāli veica seno spēkratu restaurators Jānis Rīts no Langstiņiem, ilga tikai četrus mēnešus. Šobrīd bijušās PSRS teritorijā šie automobiļi faktiski tikpat kā nav saglabājušies, līdz ar to tie kļūst ļoti iekārojami seno automobiļu kolekcionāru aprindās.
Tehniskie parametri
Moskvich 434
- Ražotājs: AZLK, PSRS, 1971. g.
- Motors: R4 cil. karburator, OHC, 1478 cm3
- Jauda: 75 ZS pie 5800 apgr./min
- Pārnesumu kārba: 4MT
- Maks. ātrums 115 km/h
- Pašmasa: 1045 kg
- Degvielas patēriņš: 10 l/100 km
- Vestspēja: 250–500 kg
Rezumējums
Tieši maskaviešu radītie kravas furgoni 1960./1970. gados bija galvenie lokālo mazgabarīta kravu pārvadātāji, kuru apkalpošanas joma aptvēra ļoti plašas tautsaimniecības nozares. Tos lietoja gan pasta nodaļas, gan medicīnas iestādes, gan sadzīves pakalpojumu uzņēmumi.
