Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tramplīns – tas obligāti nenozīmē lēkšanu
Rallija terminoloģijā par tramplīnu tiek uzskatīts ceļa reljefa lauzums ar nepārskatāmu aizejošo daļu. Tas tiek attiecīgi atzīmēts stenogrammā, norādot konkrētās vietas specifiku un sarežģītības pakāpi. Pilotam jāspēj izvēlēties maksimāli iespējamo ātrumu ne tikai, lai šķērsotu tramplīnu, bet pēc tam arī spētu pa pareizo trajektoriju iebraukt nākamajā līkumā.
Lēkt vai nelēkt?
Vērtējot no ātruma viedokļa, ir tikai viena atbilde: jālec. Rallijā tā ir viena no iespējām iegūt sekundes. Protams, lecot tramplīnā, var uzvarēt tikai pie nosacījuma, ja tu spēj precīzi uzlēkt un vari būt pārliecināts, ka mašīna pareizi piezemēsies. Lai tas izdotos, ir jāstrādā – jātrenējas, rūpīgi jāsagatavo mašīna, korekti jāsastāda un jānolasa stenogramma.
Tā vietā, lai taisnā stiepienā pārlidotu tramplīnam, pilots, sēdinot mašīnu, ir spiests samazināt ātrumu (bremzēt), bet pēc tam atkal paātrināties – tur arī sekundi pa sekundei iet zudībā sacensībās tik dārgais laiks.
Trase piezīmju burtnīcā
«Mana pieredze liecina, ka nav jēgas rakstīt pārlieku detalizētu stenogrammu, » spriež G. Vecvagars. «Tāpat nav iespējams paredzēt, kā būs izmainījies ceļš pēc mašīnām, kas jau aizbraukušas. Viņu atstātās trajektorijas un vietumis izsistās bedres bieži liek rīkoties citādi, nekā plānots. Proti, dažkārt ideālās trajektorijas vietā vajag izvēlēties līniju, pa kuru tajā brīdī var vienkāršāk izbraukt. Bet tramplīnā šāda piespiedu improvizācija rada lielu bīstamību.»
Sarežģītā un nepazīstamā trasē var uzskatāmi novērtēt, kā kura rallija ekipāža saprot tramplīnus un cik gudri māk pierakstīt stenogrammu.
Gatis uzsver, ka trasē ir vairākas vietas, kur ar veiksmīgu lēcienu var iegūt ļoti daudz.
Protams, risks ir salīdzinoši liels – ceļi šauri un dažās vietās nepieciešama liela drosme un labas iemaņas, lai izlēktu precīzi starp kokiem. Bet, ja tas izdodas, ieguvums ir ievērojams. Turklāt sportisti lieliski zina, ka šāda izdošanās sniedz milzīgu gandarījumu pašiem un skatītāji to atzinīgi novērtēs.
Bez labiem amortizatoriem nevar
Sporta automobilis nav iedomājams bez labiem amortizatoriem. Sacīkšu laikā tiem jāiztur nudien milzīga slodze. Par to liecina kaut vai fakts, ka sporta mašīnas dzinēja temperatūra reti kad pārsniedz 150 grādus, turpretim amortizatoru darba šķidrums (eļļa) sakarst pat līdz 250.
Sporta amortizators ir konstruktīvi sarežģīts, salīdzinoši masīvs un dārgs mašīnas elements. Ļoti būtiski, lai tas būtu izturīgs, ar stabilu, prognozējamu darbību un regulējams plašā diapazonā.
Augstākai darba efektivitātei modernā amortizatora aprīkojumā ir papildu izplešanās rezervuārs. Tas ļauj ievērojami palielināt eļļas un gāzes tilpumu un tā nodrošināt efektīvāku dzesēšanu, saglabājot nemainīgu funkcionalitāti arī ļoti aktīvā darba režīmā. Amortizatoru komplekts, piemēram, Subaru Impreza, N grupas sacīkšu mašīnai maksā vairākus tūkstošus eiro, turpretim līdzīgam ielas modelim – vismaz desmit reižu lētāk.
Ar ko tie atšķiras?
- Konstruktīvā un slodzes izturība. Ja mēģināsiet ar ielas mašīnu izpildīt 10–15 m tālus lēcienus, tad jau pēc ceturtā amortizatori sakarsīs, sāks ķīlēt un beigu beigās tiks saliekti līki;
- Standarta amortizatoram ir īsāks gājiens. Jau relatīvi nelielā tramplīnā, mašīnai atvieglojoties, atspere to viegli izstieps līdz galam, un ritenis tiks atrauts no zemes, zaudējot saķeri;
- Maināmi darba parametri. Atsevišķi ražotāji gan piedāvā regulējamus amortizatorus arī ielas mašīnām, taču šī regulācija paredzēta tikai gaitas stingrības izmainīšanai, bet tie tāpat nespēs izturēt aktīvu triecienu slodzi;
- Iespēja mainīt atsperes garumu un tā regulēt amortizatora darba augstumu;
- Riteņa sagāzuma regulēšanas iespēja. Modernajām ielas mašīnām tādas nav;
- Atbalsta gultņa virsma. Ievērojami lielāks atbalsta laukums nodrošina augstāku trieciena slodzes izturību.
Braukšanai pa ielu – labāk nē
Pat apzinoties visas uzskaitītas priekšrocības, i nedomājiet sporta amortizatoru izmantot braukšanai pa ielu. Tie domāti aktīvam sportam, t.i., absolūti nebaudāmi no komforta viedokļa, turklāt prasa biežas un dārgas apkopes. Gadījies dzirdēt, ka ar Öhlins amortizatoriem var nobraukt visu sezonu… Taču Latvijas rallija izpratnē ar to saprotam 700–800 km.
Ielas mašīnai tā dažkārt ir trīs četru dienu distance. Un apkopes vajadzīgas ne jau slodzes izraisīta nolietojuma, bet gan putekļu un netīrumu postošās ietekmes dēļ. Ja amortizators netiks regulāri mazgāts, tīrīts, kā arī atjaunots tā virsmas pārklājums (konservējošā ziede maksā ~40 eiro), tas ātri vien sadalīsies.
Ar labu krēslu var tālāk tikt
Daļa jaunās paaudzes rallija braucēju (jo sevišķi tas manāms minirallija sabiedrībā) grēko ar sēdēšanu pie stūres. Nepareizi uzstādīts vai neatbilstoša izmēra sēdeklis ir nopietns drauds veselībai. Jo sevišķi aktuāli tas ir šādā tramplīnu rallijā. Vēl viens riska faktors ir drošības jostas.
Ir redzēts, ka dažs braucējs komforta dēļ atļaujas tās nesavilkt pietiekami stingri – varbūt tā ērtāk darboties pie stūres, taču tas ir ļoti bīstami.
Sporta sēdeklī braucēja ķermenis atrodas tādā kā vannā, un, ja tas stingri nostiprināts, vibrāciju un triecienu slodze tiek vienmērīgi sadalīta pa visu sēdekļa virsmu. Bet vaļīga sēdekļa vai nesavilktu jostu pieļauta ķermeņa brīvkustība neprognozējamu, asu sitienu gadījumā var kļūt par smagu traumu cēloni. Šajā saistībā varbūt ir vērts apsvērt, vai vispār var atļauties lēkāt tramplīnos…
