Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Minikāri ir bezmotora braucamrīki, ar kuriem sacenšas, braucot lejup no kalna pa speciāli ierīkotu asfaltētu trasi. Straujajam transportlīdzeklim ir stūre un bremzes, ar kuru palīdzību sportists koriģē minikāra ātrumu un trajektoriju trases līkločos. Eiropā ātrumsacīkstes minikāriem ir populāras valstīs ar kalnainu reljefu. Spēcīgākie šajā sporta veidā ir čehi, šveicieši, itālieši, francūži, beļģi un vācieši. Pie mums, līdzīgi kā tas ir ar kalnu slēpošanu, arī minikāriem galvenā problēma ir pietiekami garu un ātru trašu trūkums.
Tomēr piemērotus asfaltētus celiņus atrast var. Latvijā katru gadu notiek čempionāts vairāku posmu garumā, turklāt vadošie sportisti mēdz doties arī uz sacensībām Eiropā. Jāpiebilst, ka mūsu kaimiņvalstīs ar šo sporta veidu nenodarbojas, tā kā Latvija ir līdzena reljefa zeme, minikāru var uzskatīt par diezgan unikālu parādību.
Autosports pa lēto
Būtiskākā minikāra priekšrocība, salīdzinot piemēram, ar kartingu, ir tā pieejamība. Tā kā šīm mazajām mašīnītēm nav dzinēja, nav nepieciešams arī benzīns, no kā izriet ekoloģiskums. Arī tehnikas uzturēšana nav dārga. Turklāt sacensību vietā iztiek bez motoru rūkoņas, par ko ir pateicīgi apkārtnes iedzīvotāji. Treniņu vai sacensību trases ierīkošana īpašas izmaksas neprasa – jāatrod tikai piemērots asfaltēta kalnaina ceļa posms. Dalībnieki trasē dodas pa vienam, un uzvarētājs ir tas, kurš finišu sasniedz īsākajā laikā.
Katram sportistam jāveic divi treniņbraucieni un divi sacensību braucieni. Galvenais uzdevums ir trasē attīstīt iespējami lielāku ātrumu, tajā pašā laikā pagriezienus izbraucot pa pareizāko trajektoriju un pēc iespējas mazāk bremzējot. Minikārs ir pats pieejamākais autosporta veids, kurā var kļūt gan par Latvijas, gan Eiropas čempionu.
Minikāri, kartkāri un karioli
Latvijā pašlaik minikārus no tehniskā viedokļa var iedalīt trīs lielās grupās: klasiskie minikāri, kartkāri un karioli. Klasiskie minikāri jeb vienvietīgie inerces sporta automobiļi dalās vēl četrās klasēs pēc sportista un braucamrīka kopējās masas. Tieši šie braucamie pie mums ir paši populārākie. Minikāriem Latvijā parasti trasē jāizbrauc arī vairākas figūras (čūska un vārti), bet kartkāriem un karioli ir vienkārši nobrauciens uz laiku. Minikāriem ir šauras pneimatiskās riepas, kuru izmēri doti tehniskajos noteikumos.
Kartkāri ir tie paši kartinga braucamrīki, tikai bez motora. Pie šīs klases mašīnas tikt ir visvienkāršāk, jo dažādu firmu kartinga rāmji un citas detaļas tiek ražotas sērijveidā. Karioli ir divvietīgi inerces sporta automobiļi, kas izgatavoti no koka un saplākšņa. Iespējams, ka tieši ar šīs klases mašīnām savulaik Eiropā ir aizsācies minikārs. Daudzās valstīs karioli ir ļoti populāri. Arī pie mums ir vairāki šādi koka braucamrīki. Karioli ir diezgan smalki doti tehniskie noteikumi un stipri ierobežots metāla detaļu lietojums.
Koka mašīnītei ir īpaši pildītas gumijas ritenīši, turklāt aizmugurē tie ir dubultie. Priekšā sēdošais mašīnu stūrē, bet aizmugurējais darbojas ar bremžu svirām. Interesanti, ka katrā mašīnas pusē ir pa bremžu klucim – bremzēšana notiek, šo kluci spiežot pret asfaltu. No skatītāju viedokļa karioli klases nobraucieni ir paši interesantākie.
Eiropā minikāru klasifikācija ir nedaudz citādāka, arī tehniskie noteikumi dažās klasēs atšķiras. Piemēram, dažās klasēs braucamajiem ir aerodinamiskie aptecētāji, kā arī drošības stieņi un jostas, lai pasargātu pilotus no traumām.
Tas tādēļ, ka tur trases ir gana stāvas un garas, lai dalībnieki attīstītu pieklājīgu ātrumu – 100 km/h un pat vairāk.
Eiropā minikāru klašu ir vairāk, piemēram, ir īpaša saidkāru klase. Tajā divi sportisti traucas lejā no kalna ar braucamo, kas atgādina mocīti ar blakusvāģi.
Eksperta viedoklis
Konstantīns Haldins, Latvijas automobiļu federācijas kartinga komisijas inerces automobiļu apakškomisijas vadītājs
«Latvijā pirmo minikāru uzbūvējām 1978. gadā pēc toreizējā Čehoslovākijā noskatītiem paraugiem. Atceros, ka braucamrīkam bija riteņi no bērnu velosipēda Spārīte un pirmos izmēģinājumus veicām Grīziņkalnā. Pašlaik Latvijā ar minikāriem nodarbojas ap 30 sportistu, pārsvarā bērni vecumā no 7 līdz 18 gadiem. Galvenais minikāra pluss ir vienkāršība un pieejamība. To var lēti uzbūvēt tēvs paša spēkiem un bērnam jau no kādu četru vai piecu gadu vecuma iemācīt autobraukšanas pamatus.
Kartings ir nesalīdzināmi dārgāks. Turklāt minikārs ir labs, kā bez lieliem ieguldījumiem saprast, vai bērnam braukšana patīk un padodas. Ārzemēs minikārs ir ļoti ģimenisks pasākums – tēvs gatavo tehniku, bērns brauc, mamma seko līdzi rezultātiem un sacensību dienaskārtībai, bet vecmāmiņa gādā par pusdienām. Arī Latvijā labākie rezultāti ir sportistiem, kuriem aktīvi palīdz vecāki. Diemžēl esmu novērojis, ka pēdējā laikā vecākus arvien mazāk interesē bērnu nodarbošanās ar tehniku.»
