Rīga -4°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pagātnē aizgājuši laiki, kad ar neticīgu smaidu klausījāmies stāstus par civilizētajiem Rietumiem, kur, notiekot negadījumam, iesaistītie autovadītāji pieklājīgi sasveicinās, paraksta kaut kādus dokumentus un šķiras kā draugi.
Pie mums tolaik valdošie tikumi neizslēdza pat fiziskas izrēķināšanās iespēju turpat notikuma vietā, par ko folklora glabā ne mazums zapiņu–mersedesu anekdotes, nemaz nerunājot par vainīgās puses piespiedu brīvprātīgu šķiršanos no saviem ietaupījumiem, atlīdzinot cietušajam nodarīto skādi. 1997. gada 1. septembrī Latvijā stājās spēkā «Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas» jeb OCTA likums, tātad nu jau krietnu laiku civilizētāki esam kļuvuši arī mēs.
Saskaņā ar likumu katram transportlīdzekļa īpašniekam obligāti ir jāapdrošina atbildība par ceļu satiksmē izmantoto transportlīdzekli, šim nolūkam iegādājoties OCTA polisi. Lielākā daļa autobraucēju, kas tā arī izdarījuši, jūtas pasargāti no savu kļūdu sekām. Dažreiz gan realitāte var būt krietni atšķirīga no iedomātās, turklāt – visai skarba.
Kas ir regresa prasība?
Regress jeb regresa prasība pēc būtības ir apdrošinātāja tiesības vērsties pret apdrošināšanas gadījuma izraisīšanā vainojamo personu ar prasību segt atlīdzinātos zaudējumus.
Auto apdrošināšanā visbiežāk šī norma tiek izmantota brīvprātīgajā sauszemes transportlīdzekļu jeb KASKO apdrošināšanā, kad KASKO apdrošinātājs pēc atlīdzības izmaksas savam klientam vēršas ar regresa prasību pret apdrošināšanas gadījumu izraisījušā transportlīdzekļa īpašnieka OCTA apdrošinātāju vai Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroju (LTAB), ja vainojamā auto īpašniekam nav bijusi spēkā esoša OCTA polise.
Tomēr ir gadījumi, kad OCTA apdrošinātājs var tādā pašā veidā vērsties pret savu klientu, kas ir izraisījis ceļu satiksmes negadījumu.
Tā kā no šādas situācijas nav pasargāts neviens transportlīdzekļa īpašnieks/vadītājs, ir vērts apzināties, kādos gadījumos OCTA apdrošinātājs var vērsties ar regresa prasību un kur beidzas ar OCTA polisi apdrošinātās atbildības slieksnis un sākas paša vadītāja/īpašnieka atbildība, kas jāsedz no savas kabatas.
Kad jāsāk baidīties?
Saskaņā ar OCTA likumu, apdrošinātājs var vērsties ar regresa prasību pret transportlīdzekļa vadītāju, ja tas:
- vadījis auto, būdams alkohola, narkotisko (u.c. apreibinošo) vielu iespaidā;
- vadījis auto bez tiesībām vadīt attiecīgās kategorijas transportlīdzekli;
- pēc ceļu satiksmes negadījuma, neievērojot OCTA likumā vai citos normatīvajos aktos noteiktās prasības, atstājis notikuma vietu vai izvairījies no pārbaudes alkoholisko dzērienu, narkotisko (u.c. apreibinošo) vielu iespaida konstatēšanai, vai šīs vielas lietojis pēc ceļu satiksmes negadījuma līdz attiecīgajai pārbaudei;
- nav iesniedzis aizpildītu saskaņoto paziņojumu vai nav sniedzis informāciju par ceļu satiksmes negadījuma apstākļiem apdrošinātājam pēc tā pieprasījuma.
Savukārt pret automašīnas īpašnieku regresa prasība var tikt vērsta, ja:
- tas apdrošināšanas līgumā noteiktajā termiņā nav samaksājis apdrošināšanas prēmiju;
- auto vadītājs pēc negadījuma nav iesniedzis saskaņoto paziņojumu vai par gadījumu nav paziņojis apdrošinātājam pēc pieprasījuma;
- auto vadītājs pēc notikuma ir atstājis notikuma vietu un vadītāja personība nav noskaidrota;
- transportlīdzeklim nav noteiktajā kārtībā izdarīta valsts tehniskā apskate un ceļu satiksmes negadījumā nodarītajam zaudējumam ir cēlonisks sakars ar transportlīdzekļa tehnisko stāvokli.
Kad neuzmanība kļūst rupja?
Ja iepriekšminētie punkti ir saprotami (un saistībā ar tiem nevajadzētu būt pārāk daudz domstarpību), tad jāatzīmē, ka saskaņā ar OCTA likumu apdrošinātājs var piestādīt regresa prasību personai, kura zaudējumu nodarījusi ar ļaunu nolūku.
Ļauns nolūks saskaņā ar Civillikumu ir pilnībā pielīdzināms rupjai neuzmanībai, kuras definīcija pēc tā paša Civillikuma ir «gari un plaši» interpretējama.
«Neuzmanība ir rupja, ja kāds rīkojas augstākā mērā vieglprātīgi un nevērīgi, vai mazāk rūpējas par viņam uzticētām svešām lietām nekā par paša, vai arī uzsāk tādu darbību, kuras kaitīgums un bīstamība nevarēja un nedrīkstēja palikt viņam nezināmi».
Nav iespējams precīzi novilkt robežu, kas atdalītu parastu neuzmanību no rupjas, tāpēc šī ir tēma, kas pakļauta daudz un dažādām interpretācijām no juristu puses. Tomēr pastāv vairāki kritēriji, kad saņemt regresa apdrošinātāja ir ļoti reāli. Tos apzinoties, vairākumam autovadītāju varētu rasties vēlme nomainīt savu braukšanas stilu uz mierīgāku, jo ceļu policijas sods, salīdzinot ar iespējamiem izdevumiem par rupjas neuzmanības sekām, salīdzinoši tāds nieks vien ir. Visbiežāk ar rupju neuzmanību saprot šādus pārkāpumus:
- atļautā ātruma pārsniegšana par vairāk nekā 30 km/h (kravas automašīnām parasti +20 km/h); krustojuma vai dzelzceļa šķērsošana pie neatļauta signāla;
- «STOP» zīmes neievērošana;
- dubultās nepārtrauktās līnijas šķērsošana;
- braukšana ar auto, kuru pēc CSN nedrīkst lietot ceļu satiksmē (gaismas, bremzes, stūres iekārtas bojājumi u.c.).
Ko darīt?
Jāievēro satiksmes noteikumi. Ceļu satiksmes negadījumi lielākoties ir noteikumu pārkāpuma sekas, kas rada problēmas ne tikai cietušajiem, bet arī avārijas izraisītājam. Pērkot polisi, ir vērts padomāt arī par to, vai pēc ceļu satiksmes negadījuma kāds spēs palīdzēt sarunās ar apdrošinātāju, ja būtu tāda nepieciešamība. Pastāv dažādas iespējas.
Viena no tām ir polises iegāde ar brokera starpniecību, iepriekš pārliecinoties, vai brokeris piedāvā palīdzību atlīdzību jautājumos.
Vai ir vērts tiesāties?
Protams, vienmēr pastāv iespēja apstrīdēt apdrošinātāja lēmumu samaksāto naudu atgūt regresā no auto īpašnieka/vadītāja, taču jāapzinās, vai to vērts darīt. Ja pārkāpums ir traktēts kā rupja neuzmanība un tā tiešām ir bijusi RUPJA neuzmanība, lētāk ir jau savlaicīgi vienoties ar apdrošinātāju par zaudējumu atlīdzināšanu. Ja lieta aiziet līdz tiesai un tiesa lemj par labu apdrošinātājam, transportlīdzekļa īpašniekam nāksies segt ne tikai cietušajam atlīdzinātos zaudējumus, bet arī tiesas izdevumus, kas nebūt nav maza summa.
Rezumējums
Nav iespējams iedomāties un uzskaitīt visus gadījumus, kuros apdrošinātāji varētu piemērot šo likuma normu, taču, vadot transportlīdzekli, it sevišķi, ja to dara «agresīvāk par vidējo braucēju», būtu jāapzinās, ka vajadzēs pašam maksāt par izraisītajām sekām.
