Aktīvā drošība
Tuvākajos 10 gados bez autovadītāja – cilvēka – gan vēl neiztikt, taču tehnoloģijas attīstās visai strauji un jau pēc dažiem gadiem sērijveida mašīna briesmu gadījumā, izvairoties no sadursmes, varēs ne tikai pati bremzēt, bet arī mainīt braukšanas virzienu. Izsakoties zinātniski – aktīvās drošības ierīces sasniegs tādu līmeni, kad auto bez cilvēka palīdzības spēs izvairīties no satiksmes negadījuma vai vismaz būtiski samazināt sadursmes postījumus.
Līdz šim biežāk tika runāts par automobiļu pasīvo drošību. Tā nosaka, kā satiksmes dalībnieki tiek pasargāti, ja noticis ļaunākais – auto nokļuvis avārijā. Taču ne mazāk svarīga ir otra automobiļu drošības kategorija – aktīvā. Tā ietver visu, kas kādā mērā palīdz izvairīties no negadījuma, – vadāmību, riepu saķeres īpašības, bremzes utt., kā arī dažādas smalkas ierīces, piemēram, bremžu antibloķēšanas un spēka sadales sistēmas, elektroniskās stabilizācijas sistēmas. Tieši aktīvās drošības ziņā pēdējā laikā notiek strauja attīstība un ar šiem jautājumiem cītīgi strādā visi lielākie autoražotāji.
Inteliģenta palīdzība
Bremžu pretbloķēšanas sistēma (ABS) un elektroniskā stabilitātes sistēma (ESP) jau kļuvusi par normu pat budžeta klases modeļos. Turklāt gadu gaitā šo ierīču attīstībā ir panākta pēc iespējas maigāka un nemanāmāka iejaukšanās mašīnas vadīšanas procesā. Arvien mazāk kļūst automobiļu, kuriem ESP un ABS ir pilnībā atslēdzamas. Daudziem modeļiem tās var nosacīti atslēgt līdz zināmam brīdim, kad elektronika atkal steidz palīgā. Automobiļu konstruktori rēķinās, ka mašīna ir masu produkts un galvenokārt jāorientējas uz vidusmēra autovadītāju.
Var pat teikt, ka tiek pieliktas visas pūles, lai modernā automašīna būtu muļķiem droša.
Šoferim ir tikai jāgroza stūre un jāspiež gāzes vai bremzes pedāļi, bet prātīgais auto pats pārējo izdarīs un pielabos daudzas vadītāja kļūdas. Protams, līdz zināmai robežai, jo fizikas likumus apiet nav iespējams. Vēl aktīvās drošības aprīkojums, kas jau kādu laiku pieejams, ir sadursmes brīdinājuma sistēma. Tā ar skaņas un vizuālo signālu brīdina par sadursmes draudiem ar priekšā braucošo, ja distance samazinās pārāk strauji.
Šādas sistēmas attīstības nākamais solis ir pilsētas avārijas bremzes, kas tagad pieejamas pat ļoti demokrātiem auto tiesa gan, dažkārt vēl kā papildaprīkojums. Ja vadītājs nereaģē uz strauju distances samazinājumu un sistēma saprot, ka, tā turpinot, sadursme ir neizbēgama, mašīna pati sāk bremzēt. Šī ierīce no sadursmes spēj pasargāt, ja ātrums ir līdz 30 km/h. Starp citu, statistika liecina, ka tieši tik nelielā ātrumā notiek 75% reģistrēto šāda veida avāriju.
Adaptīvā kruīzkontrole (ACC)
Arī adaptīvā kruīzkontrole (ACC) vairs nav jaunums pat kompaktklasē. Atšķirībā no tradicionālās kruīzkontroles, kad automašīna uztur iestādīto ātrumu, šī ierīce pati nepieciešamības gadījumā mašīnu arī nobremzē un pēc tam, kad šķērslis pazudis, atkal piedod gāzi. Pirmo paaudžu šāda veida sistēmām radars iestatīts uz noteiktu attālumu līdz priekšā braucošajam, un, kad tas sasniegts, automašīna pati piebremzē. Jaunākajām ACC attālumu līdz priekšā braucošajam vadītājs var mainīt.
Šeit jāpiebilst, ka dažu ražotāju adaptīvās kruīzkontroles darbojas līdz zināmam kustības ātrumam, proti, tam samazinoties mazāk par 30 km/h, sistēma pati atslēdzas, par to paziņojot vadītājam. Savukārt citu autoražotāju ACC ļauj automobili vadīt līdz apstāšanās momentam. It kā jau ļoti ērti – sēdi sastrēgumā, un mašīna pati uztur drošu distanci līdz priekšā braucošajam. Tādā pašā veidā var pārvietoties arī tālāk, kad satiksme kļūst raitāka.
Taču prakse rāda, ka autovadītājs pārsteidzoši ātri pierod, ka mašīna pati visu laiku bremzē, un tas nu gan nemaz vairs nav labi. Tas ir pat bīstami.
Kādā brīdī, piemēram, pie luksofora sarkanā signāla vai gājēju pārejas, kad ACC radariem priekšā vairs nav cita mašīna, šķietami gudrais auto mierīgi turpina gaitu, jo luksofora signālus un zebras tas vēl nepazīst. Savukārt relaksētā brauciena iemidzinātais vadītājs pēkšņi satrūkstas. Kas tad nu, man pašam jābremzē?
Izmēģinot dažādu automobiļu jaunākās aktīvās drošības ierīces, jāsecina, ka pašreizējā to attīstības stadijā tomēr ir labāk, ja automobilis radikāli neiejaucas šofera darbībās, līdzko nav skaidrs, ka avārija ir neizbēgama. Citādi autovadītājs sāk pārlieku paļauties uz mašīnas gudrību. Auto var tikai palīdzēt novērst avāriju vai samazināt sadursmes sekas.
Rezumējums
Kamēr vēl nav iestājies robotu laikmets, kārtība ir vecā – ja jau reiz cilvēks uzņēmies vadīt auto, viņam jāuzņemas pilna atbildība.