No džipa par bezceļu karali — kādus uzlabojumus jāveic? 1. daļa

Jo dziļāk mežā dosieties, jo lielāks bagāžnieka saturs nepieciešams. Vispirms jāparūpējas par sevi. Pašiem braucējiem jāsaģērbjas tā, lai varētu pārciest ilgāku laiku āra temperatūrā. Piemēram, bojāta apsildes krāsniņa, izsists stikls vai dzinēja problēmas ātri vien atdzesēs salonu. Labi būtu, ja padomāsiet par dzēriena un ēdiena rezervēm. Ieteicams, lai katram pasažierim būtu arī pa kādam enerģijas batoniņam.

Bezceļu piedzīvojumu komplekts:

• Siltas un mitrumnoturīgas drēbes;
• Ēdiena un dzēriena rezerves;
• Pilna degvielas bāka. Labi, ja ir pieejama arī rezerve;
• Rezerves ritenis, diskam atbilstošas atslēgas, Hi-Jack domkrats un zem tā paliekams koka klucītis;
• Aptieciņa un ugunsdzēšamais aparāts;
• Nazis, LED lukturītis un izolācijas lente;
• Uzlādēts mobilais telefons;
• Gaisa kompresors un riepas remontkomplekta diegi, lai salabotu pārdurtu riepu;
• Lāpsta;
• Rācijas, ja dodaties bezceļos ar vairākiem auto;
• Piepīpējamie vadi – džipus ar automātisko transmisiju nevar ievilkt, bet vinčas mēdz iztukšot akumulatoru;
• Saķeres sliedes (laipas), ko palikt zem riepām, kad vairs nav iespējams uzsākt braukšanu vai iegūt pietiekamu inerci;
• Elastīga vilkšanas trose vai virve, kas piemērota jūsu auto masai. Atšķirībā no standarta vilkšanas auklas, trose būs garāka, staipīgāka un izturīgāka.

Uzmanību, gatavību – bezceļš!

Modernos auto drošības sistēmu podziņu un slēdžu netrūkst. Tie palīgi, kuri noderīgi uz asfalta, ne vienmēr palīdzēs bezceļu apvidū. Piemēram, vilkmes kontrole (TCS) uz cieta seguma jaudu novadīs riteņiem ar labāku saķeri. Dubļainā vai sniegotā apvidū tā var traucēt iegūt inerci un izmantot pilnu dzinēja jaudu, lai tiktu slīpumā. Katram auto šīs sistēmas atrodas atšķirīgā attīstības stadijā.

Pirms dodaties bezceļā, nelielos uzkalnos var pamēģināt izslēgt un ieslēgt pretslīdes palīgus, lai salīdzinātu rezultātu. Kalna nobraukšanas asistentus un citas īpaši bezceļiem paredzētas sistēmas, jāatstāj ieslēgtas. Mašīnām ar regulējamiem amortizatoriem klīrenss jāpaceļ maksimāli augstu.

Citi lasa

Marta Kalniņa

Karaliskā ģimene

Brīvdienās apzaguši princi Viljamu un princesi Keitu

Estere Jansone

Attiecības

Ieva Sutugova pirmo reizi atklāj, kāpēc savulaik izšķīrās ar Jāni Miltiņu: Daudz atļāvām citiem iesaistīties

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

Ja auto aprīkots ar diferenciāļa bloķētāju, šis ir īstais brīdis, kad to ieslēgt. Jo lielāka kontrole jums būs pār auto, jo veiksmīgāk izdosies tikt galā ar grūtībām.

Īstenākiem apvidniekiem papildu standarta pārnesumiem, kurus mēdz saukt par paaugstinātājiem (4High), būs iespēja izvēlēties arī pazemināto režīmu (4Low). Bieži vien sniegotus vai viegli dubļainus posmus var pārvarēt ar ieskrējienu un tam nepieciešams augstāks pārnesums. Šādos gadījumos var iztikt ar standarta pārnesumiem.

Pazemināti ātrumi jeb 4L režīms jāieslēdz, pirms šķērsojam grūtākus posmus – esam jau iestiguši, gatavojamies stāvam kalnam vai līgojamies cauri pauguriem un bedrēm, kur ātrumu nav iespējams uzņemt. 

• Pirmais pazeminātais pārnesums jāizmanto vinčošanās brīdī, lēnam posmam vai iešūpinot auto.
• Otrais pārnesums noderēs vieglākai uzsākšanai
• Trešais labi noderēs kalnā braukšanai.
• Ceturto un piekto izmanto, lai vienkārši ātrāk tiktu līdz nākamajam šķērslim.

Bezceļu braukšanas speciālisti pirms brauciena samazina riepu spiedienu, aptuveni līdz 1,3–1,7 bar. Šādā veidā ne tikai tiek palielināts riepas saķeres laukums, bet tas ļauj riepai pielāgoties seguma reljefam. Tas būs noderīgi akmeņainu ceļu posmos, savukārt dziļā sniegā vai dubļos platāka riepa palīdzēs turēties tā virspusē.

Kā noteikt briesmas?

Vai es tur varēšu izbraukt? Acumērs peļķes dziļuma vai sniega biezuma noteikšanā var izrādīties mānīgs, tāpēc vislabāk izstaigāt apvidu. Šeit noderēs gumijas zābaki un mitruma izturīgas drēbes. Bezceļu braukšanā svarīgi ir saglabāt mieru un domāt soli uz priekšu, lai laikus justu brīdi, kad nepieciešams izvēlēties atpakaļceļu, nevis turpināt doties uz priekšu.

Ja ar vienmērīgi nospiestu akseleratora pedāli auto sāk zaudēt kustības inerci vai saķeri, tuvojas brīdis, kad auto iestigs.

Ja turpmākais ceļš neizskatās daudzsološs, labāk apstāties, pirms esat dubļos līdz ausīm. No šādas situācijas izkļūt būs daudz vieglāk nekā tad, ja auto jau būs iesēdies.

Iepriekš izveidotās risēs nav vēlams braukt, taču ir situācijas, kurās nav citu iespēju. Braucot risēs, tās atgādinās tramvaja sliežu ceļu. No dziļām risēm izkļūt ir teju neiespējami, tāpēc ar stūri nav jāpretojas iepriekšējo braucēju veidotajiem līkločiem. Svarīgi ievērot, lai stūre atrodas pēc iespējas taisnākā pozīcijā. Lielākais risks ir ar sagrieztiem riteņiem izbraukt no risēm, kas novedīs pie auto aizspurgšanas pagriezto riteņu virzienā.

Kā braukt kalnā?

Sena autobraucēju patiesība – līkumā jāiebrauc ar tādu pārnesumu, ar kādu no līkuma vēlies izbraukt. To pašu var attiecināt uz stāviem kalniem. Stāvā kāpumā nebūs iespēja mainīt pārnesumus, tāpēc pirms tam jāizvēlas īstais robs.

Katram auto un dzinējam tas būs atšķirīgs, tomēr trešais pazeminātais varētu noderēt vislabāk. Automātiem no D pozīcijas svira jāpārvieto uz 3 vai manuālo režīmu, lai transmisija patvaļīgi nemainītu pārnesumus. Labākam vilcējspēkam vēlams ieslēgt priekšējo diferenciāļa bloķētāju, bet aizmugures bloķi šajos apstākļos var atslēgt, lai netraumētu pusasis.

Ja nekas no tā nav pieejams, jāpaļaujas uz riepu protektoru un jācenšas noturēt motora apgriezienus maksimālo zirgspēku diapazonā. Benzīna dzinējiem tie ir ap 3500–5000 apgr./min, bet dīzeļiem aptuveni 2500–3500 apgr./min. 

Balanss šeit ir nozīmīgs. Pārāk ātri ieskrienoties, pastāv risks palēkties kalna korē un atsisties pret zemi, kas novedīs pie kontroles zaudēšanas, auto bojājumiem un novērptām pusasīm. Tā vietā pirms kalna virsotnes atlaidiet gāzi, ļaujot auto ar inerci uzripot augšā. Pārāk lēns ieskrējiens liks apstāties pusceļā.

Ja tā ir gadījies, ieslēdziet atpakaļgaitu un ripojiet atpakaļgaitā uz kalna pakāji, ar stūri minimāli koriģējot auto kustības virzienu.

Jāatceras, ka kalna nobraukšanas asistents strādā arī braucot atpakaļgaitā.

Bremzēšana notiek ar dzinēju un paralēli var piepalīdzēt ar samērīgi nospiestu bremžu pedāli. Pilnīga bremžu pedāļa nospiešana var izraisīt riteņu sabloķēšanos un nekontrolētu auto slīdēšanu. Šo pašu likumu ievērojam, arī braucot no kalna, ar degunu pa priekšu.

Iesēdāmies – kā tikt ārā?

Ja tomēr gadījies iesēsties, izmisīga gāzes pedāļa spaidīšana nepalīdzēs, bet bezmērķīga riepu spolēšana padarīs situāciju tikai ļaunāku, vēl dziļāk ierokot auto. Dažkārt var pietikt ar dažu laipu paklāšanu zem riteņiem, lai veidotos saķeres virsma kustības uzsākšanai.

Papildus var ņemt rokā lāpstu, lai sabērtu zem riteņiem smiltis vai citu mazāk slīdošu pamatu. Ja tas nedod sekmes, jālūdz palīdzība citam transportlīdzeklim. Aprīkojot auto ar vinču, no šīs vietas var tikt ārā paša spēkiem.

Raksta otrā daļa.