Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
Konsultē Dr. med. Leons Blumfelds, Rīgas Stradiņa universitātes Cilvēka fizioloģijas un bioķīmijas katedras asociētais profesors.
Ja neej pie miega – miegs nāk pie tevis
Cilvēka organisms iekārtots gudri – tiklīdz mēs sākam apdraudēt kādu no mums svarīgām funkcijām, tas saka mums priekšā: STOP, tā vairs nedrīkst! Vienkāršs piemērs… Ja tu pabāz galvu zem ūdens un mēģini neelpot, vienā brīdī tomēr nāksies eksperimentu pārtraukt, jo organismam būs vajadzīgs skābeklis, lai turpinātu dzīvot. Kā ir ar miegu? Arī te darbojas tie paši regulatorie mehānismi, kuri uztraucas par tavu dzīvību, – brīdī, kad organismam sakrājusies vajadzība pēc miega, lai pilnvērtīgi darbotos, ķermenis mūs piespiež gulēt vai pat pret mūsu gribu iemigt. Ja šajā brīdī esi pie stūres, īpaši jau braucot garākus gabalus (bet ne tikai – iemigt var arī pilsētā pie luksofora), organisma miega uzraugi liks tev pagulēt vien uz dažām sekundēm… Uzraugi tev vēl vienīgi labu, bet tu esi atbildīga par to, lai šajā brīdī neatrastos uz ceļa.
Starp citu, vairums pat nenojauš, ka ir miegaini un neizgulējušies. Viss sākas ar vienu nakti, kad pietrūcis laika miegam, tad vēl vienu un vēl vienu, līdz nepilnvērtīgs miegs kļūst par ikdienu un tu gluži vienkārši aizmirsti, cik mundra ikdienā esi jutusies kādreiz.
Sekundes miegs un autopilots
Iemiegšana pie stūres nav tas pats, kas uzvilkt naktskreklu, izmazgāt zobus un doties pie miera. Tad tev un tavam ķermenim ir skaidrs, ka beidzot pienākusi dienas gaidītākā daļa – atpūta. Savukārt pie stūres tā saucamais sekundes miegs ir organisma izmisuma kliedziens. Par sekundes miegu to sauc tāpēc, ka iemigšana tiešām ilgst vien pāris sekundes, turklāt tu pati to vari nepamanīt. Tomēr tu jau labi saproti, ko tas var nozīmēt braucot – veiksme, ja tas neizraisa ceļa satiksmes negadījumu, bet ne vienmēr tā palaimējas. Starp citu, avārijas tiek izraisītas ne tikai sekundes miega laikā, bet arī pamošanās brīdī – tas ir īss mirklis, kad grūti atgriezties realitātē uz ceļa –, tad netiek savaldīta stūre vai notiek kādas citas neordināras darbības ar bēdīgām sekām.
Otra bīstamā situācija – autopilots… «Hm… Jau Brocēni!» tu izbrīnījusies saki un nožāvājies. Tas nozīmē, ka, visticamāk, neatceries pēdējo nobraukto ceļa gabalu.
Domas tevi visu laiku aizved kaut kur prom no ceļa – līdzīgi kā gultā, kad pirms aizmigšanas prātā aizpeldi un tad saldi iemiedz. Ja tevi vērotu līdzbraucējs, viņš noteikti pamanītu, ka tavs skatiens vairs nav dzīvelīgs un mundrs – tu nevis ceļā apskati dažādas vietas, objektus, bet gan ieciklējies tālēs zilajās. Tādā brīdī tev ievērojami samazinās smadzeņu aktivitāte, kaut arī acis joprojām mānīgi ir vaļā. Nereti miegains šoferis var kļūt arī nervozs un neiecietīgs. Vai arī – viņam pēkšņi var sāk salt, lai arī temperatūra mašīnā nav mainījusies.
Nepareizie stereotipi
Kā aizdzīt miegu pie stūres? Nu, paklau, vai arī tad, ja vēlies paēst, tu izdomā – atvēršu logu, paberzēšu ausu ļipiņas, sev iekniebšu, paskatīšos ēdiena bildītes? Nu nē taču! Tu vienkārši paēd. Tas pats ir ar gulēšanu – organisms pie stūres tev prasa miegu, bet tu viņu mēģini apmuļķot. Ārkārtīgi daudz nelaimju notikušas tāpēc, ka cilvēkam šķiet – viņš spēj aizdzīt miegu ar kaut kur saklausītām metodēm: atvērt logu, pagriezt mazāku temperatūru salonā, dziedāt pie stūres un vēl citas dažādas muļķības… Tas nestrādā! Iespējams, tev palaimēsies, tu tiešām neaizmigsi un uz brīdi pat mānīgi sajutīsies labāk, bet kopumā tu būsi piedalījusies ceļu satiksmē, apdraudot sevi un citus. Miega trūkums iztērē iekrātās organisma miega rezerves, bet, ja tu nereaģē uz miega pieprasījumu, tiek tērētas arī neatļautās rezervītes. Kad telefons grasās izlādēties, bet tev ļoti gribas, lai tā nenotiek, – tu taču bateriju taupi, nevis vēl izdomā noskatīties kādu filmu, vai ne?
Ko darīt? Gulēt!
Ja saproti, ka tālāk braukt nebūs labi, tad steidzami atrodi labu vietiņu, kur apstāties. Benzīntankā vai kādā speciālā auto pieturvietā ceļa malā. Neturpini ceļu pie stūres pat tad, ja palikuši vien nieka desmit vai pieci kilometri. Nedari tā! Gulēšanai mašīnā atvēli piecpadsmit līdz divdesmit minūtes – vairāk ne, citādi iekritīsi dziļā miega fāzē un atkal nevarēsi pabraukt, jo jutīsies gurdena. Lai pagulētu tikai īsu brītiņu, noderēs telefona modinātājzvans. Ja vēlies un ir tāda iespēja – vari pirms miega iedzert kafiju un otru daļu kafijas krūzes izdzert pēc mazās snaudas. Tā kā kofeīna iedarbība sākas apmēram pēc divdesmit minūtēm, tas varētu līdzēt. Pēc kafijas pauzes un pagulēšanas izkāp no mašīnas, paelpo svaigu gaisu, mazliet izkusties un tad vari turpināt ceļu. Tas nav burvju brīnumlīdzeklis – tomēr tas ir labākais, kā tajā brīdī vari sev palīdzēt. Turklāt, ja brauc tālu ceļa gabalu – vari šo procedūru ik pa laikam atkārtot. Un nonākt galamērķī sveika un vesela!
Pieredze
GINTS ANDŽĀNS, Dailes teātra aktieris: 300 metrus nobraucu acīm ciet
– Biju aizbraucis ciemos pie draudzenes, nu jau tagadējās sievas, uz Talsiem. No rīta man bija jābūt darbā Rīgā, tāpēc nolēmu atpakaļ braukt jau vakarā. Atceros, brauciena laikā bija tik liels nogurums, ka sāka vērties ciet acis. Es, protams, izpildīju standartprogrammu, lai neaizmigtu – logu atvēršanu, skaļu mūziku un dziedāšanu tai līdzi –, bet nekas no tā nepalīdzēja. Tā kā nekur nebija jāsteidzas, nolēmu mēģināt mazliet pagulēt. Apstājos drošā vietā, uzliku modinātāju uz 20 minūtēm, pagulēju un tad turpināju braukt. Kopumā gulēšanu atkārtoju vēl vismaz trīs reizes.
Tā es aptuveni 110 kilometrus, kurus parasti var pieveikt pusotrā stundā, mēroju trīsarpus stundas.
Taču pēdējais piliens šajā braucienā, kas lika man pārdomāt dzīvi, notika pavisam netālu no mājām Ķengaragā. Acis krita ciet, bet jēgu apstāties vairs neredzēju, jo tūlīt taču mājas. Kad biju ticis līdz Krasta ielas LIDO, piefiksēju, ka aizveru acis, bet, kad tās atvēru, biju jau pie nākamās degvielas uzpildes. Izrādās, kādus 300 metrus biju braucis ar acīm ciet! Par laimi, bija nakts, tobrīd šajā posmā biju vienīgais braucējs un mājās nokļuvu veiksmīgi. Kopš tās reizes tālākus attālumus pie stūres labāk braucu nākamajā rītā, nevis vēlu vakarā. Man ir paveicies, ka varu ātri iemigt, tāpēc spēka snaudas man palīdz arī ikdienā starp mēģinājumiem teātrī. Pamostos un jūtos lieliski. Kas tad ir 20 minūtes labai pašsajūtai? Nieks!
JANA DUĻEVSKA, raidījumu vadītāja: blakus šoferim nekad neguļu!
Reiz pirms gada no pasākuma vadīšanas pārbraucu mājās ap diviem naktī, bet aizmigu vēl tikai pēc stundas. Nākamajā rītā uz skolu bija jāved abi bērni. Nogurums bija pamatīgs, jo biju gulējusi vien četras stundas (bet man ir ļoti svarīgi kārtīgi izgulēties vismaz astoņas!), savukārt attālums starp abām skolām – paliels. Kad bērni bija nogādāti skolās, braucot mājās pa Jūrmalas šoseju, iestājās pamatīgs atslābums. Bija decembris, ārā auksts, mašīna iesilusi un rīta možums pārgājis…
Joprojām to spilgti atceros: mani pārņēma tā dīvainā sajūta, kas robežojas ar iemigšanu.
Apstājos ceļa malā un izkāpu ārā no mašīnas paelpot svaigu gaisu. Tobrīd sapratu, ka tā ir pēdējā reize, kad neizgulējusies sēdīšos pie stūres, jo tas ir tiešām bīstami! Uzskatu, ka automašīnas vadītājam vienmēr jābūt možam, un arī blakussēdētājs nedrīkst iemigt. Tādēļ vienmēr respektēju šoferi un garos pārbraucienos ar kolēģiem vai ģimeni blakus stūrētājam nemēdzu gulēt. Arī ja pie mums kāds viesojies un vēlu brauc mājās, vienmēr lūdzu savam sirdsmieram atsūtīt ziņu vai piezvanīt, ka visi laimīgi nokļuvuši galapunktā.
NORMUNDS LAGZDIŅŠ, Biķernieku trases vadītājs: Galvenais, kas jāsaprot – ja nāk miegs, skaidrs, ka tas nepāries!
Man pie auto stūres miegs sāk nākt brīdī, kad ir nobraukti aptuveni 800 kilometri (tas gan nav attiecināms uz gadījumiem, kad iepriekšējā naktī maz gulēts). Personīgi man šāds attālums ir robeža, kad iestājas atslābums, sāk zust uzmanība un nāk miegs. Braukšana tomēr prasa ļoti lielu koncentrēšanos, it sevišķi, ja tas jādara naktī.
Manuprāt, pats bīstamākais brīdis pēc nakts, kas pavadīta braucot, ir laiks, kad lec saule un kļūst gaišāks – nogurums dara savu. Galvenais, kas jāsaprot – ja nāk miegs, skaidrs, ka tas nepāries. Tāpēc mans ieteikums šādā brīdī ir atrast pēc iespējas tuvāko drošo vietu (piebraucamo ceļu, stāvvietu, degvielas uzpildes staciju), kur apstāties un pagulēt.
Pēc personīgās pieredzes zinu, ka nekādi enerģijas dzērieni, stipra kafija vai auksta ūdens liešana uz galvas nelīdz.
Šie māņi varbūt uz pāris minūtēm radīs maldīgu mundruma sajūtu, bet noguruma sajūta tāpat atgriežas. Tādā brīdī nav vajadzības tēlot varoni, mēģinot sev iestāstīt, ka «varu vēl atlikušos kilometrus nobraukt». Ir jāstājas malā, kāds brītiņš jāpaguļ un tikai pēc tam jāturpina ceļš. Tā būs daudz drošāk!
Miegainības signāli
- Tavs braukšanas stils kļūst dīvains, ne tāds kā parasti.
- Tu vairs neievēro ceļa zīmes, pabrauc garām pagriezienam.
- Auto sāk braukt pārāk tuvu brauktuves ārējai malai.
- Tiek retāk, bet platāk grozīta stūre.
- Nepamatoti tiek mainīts braukšanas ātrums – te lēnāk, te ātrāk.
- Ir grūti noturēt vaļā acis – gribas biežāk mirkšķināt un berzēt.
- Vēlme kustēties un izdarīt liekas kustības, piemēram – nemierīga dīdīšanās krēslā, ausu ļipiņas raustīšana, bezmērķīga radiostaciju pārslēgšana.
Pievērs uzmanību, vai tādas pazīmes nav tev pašai vai tavam ceļabiedram pie stūres! Ja ir, tad vai nu laiks apstāties un pasnaust, vai – apmainīties vietām, iedot pastūrēt otram.
