Intervija ar raidījuma Zebra vadītāju Paulu Timrotu

Timrots allaž bijis subjekts, kam dzīves strautā paticis tecēt sāņus no galvenās straumes, nenogurstoši meklējot savu ceļu. Pat aizraušanās ar radio peilēšanu, tā sauktajām lapsu medībām, nebija tikai filmas par Štirlicu ierosināta. Tolaik padomju bērniem pilnīgi pietika ar faktiem, ka vasaras sporta nometnē dos ēst un ļaus skriet pa mežu, kā arī mācīs lodēt un atpazīt radio signālus. Arī dienests armijā Rīgā Krusta kazarmās dislocētajā Baltijas kara apgabala sporta rotā Paulam aizritēja, pateicoties viņa izvēlētajam hobijam.

Ceļš līdz auto

Automobiļus līdz 20 gadu vecumam vēlākais Radio Kurbuļa un Zebra vadītājs nepazina, pat īsti nezināja, kur tiem jālej eļļa. Arī no mopēda un motocikla iegādes brāļus Paulu un Ģirtu tēvs sargāja. Viss mainījās 1993. gadā, kad Timroti no vecāka onkuļa par 70 dolāriem nopirka 1952. gada Moskvič 401 – tautā saukto kārlīti. Vēlāk kopā ar Ufo, kuru bija apsēdusi automānija, tika iegādāts 1.paaudzes VW Golf. Abi sāka vadīt pirmo auto raidījumu latviešu valodā Kurbulis.

Arī TV Zebra ceļš sākās gandrīz nejauši, jo radošās apvienības Labvakar cilvēkiem bija nepieciešams raidījums par automobiļiem un satiksmes organizāciju. Jau kādu laiku Timrota raidījums Zebra par satiksmes problēmām ir apskatāms vienīgi e-vidē. Pats Pauls par to ir filozofiski noskaņots, solot drīzu atgriešanos citā TV kanālā. Iespējamā un gaidītā sūkstīšanās aprobežojas vien ar secinājumu, ka neesot nožēlas par informācijas kanāla maiņu, jo situācija, kas izveidojusies, solot jaunas iespējas.

Citi lasa

Santa.lv

Spēlmaņu nakts

Aktrise Ilze Vazdika: Līdz mammiņas un papiņa mūža galam nodzīvoju kopā ar viņiem

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Anija Pelūde

Padomi

Manas čuras ir oranžas! Vai jāsauc ātrā palīdzība?

Timrota asprātīgajās un reizēm visai skarbajās atziņās ir kaut kas vonnegūtisks. Neņemot vērā sirmos matus, Paulam izdevies saglabāt jauneklīgu skatu un attieksmi pret dzīvi. Pieaugušo dzīves štellītes, sarunas mājas viesībās viņu galīgi neaizrauj. Timrotu neinteresē, kurā klasē iet draugu bērni, kā paziņa salabojis zobus, cik liels viņam kredīts un kad viņš iegādāsies kādu māju vai mašīnu… Pats pieļauj, ka nav pilns rublis, ar putniem un bērnību galvā.

Timrotam visu dzīvi bijis diezgan vienalga, ko domā apkārtējie. Krāt naudu, pirkt māju Mārupē, līzingā pirkt Toyota Avensis… Nav interesanti!

Māja vienmēr ir vai nu par lielu, vai par mazu. Sākumā par lielu, tad – par mazu, tad – atkal par lielu. Vai ir jēga tajā visā tā ļoti iespringt? Timrotam šķiet, ka komforts ir svarīgs tikai attiecībās, nevis plauktos, mēbelēs vai kvadrātmetros. Jebkura savrupmāja ir drāma. Jebkurā mūsdienu pilī ir ciešanas. Vai nu kāds to ir ar ambīcijām uzcēlis par lielu – un gaida, ka visi novērtēs, un gaida bērnus, kas nāks dzīvot, bet tie nenāk. Tas ir viens drāmas veids. Otrs veids – viņš ir uzcēlis māju, bērnu ir vairāk nekā vajag vai slinkāki nekā vajag – un viņi cer, ka vecais nosprāgs, lai to māju dabūtu sev, tad viņi to sāk dalīt… Atkal ir drāma.

Par darbību

Pauls joprojām turas pie uzskata – labākais atpūtas veids ir darbības maiņa, nevis vienveidīga gulēšana. Ja kļūst skumji, vienkārši jādara kaut kas cits. Ja Timrotu kaut kas interesē, tad tā ir braukšana ar maksimālu ātrumu. Ātri, precīzi un sacensību režīmā. Tāda sacensība Paulu interesē ar jeb ko –dodiet šurp! Bet tās mašīnas, kas brauc pa ielu, viņu skumdina, jo braukšana interesē vien no saziņas, drošības un disciplīnas viedokļa.

Ja vajag vienkārši atslēgties, motosports ir labākais. Kad sēdi uz moča, nevar domāt pilnīgi ne par ko citu. Slēpojot varbūt vēl var padomāt: kur palika meitenes, augšā vai lejā. Motobraukšana ir ideālākais veids, kā restartēt galvu. Nevienu neizbrīna, ka Timrotu var sastapt uz motocikla, bet reizi gadā ap Jāņiem animatoru mekā Ansī 20 km no Ženēvas. Timrots novērojis, ka reizēm cilvēki raksta, zvana un piesakās viņa raidījumiem ar frāzi: esmu šoferis ar 40 gadu stāžu! Tas liekot ļoti baidīties, ka respondents ir visai liess garā.

Ja pirmais, par ko paziņo, ir stāžs, tad citu panākumu viņam laikam dzīvē nav.

Ilga cilvēka dzīve jau arī nav nekāda brīnišķīgā štelle, jo reti kurš to garo c’est la vie* (*tāda ir dzīve no franču val.) nodzīvo interesanti. Garumam pašam par sevi nav vērtības. Dzīvē jābūt notikumu blīvumam, lai būtu interesanti. Pauls izvairās sevi saukt par autoekspertu, jo allaž uzradīsies kāds, kurš zina divus faktus vairāk. Ar eksperta statusu var tikai nokaitināt cilvēkus. Timrots uzjautrinās par šādu statusu, jo uzskata, ka uz mašīnām tā briesmīgi nemaz neiespringst. Kā citādi, lai nodēvē faktu, ka viņu, Baltezera puiku, kas ABBA no Boney M neatšķir, 90. gadu sākumā uzaicināja uz Radio SWH?

Par īpatņiem

Satiksme Timrotu interesē vairāk nekā, piemēram, jaunas mašīnas. Pauls uzskata, ka bieži vien mašīnas marka nosaka prognozējamo ātrumu, ar kādu satiksmes dalībnieks pārvietosies. Ja mašīna, no kuras sagaidām lielāku ātrumu, brauc lēnāk, tad 90% gadījumos vadītājam ir rokā telefons – cilvēks zvana, sūta īsziņu, reāli nekontrolē ceļu.

Ja cilvēkam pie stūres galvā ir cepure, arī skaidrs – tur nevar būt viss kārtībā, jo jebkurai mašīnai, pat vecam žigulim, tomēr ir iekšā krāsniņa un logi ir atkusuši.

Salonā ir 20 grādu – tad kāpēc šoferim galvā ir pižiks vai naģene? Atbilde – viņš ir pārbijies, viņš nav savā ādā, viņam nav laika domāt par cepuri, jo viņš knapi ir trāpījis uz ceļa! No tādiem ir jāuzmanās! Visiem, kas īd un pukojas par Latvijas ceļu slikto stāvokli, Pauls atgādina, ka vienam vācietim par savu nodokļu naudu ir jāuztur trīs kvadrātmetri ceļa, kamēr latvietim no saviem nodokļiem jāuztur 33 m2 ceļa. Situācija ar dažiem beidzamajā laikā izskanējušajiem protestiem par ceļu stāvokli Latvijā Timrotam atgādinot komunālo dzīvokli, kur koridora galā dzīvojošs kaimiņš paģēr visiem citiem, kas mitinās koridora sākumā, par savu naudu izremontēt gaiteni.

Par sievietēm!

Ir taisnība, ka sievietes ir nežēlīgākas– viņām ir vieglāk gan radīt, gan iznīcināt. Dažas tā arī pie stūres izturas. Vispārējā norma ir citam citu palaist. Ja tu redzi, ka nelaiž – visdrīzāk tas ir sievišķis. Viņa ir noskatījusies no veča, aizmirsusi, ka tā nelaišanas mode beigusies, mašīna viņai iedota tāda palielāka, un tā viņa stumjas kaut kur. Bail viņai nav, stumjas līdz pēdējam– un tad, kad kaut kas notiek, pēkšņi zaudē brašumu, asaras līst, un zvana vīram. Bet tas nav nekas nosodāms, vienkārši sievišķīgs piegājiens.

Vidējais latviešu vīrietis dzīvo ar vidējo latviešu sievieti. Un vidējā latviešu sieviete ir tāds krustojums: viņa grib gan zviedrietes brīvību, gan latvietes brošu. Skaidrs, ka latvietis nevar būt tik brašs kā vīrietis kādā turīgākā Eiropas valstī. Nodrošinājumu vajag, lai varētu izpildīt visus vingrojumus: māju Mārupē, jaunu toijotiņu abiem, vēl vēlams landkruizeri.

Skaidrs, ka reti kuram tas izdodas. Un, ja vienam kaimiņam izdodas un pieciem apkārt neizdodas, skaidrs, ka tie pieci var iet pakārties.

Ja vien viņiem nav kaut kur citur noslēpta pašapziņa. Nemirstīgais kaščejs jau arī nestāstīja, kur viņam tā adata un ola.

Par teātri un autopilotu

Kopš 2011. gada sezonas Timrotu interesē teātris. Paulam patīk stāstīt stāstus. Kad cilvēki klausās, beigās pasmaida – tas arī uzjautrina. Par raidījuma Zebra saturu lielākā daļa onkuļu ir sakreņķējušies –vai tie būtu ceļu policisti vai ceļu būvētāji. Vēl Timrots atgādina, ka alkoholisms ir smaga slimība. Šajā sakarībā ir viena ļoti laba metode –vadītāja apliecība! Ja cilvēkam darbs ir saistīts ar auto vadīšanu, viņš apdomāsies, pirms ķeras pie sīvā. Pillā riteņbraucējam neko daudz neizdarīsi. Pirmkārt, sodi viņam ir daudz mazāki nekā autobraucējam, otrkārt, ja viņš ar auto nebrauc, nav jau, ko zaudēt.

Tātad tādam, kas brauc tikai ar riteni, ir palielināts nodzeršanās risks.

It sevišķi zinot, ka pētījumu rezultāti rāda –pieaugušie, kas mīl sportot, mīl arī tā pavairāk iedzert. Mums tuvojās kāda lielāka problēma, kas saucas –bezpilota auto! Lai pateiktu mājas adresi, daudz prāta nevajag. To var paveikt arī cilvēks ar trim promilēm. Vienīgie, kam varētu atļaut pirkt robotmašīnas, būtu pensionāri.

Par velo

Timrots ieviesis kombinēto transportēšanu– uz pilsētu brauc ar auto, bet bagāžniekā tur saliekamo velosipēdu Viņš uzskata, ka šobrīd daļa velobraucēju nez kāpēc no malas uzvedās kā kādas jaunas rases pārstāvji, kas ir pilnīgi noteikti pārāki par tiem, kas brauc vecmodīgajās, smirdīgajās mašīnās un paši jūtas apķērīgāki pat par tiem, kas iet kājām. Šis ir vēl viens labs transporta veids, kuram ir sava vieta pasaulē, bet nevajag to pārspīlēt.

Uzziņai

Pauls Timrots

• Dzimis 1967. gada Rīgā
• Mācījies Rīgas 39. vidusskolā, LU Pedagoģijas fakultātē, Latvijas Kultūras akadēmijā kino režiju, Biznesa vadības koledžā ieguvis bakalaura grādu organizāciju vadībā un psiholoģijā
• Bijis latviešu valodas un literatūras skolotājs Rīgas 7. vidusskolā, skatuves strādnieks Dailes teātrī, režisors animācijas filmu studijā Dauka, mākslinieks leļļu filmu studijā AB, žurnālists laikrakstā Dienas Stils, darbojies Vides Filmu Studijā, Radio SWH
• Kopš 1994. gada veido raidījumu Zebra
• Iestudējumi Dailes teātrī: F. Buļakova Svēta lieta (2015), Vecgada koncerts kūrmājā (2013), Prezentācija (2013), Pasaka par vērdiņu (2013)
• Audzina divus dēlus
• Dzīvesbiedre kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa

Intervijas publikācija - 2017. gada maijs