Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tepat blakus dzīvības netrūkst
Dzīvniekus dabā pamanīt nemaz nav tik vienkārši, turklāt ziemā tie sevišķi maskējas. Daudzu zvēru kažoks ir kļuvis ne tikai biezāks un garāks, bet arī pelēcīgākā tonī – gan vāverēm, gan stirnām, briežiem un aļņiem. Savukārt viena no divām Latvijā mītošajām zaķu sugām – baltais zaķis – ziemā pelēko kažociņu nomaina pret baltu. Diemžēl tādās ziemās, kad bieži uznāk atkušņi un daba ir pelēkzaļa, nevis balta, dzīvnieciņš ir vieglāk pamanāms plēsējiem. Stipri gaišāki, teju balti kažoki ziemā ir arī zebiekstēm un sermuļiem. Kažoka krāsa visiem dzīvniekiem ir maskēšanās paņēmiens, jo viņiem ir nepieciešams kļūt nemanāmākiem. Ziemeļu reģionu sugas pielāgojušās sniegotiem apstākļiem, tādēļ ir riski, ka, ziemām kļūstot siltām un zaļām, šīs balto kažoku sugas pie mums izzudīs, atkāpjoties tālāk uz ziemeļiem, kā tas jau ir noticis, piemēram, ar baltirbi.
Par zvēru klātbūtni liecina viņu atstātās pēdas sniegā un ne tikai.
Rūpīgi ieskatoties, redzams, kur kāds zvēriņš meklējis barību un kašņājis zemi vai izveidojis iedobīti, kur pagulēt.
Par zvēru klātbūtni teritorijā liecina arī atstātie ekskrementi, pēc kuriem pieredzējuši zoologi prot noteikt ne tikai sugu, bet arī dzīvnieka dzimumu un vecumu.
Starp citu, enerģijas taupīšanas nolūkos ziemas sezonā zvēri pārvietojas pa mazākām teritorijām nekā vasarā, kad to apstaigātie maršruti ir krietni plašāki, zina teikt Dabas aizsardzības pārvaldes Slīteres Nacionālā parka dabas centra vadītājs Ritvars Rekmanis. Kārtīga sala laikā dzīvnieki ir mazāk aktīvi, jo taupa tauku rezervītes, savukārt siltākos periodos dodas maltītes meklējumos – kad sniega nav, dažādas saknītes un arī zaļumi ir viegli pieejami. Plēsēji medī arī aukstumā, taču ikviens cenšas pie barības tikt iespējami labvēlīgākos apstākļos.
Interesanti, ka mūsu relatīvi nelielās Latvijas teritorijā laikapstākļi un līdz ar to arī atsevišķu sugu aktivitāte var būt ļoti atšķirīga – kamēr Latvijas ziemeļaustrumos ir sals un sniegs un varam doties slēpot, Kurzemes piekraste ir zaļa un gaisa temperatūra plusos.
Kāmēr vieni guļ, citi jau pārojas
«Latvijā ziemojošos dzīvniekus pēc to aktivitātes šajā sezonā var iedalīt trīs grupās. Ir tādi, kuri guļ ciešā ziemas miegā, piemēram, Latvijā mītoši visu četru sugu susuri dodas gulēt jau septembrī, bet ceļas augšā vien maijā. Arī abu sugu eži jau ļoti laikus dodas uz guļu – oktobrī.
Pie īstajiem gulētājiem pieder arī visu Latvijas astoņu sugu sikspārņi.
Ziemas miega laikā dzīvnieku organisms pārtiek no uzkrātajām barības rezervēm, tiem nav nepieciešams ēst un dzert. Lai mazāk tērētu enerģiju, dzīvniekiem palēninās vielmaiņa, sirdsdarbība, elpošana. Interesanti, ka ziemas miega laikā dzīvniekiem arī neaug ne nagi, ne apmatojums. Savukārt ir arī tādi dzīvnieki, kuri ziemas laikā mēdz pamosties, kad kļūst siltāks, pašiverēties apkārt, bet, gaisa temperatūrai pazeminoties, atkal doties gulēt. Tā dara, piemēram, lāči, āpši. Lāči ziemas guļā dodas novembra sākumā. Ziemas miegu no novembra līdz februārim guļ arī jenotsuņi – vienīgie suņu dzimtas dzīvnieki Latvijā, kuri ziemas sezonā nav aktīvi. Un tad ir zvēri, kuri arī ziemā ir aktīvi, – lapsas, vilki, caunas, vāveres, zaķi, visi pārnadži un vēl citi,» pastāsta Ritvars Rekmanis.
Bet mežacūkas izceļas ar to, ka pašā ziemas spelgonī ir gatavas romantiskām attiecībām
– tām riests sākas jau novembra beigās vai decembrī un janvāra sākumā jau ir galā. Citiem dzīvniekiem – vilkiem, lapsām, lūšiem, bebriem, ūdriem, ūdelēm un zaķiem – partneru izvēles kaislības norisināsies februārī, bet daudziem vēl vēlāk pavasarī.
Zem mizām, lapām un ūdeņos
Paslēpušies un siltāku laiku gaida arī visi Latvijā mītošie abinieki un čūskas. Arī liela daļa kukaiņu sugu. Vairākums noslēpušies zemsedzē, augsnē, koku mizā, dobumos, spraugās vai citās no stipra sala pasargātās vietās. Meži ar biezu lapu un nobiru kārtu ir īpaši piemēroti kukaiņu ziemošanai, it sevišķi, ja zemi klāj bieza sniega sega. Ir kukaiņi, kuri tad spēj pārciest pat –30 grādu lielu salu! Kukaiņi ziemo dažādās attīstības stadijās atkarībā no sugas. No visām stadijām olas visbiežāk ir visnoturīgākās pret spēcīgiem saliem.
Dažkārt ilgāka atkušņa laikā var manīt pa kādam zirneklim, tā saucamajiem ziemas odiem un sniega mušām. Tā kā kukaiņi ir aukstasiņu radījumi, tie paši sevi tikai no barības vien neuzsilda, tos uzsilda ārējā temperatūra – tikai tad, ja ilgstoši ir silts, kukaiņi sāk aktivizēties.
Ūdeņos mītošie bezmugurkaulnieki gan mēdz būt aktīvi gan zem ledus, gan neaizsalušos ūdeņos.
Protams, rosās arī zivis. Tai skaitā, nēģi, kuri no jūras pa upēm migrē uz nārsta vietām, savukārt vēdzeles jau nārsto no decembra beigām līdz pat februārim.
Ja raugāmies uz Latvijas ziemā sastopamajiem dabas iemītniekiem, visvairāk ir aktīvu putnu sugu. Aukstajā sezonā Latvijā var būt sastopami pat vairāk nekā 100 sugu putni. Daļa no tiem ir pie mums visu gadu sastopamās sugas jeb nometnieki, bet ir arī putni, kuri ieradušies Latvijā ziemot, klejotāji, kā arī gājputni, kuri kaut kādu iemeslu dēļ aizkavējušies un nav devušies prom. Putnu aktivitātes nevar nepamanīt, tie izteikti rosās gaišajā laikā, jo dienas putniem līdz tumsai jāpagūst uzņemt maksimāli daudz barības, lai tie spētu izdzīvot tumšajās un aukstajās stundās. Putni sastopami it visur – kā laukos, tā pilsētās un mežos. Daudzi no tiem pulcējas un uzturas baros – pārsvarā dažādu sugu sīkputniņi: zīlītes, zeltgalvīši, mizložņas, dzilnīši u. c. – lai būtu drošāk pasargāties no plēsējiem, piemēram, zvirbuļvanaga un apodziņa. Sastopami ir arī sīļi, bet nepārprotami sadzirdēt var dzeņus, kuri kaļ un meklē koku mizās paslēpušos kukaiņus. Pie dzeņiem Latvijā pieder melnā dzilna, pelēkā dzilna, mazais dzenis, baltmugurdzenis, dižraibais dzenis – izplatītākais, kā arī trīspirkstu dzenis.
Ja paveicas, var pamanīt arī kādu medni. Mednis pieder vistveidīgo putnu sugām un ir Latvijā lielākais no tām. Vistveidīgie putni ir arī rubenis, mežirbe un laukirbe, un tie visi ziemo Latvijā.
Medņi ziemā pamatā barojas ar priežu skujām, apēd arī pa kādam lapu koku pumpuram, bet tiem vajag sīkus akmentiņus (gastrolītus), lai nodrošinātu gremošanas procesu.
Ceļi ir vieta, kur šāds materiāls ir viegli pieejams, tādēļ medņi turp dodas pat vairāku kilometru attālumā. Medņi ir reti un īpaši aizsargāti, tos labāk netraucēt! Latvijā ziemo arī meža pūce, urālpūce, kā arī apodziņš.
Tie ir nometnieki, taču pie ūdeņiem nereti manāmi ne tikai vietējo sugu, bet arī aizkavējušies gājputni, lielākoties tie ir plakanknābjainie ūdensputni (pīles un gulbji), arī zivju dzenīši un jūras kraukļi. Bet Latvijā ziemot no ziemeļiem ieradušies tādi putni kā, piemēram, ķeģi, zīdastes, ūdensstrazdi, lielās čakstes.
Vēro un dalies!
«Ziemā interesanti ir ne tikai vērot pašus putnus, bet arī lūkoties, kur ir atrodamas to ligzdas. Kad koki nometuši lapas, vieglāk pamanāmas gan lielo putnu – ērgļu, klijānu, melno stārķu, zivju gārņu – ligzdas, gan arī tādi interesanti veidojumi kā somzīlīšu ligzdas. Šie putni tās veido no niedru skarām, vilkvālīšu pūkām un citiem augiem, kas sajaukti ar augu pūkām un dzīvnieku vilnu. Parasti ligzdas atrodas kokā (vītolā, bērzā, papelē vai alksnī) apmēram divus, trīs metrus virs zemes vai ūdens virsmas, smalku un lokanu zaru pašos galos. Ligzdas ir lieli, brīvi karājoši bumbierveida maisi ar īsu, uz leju vērstu cauruļveida ieeju, kas atrodas ligzdas augšpusē. Konstrukcija tiek stiprināta, tajā iepinot arī koka zarus, pie kuriem pievienota ligzda. Somzīlīte Latvijā piemērotās vietās ir diezgan parasta ligzdotāja, tai tīk ar niedrājiem bagātu ezeru piekrastes, dažādas ūdenstilpes ar aizaugošiem krastiem,» vērot aicina Dabas aizsardzības pārvaldes speciālists.
Ar saviem novērojumiem Ritvars Rekmanis aicina dalīties vietnē Dabasdati.lv, tur arī var atrast daudz vērtīgas informācijas par norisēm dabā, kā arī domubiedrus, savukārt izziņai un sugu noteikšanai noderēs vietne Latvijasdaba.lv.
Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild izdevniecība «Žurnāls Santa».
