Trušu audzēšanas ABC un divi pieredzes stāsti

Aigas Bergas pieredzes stāsts

Ar trušiem nodarbojos, cik vien sevi atceros, jo, manuprāt, vienīgais dzīvnieks, kas uz pasaules tā īsti izdevies, ir trusis! Truši bija jau manā bērnībā, 70. gados, bet pati audzēju kopš 1995. gada, kad pārcēlāmies uz dzīvi laukos. Tolaik sākām ar Kalifornijas broilertrušu tēvu, jo to ļoti vēlējās dēls.

Šobrīd kopā ar jauno paaudzi man ir 52 truši, tostarp sešas mātes un divi tēvi. Nepārtraukti turu divus tēvus, lai nebūtu tuvradniecības – par to ir jādomā. Tēvus vienmēr esmu pirkusi, bet mātes izaudzēju pati.

Šķirnes man nav svarīgas, bet gribas, lai viņi ir ļoti dažādi un interesanti. Tāpēc kādreiz meklēju tā dēvētos veco laiku trušus, ko mēs saucām par tauriņtrušiem, – tādus raibus. No tēviem man ir Šinšillas trusis un auntrusis. Ir bijuši arī Lielais gaišais sudrabotais, Kalifornijas, Jaunzēlandes baltais, Jaunzēlandes sarkanais. Daudz un dažādi, bet ne mazie truši.

Pamatā trušus izmantojam gaļai. Bet ir arī mīļie truši, kuriem tiek dotas mājas, kamēr vien viņi dzīvo. Informāciju par audzēšanu beidzamo reizi meklēju sen, jo šobrīd jau pārsvarā vados pēc pieredzes.

Galvenais, kas jāatceras, – trušiem ir vajadzīgs sauss būrītis, laba barība un noteikti tīrs ūdens!

Trušus baroju ar sienu un graudiem. Kārumiem ir bietes, burkāni un kartupeļi. Kartupeļus var dot no rudens līdz asnošanai un trusēniem, kas nav jaunāki par diviem mēnešiem, lai nebūtu vēdera problēmas. Maniem trušiem tieši kartupeļi garšo vislabāk. Ja baro ar zāli, jāzina indīgie augi, kurus trušiem nedrīkst dot. Tāds ir māla retējs un gundegas, un tās ir ļoti izplatītas nezāles pat parastajās pļavās.

Nedrīkst barot slapju zāli. Savukārt trušiem veselīga zāle, kas iedarbojas arī ārstnieciski, ir vībotne un dilles. Taču jālieto saprāta robežās. Kopumā jādara viss, lai dzīvnieks būtu vesels, tāpēc es arī neeksperimentēju ar speciālajām barībām, baroju tikai ekoloģiski. Trušus arī vakcinēju pret miksomatozi un hemorāģisko septicēmiju. Citādi, ja saslims, būs jāsāk no nulles. Slimības pārnēsā asinssūcēju kukaiņi, odi.

Trušus turu būrīšos pa trim četriem, tēvus un mātes atsevišķi. Nesteidzos ar trusēnu atdalīšanu no mātes. Labās mātes trusēnus baro ļoti ilgi – pat trīs mēnešus! Ja pulciņš par kuplu, lielākos, stiprākos paņemu nost, bet mazos atstāju pie mammas.

Trušu būrīši ir no koka, ar režģa drāšu pinumu priekšpusē – svaigam gaisam. Tie izvietoti divos stāvos, viens otram pretī. Režģī iestiprinu graudu trauciņus un ūdens dzirdnes. Ūdens dzirdnītēs – tīrs ūdens, trauciņos – tīri graudi. Trušu būri ir aiz liela žoga, jo man ir nelāgas bērnības atmiņas – klejojoši suņi nopostīja visu.

Ar trušiem nav sarežģīti. Varbūt iesācējiem ieteiktu vakcinēt, lai nebūtu pārdzīvojumu. Informācija ir pieejama, internets ir mūsu laikmets, tikai jāvēlas lasīt un apgūt!

Nākamā lapa