Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Daudziem suņu saimniekiem un cilvēkiem, kas par tādiem vēl tikai vēlas kļūt, nav īstas skaidrības šajā jautājumā. Pirmais, ka nāk prātā, – ja suns ir mācīts sargs, tad tas ir arī nikns un katru svešinieku uzlūko kā potenciālu ļaundari. Godīgi jāatzīst, arī es tā uzskatīju, iekams nebiju runājusi ar ekspertu – kinologu un suņu apmācības instruktoru JURIJU PEKARSKI, kurš gandrīz 30 gadus strādā ar suņiem, mācot arī sargāšanas funkciju. Viņš uzsver, ka socializēta mājas mīluļa skološanā agresija netiek attīstīta. Tomēr zoopsiholoģe INGA CERBULE pauž pārliecību, ka saimnieka aizstāvēšanu, pat ja tā būtu tikai brīdinoša un bez agresijas izpausmēm, ģimenes mīlulim nevajadzētu mācīt.
Sargsuns nav ģimenes suns
Saimnieka aizstāvēšana tradicionālajā izpratnē ir speciālās apmācības iemaņa, kas tiek trenēta dienesta suņiem, kurus izmanto izmeklēšanas, patrulēšanas, apsardzes darbā, arī kā personu miesassargus. Taču šādām darba iemaņām mācīts suns ierindojams pavisam citā svara kategorijā nekā mājas mīlulis, ar kuru ģimenē visi rotaļājas un kuru izvest pastaigā uz parku nereti ir skolasbērna pienākums.
Tagad gan dienesta suņus māca citādi, ne par slepkavām, taču šī apmācība noteikti nav piemērota dzīvniekam, kuru tur ģimenē un kurš dzīvo sabiedrisku dzīvi.
Jurijs Pekarskis skaidro, ka sargāšanas apmācībai ir vairāki veidi, kas ļoti atšķiras atkarībā no mērķa. Kādreiz armijā sargsuņi tika mācīti sargāt un nogalināt. Tādus suņus nevienam nevarēja privāti atdot, tas bija pat stingri aizliegts.
Kas ir sportiskā aizsardzība?
Apmācot mājas mīluli, jāņem vērā, ka sargāšana nav viņam kā darbs, bet gan kā sports, kā spēle, kurā suns neko neuzsāk bez saimnieka komandas, – to dēvē par sportisko aizsardzību. «Tā ir spēle mācībā un mācība spēlējoties – tas suņiem ļoti patīk. Kad mani ierauga mani audzēkņi, viņi ir laimīgi – būs mācības! Kaut arī mācību gaitā es tēloju svešo, pēc tam mēs bučojamies,» stāsta instruktors un atklāj dresūras mehānismu. «Suni motivē aizsargāšanai, lai, izmantojot paklausību, viņā tiktu formēti bremzējoši procesi. Pēc attiecīgas komandas suns sasniedz uzbudinājuma stāvokli, un tūlīt pat tiek prasīta paklausība un ieslēgtas bremzes. Nav atļauts dzīvniekam attīstīt uzbudinājumu un agresiju. Mūsu suņi dzīvo cilvēku sabiedrībā, un mēs nedrīkstam turēt mājās kalašņikova automātu.»
Sportiskajā aizsardzībā suns apgūst prasmi brīdināt – turēt objektu uz vietas, rejot, rūcot, nelaist ārā no telpas, taču nekad (!) pašam nelemt par tālāko.
Suns tikai ziņo, līdz saimnieks dod komandu palikt mierā. Tāds sargs var būt jebkurš suns, ja vien viņam ir medību instinkts, jo tieši uz tā pamata tiek veidota visa apmācības sistēma. Turklāt sunim nemaz nav jābūt augumā lielam, ļoti labi to apgūs arī Jorkšīras terjers, miniatūrais šnaucers un citi mazo šķirņu un dažādu jaukteņu suņi. Rotveileriem, vācu aitusuņiem, dobermaņiem, protams, ir ietekmīga āriene, taču, ja viņi nebūs par simt procentiem paklausīgi izpildītāji un sāks rīkoties uz savu galvu, var rasties neprognozējamas situācijas. Protams, jebkurš suns nemitīgi ir jākontrolē, arī labi mācīts, paklausīgs, rāms un līdzsvarots.
Treniņos komandas visiem ir jāapgūst tā, ka tiek izpildītas bez domāšanas. Ja iemāca suni kaut ko ķert, sargāt, bet viņš neklausīs, agrāk vai vēlāk tas var izvērsties par traģēdiju. Svarīga ne tikai bezierunu paklausība, suns arī jāietrenē no uzbudinājuma ātri pāriet uz paklausības stāvokli un nomierināšanos. Tāpēc šīs vienmēr ir individuālas mācības, nevis grupu darbs.
Kā suns reaģēs uz uzbrucēju?
- Apmācītais brīdinās
Ja uz ielas kāds uzbruks mācīta suņa saimniekam, saimniekam jādod komanda, ar kuru viņš sunim atļauj strādāt – brīdināt huligānu par iespējamu uzbrukumu, bet ne uzbrukt. Suns pēc komandas ieņems attiecīgu pozu, rūks, rādīs zobus. Tikko tiks dota paklausības komanda (piemēram, blakus!), suns nomierināsies. Visticamāk, huligāni negribēs pārbaudīt, kas sekos pēc brīdinājuma. Pēc tam suns ar saimnieku var turpināt pastaigu.
«Visas problēmas ar nopietnajiem suņiem – tās ir saimnieka kļūdas,» uzsver pieredzējušais kinologs. «Raksturs ir jāveido jau no mazotnes. No 2–3 mēnešu vecuma ir jāmāca paklausība, tai ir jākļūst par rakstura īpašību. Ir tādi suņi, kuriem vispār nepatīk klausīt, piemēram, laikas, terjeri, daži medību suņi ir neatkarīgāki pēc savas dabas, bet tādos gadījumos ir jāizvēlas cita taktika, attiecīgi piemērota darba shēma, un tad ar katru suni būs rezultāts.»
- Nemācīts suns kodīs vai bēgs
Kā nemācīts suns reaģēs, kad viņa klātbūtnē saimniekam pienāks klāt huligāni? Jurijs Pekarskis saka – reakcija iespējama dažāda atkarībā no tā, kā suns vērtē un izjūt savu saimnieku. Ja saimnieks sunim ir īsts līderis, uz kuru viņš paļaujas, suns jutīsies drošs un iestāsies par savu barvedi.
Turpretī, ja suns nav pārliecināts, ka saimnieks ir spēcīgs vadonis, ieslēgsies pašsaglabāšanās instinkts un mīlulis var aizbēgt krūmos.
Cits gadījums, ja sargāšanai neapmācīts suns līdzīgā situācijā nokļūst kopā ar savu dāmu – saimnieci, kuru viņš dievina un uzskata par vāju. Tad var gadīties, ka viņš būs gatavs saimnieci aizstāvēt līdz nāvei, kaut arī viņa nav stiprais barvedis. Daudzi par to sajūsminās, bet tā būs nevadāma apsardze, sunim nedrīkst ļaut pašam izlemt! Iespējams, arī saimnieces draugu suns uzskatīs par apdraudējumu un, sievieti sargādams, iekodīs, ja draugs pienāks viņai tuvāk. Tas sunim var beigties ļoti slikti – ar piespiedu iemidzināšanu. Nevadāms suns ir kā bīstams ierocis, kas var izšaut pats, atgādina instruktors.
Zoopsihologa viedoklis
Inga Cerbule:
Tas, ka sunim māca aizsardzības elementus, izmantojot paklausības apmācību un rotaļas, pats par sevis ir apsveicams fakts, tā citur pasaulē veiksmīgi strādā jau vairākus gadu desmitus. Tāda apmācības metode ir daudz humānāka pret suni, rezultāti un suņa darba spējas, mācot ar šādu metodi, ir labi. Tomēr mans uzskats nelokāmi ir tāds, ka mājas mīlulim, it īpaši nepieredzējuša cilvēka, nespeciālista rokās, nav jābūt agresīvam un nav arī jāizliekas par tādu. Ministru kabineta noteikumi, kas regulē mājas, istabas dzīvnieku turēšanu mūsu valstī, nepārprotami norāda, ka dzīvnieks nedrīkst nevienu traucēt vai apdraudēt.
Domājot par suņa lomu sabiedrībā mūsdienās, ir jārod zelta vidusceļš. Jāspriež par situāciju kontekstā. Katram suņa īpašniekam savs mīlulis ir jāapmāca, jāuzrauga un jākontrolē. Nedrīkst ignorēt arī sabiedrības attieksmi pret suņiem – sabiedrība viennozīmīgi vēlas redzēt mājas suni kā draugu, nevis kā draudu. Attīstītajās pasaules valstīs attieksme pret suņiem, kuri izrāda draudus vai agresiju pret cilvēkiem, ir negatīva. Vēlme vajadzības gadījumā uzrīdīt kādam savu suni saglabājusies tikai bijušajā Padomju Savienības teritorijā un Austrumeiropā, un no šīs vēlmes ar steigu jātiek vaļā.
Manuprāt, dažiem suņu īpašniekiem Latvijā patīk pārlieku uzsvērt suņa sarga lomu sabiedriskās vietās. Varbūt tas atkarīgs arī no suņa saimnieka personīgās dzīves pieredzes – ja sabiedriskā vietā pašam gadījies kāds nepatīkams incidents, kad tikusi apdraudēta viņa personīgā drošība, tad arī saprotams, ka šim cilvēkam turpmāk gribas, lai viņa suns ir apmācīts vajadzības gadījumā savu saimnieku aizstāvēt. Suns sargs varētu būt cilvēkam ar lielu pieredzi suņu audzināšanā un apmācībā, taču tas nav piemērots parastai ģimenei un par tādu nav jāpārvērš ģimenes mīlulis.
Suns nav aktieris un nevar iemācīties notēlot dusmas un nepatiku, kuru patiesībā nemaz neizjūt. Dzīvnieka ķermeņa valoda nemelo.
Suņi, kas specializētas apmācības rezultātā prot pēc komandas ieņemt draudošu pozu, šajā situācijā izjūt negatīvu attieksmi pret konkrēto cilvēku, pat ja mācību procesā izmantotas galvenokārt spēles. Esmu lasījusi, ka karavīri pēc atceltas īstas vai mācību kaujas misijas izjūt stresu un intensīvu psiholoģisku satricinājumu – tik grūti ir gatavoties uzbrukumam, un tad pēkšņi uzbrukumu izslēgt, apturēt. Mācot suni ieņemt brīdinošu pozu, mēs prasām, lai suns gatavojas uzbrukumam. Mēs zinām, ka uzbrukumu nepieļausim, bet suns to nezina, suns ir gatavs cīņai. Ir maz dzīvnieku, kas šo spriedzi var izturēt un kuri nekad neuzņemsies iniciatīvu uzbrukumu turpināt.
Ja nu notiek kāda nelaime, no kā neviens suņu saimnieks nav pasargāts, piemēram, ja dzīvnieks sakož vai sabaida kādu cilvēku un šim negadījumam ir nopietnas sekas, tad tas, ka suns ir ticis apmācīts sargāt, var izrādīties ļoti negatīvs faktors viņa tālākajā dzīvē. Esmu piedalījusies administratīvā procesā, kurā suni, manuprāt, nepelnīti, oficiāli atzina par bīstamu pēc samērā neliela nodarījuma, lēmumu iespaidoja tieši tas, ka sunim bija mācīti aizsardzības dienesta elementi.
Vairumam suņu ir dabiska tieksme sargāt māju un apriet svešiniekus, un es uzskatu, ka ikdienas vajadzībām ar to pietiek. Šī tieksme apsargāt māju un saimnieku nav nekā īpaši jāveicina, bieži vien pat jāierobežo, kā to pierāda Latvijā sakosto bērnu skaits.
