Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Izcelsme
Šīs šķirnes priekšteči varētu būt bijuši jau sen izmirušie beļģu aitusuņi, saukti par leuvenaar, kas arī bijuši augumā nelieli un ar melnu kažoku. Tomēr neapgāžami pierādījumi par šiperku patieso izcelsmi līdz šim nav gūti.
Šiperkes kā šķirne bijusi zināma jau 17. gadsimtā, kad senās Briseles Saint-Géry kvartāla nabadzīgie strādnieki un kurpnieki sacentušies, kuram būs skaistāk izrotāta šiperkei darinātā ādas kaklasiksniņa. Tāpat viņi rīkojuši sacensības – kura suns nomedīs vairāk peļu, žurku un kurmju. Tai laikā Beļģijā žurku bija savairojies tik daudz, ka kaķi ar tām nespēja tikt galā, tāpēc šiperkes izrādījās lieliski palīgi cīņā ar grauzējiem ne vien uz sauszemes, bet arī uz beļģu tirgotāju kuģiem.
Kad ap 1882. gadu pirmoreiz šiperkes tika izrādītas Spā, mazos melnos šuneļus ievēroja Beļģijas karaliene Marija Henriete un drīz viņi kļuva populāri arī beļģu turīgāko iedzīvotāju vidū.
Ap 1887. gadu šiperkes jau nonāca Lielbritānijas un ASV suņu mīļotāju pārziņā, bet 1888. gadā šai šķirnei Beļģijā tika izveidots savs klubs, kura uzdevums bija nosargāt tieši beļģu tiesības uz šiperkes šķirni. Raisījās arī diskusijas par šiperkes šķirnes standartu, jo Beļģijas dažādās pilsētās audzēto šiperku eksterjera pazīmes mēdza nedaudz atšķirties.
Starptautiskā kinoloģiskā federācija (FCI) standartu (Nr. 83) šiperkēm apstiprināja tikai 2010. gadā.
Pirmais metiens arī Latvijā
Latvijā tikai retais dzirdējis par šādu suņu šķirni – pie mums tā ir reti sastopama. Kluba Elibird informācija liecina, ka 2017. gada beigās mūsu valstī bija tikai pieci šiperkes, jo tikai 2015. gadā Latvijā ieradās pirmais šīs šķirnes pārstāvis. Taču drīzumā, iespējams, šī situācija mainīsies un šiperkes iemantos simpātijas arī latviešu vidū, jo 2018. gada janvārī Latvijā tika sagaidīts pirmais šiperku metiens.
Mūsdienās šiperkes vislielāko popularitāti iemantojuši Zviedrijā, Beļģijā, Somijā, ASV, Krievijā un citu valstu suņu audzētāju aprindās. Šķirnes cienītāji norāda, ka šiperke ir divi vienā – vienlaikus viņš var kļūt gan par labu mājas sargu, gan ģimenes kompanjonu, kuru var turēt kā lauku sētā, tā arī pilsētas dzīvoklī, ja vien suņa saimnieks ir aktīvs un gatavs doties garākās pastaigās.
Raksturs un temperaments
Nelielais augums netraucē šiperkēm būt labiem mājas sargiem, viņi ir ārkārtīgi modri, dzīvīgi, spēj bezbailīgi aizstāvēt savu teritoriju, īsi, skaļi rejot un ar paceltām krēpēm ziņojot par svešinieku tuvošanos. Šiperkes aizstāvoties var arī iekost, taču šķirnes standarts nepieļauj tādas rakstura iezīmes kā izteikta agresivitāte vai – tieši pretēji – bailīgums. Tāpat sunim nevajadzētu būt apātiskam.
Pēc temperamenta šiperkes ir aktīvi un nenogurdināmi, veikli, kustīgi, izrāda interesi par notiekošo. Vienlaikus šīs šķirnes pārstāvji labi sadzīvo ar bērniem, jo suņiem patīk rotaļas, skriešanās, viņi pievērš uzmanību kustīgiem objektiem. Tiem, kuri vēlētos šādas šķirnes suni iegādāties, jāņem vērā, ka šiperkes mēdz būt raksturā diezgan spītīgi un neatkarīgi, ne katrs no ģimenes locekļiem kļūs par suņa autoritāti. Jau no kucēna vecuma sunim jāmāca socializēties ar citiem mājdzīvniekiem, kā arī pavisam maziem bērniem. Tāpat jāņem vērā, ka viņi nesadzīvos ar mājas mīluļiem grauzējiem, jo uzskata tos par medījumu.
Šiperke nav arī no tiem suņiem, kas stundām var gulšņāt līdzās saimniekam, mazajam ganiņam svarīga dzīve kustībā, viņš vienmēr enerģiski izrādīs interesi par apkārt notiekošo. Pat piecu gadu vecumā suns būs aizrautīgs kā kucēns. Saimniekam suns ļoti pieķeras, taču, kā jau augumā mazo šķirņu pārstāvjiem raksturīgs, pret svešiniekiem izturēsies ar piesardzību, var arī uzrūkt.
Suns aktīvam saimniekam
Šiperkes ir piemēroti turēšanai dzīvoklī, tikai jāņem vērā, ka šai šķirnei nepieciešama pastiprināta fiziskā slodze un regulāras garas pastaigas stundu vai pusotras garumā. Lai pastaigas laikā suns patērētu nepieciešamo enerģiju, viņam vajadzētu skriet vieglā riksī, vislabāk blakus saimniekam, kurš pārvietojas ar velosipēdu. Vēl jāielāgo, ka suns mēdz skaļi riet, un tas var nepatikt kaimiņiem.
Tā kā šīs šķirnes suņa kažoks ir klāts ar pavilnu, tad nav jābaidās, ka sals varētu kaitēt suņa veselībai. Ziemā nav nepieciešams ģērbt kombinezonu, bet vasarās gan jāraugās, lai šiperke ilgi neatrastos tiešos saules staros un nepārkarstu. Citādi šīs šķirnes pārstāvju kopšana īpašas pūles neprasa. Reizi nedēļā sunim rūpīgi jāizsukā kažoks, tam noderēs suka ar platiem un retiem sariem. Sukāt vajag apmatojuma augšanas virzienā – no galvas uz asti. Apmatojuma mešanas periodā biežāk būs jātīra mēbeles un paklāji, jo apmatojumu suns maina trīs reizes gadā, izteikti – divas reizes. Šajā periodā katru dienu nepieciešama kažoka sukāšana ar birsti, kas nodrošina arī pavilnas savākšanu. Šiperkes nav jāfrizē.
Vannošana šiperkēm nav īpaši nepieciešama, pietiek, ja suni izmazgāsi reizi gadā vai ja suns ir ļoti nosmulējies. Lai nebojātu apmatojuma struktūru, vislabāk šiperki noskalot ar silta ūdens strūklu, neizmantojot mazgāšanas līdzekļus.
Reizi nedēļā jātīra suņa ausis, ko vislabāk paveikt ar ūdenī samitrinātas vates tamponu. Jāpievērš uzmanība arī suņa acīm – ja no tām ir izdalījumi, tie jānotīra ar mitru salveti. Ieteicams arī reizi nedēļā iztīrīt zobus ar speciālu pastu un ik mēnesi apgriezt nagus.
Kopumā šiperkes ir veselīgi suņi, taču ir novērota nosliece arī uz atsevišķām slimībām: epilepsiju, vairogdziedzera hormonu pavājinātu darbību (hipotireozi), citiem vielmaiņas traucējumiem (mukopolisaharidozi), acs tīklenes progresējošu atrofiju, kataraktu, gūžas kaula locītavu displāziju un gūžas kaula galviņas nekrozi. Tās pārsvarā ir iedzimtas kaites, tāpēc šķirnes veidotāji cenšas pavairot veselīgākos pārstāvjus. Pareizi uzturēti un kopti, šiperkes ir ļoti veselīgi suņi.
Barošana
Ar šiperkes barošanu nekādām problēmām nevajadzētu rasties, pieaugušam sunim pietiek pat ar vienu ēdienreizi dienā un kādu kārumu vakarā. Šiperke nav īpaši izvēlīgs, ēd pārsvarā visu, kas maza un aktīva suņa ēdienkartē nepieciešams. Ja barojat ar paša gatavotu barību, priekšroka būtu jādod liesai gaļai (vista, trusis, teļa vai liellopa gaļa), jūras zivīm (heks, menca), no piena produktiem – biezpienam, kefīram, no dārzeņiem – burkāniem, kabačiem, ķirbim, vēl var dot vistu vai paipalu olas, graudaugus – griķus, auzas, rīsus. Taču visvienkāršākais ir suni barot ar profesionālu barību, kas paredzēta mazām aktīvām suņu šķirnēm.
Šiperkes nedrīkst barot ar:
- saldumiem,
- desām un kūpinājumiem,
- cūkgaļu,
- pākšaugiem,
- upes zivīm,
- garšvielām.
Audzināšana un apmācība
Kucēnu var sākt apmācīt jau no viena mēneša vecuma. Līdz 15. nedēļai vēlams viņu socializēt gan ar mājiniekiem, gan citiem mājdzīvniekiem, lai mazulis veido kontaktu, nekļūst bailīgs vai agresīvs. Vēlāk jau var radināt pie kaklasiksniņas, apliekot to ēdienreizes laikā, kamēr kucēns aizņemts ar ēšanu. Tāpat jāsāk radināt atsaukties uz savu vārdu, pacienājot ar kādu kārumu.
No divu mēnešu vecuma šiperki var vest pastaigāties pie pavadas, jo, tā kā kucēns ir aktīvs un kustīgs, viņš āra pastaigas laikā var izskriet uz ceļa braucamās daļas vai pēkšņi nozust parka apstādījumos. Sākot lietot pavadu, labāk paskriet sunim līdzi, lai tā ir vaļīga un kaklasiksna nesažņaudz kaklu.
Šiperkes ir ļoti attapīgi, ar labi attīstītu intelektu. Par spīti mazajam augumiņam, tie ātri apgūst komandas un saprot, ko no viņiem vēlas. Jau piecu mēnešu vecumā var mācīt komandas Blakus!, Stāvēt!, Nedrīkst! u. c.
Tikai melni
Pēc FCI standarta šiperkes drīkst būt tikai melnā krāsā, taču pat tad, ja abi vecāki ir ar nevainojamiem ciltsrakstiem, metienā var piedzimt kucēni arī gaišākos toņos – zilpelēki, šokolādes vai smilšu brūni, arī melni ar gaišākiem plankumiem uz krūtīm un priekšķepām.
Šķirnes audzētāji krāsainos kucēnus nepavairo, tā cenšoties izvairīties no recesīvā gēna, kas atbildīgs par apmatojuma krāsu. Ir valstis, kur pieļauj, ka šiperkēm ir pelēks, brūngans vai sarkanīgs tonis akotmatos, taču tad visam ķermenim jābūt vienā tonī, bez plankumiem. Atsevišķi balti matiņi uz pirkstiem tiek uzskatīti par trūkumu.
Kā pareizi izvēlēties kucēnu
Pirmkārt, jāpārliecinās, vai viņam ir tīras austiņas un actiņas, spožs kažoks bez blaugznām. Veselīgs kucēns izrādīs interesi, gribēs būt sabiedrībā, nebūs nobijies.
Mēnesi vecam šiperkes kucēnam austiņas jau ir saslējušās stāvus.
Daži šīs šķirnes pārstāvji piedzimst bez astes vai ar mazu rudimentāru astīti, taču tas netiek uzskatīts par trūkumu. Lai noteiktu, kāda būs jau pieauguša suņa kažoka krāsa – kucēna vecumā šiperku apmatojums ir nedaudz brūnganā tonī – jāskatās uz kucēna pēdiņām. Ja tās ir gaišākas, paaudzies suns būs vairāk pelēcīgs, savukārt tumšs pēdu apmatojums norāda, ka vēlāk suns būs šiperkēm raksturīgajā intensīvi melnajā tonī.
Šķirnes plusi
- Neliels augums.
- Labs mājas sargs.
- Piemērots dzīvei dzīvoklī.
- Kopšana rūpes nesagādā.
Šķirnes mīnusi
- Mēdz skaļi un spalgi riet.
- Nepieciešamas regulāras ikdienas aktivitātes.
- Var būt spītīgs.
Eksterjers
Galva: ķīļveida, uzacu loki un vaigu kauli mēreni izliekti.
Purns: salīdzinoši īss.
Ķermenis: sabalansēts, īss, bet diezgan plats.
Deguns: mazs, pieļaujama tikai melna krāsa.
Lūpas: melni pigmentētas.
Acis: tumši brūnas, mazas, mandeļveida, nav nedz izvalbītas, nedz iegrimušas, arī acu plakstiņi ir melni pigmentēti.
Ausis: saslietas, mazas, trīsstūrveida (maksimāli pietuvinātas vienādmalu trīsstūra formai), augstu novietotas, stingras.
Kakls: spēcīgs, muskuļots un izskatās visai apjomīgs kuplā apmatojuma dēļ.
Krūtis: platas.
Aste: augsti novietota, gara, plata pie pamatnes, uz galu sašaurinās un miera stāvoklī nokarājas, bet astes gals ir nedaudz izliekts uz augšu.
Priekškājas: taisnas, spēcīgas.
Ķepas: mazas, apaļas, nagi īsi, vienmēr melni.
Apmatojums: biezs, taisns, uz ķermeņa vidēja garuma, ap kaklu apmatojums ir daudz garāks un neregulāra virziena, raksturīga kupla apkakle. Garš apmatojums arī uz gurnu aizmugurējās daļas, veidojot raksturīgās bikses.
Krāsa: melna.
Svars: 4–7 kilogrami.
Augums skaustā: 25–33 centimetri.
Mūža ilgums: 12–15 gadu.
Raksturs: pārliecināts, bezbailīgs, ziņkārīgs, uzticīgs.
