Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
3
-
0
-
1
-
0
-
Tā sākās telefona saruna ar manu draudzeni. Domā, dialogs ar suni ir viņas iedomu auglis? Kļūdies! Katrs no mums vairāk vai mazāk saprot suņu valodu. Kā tad izskaidrot to, ka mēs lieliski zinām, kad suns vēlas paēst vai iziet pastaigāties, kad viņš ir noguris vai skumst, kad viņš dusmojas vai baidās? Saimniekam nepieciešams saprast mīluli, citādi dzīve ar suni pārvērtīsies par vienu milzīgu problēmu.
Suņa un cilvēka sarunas skar visai šauru tēmu loku: barība, rotaļa un organisma stāvoklis (nogurums, slimība utt.). Vēršoties pie saimnieka, suns ziņo par savām vajadzībām, uzdod jautājumus, pārjautā un pat pauž savu viedokli par notiekošo. Visus suņu ziņojumus zoopsihologi iedala piecās pamatkategorijās: gribu paudošie, jautājošie, konstatējošie, prognozējošie un emocionālie.
Gribu paudošie izteikumi
Suņi pamudina mūs uz kaut ko – vai tas būtu kāds kārums vai ikdienas pastaiga. Vienlaikus ar pamudinājumu uz rīcību suns var nodot arī savu attieksmi pret to. Piemēram, foksterjers, kas trimmēšanas laikā slēpj savu nelaimīgo purniņu saimniekam padusē, ne tikai lūdz minūtīti atpūtas, bet arī cenšas pateikt, ka viņam ir apnikusi šī nepatīkamā procedūra.
Suņi nav tās klusākās radības. Savās sarunās viņi pastāvīgi izmanto dažādas skaņas.
Ar pozu un mīmiku suns ziņo mums arī par savu nevēlēšanos kaut ko darīt. Paskaties kaut vai uz sunīti, kurš nevēlas iet pastaigā sliktos laika apstākļos vai ar nevēlamu kompāniju: pieglaustas ausis, zem krēsla vai stūrī iespiedies ķermenītis, galva visbiežāk nolikta starp priekškājām, kas ir nebeidzamu skumju zīme. Suns var arī paslēpties kādā istabas stūrī vai palīst zem gultas, ja vien viņa augums to ļauj. Bet, ja saimnieks turpinās uzstāt, sunītis sakumpušu muguriņu, gliemeža tempā, katrā solī kavējoties, tomēr atnāks. Tikai sejas izteiksme, maigi sakot, būs traģiska un arī purniņu viņš griezīs prom, kad saimnieks gribēs aplikt tam kaklasiksnu, – neklausīt nedrīkst, taču varbūt izdosies un saimnieks no manis atšūsies, domā suns.
Aicinājumus uz vēlamām darbībām bieži vien pavada ierastās suņa prieka izpausmes – lēcieni, priekšķepu vicināšana, smilkstēšana. Šeit gribas izpaudumiem piejaukta arī tuvojošās labsajūtas prognoze.
Skaidrs, ka suņi nav tās klusākās radības. Savās sarunās viņi pastāvīgi izmanto dažādas skaņas. Piemēram, aicinājumu uz rotaļu pavada skaļas aicinājuma rejas, draudus – zema, dobja rūkšana, neapmierinātību – gara ņurdēšana. Iespējams, tu būsi pārsteigts, taču suņu valodā ir pat analogas skaņas kaķu murrāšanai. Ar dzīvi apmierināts suns, piemēram, atbildot uz saimnieka glāstiem, nereti izdod suņiem raksturīgu balsenes–deguna skaņu: te saraustītu, te garu, kas nedaudz līdzinās vaidēšanai.
Suņa valodu saprot pavisam nedaudzi, taču ar savu mīluli ir jāmāk pareizi komunicēt.
Lūk, vēl viena tipiska ainiņa. Sunim nepieciešams kaut kur pasaukt saimnieku. Viņš atnāk pie cilvēka, piesaista viņa uzmanību, pēc tam saraustīti rejot, pāris soļus atskrien nost. Ja saimnieks neseko viņam, rejas kļūst skaļākas, dobjākas, uzstājīgākas. Un tu saproti – nāksies ja ne izpildīt mīluļa vēlmes, tad vismaz parādīt, ka tu viņu saprati.
Konstatējošie izteikumi
Dzīvnieks vienkārši dalās ar informāciju: piemēram, ziņo par savu pašsajūtu vai garastāvokli. Izsalcis suns var nogulties skumju pilnā pozā netālu no savas barības bļodiņas, kaut lieliski zina, ka barošanas laiks vēl nav pienācis. Šādā situācijā sunim jāliek saprast, ka tu jūti viņam līdzi, citādi viņš var sākt apšaubīt jūsu savstarpējās sapratnes iespējamību. Ēst gan tādā brīdī nav jādod!
Suns ir meistarīgs simulants un nemaz tik ļoti viņam tas vēders nesāp. Vienkārši gribējās pažēloties tuvam cilvēkam un palūgt mirkli uzmanības.
Veterinārārstiem ir ļoti labi zināmas tā saucamās piespiedu pozas, kurām ir svarīga nozīme diagnostikā. Piemēram, ja sunim sāp, viņš guļ uz sāniem, ik pa brītiņam paskatoties uz savu vēderu. Bet nereti mēdz notikt arī tā: pažēlosi, samīļosi, paglaudīsi nabadziņam vēderiņu un slimnieks momentāni izguļas uz sāniem atbrīvotā pozā vai pat uz muguras, pilnīgi apmierināts ar dzīvi. Tātad suns ir meistarīgs simulants un nemaz tik ļoti viņam tas vēders nesāp, lai nevarētu piecelties un iztaisnoties. Vienkārši dzīvniekam gribējās pažēloties tuvam cilvēkam un palūgt mirkli uzmanības.
Prognozējošie izteikumi
Pēc formas suņa prognozes var līdzināties lūgumam – vien ar to atšķirību, ka suns nebūt neprognozē tavas darbības, bet gaidāmo notikumu var ne tikai nevēlēties, bet pat baidīties no tā. Piemēram, saimnieki ir sataisījušies braukt uz vasarnīcu, jau kravā mašīnā mantas, bet viņu suns skraida ap mašīnu šurpu turpu kā negudrs, izmisīgi rej un gaudo. Tā kliedz tikai ļoti nelaimīgi suņi – nevis fiziskās, bet emocionālās sāpēs. Šajā gadījumā suns baidās, ka saimnieki varētu aizbraukt bez viņa.
Daudzi suņi, saprotot, ka saimnieks grasās viņus par kaut ko sarāt, paši jau laikus nāk klāt – ar nedaudz ieliektām kājām, pieglaustām ausīm, vainīgu acu skatienu, bet pēc tam nosēžas saimniekam pretī un piebiksta ar ķepu, tādējādi lūdzot piedošanu.
Šajā kategorijā ietilpst arī dzīvnieku rīcība, kuru etologi sauc par sākotnējām darbībām – dzīvnieks sāk kaut ko darīt, ar to parādot savus tālākos nodomus («ja arī tālāk tā turpināsies, es varu arī…») un krasi aprauj iesākto. Piemēram, ja trimmēšanas laikā gadās sunim nodarīt sāpes, suns var strauji pagriezt galvu un atņirgt zobus. Lai arī saimniekam nekad nekodīs, viņš parāda, ka derētu gan!
Jautājošie izteikumi
Tie katram ir ļoti labi pazīstami. Pēc formas tie izskatās kā mēģinājums ieskatīties saimniekam acīs, ko dažreiz pavada ļoti īsas, dobjas skaņas – stenēšana, smagas nopūtas, dažreiz arī klusa smilkstēšana. Savukārt, ja suns, sasprindzinot visu savu uzmanību un atjautību, ļoti cenšas kaut ko saprast no cilvēka runas, viņam raksturīga galvas grozīšana te uz vienu, te otru pusi, un, lai arī viņam joprojām ir tas pats vērīgais un uzmanīgais skatiens, šoreiz tas vērsts ne tik daudz uz acīm, cik cilvēka lūpām.
Suns var arī pārprasīt, lai precizētu saimnieka nodomus.
Uzdodot jautājumu par kādu konkrētu priekšmetu, suns centīsies pievērst tam cilvēka uzmanību – iebakstīs šajā priekšmetā degunu vai aizskars to ar ķepu un tikai tad ieskatīsies saimniekam acīs.
Suns var arī pārprasīt, lai precizētu saimnieka nodomus. Piemēram, vīrs ar sievu savā starpā runā par to, kurš no viņiem vedīs suni pastaigā. Šādos gadījumos cilvēki cenšas neizrunāt sakramentālo vārdu pastaiga, bet runāt aplinkus. Taču suns, kaut ko nojaušot, obligāti pienāks pie kāda no saimniekiem, uzliks ķepu uz ceļiem un jautājoši skatīsies acīs. Ja pastaigā ies, piemēram, vīrs, suns pie sievas pienāks vēlreiz, lai pārjautātu: «Varbūt tomēr iesi tu?» Šādos gadījumos jautājumu pavada aicinājums sekot viņam līdzi, tikai saīsinātā formā, bez uzstājības un rejām.
Ļoti svarīgi ir tie suņa jautājumi, kuri attiecas uz vēlamām un nevēlamām darbībām.
Kā piemēru minēsim suni, kuru mēs mēģinām iemācīt nekauties ar pretimnācējiem, bet tajā pašā laikā vēlamies sunī saglabāt aizsargreakciju. Satiekot potenciālo pretinieku, suns mierīgi var veikt tā saucamās sākotnējās kustības – ne visai spēcīgs rāviens uz priekšu, tikko manāma zobu atņirgšana vai jebkāds cits no ierastajiem draudiem.
Pēc tam viņš ieskatīsies saimniekam acīs: «Es pareizi daru?» Nepazīt šādu jautājumu un neatbildēt uz to ar komandu vai darbību nozīmē atteikties no lēmuma pieņemšanas: pēc tādas attieksmes suns var kļūt vēl kauslīgāks. Un viņam būs taisnība: suns taču jautāja, bet nesaņēma atbildi, tad nu turpmāk saimniekam nāksies samierināties ar patstāvīgiem suņa lēmumiem. Šādās situācijās atgriezties pie agrāk sasniegtā sapratnes līmeņa mēdz būt visai grūti.
Tas pats var notikt dresūras laikā. Priecājies, ja tavs mīlulis vingrinājuma sākumā vai pat vidū pēkšņi pie nepabeigtas kustības apstājas un skatās uz tevi – viņš jautā: «Es pareizi daru? To tu vēlējies?» Šis zoopsihologam svarīgais mirklis nozīmē, ka dzīvnieks ir gatavs pieņemt to, ka viņu vada cilvēks. Un jo sliktākas bijušas attiecības ar saimnieku līdz tam, jo ātrāk viņi iegūs saskaņu pēc šāda dialoga.
Emocionālie izteikumi
Tiem ne vienmēr ir patstāvīga nozīme, taču šie izteikumi ļoti bieži kļūst par jebkuras citas suņa un viņa saimnieka sarunas sastāvdaļu. Prieks un dusmas, draudi un aizsardzība, bailes un maigums – visi šie stāvokļi atspoguļo kopējo suņa uzvedības formu, kuru nav grūti pamanīt. Emocionālas uzvedības varianti ir atkarīgi arī no prognozes – no tā, kā suns novērtē savas iespējas, notikumiem attīstoties tālāk.
Turklāt emocijas visvairāk tiek izteiktas ar skaņām un elpošanu, bet plastika un mīmika te spēlē visai nenozīmīgu lomu. Par emociju visizteiktāko formu var uzskatīt labi pazīstamo un mīļo suņa smaidu.
Signalizētāji un apsargi
Ļoti daudzus kaitina, ka suns rej, atbildot uz zvanu pie durvīm. Tas ne tikai var pārbiedēt ciemiņu, bet novest līdz baltkvēlei arī kaimiņus. Taču sunim brīdināt saimnieku, ka kāds vēlas iekļūt viņa teritorijā, ir viņa pienākums.
Ja suns ir uzņēmies ģimenes sarga lomu, tad, pieejot pie durvīm, viņš sāk riet zemā balsī, ik pa laikam draudīgi ierūcoties.
Starp suņiem var sastapt arī tā saucamos signalizētājus: izdzirdot zvanu pie durvīm, viņi sāk kā negudri riet, no istabas nemaz neizejot. Šādi suņi ir noteikuši sev mērķi brīdināt visus (arī tos, kas atrodas ārpus viņa teritorijas) par to, ka kāds nāk, bet tālāk jau lai rīkojas paši. Ja suns ir uzņēmies ģimenes sarga lomu, tad, pieejot pie durvīm, viņš sāk riet zemā balsī, ik pa laikam draudīgi ierūcoties. Rūkšana liecina, ka suni kaut kas dara uzmanīgu un satrauc. Šādos gadījumos nenāktu par ļaunu saausīties arī tev.
Citreiz riešana ir mēģinājums pievērst saimnieka uzmanību. Piemēram, suns ir piefiksējis – tiklīdz viņš sāk riet, tu sāc viņu glaudīt. Šādos gadījumos nedrīkst pakļauties mīlulim, citādi drīz tu sāksi izpildīt visas viņa iegribas.
Nebeidzamas rejas praktiski uz vienas nots un bez redzama iemesla, visticamāk, norāda, ka sunim sākusies histērija un stress. Šādos gadījumos nedrīkst suni mierināt un mīļot, jo tad viņš uzskatīs, ka arī tu esi apjucis. Un tas viņu nobiedēs vēl vairāk. Visprātīgākais būtu mīluli aizvest no vietas, kas viņu dara bažīgu.
Nebeidzamas rejas praktiski uz vienas nots un bez redzama iemesla, visticamāk, norāda, ka sunim sākusies histērija un stress.
Daži suņi, tiklīdz saimnieks ir izgājis no mājām, sāk žēlabaini gaudot. Tā ir viena no izplatītākajām vientulības sindroma formām, kad sunim sākas slimīga atkarība no saimnieka. Lielākoties no tā cieš suņi histēriķi vai tie, kuriem saimnieka klātbūtnē tiek veltīta pastāvīga uzmanība. Taču padoties mīluļa gaudošanai un pusceļā atgriezties, lai nomierinātu cietēju, nedrīkst! Obligāti vajag vērsties pēc palīdzības pie zoopsihologa – visticamāk, tavās un mājdzīvnieka attiecībās kaut ko nāksies mainīt.
Savas drošības labad
Ne tikai suņu saimniekiem, bet arī tiem, kuri suņus redz tikai uz ielas, vajadzētu saprast viņu valodas pamatus – ja ne citādi, tad vismaz savas drošības labad. Ja suns, ieraugot tevi, nerej, tikai dobji rūc, tad zini – viņš ir gatavs uzbrukt un cīnīsies uz dzīvību un nāvi.
Ja suns teju jau smok no savas bezgalīgās riešanas, kas turklāt ir augstos toņos, tas nozīmē, ka suns ir nobijies un apjucis. Viņš var uzbrukt vienkārši baiļu dēļ un jūtoties bezizejā. Abos gadījumos, lai neizprovocētu uzbrukumu, nekādā gadījumā nemeties bēgt. Nedrīkst kliegt, vicināties ar rokām un kājām. Pagriezies ar seju pret suni, skatienu novirzot nedaudz sāņus. Nerādi roku delnas, vislabāk tās paslēp kabatās. Pēc tam, nepagriežot sunim muguru, sāc lēnām, mierīgi iet prom. Drošībā tu būsi, līdzko aiziesi piecu līdz desmit suņa korpusa izmēru attālumā.
Kas tas par toni?
Suņa valodu saprot pavisam nedaudzi, taču ar savu mīluli ir jāmāk pareizi komunicēt. Ja suns uztraucas, tad runā ar viņu zemā, mierīgā, nedaudz dobjā balsī. Pierunājot, mierinot mīluli, mēs parādām tikai savu apjukumu un bezpalīdzību, kas lieliem, nopietniem suņiem līderiem var izsaukt agresiju, bet maziem bailīgiem sunīšiem īstu histēriju. Visvairāk savai intonācijai jāseko līdzi sievietēm, jo viņu augstā balss biedē suņus. Kliegt uz suni nevajag vispār, lai gan daudzos dresūras laukumos komandas māca dot arī skaļā balsī. Lai nu kā – lielāku efektivitāti tu iegūsi, ja sarunāsies ar savu mīluli mierīgi.
Raksta tapšanā izmantots Krievijas zoopsiholoģes un Sanktpēterburgas valsts veterinārmedicīnas speckursa autores Natālijas Krivolapčukas pētījums Suņa valoda.
