Infekciju pārnēsā ganību ērce (Ixodoidea), un Latvijā tā nonākusi kopā ar migrējošiem savvaļas dzīvniekiem. Īpaši šo ērci pārnēsā stirnas, jo tās nevar ērces izkasīt – tās paliek uz dzīvnieka ķermeņa visu barošanās periodu. Pēc tam tās nokrīt vietā, kur stirna tās ir nogādājusi, pārvietojoties pa pļavām un mežu.
Par inficēšanos ar babeziozi liecina suņa vārgums, apātija, ēstgribas zudums. Vizuāli novērojamas gļotādu izskata izmaiņas, nereti arī locekļu tūska, sarkani lokalizēti plankumi uz ādas. Otrajā vai trešajā dienā pēc saslimšanas suņa urīns maina krāsu – kļūst sārtens vai tumši brūns. Rodas kustību traucējumi – pakaļkājas nedarbojas pienācīgi, var iestāties paralīze. Slimības beigu fāzē temperatūra nokrītas zem normas un ir 36–37 grādi.
Ja suns pēc ērču koduma ir kļuvis apātisks, vārgs, atsakās ēst un pat kustēties, ir nekavējoties jāsteidzas uz veterināro klīniku!
Babeziozes analīzes var veikt jebkurā veterinārajā klīnikā, jo infuzorijas sarkanajos asinsķermenīšos ir skaidri saskatāmas zem mikroskopa. Pretējā gadījumā sunim var attīstīties smaga anēmija un rasties nervu sistēmas traucējumi.
Stipras inficēšanās gadījumā novēro plaušu bojājumus, līdzīgus tiem, kādi raksturīgi cilvēkiem malārijas pēdējā stadijā. Iespējama spēcīga saindēšanās.
Galvenais, kas palīdzēs izvairīties no inficēšanās, ir pastāvīga un regulāri atjaunota suņa aizsardzība pret ērcēm un citiem ektoparazītiem.